No Horvātijas uz Čehiju

  • 3 min lasīšanai
  • 10 foto
Tad nu pametam Horvātiju, lai dotos mājup. Atkal priekšā 800 km. Horvātijā vienā no automaģistrālēm man sanāk neliels misēklis. Man ir jāievieto iepriekš paņemtais talons automātā, lai varētu samaksāt par nobraukto ceļu, visu laiku automāts izmet manu talonu. Tad spiežu pogu saruna ar operatoru, operators ar mani uzsāk sarunu horvātu, tad angļu valodā, es laikam drusku jau uztraukusies neko nesaprotu ko viņš man saka, visu laiku to talonu lieku nepareizi. Tad laikam šie padomāja ka riktīga zoss paceļ barjeru un izlaiž cauri. Tā nu izbraucu vienu maģistrāli bez maksas. Tā ka dažkārt izdevīgi mirkšķināt actiņas un angļu valodā vervelēt "i don't understand". Tā nu diezgan apmierināti, ka nevajadzēja maksāt turpinām ceļu. Bez problēmām sasniedzam galamērķi Vitkovici,Čehijā lai nākošā dienā apmeklētu Macohas aizu. Čehijā jau gaisa temperatūra ir nedaudz kritusies un mums pēc Horvātijas + 40 liekas pavēss. Nu ja + 25. Macohu sasniedzam sākam pārgājienu.
Tālāk noejam kādus 3 km. gar upi, ceļš ved lejup ieraugam vietu kur pilns ar tūristiem. Mēs lasām norādes, bet nesaprotam kur īsti jāiet, lai tiktu uz Punkvas alām un nokļūtu pa pazemes upi aizas dibenā. Tā nu velkamies gar upi, es savējos mēģinu pārliecināt, ka jāiet manis norādītajā virzienā bet, viņi man ietiepīgi paziņo, ka citur. Ejam tālāk, nokātojam vēl 3 km ieraugām otru stāvlaukumu un norādi uz Katrīnas alu. Cerībā, ka tur būs iespēja apskatīt arī aizas dibenu ejam tālāk. Mums līdzi karte pētām karti un nav īstas pārliecības, ka protam to izlasīt pareizi. Parasti jau tik aprobežoti karšu lasīšanā neesam, bet šoreiz nu nekādi neviens nesaprotam, kur īsti jāiet. Saprotam, ka esam tikuši uz velosipēdistu celiņa. Ejam vēl, nokātojam vēl kādus 5 km kalnā un saprotam, ka aizas nebūs, jo vieta ir tā pati, kur esam pirms tam atbraukuši ar mašīnu. Mazā Emīlija man pasaka, ka tālāk viņa paiet nevar apsēžas uz asfalta un viss "mammu es tālāk neiešu"... Tā kā puišiem spēka vēl pietiek viņi nolemj iet meklēt mašīnu, bet mēs meitenes lēnītēm velkamies aiz viņiem. Kāds mums bija prieks, kad pēc minūtēm 10 pretī brauc mūsu puiši atraduši mašīnu. Esam apgājuši apkārt, aizas dibenu tā arī neredzējuši. Nolemjam dikti par to nesaskumt un citu reizi atkal atbraukt. Tāpat jau bija daudz ko apskatīt. Es gan pie sevis esmu drusku dusmīga par to, ka aizas dibenu nesasniedzām un pa pazemes upi nenobraucām tāpēc jau vispār uz šejieni braucām, bet tātad šoreiz nav lemts.
Mums vēl jānokļūst nākamajā nakšņošanas vietā. Un atkal mans navigators izstrādā brīnumus aizved mūs uz norādīto vietu, kura nav īstā vieta. Pie privātmājas iznāk čehu onkulītis, kurš mums čehu valodā mēģina apskaidrot, kur mums īsti jābrauc. Redzot manu ģīmi izmisumā izstiepjamies un to, ka nesaprotam kur īsti jābrauc viņš metas savā autiņā, lai parādītu mums ceļu. Paldies šim labajam cilvēkam, (eņģelis) jo tajos kalnos nezinu cik ilgi mēs būtu maldījušies, nāca virsū jau nakts. Onkulītis mūs aizveda uz īsto vietu, gribējām viņam pateikties, mums mašīnā arbūzs un vīns, bet kamēr rakņājāmies pa mašīnu, viņš iesēdās savā mašīnā un prom. Paldies tev labais (eņģeli) tu neļāvi mums nomaldīties! Nākamie plāni apskatīt netālu esošo Čehu ūdenskritumu Mumlava. Dodamies uz norādīto vietu. Šo ir diezgan viegli atrast. Čehi ir padomājuši par tūristiem ir iekārtotas vietas, kur pusdienot, ir speciāli celiņi izveidoti.
Pēc ūdenskrituma apskates izdomājām, ka vajag pārbraukt pāri Čehijas robežai un iebraukt Polijā, līdz robežai ir kādi pāris km. Pastaigājāmies pa Polijas pilsētiņu un braucam atpakaļ uz naktsmītni Čehijā. Nākamajā dienā mūs sagaida pārsteigums, kad paveramies pa balkona logu zirgi...
Protams zirdziņi tie samīļoti un sabaroti ar maizīti.
Apkārtne, kurā mitināmies ir perfekti sakopta, zāle nopļauta, jāpiemin, ka Čehijā dzīvojam daudzdzīvokļu mājā. Cena par nakti 6 cilvēku ģimenei 40 EUR.
Diemžēl laiks skrien ātri un kalnainā Čehija ir jāpamet, lai dotos mājup. Nākamajā dienā sasniedzam Varšavu, kur paliekam pa nakti, tad otrā dienā "šopings" un esam mājās naktī ap 2.00 Kad braucām uz māju domāju, ka nu kādam laikam ceļojumu pietiks, kā tad, jau pēc pāris dienām sāku skatīties, kur vēl varētu aizbraukt. Ceļojuma laikā vēlējos apmeklēt Polijā klinšu labirintu nesanāca, Horvātijā Plitvices ezerus neapskatījām u.t.t. Saplānot var daudz ko, bet reāli pietrūkst laika. Nākotnē plānoju aizšaut uz Polijas tatriem kalnus apskatīt. Jāpiemin vēl, Latvijā pēc divām dienām man atnāk vēstulīte no Austrijas. Fotoradars 55 EUR ar pārsniegtu ātrumu 13 km pilsētā. Padārgs selfijs. Tā ka brauciens sadārdzinājās vēl nedaudz. Zinu, ka viens radars mūs nofotografēja Lietuvā, bet pagājušo gadu no turienes (arī nofiksēja radars) nekādas bildes nebija, ceru, ka arī šoreiz leiši neko neatsūtīs. Kopumā nobraukti 6210 km. Ceļā pavadītas 14 dienas. Izmaksas, lai nu paliek manā ziņā, varu vien ieteikt skatīties booking.com, ir arī airban, bet caur turieni neko neesmu rezervējusi. Degvielā iztērēti nu aptuveni 750 EUR, + vēl vinjetes. Izmaksas ar viamichelin.com var diezgan labi aprēķināt. Zinu, ka kempingi cenu ziņā ir gandrīz tikpat dārgi, kā viens otrs dzīvoklis vai viesnīca. Pārtiku lielākoties pirkām lielveikalos tādos, kā "Lidl", "Kauflan", "Tesco". Viesnīcas cenšos rezervēt tādas, lai būtu ar virtuvi, lai ir kur ēst izgatavot. Galvenais ir uzdrīkstēties un nebaidīties ceļot, jo atmiņas par ceļojumu ir tā lieta, kura pavadīs mūs visu mūžu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais