Vasaru meklējot

22.08.2017
18 min lasīšanai
26 foto

Vasaru meklējot Ievads Vasara, atvaļinājumu laiks, un protams, kārtējie ceļojumi. Kā parasti, vasara tiek plānota savlaicīgi, taču mums kaut kā vienmēr tie plāni pamainās, un visu nākas improvizēt. Tādēļ ir pienācis laiks kārtējam ceļojuma aprakstam (kaut gan, pagājušā gada Itālijas apraksts slinkuma pēc izpalika), un varbūt kādam praktiskam padomam, kas noderēs citiem ceļotājiem un nav izlasāmi tūrisma ceļvežos. Šogad gan vēl bija garāki izbraucieni uz Poliju, Zviedriju, Lietuvu un Igauniju, taču šeit pastāstīšu par šīsvasaras jaukāko ceļojumu. Kā jau minēju, vasara tika plānota samērā savlaicīgi, un šoreiz draugu kompānijā bijām plānojuši izlaist loku līdz Nordkapam. Taču force majeure arī šoreiz pierādīja savu nepārvaramību, un ziemeļu ceļojuma vietā ātri nācās domāt ko citu. Nekādu baigo ideju nebija, tādēļ joka pēc iemetu Whatsapp draugu grupā piedāvājumu un taujāju pēc idejām. Drīz vien saņēmu bildi ar Dubrovniku attēlu. Horvātija? Padomāju, un ...kādēļ gan ne? Vēl jo vairāk, ne reizi nebiju bijis Horvātijā, un tas jau sāka veidot tādu nelielu mazvērtības kompleksu, jo likās, ka no LV vienīgais tur neesmu bijis . Un galvenais, izdevās savākt kompāniju, kas būtu ar mieru doties turp. Protams, man personīgi gribējās nedaudz garāku ceļojumu, taču bija forši tāpat! Tad nu par visu ātro plānošanas procesu, kā arī to, kā mums gāja ceļojumā mēģināšu pastāstīt. Vispārēja informācija Laiks – 8 dienas, no 02.jūlija līdz 09.jūlijam. Galamērķis – Opatija, Horvātija. Komanda – 6 pieaugušie. Maršruts – Limbaži - Bauska – Lietuva – Polija – Čehija – Austrija – Slovēnija – Horvātija – Slovēnija - Austrija – Čehija - Polija – Lietuva - Limbaži. Kopējā distance – 5000 km. Auto – 2017.gada OPEL VIVARO 1,6 BITURBO. Izmaksas – ap 220 eur vienai personai ( viesnīcas pa ceļam, dzīvošana uz vietas, degviela, maksas ceļi, vinjetes). Navigācija – Waze aplikācija. Plānošana Kā jau ievadā minēju, laika savlaicīgai plānošanai bija pamaz, turklāt uz Horvātiju devāmies pirmo reizi, tad nekavējoties ķēros pie lietas. Tika izvēlēti, balstoties uz laiku, kad visi komandas dalībnieki var tikt. Protams, gribējās garāku ceļojumu, vairāk dienu galapunktā, taču tad nebūtu līdzbraucēju. Tā nu atradām zelta vidusceļu – divas dienas braucam turp, četras dienas Horvātijā, divas dienas atpakaļ. Ilgi pētīju un domāju, uz kuru pilsētu tad īsti braukt. Tā kā ceļojuma laiks bija diezgan ierobežots, Dubrovnikus atmetu uzreiz – pa divām dienām pagrūti būtu līdz turienei nokļūt. Pētot attālumus kartē, smeļoties informāciju no interneta dzīlēm, kā arī uzklausot ieteikumus no draugiem, kas Horvātijā bijuši, nonācu pie slēdziena, ka pirmajai reizei un tik īsam braucienam pietiks arī ar Horvātijas ziemeļdaļu. Un izvēlējāmies bāzēties Opātijā. Turklāt Opatija daudzos interneta resursos tiek minēta kā viens no ieteiktajiem galamērķiem Horvātijā. Ok, izlemts, braucam uz Opātiju. Galamērķis izvēlēts, atliek atrast naktsmītni. Visu savu iepriekšējo ceļojumu plānošanā esmu izmantojis Booking un Airnb. Principā, lielas atšķirības nav. Šoreiz vairāk meklēju Bookingā. Tā kā bijām 6 cilvēku grupa, tika meklēts 3 istabu dzīvoklis ar virtuvi. Piedāvājumu ļoti daudz, cenas dažnedažādas, atkarīgas no vietas, jūras tuvuma, ar skatu uz jūru u.t.t. Un pēc pieredzes zinu, ka fotogrāfijas un apraksti ne vienmēr atbilst īstenībai. Tā nu analizējot Booking fotogrāfijas, aprakstus, Google Street view, cenas un visu iespējamo informāciju, izvēlējāmies Apartment GOGO, cena 525 eur par piecām dienām. Principā, varēja atrast nedaudz lētāk, un arī tuvāk jūrai, taču tad bez atcelšanas iespējām.Viss, dzīvoklis nobūkots, uz vietas tad jau redzēsim, kā izskatīsies. Naktsmītnes pa ceļam. Kā jau ierasts, pirmajā dienā ir jāšķērso Polija, tādēļ naktsmītni meklēju Čehijas robežas tuvumā. Tā kā aprīlī nācās kādu nedēļu pabūt Bitomā, Polijā, tad nakšņošanu izvēlējos jau pārbaudītā vietā – hotel PRIME – 109 eiro 6 personām, SPA iekļauts cenā. Viesnīca ļoti ērtā vietā, pilsētas nomalē, cena ok, tieši blakus A1, kas tālāk ved Čehijas virzienā. Arī atpakaļceļam izvēlējos jau daudzkārt pārbaudītu viesnīcu – hotel Kinga, Polijā, netālu no Czenstohova, cena 113 eur 6 personām, cenā iekļautas ļoti labas brokastis. Maršruta, degvielas un ceļu izmaksu plānošana. Te viss vienkārši. Izmantojot Google Maps, sarēķināju kilometrus un laiku, http://www.tolls.eu/, http://www.highwaymaps.eu/ izmantoju, lai sarēķinātu ceļu nodevas/vinjetes, kā arī maksas ceļu izdevumus. Saplānoju, ka nobrauksim apmēram 5000 km, rēķināju, ka patēriņš būs 10l/100km, degvielas vidējā cena – 1.1 eur/l (http://www.fuel-prices-europe.info) Tātad 500l x1.1=550 eur. Aprēķins veikts ar rezervi, realitātē nobraucām 5000 km, par degvielu samaksājot 370 eur. Par degvielas cenām, vinjetēm un maksas ceļiem sīkāk pastāstīšu ceļojuma aprakstā. Tikai, viena lieta – Čehijas un Austrijas vinjetes nepērciet Polijā, citādi stipri pārmaksāsiet! Abu minēto valstu vinjetes jāpērk Čehijā, praktiski jebkurā lielākā benzīntankā. Cena – Čehijas vinjete 11 eur, Austrijas 10 eur. Poļi par abām vinjetēm prasa no 30 – 35 eur. Par pašu maršrutu – turp izdomājām braukt pa nedaudz citu maršrutu, respektīvi, lai būtu interesantāk. Tātad no Čehijas nelaidām taisni cauri Austrijai gar Grācu Slovēnijas virzienā, bet gan devāmies Zalcburgas virzienā, ar līkumu, lai pabaudītu kalnus un jaukus skatus. Un tad jau no Zalcburgas taisni uz leju, cauri Slovēnijai, Horvātijā iekšā. Atpakaļ gan plānojām maršrutu vistaisnāko, jo bija plāns pa ceļam vienu foršu veikalu apmeklēt. Tā, plānošana paveikta, ar nepacietību gaidām noteikto datumu – 2.jūliju! Brauciena apraksts 1.diena. 2.jūlijs, 05.00 – komanda busā, uzsākam ceļu no Limbažiem. Plāns 1.dienai vienkāršs, ar nelielām pīppauzēm jāšķērso Lietuva un Polija. Laika taupīšanas nolūkā no mājām līdzi dažādi gardumi, tā kā ēstuves meklēt nevajadzēs.

Protams, Bauskā pirmais pitstops, kafija, pilna bāka un aiziet. Par Lietuvu nekas daudz nav ko stāstīt, ir nelieli remonti, leiši būvē kārtīgu bāni, kas, cerams, nākotnē mums palīdzēs nokļūt ātrāk līdz Varšavai, taču celtniecība īpaši satiksmi neiespaido, un jau ap 10.00 esam Polijā. Ja pareizi atceros, tad no jūnija vidus Eiropā ir atcelta viesabonēšana, pieejams 2,5 GB mobilais internets (LMT pieslēgums), tādēļ navigācijai izmantoju tikai un vienīgi Waze. Par telefonu pieslēgumiem un mobilā interneta lietošanu ES tomēr iesaku pirms brauciena vēlreiz pie sava operatora pārliecināties, vai tiešām jums ārzemēs viss strādās. Jo vienam komandas biedram, pirms brauciena sagadījās mainīt operatorus, un beigās sanāca missunderstanding - cilvēks divas dienas bez jebkādiem sakariem, kamēr operators atzinās, ka nav pieslēdzis viņam ārzemju pieslēgumu. Jau iepriekšējos braucienos neskaitāmas reizes biju pārliecinājies, ka Waze ir daudz, daudz gudrāks par mani. Tādēļ, neskatoties uz to, ka likās, navigācija ved mūs galīgi greizi, vienmēr klausīju tai. Tiešām, gan šajā braucienā, gan arī daudzos iepriekšējos Waze nekļūdījās ne reizi. Perfekti zināja remontus, sastrēgumus un ātrāko ceļu. Protams, ir dažādas vietējās aplikācijas, kas konkrētā valstī būs labākas, piemēram, Polijā Yanosik, taču tā kā poļu valoda man sveša, izmantoju starptautisku aplikāciju Tā nu, klausot Waze, mierīgi dodamies Polijas plašumos. Jā, protams, pirms Varšavas ir posms, kur arī tiek būvēta automaģistrāle, taču ir svētdiena, nekādi baigie darbi nenotiek, un plūsma virzās 70 – 90 km/h robežās. Tādēļ minēto posmu – kādus 70 km veicam bez kavēšanās. Tā kā poļi svētdienās apmeklē baznīcu, tad šur tur gadījās arī pa kādam mazāk pieredzējušam svētdienas braucējiem, trāpījās arī viens ļoti agresīvs onka ar II golfu, kurš nekādi nevarēja pārdzīvot, ka golfs lāgā neiet, bet garām nelaida Un tad jau klāt Varšava. Un pamatīgs korķis, taču mums ir Waze, kurš liek griezt pa labi, pa baigo nomali ātri liek apbraukt sastrēgumu, un pēc 10 min. jau esam uz pārvada, kas ved pāri pilsētai. Te atļautais ātrums 120 km/h, viens ātrs stiepiens, un esam uz A2.

Kārtīgi izlocām kājas, pa saldējumam Mcdonaldā, un varam doties tālāk. Pa A2 mums jānobrauc apmēram 80 km, tad griežam dienvidu virzienā uz A1. Atkal labs bezmaksas ceļš, atļauti 120km/h un navigācija rāda, ka viesnīcā būsim jau ap 19.00. Tādēļ rullējam vieglā, ekonomiskā režīmā, nesteidzoties un viesnīcā beigu beigās esam ap 20.00. Norullēti apmēram 1100 km, kas ar labu mašīnu pa labiem ceļiem mūsdienas vairs nav nekas īpašs, dienas plāns izpildīts, visi plānotie laika grafiki ievēroti. Kā jau minēju, viesnīca ļoti ērtā vietā, turpat blakus A1, pāri ielai Lukoil benzīntanks, kur arī iepērkam alu vakariņām . Un tad jau iečekošanās, un pēc garā brauciena ļoti noderīgais SPA. Tā kā vēl diezgan no mājām paņemto labumu, vakariņojam, alus, un atpūta. 2.diena, 3.jūlijs. Otrajā dienā nobraucamais attālums mazāks, un turklāt tikai ātrgaitas ceļi, tādēļ no viesnīcas izbraucam ap 09.00. Pāri ielai esošajā Lukoil pirmā degvielas uzpilde (0,89 eur/l), kafija, un esam gatavi rāvienam līdz galapunktam. Kā jau minēju, Bitoma tuvu Čehijas robežai, tādēļ drīz jau esam čehu benzīntankā, un lūkojam pēc vinjetēm. Vēlreiz atgādinu – nepērciet vinjetes Polijā! Tā, vinjetes nopirktas, līmējam uz vējstikla norādītajās vietās, un aiziet. Arī Čehijā viss bez izmaiņām, te būts daudz reižu. Turam virzienu Olomouc, pēc tam Brno virzienā, un diezgan ātri esam sasnieguši Austriju. Apbraucot Vīni pa rietumu malu, dodamies Zalcburgas virzienā. Ik pa brīdim uzlīst, taču laiks silts, un prognozes rāda, ka laiks turpinās uzlaboties. Kā jau cerēts, pirms Zalcburgas sākas kalni, skaisti skati, tādēļ pacilātā garastāvoklī rullējot, palaižam garām vairākas stāvvietas, kur veikt fočēšanās procedūras. Beigās tomēr stājamies kalnu ieskautā stāvlaukumā netālu no Verfenas pusdienot un tad nu pāris foto varam šeit uzņemt. Kā arī uzņemt kādu burgeru turpat esošajā Mcdonaldā. Kā izrādās, šajā stāvlaukumā jau esmu bijis pāris gadus atpakaļ, kad ceļojām pa Austriju un Bavāriju.

Tā, ieēsts ir, safočēts ir, kājas izlocītas, varam laist tālāk. Tuvojamies Slovēnijai, un pēkšņi, pilnīgi negaidīts un neplānots čekpoints, kurā mums nokāš 11 eur! Zināju, ka Austrijā ir atsevišķi maksas tilti un tuneļi, taču nebiju izpētijis, ka tādi ir šajā maršrutā. Nu neko, no pieredzes mācās...

Braucam, priecājamies par skaistajiem skatiem, kas paveras no maksas tilta, un necik ilgi, sasniedzam tuneli, kas savieno Austriju un Slovēniju. Tunelis maksas – 9 eur. Un izskatās diezgan sen būvēts, patumšs, piedūmots, laikam kādus 8 km garš. Nu neko, vālējam tik cauri, un kā no tuneļa ārā, tā paveras ļoti skaists skats uz kalniem, Austrijas robežpunkts, un pēc brītiņa arī Slovēnijas. Abos robežpunktos pārbauda visu busā esošo dokumentus – neko darīt, migrantu krīzes atbalss... Un tad jau stājamies pirmajā benzīntankā, lai iegādātu Slovēnijas vinjeti. Zināju, tā maksā 15 eur 7 dienām. Taču meitene aiz letes pēkšņi sāk taujāt, kas par auto, kāds augstums no priekšējās ass līdz priekšējam stiklam... Izrādās, tiešām, biju palaidis garām info, ka auto, kuru stikls virs priekšējās ass ir augstāk par 1.3 m, vinjete 7 dienām maksā 30 eur...( http://www.tolls.eu/slovenia) Neko darīt, maksāju, līmēju logā, un varam doties tālāk. Turpceļā pa Slovēniju sanāk braukt apmēram 160 km, kas aizņem pāris stundu, un tad jau esam pie Horvātijas robežas. Atkal divkārtēja dokumentu pārbaude, nokāš nesaprotamus 2 eur par ceļa maksu ( Horvātijā nav vinjetes, ir maksas ceļi), un var teikt, ka esam gandrīz klāt, jo no robežas līdz mūsu dzīvoklim ap 20 km. 2.dienu esam ceļojuši diezgan relaksēti, tādēļ ir jau 21.00, sāk krēslot, tā kā ātri uzpildamies (1.11 eur/l), iepērkam alu ( 1- 2 eur/0.5l), un varam sākt meklēt naktsmītni. Iebraucam Opātijā, sekojot Waze norādēm pa šaurām ieliņām virzāmies augšup kalnā, un pēc brīža esam klāt. Atrodu saimnieku, kurš jau gaidījis. Saimnieks gan angliski ne pārāk, taču palīgā nāk viņa dēli, kas angliski saprot ļoti ok, un varam ievākties apartamentos. Principā, viss atbilst bildēs redzētajam, divas atsevišķas istabas, viesistaba, virtuve un plaša terase ar skatu uz jūru. Tā kā māja atrodas kalnā, skats tiešām super, it sevišķi tumsā, kad zem mums ir Opātija, Adrijas jūra, un tālāk gar krastu redzamas Rijekas ugunis. Saimnieki pastāsta, ka līdz jūrai apmēram 20 min. gājiens, taču uzreiz tiek dots padoms neizmantot pilsētas pludmales, jo tās ir pārpildītas un maksas. Ja mums ir auto, labāk pabraukt 10 min. ārpus pilsētas un atrast kādu mazāk pārpildītu pludmali. Vēlāk to arī ņēmām vērā, un tiešām bija ok. Kopumā viss līdz šim noritējis pēc plāna, arī noīrētais dzīvoklis ir salīdzinoši ok. Varam atpūsties pēc garā pārbrauciena, kā arī īsā plānošana nākamajai dienai. 3.diena, 4.jūlijs. Šajā dienā esam ieplānojuši Plitvicas ezeru nacionālā parka (http://www.np-plitvicka-jezera.hr/en/) apmeklējumu. Kā rakstīts tūrisma ceļvežos, viena no obligāti apmeklējamām vietām Horvātijā. Nu, ja jau obligāti, tad jābrauc! Patālu jau gan ir – 190 km, taču braucam. Opātijā nedaudz aizpļāpājos, pabraucu garām pagriezienam uz maksas ceļu, tādēļ sanāk kādu gabalu kalnā braukt pa serpantīnu. Taču ir pat ok, jo paveras ļoti skaists skats uz Adrijas jūru un piekrasti. Tad jau klāt maksas ceļš. Teikšu uzreiz – ceļi Horvātijā padārgi. Sanāca apmēram 8-9 eur 100 km, bet laikam tas busam, jo čekos bija norādīta II kategorija, vieglajiem sanāk apmēram 5 eur/100 km. Nu neko, vālējam kādu gabalu pa bāni, un tad jau laiks griezt nost, lai turpinātu maršrutu pa mazajiem ceļiem. Kā nogriežu no bāņa, tā gāzi grīdā un HOP.... No krūmu paēnas man priekšā iznāk smaidīgs policists ar radaru rokā.... Nebiju pamanījis ātruma ierobežojumu un pie atļautajiem 50km/h radars ir fiksējis 72 km/h. Sods 500 kunas, jeb 75 eur... Taču, kā skaidro policists, mēs esam ārzemnieki, mums jāmaksā uz vietas skaidrā, un tikai 50% no soda, tātad 35 eur . Var jau būt, ka vajadzēja kaulēties, teikt, ka nav skaidrs naudas u.t.t., taču samaksājām. Paldies ceļabiedriem, ka minēto summu pielika pie kopējiem rēķiniem un izdalījām uz galviņām! Tā nu sodīts un nokaunināts, visu laiku veroties spidometrā, turpinu ceļu. Un jāsaka, iet lēni, jo ciems pie ciema, kaut gan mājas neredz, tik ātruma ierobežojumi, kā arī ļoti līkumains, nepārredzams ceļš. Šur tur lauku vidū ēkas ar acīmredzamām kara pēdām – loču caurumi sienās, mīnmetēja vai artilērijas trāpījumi jumtā. Kopš kara pagājuši jau vairāk kā 20 gadi, taču liecības palikušas. Par horvātu dalību konfliktā liecina arī itin bieži sastopamie pieminekļi un krusti ceļa malās... Turpinot ceļu, serpantīns ved cauri mežiem, pa ļoti šauru ceļu, gar stāvām nogāzēm. Dažu brīdi pat pasažieriem paliek tīri neomulīgi . Tā nu līkumojam, kamēr Plitvica klāt. Te kļūst skaidrs, ka visi tūristi Horvātijā ir ņēmuši vērā ieteikumu apmeklēt nacionālo parku. Milzīgs mašīnu un cilvēku daudzums. Nu neko, parkojamies, un dodamies stāvēt rindā pēc biļetēm. Cena vienam pieaugušajam 24 eur. Un varam doties baudīt tik izslavēto dabas parku. Iepriekš var pie info dēļa izštukot, kuru maršrutu ņemt, tur tādi vairāki, atbilstoši katra fiziskajām spējām un vēlmēm. Mēs izvēlējāmies 8 km. Aiziet. Jau ar pirmajām ainavām skaidrs, ka 24 eur nav dārgi. Ir to vērts, viennozīmīgi. Detaļās neiedziļināšos, katram pašam jāredz. Tikai piebildīšu, ka sezonas laikā šur tur sanāca paliela burzma. Un gara rinda, gaidot iekāpšanu kuģītī.

Taču nav ko sūkstīties, sezonas laikā populārās tūrisma vietās nevar gribēt, lai būtu vieni mēs. Tādēļ godīgi veicām savu 8 km maršrutu, nedaudz paguruši atgriezāmies pie auto, samaksājām par parkingu dienas garumā 5 eur, un devāmies mājup. Ceļs patāls, nogurums, līkumaini ceļi, kamēr tiekam uz bāņa, un tad jau aiziet! Pirms mājām vēl pitstops tankā, iepirkts kāds alus vakaram, un tad jau galīgi gurdeni atgriežamies dzīvoklī. Vakariņas uz terases, alus, siltais dienvidu vakars – ko vēl labāku vēlēties J Alu malkojot, norunājam, ka nākamajā dienā garus gabalus nebrauksim, izlūkosim apkārtni, atradīsim pludmali, veiksim vietējo krodziņu apsekošanu u.t.t. 4.diena, 5.jūlijs. Kā jau iepriekšējā dienā norunāts, šodien nekādu īpašo plānu. Brokastojam, kāpjam mašīnā, un dodamies gar piekrasti rietumu virzienā. Saimnieki ieteica ciematu Lovran 9 km attālumā, tur arī skatāmies pēc pludmales.

Un arī atrodam ērtu parkingu tieši uz mola, 10 m no nelielas pludmales. Protams, smilšu te nav, akmeņi, tādēļ ieteicami apavi peldēšanai. Tie nopērkami uz katra stūra – 10 eur. Saka, ka esot arī jūras eži, kam nevajadzētu ar pliku pēdu uzkāpt, taču nevienu neredzējām, varbūt tas vairāk uz dienvidiem. Tā nu peldamies un priecājamies, jo gaiss +30, ūdens +27.

Tā teikt – beidzot mērķis ir sasniegts – esam atraduši vasaru. Jo Latvijā šovasasar esot bijušas 2 saulainas dienas...Tā nu peldamies, baudām, viens no komandas biedriem aizkāpj turpat blakus ielā iegādāt peldčības. Uzreiz piebilde – Horvātijā, vismaz tur, kur bijām mēs, reti kur var norēķināties ar kartēm, visur tikai kunās, dažreiz arī eiro ņem. Tā kā, vai nu jāsamaina kaut nedaudz naudas iepriekš, vai arī jāņem no bankomāta (protams, novilks bankas noteikto procentu). Labi, pludmali un vasaru esam pabaudījuši, tādēļ prasās pēc kāda krodziņā, kur baudīt vietējos labumus. Kāpjam auto, un dodamies tālāk gar krastu – pa fantastisku serpantīnu – pa kreisi lejā Adrijas jūra, pa labi kalni. Aizripinam līdz ciematiņam Brseč, kur atrodam nelielu krodziņu, ēdienkarte piedāvā dažādus labumus. Cenas ļoti sakarīgas – es teiktu, ka lētāk, nekā LV. Tā kā esam dienvidos un pie jūras, tad ēdienu izvēle ir par labu jūras produktiem.

Nu ļoti glīti un garšīgi. Bārmenei pajautājam, kur tuvumā atrast pludmali, un saņemam norādījumu, ka tepat aiz stūra pa kalnu lejā, kamēr pludmalē iekšā. O, tad braucam! Pa stāvu, šauru – 20 serpantīnu, nepārtrauktiem 180 grādu pagriezieniem virzāmies lejup. Abās pusēs klintis, nelielas kabatas, lai samainītos. Ceļš līdz lejai ne vairāk par 1km, bet kāds! Turklāt šur tur parādās pa viesnīcai, ceļa malās noparkotas mašīnas. Šaurība baigākā. Tiekam gandrīz līdz lejai, kad saprotam, ka noparkoties nebūs kur. Neko darīt, turpat šaurībā un stāvumā pie kādas viesnīcas iebrauktuves mēģinām apgriezties. Bija izaicinājums, un ja busam nebūtu HOLD-ON funkcija, diez vai tas izdotos. Apgriežamies, pabraucam nedaudz atpakaļ, atrodam vietu maliņā, parkojamies, un čāpojam uz leju. Pēc pāris pagriezieniem fantastisks skats uz pludmali – nelielā klinšu ielokā padaudz ļaužu plunčājas. Nu neko, ejam mēs ar.

Pāris stundas priecājamies, un tad jau jāsāk posties mājup, jo vakarā ir plāns izpētīt Opatijas, kur dzīvojam, promenādi un krodziņus. Tādēļ, saules un jūras nogurdināti, elsdami, pūsdami kāpjam augšā līdz mašīnai, un braucam uz dzīvokli, pa ceļam piestājot lielveikalā, lai iepirktu pārtikas produktus. Viens no mūsu komandas ir apņēmies notestēt visas pieejamās rakijas. Protams, tas ir cēls mērķis, kas tiek atzinīgi atbalstīts pārējo biedru vidū, tādēļ tiek iepirkts arī šis dzēriens. Laikam jau iepriekš minēju, ka cenas produktiem apmēram tādas pašas kā LV. Varbūt šis tas lētāk (jūras produkti), bet kopumā līdzīgi. Tā nu pirms došanās ielās iestiprināmies, un tad jaau var doties. Uz leju iet viegli, protams, māc nelielas bažas, kā būs ar mājās nākšanu, jo būsim smagāki, un jākāpj kalnā! Taču tas viss būs pēc tam, šobrīd laižam pa krogiem! Taču ātri vien attduramies pret vienkāršu tūrisma sezonas patiesību – krogi pārpildīti, visur jāgaida rindā. Tādēļ ietekums – uz krodziņu jādodas savlaicīgāk, teiksim ap 18.00. Taču beigu beigās, pēc ilgākas staigāšanas tomēr atrodam brīvas vietas, un varam baudīt vietējo virtuvi, tikai to īpašo gaisotni, kāda valda dienvidu zemju siltajos vakaros, promenādes gaisotni, un vienkārši silto laiku, baudīt vasaru un atvaļinājumu! Pasūtot, tradicionāli turamies pie jūras produktu izvēles. Attiecībā uz spirdzinājumiem izvēle krīt par labu vietējam vīnam. Neskatoties uz to, ka atrodamies tūristu pārpildītā promenādē, un ir sezona, cenas tiešām ļoti pieejamas. Ja pareizi atceros, sanāca ne vairāk, kā 10 eur personai. Manuprāt, ļoti ok. Iepriekš jau minēju, ka ne visur var maksāt ar karti, tādēļ ieteikums – pirms ejat krodziņā, precizējiet par samaksas iespējām. Tā nu forši sēžam, taču vienmēr visam labajam pienāk beigas, un jāsāk ilgais mājupceļs - kāpšana kalnā. Ar pilniem vēderiem tas nebija viegli... Elsdami, pūsdami tomēr līdz dzīvoklim tiekam un dodamies gulēt, jo nākamajā dienā plānota ekskursija uz Pulu un Brijunī salu. 5.diena, 6.jūlijs. Kā jau teicu, ekskursiju diena. Pula ir apmēram 100 km attālumā, un turp izvēlamies braukt gar piekrasti, pa bezmaksas ceļu – lēnāk, taču daudz skaistāk. Tā nu līkumojam, priecājamies par ainavām, un drīz vien jau galamērķis klāt. Pula – Istras pussalas lielākā pilsēta. Slavenākais apskates objekts – I gadsimtā celtais romiešu amfiteātris, kas vienlaikus ir arī vislabāk saglabājusies romiešu celtne Horvātijā.

Amfiteātri apskatījām, vecpilsētu izstaigājām, alu iedzērām, safočējāmies protams. Ostas pilsēta, kuģubūves rūpnīca, daudz tūristu.

Starp citu, Pulā praktiski nevienā krodziņā nebija iespējams maksāt ar karti. It kā tehnisku problēmu dēļ. Kad jautāju, vai tikai šodien, tad atbildēja, ka katru dienu ir tehniskās problēmas Iesaistījos diskusijās ar tūristu izklaidētājiem, kas piedāvāja izbraucienu ar kuģi. Sākotnēji mūsu 6 personu grupai 4 h izbrauciens, vakariņas uz kuģa, saulrieta un delfīnu vērošana tika piedāvāta par 180 eur, beigās nolaižot līdz 120 eur. Ja būtu vairāk laika, droši vien, būtu braukuši, taču to nākošreiz. Jo bija jādodas uz blakus esošo Fažanu, lai no turienes apmeklētu Brijunī salu. Fažana tuvu, 10 km, pēc desmit min. jau meklējam, kur parkoties. Ar grūtībām iegrozu busu pašaurā vietā krastmalā, un ejam meklēt kādu kuģi, kurš mūs vestu uz Brijunī. Jau pēc 10 m mūs notver vietējais darbonis, un uzreiz sāk izklāstīt savu piedāvājumu. Jo, kā izrādās, nav nekādu biļešu kasu, vai kā tamlīdzīga. Ir vietējie, kas piedāvā dažādas izklaides, sākot no vienkāršas vizināšanas ar kuģīti līdz 4 h ekskursijai pa Brijunī salu rezervātu. Uzklausot visus variantus, izvēlamies nepilnu divu h braucienu apkārt salām, kura laikā būs stāstījums par visu redzamo. 6 personām pasākums kopā izmaksā 95 eur. Šo izvēlējāmies tādēļ, ka negribējās 4 h pastaigu pa salām, baznīcu apmeklējumus u.t.t. Arī varbūt nākošreiz! Turklāt, pērkot minēto piedāvājumu, mašīna bija jāpārvieto nedaudz tālāk, pludmales stāvvietā, kas bija daudz lētāka, turklāt pēc tam nebūs pludmale jāmeklē. Kuģīti gaidot, papļāpāju ar iepazīto kungu par politiku. Uzzinu, ka Horvātijā agrāk visu noteica prezidents, tad viss bija ok, un valstī daudz kas tika sakārtots, taču kopš tā kļuvusi par parlamentāru republiku, daudz kas vairs nenotiek, kā tautai gribētos. Kaut kur dzirdēts stāsts, ne? J Un tad jau kuģītis, uz kura esam mēs, un vēl kāds vācu pāris. Spirdzinošas jūras brīzes pavadīti, dodamies selgā. Ir padzīvojis kapteinis, un ap 40 gadus vecs palīgs, vārdā Dragans, kurš pilda gida uzdevumus, stāstot par Brijunī salām, arī par valsti, par sevi, par Balkānu smagajiem laikiem 90tajos. Īstenībā, bija ļoti interesanti. Daudz kur varēja vilkt paralēles ar mūsu valsti. Piemēram, Dragana teiktais – atceries, te ir Horvātija, te viss ir pērkams, ja ir nauda...

Brauciens jauks, spirdzinošs, izglītojošs. Pēc kura noteikti esam nopelnījuši kārtīgas pusdienas. Turpat krastmalā izvēlamies krodziņu pēc patikšanas.

Atkal patīkami pārsteidz cenas. Piemēram bildē redzamā milzīgā gaļas plate 2 personām maksāja ap 10 eur. Tikpat maksāja liela jūras velšu plate 1 personai. Turklāt lieliska personāla attieksme, apetītes uzlabošanai katram tiek uzsaukta rakijas glāzīte.

Patīkami. Pusdienas, un dodamies pie auto. Tā kā tas novietots praktiski pludmalē, tad grēks būtu laist garām iespēju padzīvoties pa jūru. Un tad jau laiks atkal mājup. Šoreiz pa ātrāko – maksas ceļu. Un dienas noslēgumā relaksējošs vakars uz mūsu plašās terases. Ja sākumā mums likās, ka varbūt būtu gribējies mājvietu tuvāk pludmalei, tad tagad ir skaidrs, ka mūsu vieta ir ideāla. Klusums, miers, sisina cikādes, un brīnišķīgs skats uz izgaismoto Adrijas jūras piekrasti. 6.diena, 7.jūlijs. Noslēdzošā diena Horvātijā. Izlemjam pastaigāt pa Opātiju, un padzīvoties pa pludmali. Laiks nemainīgs – ap +30. Pilsētā daudz tūristu, mašīnu, taču atrodam, kur noparkoties, un dodamies pastaigā, kā arī apskatām suvenīru kioskus, gan neko nenopērkot.

Ilgi gan ielās tāds karstums nav izturams, tādēļ veldzējušies parkā un pie strūklakas, dodamies ārā no pilsētas pludmales meklējumos. Jau pirmajā dienā, braukājot pa piekrasti, ievērojām, ka ceļu kabatās stāv mašīnas, kaut gan tuvumā nav apdzīvotu vietu, un jūras pusē ir stāvas kraujas. Taču radās interese paskatīties – varbūt tomēr ir kāda taciņa, pa kuru nokļūt lejā pie jūras! Paskatījāmies, un tiešām, piecu minūšu kāpiens lejā un esam fantastiskā, klinšu ieskautā pludmalē.

Šeit ļaužu maz, jo ierobežotas vietas mašīnām, kā arī daudzus atbaida kāpiens pa stāvo krastu. Te tad arī mierīgi varam pavadīt noslēdzošo dienu. Sirreāla sajūta, un neticās, ka šobrīd Latvijā ir auksts un lietains....

Taču laiks nepielūdzami skrien, un ir jādodas atpakaļ uz dzīvokli. Izlemjam krogus neapmeklēt, bet pagatavot svētku (atvadu) vakariņas mājās. Tādēļ tiek iepirktas jūras veltes, un sameistarojam kārtīgas dienvidjūras vakariņas. Uz terases vakariņojot un iemalkojot spirdzinājumus, noskatāmies Limuzīns Jāņu nakts krāsā Viss, īsais, bet ļoti piesātinātais laiks Horvātijā beidzies, atlicis divu dienu brauciens līdz mājām... 7.diena, 8.jūlijs. Ap 7 uzsākam ceļojumu mājup. Tik agri tādēļ, ka ir plānots pa ceļam nedaudz iepirkties. Tā nu nedaudz skumīgu prātu un cerībām atkal te atgriezties, uzsākam mājupceļu. Stiepiens pa maksas ceļu līdz Slovēnijai, robežkontrole ( ID vai pase tiek prasīta katram), tad Slovēnija ( vinjete vēl derīga). Ir sestdienas priekšpusdiena, Horvātijas virzienā milzīga plūsma, un dēļ remonta arī milzīgs sastrēgums. Toties mūsu virzienā ceļš brīvs, tādēļ rullējam bez bēdu, un klāt jau Austrija. Te nekā jauna, dažas pīppauzes, kafija un saldējums, un laižam tik tālāk. Piebilde – ja nepieciešams pildīt degvielu Austrijā, nedarīt to bāņa degvielas stacijās, bet pabraukt pāris km nost. Ja uz bāņa dīzelis maksāja 1.4 eur, tad turpat netālu ciematiņā 1 eur. Par plānoto iepirkšanos. Kādu gadu atpakaļ pēc draugu ieteikuma apmeklējām uz Čehijas – Austrijas robežas esošo iepirkšanās centru. Cenas un piedāvājums tā iepatikās, ka gada laikā apmeklējām to trīs reizes, un nu pa ceļam uz pāris h atkal plānojām ieskriet. Protams, nekad nav garantijas, vai būs atlaides tām precēm, ko gribam, bet kaut ko foršu un jūtami lētāku, kā LV, var atrast vienmēr. Piemēram, Asics gēla skriešanas apavus LV pirku par 150 eur, šeit tādi paši bija par 49 eur. Un protams, kur tad visi mazgāšanas līdzekļi – cena un kvalitāte nesalīdzināma J. Tā nu pa ceļam piestājām netālu no Znojmo esošajā Excalibur City. Laikam jau katrs kaut ko sev tīkamu atrada, turklāt tradicionāli šeit laba pusdienošanas vieta – čehu nacionālā virtuve. Tā nu iešopojuši, pacilāti ap 18.00 turpinām ceļu līdz plānotajai naktsmītnei, un ap 22.30 esam hotel KINGA. Kā jau minēju, te būts bieži, viss zināms, personāls laipns, brokastis perfektas. 8.diena, 9.jūlijs.Iepriekšējā vakarā norunājām, ka normāli izgulēsimies, pabrokastosim, un tad jau veiksim pēdējo rāvienu līdz mājām. Tā arī darām. Izbraucam ap 08.30, lejam pilnu bāku (0,96 eur/l), un sākam Polijas forsēšanu. Liela tomēr tā valsts, it sevišķi, ja brauc mājup J Taču nekādu aizķeršanos nav, pilnībā paļaujos uz WAZE, un drīz vien jau Varšava, tās nomalē nopērkām augļus, ko uzkost pa ceļam, un aiziet. Atkal ir svētdiena, poļi pa baznīcām, ceļu remontdarbi nenotiek, plūsma virzās ātri. Kārtīga pusdienošana plānota Suvalkos. Tur esošajā tirdzniecības centrā katrs var izvēlēties sev tīkamāku ēdienu – KFC, mājas virtuve, SUBWAY u.t.t. Un turpat veikalā ļoti laba sorbertu kafejnīca – iesakuJ Tā, paēsts, laižam tālāk. Kaut kā pēdējā laikā esam iesākuši arī poļu desas pirkt, tādēļ vēl viena neliela pietura Szupliszki netālu no Lietuvas robežas, veikaliņā ar lepnu nosaukumu Delikatešu centrs iepērkam desas, kā arī Zubrowku. Nu viss, varam laist tālāk. Visi tā paēduši un sapirkušies, ka pat nevēlas leišu Cirkle K piestāt. Tā nu mierīgā gaisotnē vālējam cauri leišu zemei, tad jau Grenctāle, Bauska, pāri Rīgas HES un īsi pirms pusnakts esam Limbažos. Viss, ceļojums noslēdzies.... Secinājumi un kopsavilkums. Īss, bet piesātināts brauciens, ļoti daudz iespaidu. Noteikti brauksim turp vēl. Norullēti 5000 km, vidējais degvielas patēriņš 6,5 l/100 km. 8vietīgam busam ļoti labi. Pats buss ērts, skrien ļoti labi. Plānojot braucienu, internetā degvielas cenas ne vienmēr atbilst realitātei. Ļoti uzmanīgi jālasa info par maksas ceļiem un vinjetēm. Vidējā degvielas cena brauciena laikā – 1 eur. Horvātijā ne vienmēr var maksāt ar karti. Horvātijā praktiski visi prot angļu valodu. Padārgi ceļi. Samērā lēti krogi, un normālas cenas veikalos. Super, ka nav viesabonēšanas un mobilais internets lietojams bez papildus maksas. Visiem brauciena dalībniekiem brauciens ļoti patika, cik zinu, daži jau atliek pa kādam eiro nākamā gada braucienam. Un kādēļ gan ne? Jo ļoti daudz kas palika neapskatīts, un mums jau tie laika apstākļi tādi, ka gribot, negribot jābrauc vasara citur meklēt! Sanāca gari, taču ceru, ka pietiks pacietības lasīt, un ka rakstā tiks atrasta kāda praktiska un noderīga informācija. Veiksmi visiem, savus braucienus plānojot! Droši jautājiet PM, ja jautājumi! Ar cieņu, viens no vasaras meklējumu ekspedīcijas dalībniekiem!

Vasaru meklējot

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem