Horvātija visumā

20.08.2017
10 min lasīšanai
30 foto

Tātad ilgi gaidītais ceļojums klāt. Plānots tika gandrīz gadu, rezervētas viesnīcas booking.com, tad mainītas, tad rezervētas citas. Plānojam izbraukšanu plkst.7.00, gandrīz tā arī notiek, nu 10 minūšu aizkavēšanās, jo izbraucot no mājām pēc 2 km atceramies, ka esam aizmirsuši... ai vairs pat neatceros kam braucām pakaļ. Nu tā sākam! Ir ieslēgts Here drive, ir zināms ceļš līdz Varšavai, bet redzam cikos aptuveni sasniegsim galamērķi un tas ir tāls 13 h jābrauc un vakarā plānojam ierasties Polijas pilsētiņā "latviski grūti izrunājams nosaukums" Szczawno. Tas ir aiz Lodzas. Mani četri bērni ir jau lieli un priekā par gaidāmo ceļojumu lielu "kašķu" nav. Esam iepriekš arī vienojušies, ka mainīsies ik pa 2 h, jo aizmugurē sēdošajiem grūtāk sēdēt. Tā nu pirmo ceļa posmu 350 km aptuveni pievaru es, tad maināmies. Tālāk stūrē vīrs un vēl pēc kādiem 350 km pie stūres tiek arī vecākais dēls. Vakarā ap 22.30 pēc mūsu laika "es visu ceļojumu dzīvoju pēc mūsu laika" sasniedzam galamērķi. Šodiena pavadīta mierīgi, nobraukti kādi 850 km. Papriecājamies, par skaisti iekārtoto dārzu, uztaisām vakariņas un pirms gulētiešanas paskatos cik jābrauc rīt, taču mans mobilā navigators "Here Drive" uzrāda brīnumus, nevar aprēķināt galamērķi. Drusku satraucos, jo bez šitā modernā rīka braukt būtu pagrūti zinu, ka jānobrauc kādi 800 km. Skatos neesmu ielādējusi Austrijas karti. Nekas, mēģinu pieslēgties saimnieka wi-fi, bet diemžēl tas neizdodas, jo parole ir nepareiza. Saimnieks mums pirms tam sauca pa burtiem paroli, bet droši vien es poļu valodu īpaši nepārzinu un viņš īpaši nezināja arī angļu valodu mums tā arī neizdevās noskaidrot paroli. Eju uz to pusi, kur manīju viesnīcas īpašniekus, paldies dievam tur ir arī saimniece, kura saprot, ko vēlos. Viesnīcnieks ievada paroli manā telefona un wi-fi aiziet urā, bet paejot prom uz to pusi, kur ir nobāzējusies mana ģimene wi-fi neķer. Nu sasodīts man tak vajag to Austrijas karti! Eju atpakaļ pie saimniekiem, atrodu wi-fi, apsēžos zālītē pie saimnieku mājas un ielādēju Austrijas karti. Ir! Tagad "Here Drive" uzrāda galamēŗķi un rāda, ka jābrauc tāds nieks kā 1000 km., "ārprāc via michelin man uzrādīja 850 km" tas aizņems 10 h, tas jau priecē, jo tas ir mazāk nekā 13 h ko nobraucām šodien. Vīrs mierina, ka lai nekreņķējos attālums pa maģistrāli tāds nieks vien būs, tā nu dienu noslēdzam katrs ar savām domām par rīt gaidāmo ceļu. Jāpiebilst, ka Polijā vakarā ir plus 25 grādi. 30.06.2017. Turpinām ceļu uz Slovēniju Zreči. Ar katru nobraukto km āra temperatūra kāpj. Mums protams par to ir prieks, jo esam izslāpuši pēc vasaras. Šī diena paiet mierīgi, lielu prieku sagādā ilgi gaidītie kalni, kuri jau Polijas pierobežā priecē ceļotājus. Nekur ilgi nepieturam, izbraucam cauri Čehijai mierinām sevi, ka atceļā būs laiks apskatīt šo valsti, jo esam ieplānojuši apskatīt Macochas aizu. Piestājam Austrijas pierobežas piepilsētā, lai iegādātos vinjeti, cena (11 eur), kad mūs apņem karstuma vilnis, nu ja temperatūra ārpusē rādās + 36. Jā, mēs Latvijā par tādu varam tikai sapņot. Nedaudz iepērkamies arī tax free veikalā, nu es sev atļāvos nopirkt smaržas, par kuru cenu vīrs joprojām mani tincina. Atbildēju vīram, ka katrai sievietei ir savi noslēpumi un cenu tā arī neatklāju. Bērni sajūsmā par "daimlar" konfektēm, tā nu turpinām ceļu caur skaisto, kalnu bagāto Austriju. Redzams, ka kalnos plosās negaiss, pa ceļam cenšamies noķert dažus kadrus ar negaisu, bet no mašīnas loga īsti labi kadri neiznāk.

Izbrāžamies cauri Austrijai un nonākam Slovēnijā, atkal Vinjete, kura maksā 15 EUR un pēc neilga brīža braucam kalnā uz nakšņošanas vietu. Mežs ir tik biezs, ka cauri neredz dienas gaismu. Fantastiski skati, fantastiskas vietas, brīžiem pat baisi paliek, šitādos mežos droši vien ne tikai vilki, bet arī kāds lāčuks mājo.

Un asfalts, visur asfaltēts ceļš, Slovēnijā ir lauki ar govīm, aitām un citiem lauku labumiem, bet visur ir perfekts ceļš, te nu gan domās veltu lamuvārdus mūsu politiķiem, kuri nespēj parūpēties par Latvijas ceļiem. Latvijā Vidzemes šoseja sāk līdzināties karuselim "amerikāņu kalniņi", taču te pat dziļākajā biežņā ir perfekti ceļi. Beidzot sasniedzam galamērķi! Šodien nogurums nedaudz liek sevi manīt, jo nobraukts 1000, bet arodam spēku nedaudz paieties pa apkārtni, tālu jau gan netiekam, jo pa šiem kalniem jāvelk atbilstoši apavi "man šļopkas" kājās, bet skats ir to vērts, te varētu atgriezties. Pārņem arī nedaudz savāda mistiska sajūta, te ir tāds miers un klusums. Aizdomājos kā te ir ziemā, kā mašīnas tiek augšā, jo dažā labā vietā ar vieglāku mašīnu nez vai varētu tikt. Droši vien ziemā ceļus notīra labāk, kā pie mums jau pieminēto Vidzemes šoseju. Viesnīcas saimnieki laipni ierāda mūsu istabas, aizņemam privātmājā visu 1 stāvu, atļauj bērniem arī plunčāties pa ārā uzlikto baseinu, ko protams manējie arī izmanto un loģiski drīkst lēkāt arī pa batutu. Tā nu bērni daudzās ārā tik ilgi kamēr satumst. Kalnos tumsa iestājās ātri, tāda sajūta ka kāds slēdzi izslēgtu. Bērni nopriecājās, ka varēs ilgāk pagulēt un rīt jau sasniegsim galamērķi. Trogiru, Horvātijā. Atlikuši vien nieka 500 km.

Tālāk ceļš uz Horvātiju, Trogiru. Slovēnijā vēl no rīta plkst.9.00 ir + 25. Pa ceļam fantastiski skati. Kamēr braucam pa Slovēnijas kalniem puikas izkārušies pa mašīnas logu, vecākais dēls filmē, pēkšņi mežā pamanām interesantu putnu, priekš vanaga ir pārāk mazs, iespējams tas ir ērglis, bet tā kā esmu pie stūres īpaši pētīt nevaru, jo jāskatās uz ceļu. Toties dēls ļoti priecīgs, jo arī bija pamanījis putnu un nofilmējis, vēlāk apskatīšu, bet diemžēl vēlāk apskatīt nesanāk, jo puika pasteidzies un domājis, ka tas ir nekvalitatīvs foto izdzēš nofilmēto materiālu, pats par to nebeidz sūkstīties. Nekas gan jau vēl redzēsim visādus dzīvniekus un putnus. Iebraucam Horvātijā. Sākas pirmais maksas ceļš, nobraucam gabalu samaksājam, nu jau kūnas, paldies kolēģītei, kura Latvijā iedeva savas kūnas, man uzreiz pie robežas nav jāmaina. Sasniedzam vietu, kur varam izvēlēties braukt gar jūru vai turpināt ceļu pa automaģistrāli, protams, jūrai priekšroka,tā nu braucam izbaudot skaistos piejūras ciematiņus, skatoties uz noenkurotajām jahtām un atrodam perfektu peldvietu, kurā velkam ārā līdzi iepakotos peldkostīmus. Ežu čības ir četras, divas vēl jānopērk, bērni paķer niršanas piederumus un jūrā iekšā. Ūdens ir ļoti sāļš, āra temperatūra ir + 39 ir 19.00 vakarā. Jā es šitādu karstumu neesmu izbaudījusi. Vecākais puika jau paspējis ienirt un iznirstot stāsta, ka redzējis dīvainu radījumu, kurš atgādina lielu "s-du", bet ar adatām, ienirstu tiešām dīvains radījums, tas nav jūras ezis tos mēs pazīstam, bet nav arī puikas pieminētais ekskrements. Puika kā par brīnumu dīvaino radījumu pat izvairās pabakstīt un neizrāda īpašu vēlmi šajā vietā turpināt peldēt. Pārējie gan vēl nekur doties nevēlās. Vēlāk internetā noskaidroju, ka pieminētais radījums varētu būt jūras gurķis, tādus redzējām vēl arī cituviet, bet neesmu īsti pārliecināta, ka tas bija jūras gurķis. Pa ceļam ir daudz augļu tirgotāju. Nopērkam nektarīnus, mūsu naudā ap 0,90 centi.

Beidzot sasniedzam Trogiru. Lai tiktu pa norādīto ceļu ir jāpārbrauc pāri diviem tiltiem līdz beidzot nonākam uz salas. Atliek vēl atrast galamērķī norādīto villu. Jābrauc pa šausmīgi šaurām ieliņām, līdz vietā, kur būtu jāgriežas pa labi saprotam, ka mūsu mašīnītei papriekš ir jāveic dīvains manevrs pabraucot atpakaļ gaitā, lai varētu iegriezties norādītajā ieliņā. Aizbraucam līdz ieliņas galam nav mūsu norādītā villa, esam jau drusku sanervozējušies, kā jau šādās reizēs sākās kašķis. Izkāpju no vēsās mašīnas, jo kondicionieris darbojās uz pilnu jaudu un paejos drusku ar kājām. Lūk tepat jau ir, uz ieliņas pat norāde uz mūsu villu! Esam sasnieguši galamērķi, norādītā villa ir pat vēl skaistāka nekā bildēs, saimniece mūs laipni sagaida un ierāda naktsmītni. Iekšā darbojās kondicionieris, bet diemžēl tikai virtuvē, bērni jau sadalījuši istabas, puikas gulēs virtuvē, tur pie kondicioniera, meitenes otrā un mēs ar vīru trešajā. Puikām šoreiz paveicās visvairāk, jo līdz pārējām istabām kondicionētais gaiss nenonāca un mums bija jāizlīdzas ar ventilatoru. Naktī bija ļoti karsts. Jāpiemin, ka Horvātijā visu ceļojuma laiku nakts temperatūra nenokritās ne reizi zem + 30 grādiem. Izejot ārā no istabas bija sajūta, ka ieej pirtī. Sazinos ar Latvijā palikušo omi, kura biedē, ka Eiropai nenormāls karstums esot un it īpaši Balkānu valstīs. Stāstu omei, ka karstums nav tik traks, var izturēt, bet pati domāju, ka atkal varētu dušā ieiet. Vakarā protams gājiens uz vecpilsētu Trogiru.

Mazas, skaistas ieliņas, bet nu mežonīgi daudz tūristu, nu protams, augusts ir tūrisma laiks. Un karsts,vakarā pēc 22.00 ir ļoti karsti. Kādu brīdi uz pleciem nesu mugursomu ar ūdens pudelēm, kad novilku sapratu, ka krekliņš mugurā ir samircis. Tomēr pilsētu apskatīt bija vērts. Meitiņa Emīlija sāk jau činkstēt, ka grib mājās, ar mājām viņa domā, villu. Nākošā diena tiek pavadīta pie jūras un apskatot apkārtni, un ir ko redzēt. Lai izbrauktu no Trogiras jāpagaida satiksmes sastrēgumā, jo sala ir savienota tikai ar vienu tiltu un vēl viens tilts ved no Trogiras uz sauszemi. Kamēr gaidām sastrēgumā ieraugu, ka ceļa malā var izīrēt laivas, redzu ka sastrēgums nekust no vietas, vīram saku, ka iešu apskatīt cik tad maksā laivas īre. Kamēr pļāpāju ar vietējo laivu izīrētāju mašīnas sāk kustēties, es vēl pieklājīga būdama nevēlos pārtraukt horvātu, kurš no manis mēģina noskaidrot vai man ir tiesības vadīt laivu, man protams tādu nav. Pa to laiku sastrēgums mazinājies un vīrs ar mašīnu jau uz tilta. Es "desoju" pakaļ savai ģimenei un aizbraucošajam auto, bet kā pieskrienu tuvāk, mašīna pabrauc uz priekšu, mašīna sāk braukt ātrāk, un es skrienu pakaļ, vēl pagūstu nodomāt, ko darīšu, jo man nav ne telefona, ne naudas, ja vīrs tagad kaut kur pazudīs kā es viņu atradīšu, bet drīz mašīnu panāku. Bērni un vīrs mašīnā sajūsmā un skaļi smejas, jo paguvuši nofilmēt, kā skrienu pakaļ mašīnai. Viņiem jautri, man karsti, izdzeru puspudeli ūdens. Kad noskatos video kā skrienu pakaļ mašīnai, man galīgi virs nav jautri, jo redzu sevi no malas. Sasvīdusi, sakarsusi, nu video man nepatīk, bet bērni neļauj šitik jautru padarīšanu izdzēst, lai jau viņiem tiek,gan vēl pagūšu nofilmēt arī viņus. Nākošā dienā plānojam uz KRK nacionālo parku. Nu ko es te varu piebilst fantastiska vieta, skaistums visapkārt, šīs vietas dēļ bija vispār vērts redzēt Horvātiju, bet ir arī padārgi mūsu ģimenei sanāk aptuveni 100 EUR. Parkā var peldēties un šajā fantastiskajā saldūdenī pavadām 3,5 h.

Parka apskate beigusies, parka beigās ūdenī ieraugam vēl vienu interesantu radījumu

Tas liek iedomāties, ka varbūt arī tur kur peldējāmies tādas bija, bet mierinu sevi ar domu, ka tādā burzmā neviena čūska ūdenī negribētu būt. Ārā ir mežonīgi karsts, automašīna rāda +42 sajūta tāda, ka uz tevi pūš karstu fēnu. Nākamajās dienās tiek apskatītā tuvākā apkārtne, aizceļojam līdz nesen izdegušajiem Splitas mežiem, redzamas izdegušas mājas, meži lielos hektāros. Diemžēl arī šādus skatus dabūjam redzēt un saprotams, ka šādus ugunsgrēkus apdzēst ir grūti, jo ir ļoti sauss. Izdomāju, ka esot šai pusē vēl varētu apskatīt sv.Jure mūsu valodā Jura kalnu, tā ka vīram vārdā Juris, tad ideja tiek atbalstīta. Līdz kalnam kādi 100 km. Vienojamies, ka brauksim pa automaģistrāli tā būs ātrāk. Sasniedzam vietu, kur norādīts, ka tālāk sākās ieeja Brijuni nacionālajā parkā. Jāmaksā, nu par maģistrāli jau samaksājam, parkā nedaudz jāmaksā nopriecājos, ka lēti aptuveni 3 EUR jeb 22 kūnas. Turpinam maršrutu sasniedzam galamērķi. Ieraugu, ka līdz kalna augšai 23 km. un 50 kūnas. Nekas nav tik traki braucam. Piebraucam pie būdiņas, bet tur iekšā sēdošais sargs rāda uz mums un saka, ka no katra 50 kūnas. Te nu gan apskaitāmies, ka tik daudz naudas tas kalns nemaz nav vērts 300 kūnas. Izlēmām doties tālāk uz priekšu, jo atradāmies jau tāpat gana augstu virs jūras līmeņa. Nevajag mums to Jura kalnu, man blakus sēž Juris, un nebijām vīlušies, jo priekšā redzējām fantastiskus skatus.

Tā nu atgriezāmies viesnīcā kalnu neapskatījuši, bet redzējām daudz citas skaistas vietas. Diemžēl šis bija pēdējais vakars Istras apgabalā un nākamajā dienā posāmies uz citu vietu Horvātijā. Tālāk ceļš uz Pulu.

Nezinu, kas vīram ir ar tām govīm, ieraudzīja šīs un nespēja noturēties nenofotografējis.

4.augusts, pametam Trogiru, protams sirsniņa nosāp, jo skaista vieta un var teikt, ka virzāmies jau nedaudz uz māju pusi, mierinām sevi, ka protams mums vēl priekšā Pula. Atkal jānobrauc 500 km., bet mums tas vairs nav nekāds attālums. Izvēlamies ceļu pa maģistrāli, jo nu jau saprotam, ka piejūras ciematiņos dažā labā vietā 50 km. jābrauc 1,5 h. Maģistrāle patukšo mūsu makus. Sasniedzam vakarpusē Pulu. Arī skaista vieta. Mans "Here Drive" atved mūs uz norādīto ieliņu un informē, ka esam sasnieguši galamērķi, bet pēc galamērķa tas gluži neizskatās. Maldamies apkārt meklējot norādīto viesnīcu, bet mūs atved pie kaut kāda moteļa. Saņemos un eju noskaidrot vai tiešām šī ir tā vieta, kuru es esmu izvēlējusies rakstīts taču, ka motelis nevis Horizont resort viesnīca. Moteļa administratore mums laipni paskaidro, ka viesnīca ir nedaudz tālāk izskaidro, kā tur nokļūt un līdzi iedod pat Pulas karti. Paldies viņai par informāciju, jo brīžiem domāju, ka labāk būtu šai motelī apmetusies, noteikti būtu lētāk un droši vien arī labāk. Atrodam viesnīcu, saņemam atslēgas, ierodamies numuriņos un tad saprotu, ka esmu iegrābusies. Neesmu no čīkstulēm un parasti nesūdzos par viesnīcām, bet pirmais ko ieraugu uz terases galda ir aizdomīga paskata graudiņi, kas atgādina peļu s-dus. Numuriņā noskatos nav tīrīšanas līdzekļu, nu interesanti, kā es tos traukus te mazgāšu ar pirkstu vai, ārpusē sienas tādas pabriesmīgi noplukušas un trakākais, ka nav kondicioniera. Protams pretenzijas nevaru celt, jo tāda piedāvājumā nebija minēta, bet nesaprotu kā mēs šeit gulēsim ir vājprātīgi karsts. Nav arī ventilatora.

Tā kā viesnīcā parasti ilgu laiku nepavadām dodamies apskatīt Pulu.

Nedaudz apskatījām pilsētu nolēmām atgriezties rīt. Nonākuši viesnīcā sapratām, ka gulēšana nebūs dēļ Eiropas karstuma viļņa. Izdomājām, tā kā terase bija pietiekoši liela salikām uz tās matračus no gultām uzklājām palagus un bērni gulēja terasē. Skats bija visnotaļ interesants un kā vēlāk pastaigājoties pa viesnīcas teritoriju redzējām, ka šito esam izdomājuši tikai mēs. Labi, ka terase bija otrā stāvā, nu vismaz bērniem bija kāda vēja brāzmiņa. Mēģināju iemigt, neizdevās, jo ārā viesnīcas teritorijā uzstājās kaut kāda grupa, meitene gan skaisti dziedāja, bet man dikti gribējās klusumu plkst. 12.00 vairs nedziedāja meitene bet kaut kāda tizla mūzika, nu ne tāda kuru atskaņot naktī. Pagāja viena stunda, otra, palieku jau dusmīga, jo šeit viesnīcā bija norādīts, ka uzturas ģimenes ar bērniem, gāju ārā 2 naktī domāju aiziešu līdz administrācijai un uzprasīšu cik ilgi tas koncerts vilksies. Kaut kā nesanāca aiziet līdz administrācijai, tā vietā paklaiņoju pa viesnīcas teritoriju, apskatīju jūru naktī, redzēju, ka neesmu vienīgā, kura neguļ nomierinājos un gāju atpakaļ. Savā numuriņā uzmetu skatu ārpusē, gar viesnīcas stūri aizsoļo radījums, kurš izskatījās pēc lielas žurkas. Tad nu sāku domāt, ka terasē redzētie graudiņi uz galda mani nebūs maldinājuši. Kaut kā ap plkst. 3 naktī, koncerts beidzās un man izdevās beidzot iemigt. Nākošās dienas veltijām Pulas apskatei un dzīvojāmies pa jūru.

Kopumā ar ceļojumu uz Horvātiju esam ļoti apmierināti, tagad arī zinu, ka noteikti vairs neizvēlēšos viesnīcas, bet meklēšu privātmājas vai villas. Horvātiju sasniedzām 3 dienās, nobraucām aptuveni 2,800 km., bet tas ir tikai pa Horvātiju. Lai tā kārtīgi visu apskatītu vajadzētu vismaz mēnesi nodzīvot Horvātijā. Mēs nebijām Plitvices ezeros, kur ļoti gribēju nokļūt, bet karstuma dēļ nedevāmies uz turieni. Visi bijām sajūsmā par silto jūru un skaistajiem kalniem. Daba ir fantastiski skaista un noteikti ir jāredz. Viesnīcas izvēlējos bez ēdināšanas, ēdienu gatavojām un pirkām paši lielveikalos tādā veidā ietaupot uz ceļojuma izmaksām. Nepatika tas, ka šī valsts ir ļoti komercializēta un no tūristiem cenšas nokāst pēc iespējas vairāk naudas. Salīdzinoši citās valstīs nav jāmaksā par ieeju nacionālajā parkā. Cenas ir lētas augļiem un dārzeņiem, bet toties degviela un autoceļi sadārdzina izmaksas. Man vēl nepatika, ka par automaģistrāli tika nosaukts ceļš, kurā bija tikai divas joslas, ātruma ierobežojums 90 km h, bet maksājām kā par automaģistrāli. Tālāk ceļš turpinās mājup, bet pa ceļam padzīvojam vēl Čehijā tā ka ceļojuma apraksts vēl turpināsies, bet tas jau būs par Čehiju...

Horvātija visumā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem