Krāsu, garšu, smaržu un tirgošanās valstībā- Marokā

17.08.2017
28 min lasīšanai
11 foto

Marta pirmo pusi pavadīju Marokā- devos cauri berberu tirgiem, pasaulslavenām pilsētām, Holivudas filmu studijai, Atlasa kalniem, augstiem un zemiem ūdenskritumiem, amatnieku darbnīcām, riekstkoku birzīm, marihuānas laukiem, Sahāras tuksnesim un daudzām citām tuvu un tālu izslavētām vietām, bet šis raksts nebūs par tām.. Bet viss iesākās tā.. Pavisam nemanot ir pagājis kārtējais gads, bet es vēl neesmu izmantojis savu ikgadējo atvaļinājumu, pēdējā brīdī manas 3 brīvās nedēļas tiek veiksmīgi pieteiktas un apstiprinātas, un varu doties ceļā. Plānoju apmekēt Beļģiju un kādu nedēļu paceļot tur, tālāk doties uz Nīderlandi un no Amsterdamas doties mājas, bet manus plānus izjauc Ryanair maršrutu plānotājs.. Ieraugu, ka Ryanair lido arī uz Maroku, un galvā pamazām iezogas doma atcelt iepriekšējos plānus un doties kādā lielākā un tālākā piedzīvojumā. Kādēļ gan neapmeklēt lielākās smilšu kāpas Marokā un nepasēdēt kamieļa mugurā? Tā arī daru un tieku pie salīdzinoši lētām biļetēm uz Marakešu un atpakaļ mājās no Fesas (vai Fezas, kā nu kuram labāk patīk). Tā, 3 nedēļu garumā, Marta vidū, apmeklēju 3 karalistes- Apvienoto Karalisti, Marokas karalisti un savu braucienu noslēdzu Beļģijas karalistē! Maroka ir aptuveni 7 reizes lielāka kā Latvija, bet dabas, klimata un kultūras daudzveidība ir ekstrēma, šeit sastopams ir pilnīgi viss, ko vien sapņojat viskvēlākajos sapņus un redzat visšausmīgākajos murgos. Šī zeme, salīdzinot ar Latviju, ir diezgan blīvi apdzīvota, pie mums uz katru kvadrātkilometru mitinās aptuvenu 31 cilvēks, bet Marokā- 79, neskatoties uz daudzajiem tuksnešainajiem apgabaliem un milzīgajam kalnu teritorijām. Maroku nav iespējams apskatīt ne divās nedēļās, ne arī trīs mēnešos, un, tā kā arī mans laiks ir ierobežots, došos apskatīt mazdrusciņ no visa- sākot ar Atlasa kalniem, maziem ciematiem, olīvu birzīm, augstiem ūdenskritumiem, okeāna piekrastes un beidzot ar Sahāras tuksnesi. Galvenā saziņas valoda Marokā ir arābu, dažādas vietējās berberu, franču un tūristu zonās arī angļu, tā šeit ir salīdzinošs jaunums, to skolu programmās iekļāva tikai reizē ar tūrisma politikas kursa maiņu pēc karaļa Muhameda VI pavēles, kura portrets karājas pie sienas teju jebkatrā ēkā un telpā.Marokā 99% no iedzīvotājiem ir musulmaņi, mošejas šeit atrodas vai uz katra stūra un no tām piecas reizes dienā atskan aicinājums uz lūgšanām, kā novēroju, dzīvē reti kurš piekopj ortodoksālo dzīves veidu, tomēr mūsdienu steidzīgais dzīves ritms dara savu, un mošejas lūgšanu laikā ir patukšas, pa retam redzams kāds Dievlūdzējs kādā privātā stūrītī- veikala blakus telpā vai turpat, pie ieejas durvīm. Līdzīgi kā Kristieši uz baznīcu dodas svētdienā, Musulmaņi uz mošeju- piektdienā. Arī apģērbu vietējās sievietes neģērbj tik strikti, kā tas atbilstu vietējiem paradumiem, it īpaši lielpilsētās, pilsētās daļa pārvietojās bez galvassegas, daļa hidžābā- lakatiņā, bet pilnīgi aizsegtu seju redzēju tikai vienai dāmai visa ceļojuma garumā, tātad tā nav pārāk izplatīta prakse Marokā, esot Eiropā, uz ielām redzamas daudz vairāk dāmas ar aizsegtām sejām. No vietējā apģērba eiropietim varētu likties jocīgas čības, ar kādām marokāņi pārvietojas ikdienā- babučas- ar uzrautu purngalu, kā rūķīšiem vai Aladinam no 1001 nakts pasakām, kā arī apģērba gabals, kuru varētu raksturot kā biezs halāts ar augstu un spicu kapuci, kura izskatās pēc rūķu cepures- džellaba, nosaukus šim drēbes gabalam, vietējiem īpaši populārs ganu vidū, arī diezgan bieži pilsētās, it īpaši vēlos vakaros, tumšā škērsielā, brīžiem māc šaubas, vai tev pretim slīdošais stāvs ir pati nāve vai kads vietējais. Protams, dodoties ārpus tūristu centriem un lielām pilsētām, būtu vēlams valkāt apģēbru, kurš nosedz rokas, kājas un plecus gan dāmām, gan arī kungiem, jo lauku apvidos un mazākos ciematos iedzīvotāji joprojām pieturas pie tradīcijām.Par ceļojumu sāku domāt tad, kad tas jau klauvē pie durvīm, steigā sakrāmēju somu un liekas, ka esmu paņēmis visu, ko vajag, un arī ko nevajag, atkal jādomā par to, kā es to visu stiepšu un vai mana 70 litru mugursoma, pārkrāmēta līdz augšai, ielīdīs rokas bagāžas rāmītī. Galvā man bija ieskicēts aptuvens plāns, ko es vēlētos redzēt un iespēt šajā laikā, kā arī rezervēta viesnīca pirmajai naktij ar domu, ka rezervēšu visu tieši pa ceļam katrai nākamajai naktij. Grūtākais brīdis ir tieši pirms ceļojuma un gaidot transportu- galvā šaudās dažādas domas par lietām, ko esmu dzirdējis, dažādiem stereotipiem, kas notiks tādā un tādā situācijā, kā es rīkošos, bet, kad esi jau iekšā procesā, tad vairs nav neparko jāuztraucas, jo viss parasti norit savā gaitā un plūstoši. Lidojums ir rezervēts no Stanstedas lidostas, tur ierodos jau iepriekšējā vakarā, pārvarot ne mazums šķērļu- brauciens ar diviem vilcieniem un metro, protams, ka ap 11.00 vakarā visos transportos esmu vienīgais pasažieris, biļetes arī neviens nekur nepārbauda. Stanstedas lidosta esot viena no nemājīgākajām gulēšanai- esot auksts, daudz cilvēku, troksnis. Mana pieredze ir tikai pozitīva. Jau ierodoties ieņēmu garo solu rindu un tur arī pāris nākamās stundas saldi pasnauduļoju, līdz kamēr, nemanot, man piebiedrojās un diezgan agresīvi piebīdījās citi gulētgribētāji. Tomēr ne tik slikti to nakti izvilku un klāt lidojums.. Pa galvu šaudās visādas domas- atceros draugu stāstīto- vienu sakoda suns, cits brīdināja par pārāk uzbāzīgiem vietējiem un krāpniekiem, vēl trešais ieteica, lai vienkārši izbaudu visu, kas tur notiek, un novēlēja veiksmi. Pirms brauciena mani uztrauc suņi un bērnu bandas (tie attālākos reģionos uzglūnot bandās un var diezgan nepatīkami nomētāt ar akmeņiem, ja nesaņems prasīto naudas summiņu vai dāvanas, par to brīdina visi ceļveži).Un tā arī daru, kā saka- Sajūtas nepavisam nav ka dodos uz Āfriku, jo Eiropa jau ir tepat, rokas stiepiena attālumā, tepat, pāri Gibraltāra šaurumam, ne par velti esot tāds teiciens, ka Maroka ir valsts ar saknēm Āfrikā un elpo Eiropas gaisu. Jāsaka, ka drīzāk Maroka ir arābu, vietējo berberu un eiropiešu atstātā mantojuma mikslis, ar spēcīgu arābu un berberu kultūras dominanci, ko var redzēt ik uz soļa, un jau perot pirmos soļus uz šīs zemes un ieraugot skaisto un iespaidīgo Marakešas lidostu, ir sajūta, ka esmu nonācis 1001 nakts pasakās.Pirmais pārsteigums ir tik ļoti tuksnesīgā ainava, kuru jau redzēja pa lidmašīnas logu, tālumā, pie horizonta, mani sveicina Atlasa kalni ar savām sniegotajām virsotnēm. Izkāpjot nav nemaz tik silts un es tikai priecājos par līdzpaņemto jaku, ir arī tāda dīvaina migla, un valda neparasts klusums. Marakešas lidosta apkalpo kādus 7-8 ienākošos reisus šajā dienā, tā kā ielidoju vienlaicīgi ar reisu no Vācijas, izveidojas pamatīgas rindas pie pasu kontroles. Jāsaka, ka šajās dienās tūristi ir parsvarā vāciešu, kas izskaidrojams ar lētajām biļetēm un studentu pavasara pārtraukumu. Lidostas darbinieces strādā baltos, musulmaņiem atbilstošos formas tērpos ar nosegtu galvu, visur, arī tualetēs, uz sienām un pat uz grīdas, redzami nacionālie ornamenti uz flīzēm. Visapkārt dzirdamas putnu balsis, tās liegani plūst no skaļruņiem, laikam, lai nodrošinātu mierīgāku un relaksējošu atmosfēru.. Bet, nepaiet ne pus stunda, kad jau esmu savu zīmodziņu pasē saņēmis un varu doties tālāk- samainīt naudu pret vietējiem Marokas Dirhamiem (turpmāk tekstā pielietošu MAD vai DIR). Maiņas kurss ir visur vienāds, 1 eur ir aptuveni 10 dirhami- vietējās naudiņas, tā kā rēķināšana ir ļoti vienkārša. Lidostas ēka ir ļoti skaista, iespējams, skaistākā, kādā es jebkad esmu bijis, tas pats jāsaka par Fesas lidostu, kurai ir uzbūvets jauns termināls, bet vēl nedarbojas, manus centienus to nofotografēt tuvumā izjauca divi vīri ar automātiem, kuri mani draudzīgi pavadīja atpakaļ uz veco terminālu, sarunās neiesaistoties. Maroka iegulda milzīgus līdzekļus lai atvilktu lētas aviokompānijas pie sevis un tādējadi palielinātu tūristu plūsmu un attīstītu tūrismu.Dodamies ielās! Iepriekš lasīts, ka izejot laukā no termināla, tevi ielenc vai vesels pūlis un piedāvā ko nu kurais- cits taksometru, cits viesnīcu, vēl trešais uzpīpēt zālīti. Man par lielu pārsteigumu, ārā ir tukšs un kluss, taksometru vadītāji ir aizņemti sarunās viens ar otru un nepievērš man nekādu uzmanību, vienīgi viens pats no visiem liek man justies kā Rīgas centrāltirgū, bet spirķik sigaret vietā dzirdu klusi man nosauc nopakaļ- taxi? Lai tiktu līdz Marakešas centram ir vairākas opcijas- doties ar kājām, tas aizņem nieka 40 minūtes, braukt ar taksi, ap 10 eur, braukt ar express autobusu no lidostas- 2 eur un vietējais autobuss ārpus lidostas robežas, kuram nav marķētas pieturas- tas izmaksās 30 centus. Izvēlos vidējo variantu, jo, pēc iepriekšējiem nostāstiem, vietējie autobusi esot nenormāli pārbāzti un pilni ar kabatzagļiem, ar kuriem sastapties jau pirmajā diena sevišķi nevēlos, un dodoties ar kājam varot arī dzīvs līdz centram netikt.. Pa ceļam novēroju pusnokaltušas dateļpalmas, pamestus, no māla veidotus un gandrīz jau izkusušus žogus un visai nolaistu apkārtni. Pēc īsa brauciena pavisam īstā satiksmes haosā ar rikšām, zirgiem, ēzeļiem, visos virzienos braucošiem mopēdiem, miljons taksametriem, gājējiem, riteņbraucējiem un ratiņu stūmējiem, nonāku centrā. Un piedzīvojums var sākties.Jau ar pirmajām minūtēm nonāku saskarē ar to, kas iepriekš lasīts, tagad jāizbauda uz savas ādas. Nekādu baigo netīrību gan neredzu un citur aprakstītās smirdoņas arī nav, drīzāk ir no dažādām vietām ieplūstoša ēdiena smarža un vēlme visu pagaršot. Metot loku ap Kautobia mošeju, kuras ap 70 metru augstais tornis ir labākais orientieris pilsetā, klāt pienāk kāds vīriņš un piedāvā apmeklēt berberu izstrādājumu tirgu, tas esot šeit tikai šodien, vīriņš žestikulējot rāda virzienu un aicina doties mani līdzi. Saprotams, ka viņš lobē savus pazīstamos tirgotājus, bet labi, dodos līdzi, ja jau tepat, ap stūri, uzmetīšu aci un došos prom. Saprotams, ka viņu nevajag klausīties, bet, tomēr.. Gabaliņu paejam, bet no ‘tepat aiz stūra’ tirgus nav ne vēsts, jautāju, vai vēl tālu, esot vēl 15 minūtes, kuras izauga no piecām jeb tepat, aiz stūra. Tālāk doties atsakos, bet vīriņš mani neatstāj ne uz soļa, seko man un izbļauj dažādus faktus par mošeju, kuras teritorijā joprojām atrodamies, kā pārbaudīju vēlāk, šie viņa fakti bija neprecīzi. Kad biju sasniedzis teritorijas robežu, vīriņš sāka pieprasīt naudu, jo tas esot viņa darbs, pavadīt tūristus, viņš esot profesionāls gids un esot mācījies 7 gadus, liekot draudīgi noprast, ka nesamaksājot es projām netikšu. Protams, tiek pieprasīti 100 dirhami, kas ir 10 eur, atpērkos ar 5 dirhamiem jeb 50 centiem, un dodos prom. Dodoties pa tirgu vai ik katrs tirgotājs mēģina tevi ievilkt savā veikaliņā, parasti ‘tikai paskatīties vai parunāties’, bieži gadas, ka tirotāji nāk klāt pat uz ielas, stāsta par savām precēm, un, ja tu atsakies tās iegādāties liek maksāt par stāstīto, jo, kā redz, viņi ir devuši jums svarīgu informāciju, bieži vien pēc tam tiek saukti nopakaļ visi viņiem zināmie lamu vārdi angļu valodā. Ieliņu labirintos ir ļoti viegli apmaldīties, šeit palīdz laba karte vai google maps, un te atkal- kā vietējie saredz, kā kaut ko meklēju, uzreiz apkārt ir puišeļu bars, kuri piedāvā aizvest uz vajadzīgo adresi. Es gan pārsvarā zināju, kurp dodos, bet šie pavadoņi tik un tā neatstājas no tevis līdz pat pēdējam brīdim, cenšoties uzzināt tavu galamērķi un citus datus, un, redzot, ka pats tiec ar visu galā, tuvojoties galamērkim sāk uzvesties un teikt un darīt tā, it kā tu dotos pilnīgi pretējā virzienā, tādējādi cenšoties izsist tevi no līdzsvara, lai tu izmantotu viņu pakalpojumus, uz šo iekritu vienu reiz un šķīros no 10 eirocentiem, kaut gan viņi vēlētos 2-3 eiro. Ar bērnu mafiju saskāros vairākkārt, ļoti daudzās tūristu vietās bērni pienāk un vienkārsi kaut ko tev iedod, mazu rokdarbu vai ko citu, kad tu pasaki, ka tas tev nav vajadzīgs, protams, ka atpakaļ priekšmets netiek pieņemts un par tikko uzdavināto dāvanu tiek pieprasīta nauda, šādos gadījumos jārīkojas vienkārši- noliekot lietiņu zemē vai kādā citā vietā, un dodoties tālāk. Esot Marakešā, ir vienkārši jāiemācās ignorēt uzbāzīgie darboņi un visiem atbildēt nē. Pēc šādiem atgadījumiem ir grūti saprast, vai runat ar vietējiem vai nerunāt, vai uzticēties kādam, vai neuzticēties..Pavisam cits stāsts ir Džemma el Fna (Jemaa el Fna) laukums Marakešā- tajā var atrast pa kripatiņai no visa. Principā tas ir parasts laukums pašā pilsētas centrā, piepildīts ar tirgotājiem, ielu māksliniekiem, čūsku dīdītiājiem, krāpniekiem, ubagiem un pat zobu rāvējiem un dziedniekiem. Staigājot pa laukumu vai jebkuru citu sānu ielu ir jātur acis un ausis vaļā, jo it kā gājēju zona pēkšņi var pārvērsties par dzīvu satiksmes ielu, te pēkšņi gar papēžiem aiztrauc taksis, te velosipēds, te mopēds, kamēr centies izvairīties no jau nosauktajiem, jau esi pakļuvis zem zirga pajūga vai kādas rikšas. Laukums iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā tikai tamdēļ, ka tajā jau gadu simtiem ilgi uzdarbojas jau iepriekš nosauktie darboņi. Degunā iesitas te jauka pārtikas un augļu smarža, te zirga un citu mēslu smaka. Pie čūsku dīdītājiem jabūt ļoti uzmanīgam, jo, ja vēlēsieties nofotografēt vai, vēl labāk, parasti čūska tiek aptīta ap kaklu vai uzlikta uz pleca skaistākai bildei, var nākties šķirties no paprāvas naudas summiņas. Parastā takse, ko darboņi pieprasa, ir 30 eiro, protams, zinot vietējo kaulēšanos un visu pārējo, būs labi, ja beigās tiks iedoti 10 dirhēmi jeb viens eiro, tas ir viens no veidiem, kādā cenšas apkrāpt tūristus un iegūt milzīgas naudas summas, bet aiz visa stāv vietējā mafija. Jāatceras, ka maksājot jebkuram ielu māksliniekam ar dzīvniekiem, jūs atbalstāt nelegālo tirdzniecību ar dzīvniekiem. Galvenās čūsku sugas ir Āfrikas kobra, smilšu odze un ūdensčuska jeb vietējais dārza zalktis, visas Marokas savvaļas sugas, odzei un kobrai ir izrauti indes zobi, bet ļoti bieži kobrām pat ir aizšūta mute, tās ir izbadējušās un tādēļ, iespējams, agresīvākas un kustīgākas, kad tā nobeidzas, tā tiek aizstāta ar jauno, noķertu savvaļā. Laukumā piedāvā nofotografēties arī ar berberu makakiem- vietējo primātu sugu, kura savvaļā ir ļoti apdraudēta, tā kā pārsvarā tiek izmantoti jauni makaki, visu atkal kontrolē malumednieku grupējumi, kuri piegādā mazos makakus, jo, izauguši lieli, tie vairs nav paklausīgi un var pat kļūt agresīvi un tur vairs nekāda fotografēšanās tur nesanāks.Norietot saulei, mazie tirgotāji pazūd, kur nu kurais, un sākas īstā vakara dzīve, sarodās pilns ar akrobātiem, muzikantiem, grupām, dejotājiem, pazūd čūsku dīdītāji. Mazās sānu ieliņas nemanot pārvēršas par nakts tirgu, pilnīgi tiek nomainīts sortiments un galvenā tirgošanās notiek ar precēm no Ķīnas un feiko jeb viltoto zīmolu apģērbiem, kā arī lietotajiem apģērbiem un dažādiem spīgulīšiem pa pāris eiro var ieģērbties Pumas vai Addidas kostīmā, laikam, ka no Eiropas šī mode nāk, jo moderni tagad Marokā ir valkāt treniņtērpu un kurpes, nu īsta Maskačkas mode. Vakarā sarodās no malu malām arī izslavētie stāstnieki, mūziķi un dažādi citi priekšnesumu radītāji kā arī ļoti daudz ubagi. Mūziķi spēlē, ja kadam patīk, var apstāties un paklausīties, pie labākajiem izveidojas pamatīgs pūlis un sastājas apkārt aplī. Ir dzirdēts, ka par klausīšanos arī pamatīgi izspiež naudu un neliekas mierā, izdomaju to kādu vakaru pārbaudīt uz savas ādas. Apbruņojies pilnu kabatu ar sīknaudu, dodos uz laukumu un gaidu, kad parādīsies kāds krāpnieks. Rezultātā nebija tik traki, pavadīju tur aptuveni stundu, klausoties dažādus priekšnesmus un tradicionālo mūziku, jā, staigā apkārt ar cepuri, bet kurš grib, tas iemet, negrib, neiemet. Vienā vietā redzēju, kā diezgan agresīvi pieprasa naudu no vāciešiem, bet es jau biju sabijis šaipusē 3 dienas un jutos kā pro, man pat virsū neviens neskatījās, iejuku pūlī ar vietējiem. Beigās izstaigāju laukumu un krāpniekiem paredzēto naudiņu noziedoju tiem, kuri spēlē kādu tradicionālo instrumentu un neviens viņus neklausās, kā arī vecākiem cilvēkiem. Laukumā var uzturēties diezgan droši, apkārt patrulē policija un pastaigājas armijnieki ar automātiem, regulāri stāv bruņumašīna, katram gadījumam. Vakarā laukums pārveršas arī par milzīgu brīvdabas restorānu, labākā daļa ir sulu stendi, kur par nieka 40 centiem ir iespēja tikt pie tikko spiestas apelsīnu sulas. Cenas maltītei laukumā nav tās patīkamākās tūristu maciņam, labāk ir paiet pa Rue Ban Marine vai kādu citu sānu ielu, un paēst tādu pašu maltīti, ietaupot pāris eiro.Par ielu tirgotājiem ir īpašs stāsts un kā piemēru varu minēt kādu gadījumu Imlilā. Gaidot transportu mani uzbazīgi uzrunāja kāds ielu tirgotājs, viņš esot ieradies no tuksneša un vinam vajagot nopelnīt naudu, lai viņa ģimene tiktu uz lielo tirgu nedēļas nogalē, tirgojamo priekšmetu klāsts bija gana plašs, galvenokārt dažādas rotaslietas, gredzeni, rokassprādzes, kā arī dažādi ar tuksnesi saistīti suvenīri. Apskatoties piedāvājumu, mani nekas sevišķi neuzrunāja, bet tirgonis lūgtin lūdzās, lai kaut ko nopērku. Mani ieinteresēja berberu kompass, bet viņš nav praktiski lietojams bez vairākām citām svarīgām sastāvdaļām, tātad tikai suvenīrs, piedāvātā cena bija 200 dirhami, pēc brīža jau 100, vēl pēc pārrunām viņš jau tā kā piekrita gan kompasu, gan rokassprādzi un vēl Sahāras dzintara krelles atdot par 50 dināriem, jo tūristu tiešām apkārt nebija un bija ļoti klusa diena. Teicu, ka man vēl jāapdomā, un devos tālāk pilsētes izpētē. Jādodas atpakaļ, protams, pa to pašu ceļu, atkal tirgotājs aizšķērso manu ceļu, bet, kaut gan nav cilvēku, mūsu sarunu ir aizmirsis un viss sākas no sākuma, tā kā neesmu pārāk ieinteresēts, dodos prom, bet saprotu, ka nokaulēt ir iespējams un pat cik ļoti..Jāsaka, ka arī preču kvalitāte diezgan stipri atšķiras, tas attiecas arī uz ēdienu, nevienmēr cena vai atrašanās vieta nosaka kvalitāti. Par precēm runājot, viss tirgū atrodamais esot vietējais, tā vismaz apgalvo tirgotāji, protams, ka augstākās kvalitātes. Iegādājos tradicionālo galvassegu- garu šalli, kuru aptin ap galvu, lai aizsargātu sevi no saules, vēja un putekļiem- pirms Sahāras tuksneša apciemojuma nelielā ciematā- pa ceļam. Tirgotājs, protams, ka apgalvoja, ka galvas tītenis ir darināts vietējā ciematā un krāsots ar dabisko krāsu, kuru tik viegli nevar izmazgāt, un tā arī esot galvenā atšķirība no lētajiem ķīniešu pakaļdarinājumiem. Tikai atgriežoties mājās, uz šalles atradu ūdenszīmi ar kompānijas nosaukumu un made in China.. Bieži speciāli tiek pasūtītas preces Ķīnā bez šī uzraksta, lai pārdotu kā vietējo, tas attiecas arī uz dažādiem metāla izstrādājumiem, bet, protams, ir arī dažādas darbnīcas, kur skaidri redzams, kā viss top un ir iespejams iegādaties preci tieši no meistara. Patīkamākā atrašanās bija Esauveirā, tirgotāji bija laiski, nevienam neuzbāzās, bija iespējams visu apskatīties ar Eiropeisku piegājienu. Cenas visur ir nokaulējamas.. Iegādājos vairākas lietiņas, un kā piemēru varu minēt cepures iegādi. Iegādājos tradicionālu tamborētu cepuri, zināju, ka vācu ceļotāji bija iegādājušies trīs līdzīgas cepures un samaksājuši 50 mad jeb 5 eur, tātad cena apmēram skaidra. Devos ielās un pavisam drīz arī atradu, kur tirgo mekētās cepures. Izvēlējos sev tīkamāko un kalēšanās var sākties. Iesākumā tirgotājs pats vienmēr pajautā, cik esmu gatavs maksat, bet, uz jautājumu, cik cepure maksā, tika nosaukta cena 20 eur jeb 200 vietējās naudiņas. Tādai cenai nepiekrītu un nosaucu savu cenu, saku, ka vēlos trīs cepures un maksāt 5 eur, uz ko tirgotājs tikai smej, ja laika ir daudz, var doties meklēt nākamo tirgotāju, un tas arī parasti nostrādā, jo iepriekšējais jūs tik viegli vaļā nelaidīs. Beigās atkal tiek uzdots jautājums, cik esmu gatavs maksāt, tā arī pasaku, ka 10 mad jeb 1 eiro. Man tiek izteiksts piedāvājums-15 dirhami, un esam vienojušies, tātad, no sākumā prasītajiem 20 eiro esmu iegādājies preci par 1,5 eiro.. Ar tējkanniņu gāja līdzīgi, cena tirgū ir ap 200-300 dirhami, bet reālā cena ir 25-30 dirhami, ne vairāk. Reti kurš tirgonis tik zemu savu cenu nolaidīs, bet katrā ziņā ir vērts mēģināt un vislabākais, ja ir līdzi vietējais, kurš arī jūsu vietā preci iegādājas. Man nesanāca nokalēt zemāk par 150 dirhamiem par kanniņu, tāpat kā Sandrai Kropai raidījumā Berberiem pa pēdām, tādēļ aizsūtīju uz to pašu vietu vietējā restorāna darbinieku, pie kura biju pusdienojis, un kanniņa bija rokā par 30 dirhamiem jeb nieka 3 eiro.Lai tiktos ar vietējiem un puslīdz uzticamiem cilvēkiem, var izmantot dažādas sociālo tīklu platformas, es šajā gadījumā izmantoju vietni Couchsurfing, caur kuru tikos ar vietējo studenti, kura man daudz pastāstīja par savu pilsētu un dzīvi Marokā. Eksperimenta pēc bija izveidojis publisku ceļojumu, lai ikviens redz, ka dodos uz Maroku, un saņēju ļoti daudz vēstules. Pārsvarā tie bija piedāvājumi dažādām tūrēm. Nolēmu tikties ar vienu no itkā koučsurferiem, viņš esot gids kalnos, bet es vēlējos, lai viņš man izkārto 3 dienu ekskursiju uz tuksnesi. Jāsaka, ka tūrisma aģentūras šeit ir vai ik uz katra stūra, atliek vien izvēlēties, un cenas ir ļoti līdzīgas. Iepazītais puisis ļoti liela savu aģentūru un viņi piedāvājot pašu labāko servisu, palikšanu pašās labākajas viesnīcās, autobusi esot ar ne vairāk kā 10 sēdvietām un vēl dažādus labumus. Nelielai atkāpei, uz tuksnesi nolēmu doties ar firmu, jo tas aizņem tikai 3 dienas un ir iespēja redzēt šo to pa ceļam, ar sabiedrisko transportu tik īsā laikā iekļauties būtu teju neiespējami, un cena galu galā sanāktu pat augstāka. Es aģentam izsaku savu cenas piedāvājumu, bet viņš nekādi nepiekrīt, kaut gan internetā solīja, ka būšot īpašā drauga cena. Beigās vienojamies par to pašu cenu, kādu piedāvā aģentūras uz ielas, lai iet, ja jau autobusā būšot komforts un luksus klases viesnīcas.. Bet, kā bija patiesībā.. Nākamajā rīta mani savāc no viesnīcas, un dodamies uz kādu vietu, kurā stāv ļoti daudz mikroautobusi, un es jau pamazām sāku saprast shēmu. Patiesība ir tāda, ka visu tirgu kontrolē 1-3 kompānijas, kuras tad arī ved šajās tūrēs, un mikroautobusi visiem ir vienādi, vienalga cik tu esi samaksājis un kas tev ir solīts. Tieku iedalīts mikroautobusā ar 18 citiem tūristiem solītā desmitvietīgā vietā, no komforta ne vēsts. Šīs tūres parasti apstājas vienās un tajās pašās vietās, pusdienas tiek organizetas vietās, kur nekādu alternatīvu iespēju paēst nav un par maltīti jāsķiras par 5x lielāku summu nekā Marokā ierasts, arī par gidiem ir jāpiemaksā, kā arī solītās luksus viesnīcas ir hosteļi vai zemas kvalitātes viesnīcas bez zvaigznēm, pārsvara bez apsildišanas iespējām un bez siltā ūdens. Jāpiemin vēl, ka no mana autobusa pasažieriem esmu samaksajis vidēji 30% mazāk kā visi pārējie, bet vienalga ir tāda sajūta, ka ir stipri pārmaksāts par šo ceļojumu. Atklāšu mazu noslēpumu, kā ietaupīt- neejiet uz nekādam aģentūrām un dodieties taisnā ceļā un Rue Mouley Ismail (No Marakešas) tur, kur ir šo tūrisma autobusu stāvvieta, to ieteicams darīt 7:30-8:00 no rīta izbraukšanas dienā, 3 dienu ekskursijai uz tuksnesi vajadzētu izmaksāt 50-60 eiro (uz Merzougu), bet vienas dienas izbraucieniem ne vairāk par 20 eur, tādējādi ir iespēja ietaupīt pat 50% no summas, ko parasti prasa aģentūras. Otrs variants ir doties uz aģentūru ap 10:00 vakarā, tad arī būs iespējams vienoties par šādu cenu vai tuvu tai, īsu brīdi pirms slēgšanas, kas vēl nodrošinās jums bezmaksas transfēru no viesnīcas. Cenas tiek sadalītas starp pārvadātāju monopolfirmu un aģentiem, kuri pārdod tūres, attiecīgi par 3 dienu tūri 50 firmai, pārējais aģentam, par 1 dienas ekskursijām 15 firmai un 5 aģentam. Pēc šī brauciena sev nosolījos, ka braucu organizētā tūrē pēdējo reizi savā dzīvē, Tas saistīts ar vienu amerikāni, kurš pieprasīja stāties vai katrā veikalā un tualetē, un kura dēļ arī beigas stipri iekavējām visu pasākumu. Diemžēl sev doto solījumu nācās lauzt, jo, izpētot transportu uz Ouzoud- Āfrikā otro augstāko ūdenskritumu, vienā dienā bez nakšņošanas ar publisko transportu iekļauties nebija iespējams, un publiskā transporta izmaksas arī bija tuvu 16 eur, tā kā ar tūrisma firmu pat sanāk izdevīgāk. Un tā nu pēc iepriekš paša izdomātās un aprakstītās shēmas no rīta ierados stāvvietā un viss notiek! Protams, ka no manis tika prasīti 30 eur, bet es pateicu, ka zinu cenu un tas cauri tā neies, un vietējais darbonis pieņēma manas naudiņas, un tiku iesēdināts mikroautobusā. Raksturīga iezīme visur Marokā- transports nekur nekustēs, kamēr nebūs savācies pietiekošs pasažieru skaits, tas attiecas arī uz tūrisma transportu. (Šeit uzreiz jāpiemin brauciens no Imlilas uz Marakešu- tas iespejams tikai ar taksometru). Pieeju pie vadītāja, no manis prasa 30 naudiņas, lētāk nevedīšot. es dodu 20, jo vietējie arī kaulējas, cena ir no 10-20 naudiņām par braucienu, šis tik pasmej, un beigās šķiros arī no 30 MAD. Un sākam lielo gaidīšanu, pusotru stundu, kamēr parādījās citi brauktgribētāji. Un jāpiemin arī pats brauciens, kurš ir vien piedzīvojuma vērts- vecā Mersedesa markas mašīnā mēs aizmugures sēdeklī sasēdamies 5, bet priekšā vēl 3, tātad bijām 8 pasažieri, nevarētu teikt, ka aizvadīju savā mūžā konfortablāko braucienu.. :D) Tā nu apbraukājam viesnīcu pēc viesnīcas un uzņemam arvien jaunus braucējus, kuri ir samaksājuši par tūri aģentiem vai kādiem citiem darboņiem, protams, cenu robežās no 30-70 eiro par personu. Šoferis šoreiz ir gadījies daudz laipnāks un pārvalda pat svešvalodas. Tā kā Marokā viss ir jauns, tad pat brauciens ir tāds liels wow, jo skati mainās ik pa minūtei, kā jau šeit ik uz soļa, te pļavas, aitu ganāmpulki, vietējie ciemati, kalni, meži, gravas, tradicionālie apģērbi, tirgus, ko tik nevar ieraudzīt pa autobusa logu. Nonākot galapunktā, mums tiek piekabināts vietējais gids, kura galvenais uzdevums ir mūs nogādāt no punkta A uz punktu B noteiktajā laikā, pa ceļam apstājoties viņa draugu suvenīru veikaliņos un ieteiktajās ēstuvēs. Vienīgais, ko jaunu no viņa uzzinu, dodoties caur olīvu birzi, ir tas, ka, lai iegūtu 1 litru olīveļļas nepieciešami ap 15 kg olīvu, bet viens pieaudzis koks spēj dot pat 75-80 kg augļu.. Tā nemanot ir pienākusi pusdienu pauze, un mēs visi tiekam nosēdināti gida izvēlētajā restorāniņā ar skatu uz ūdenskritumu (tāds šeit ir visur), pēc ēdienkartes izpētes es paziņoju, ka neesmu izsalcis un dodos brīvsolī, gids, protams, izrāda savu neapmierinātību, lētākais piedāvājums šeit ir ap 10 eur jeb 100 dirhamu. Dodos uz nākamo restorānu, kur jau ļoti līdzīgu piedāvājumu man piedāvā pa 6, beigās nokaulēju uz 4 eiro, beigās tas gan bija jāatgādina pie maksāšanas, un vietējais darbonis stipri nobrīnījās, ka kaut kam tādam bijis piekritis, porcija bija tiešām liela un ļoti garšīga, vietējie pie blakus galdiņa tādu pašu porciju centās pievarēt divatā.. Protams, kārtējo reizi saskāros ar grupu tūrisma ēnas pusi, tā kā bijām nedaudz iekavējuši ceļā vai nosēdējuši pārāk ilgi pusdienās, neizejam pilnu maršrutu līdz galam. Gids, protams, savu darbiņu bija izdarījis un grupu atvedis noteiktajā laika līdz autobusam, kur atkal piespiedu kārtā nācās škirties no pāris eiro.Nākamās dienas rīta atnāca ar saulainu laiku, un tieši tādēļ nolemju pavadīt šo dienu kalnos. Diezgan veikli atkal izdevās atrast taksometru un atkal pārmaksāt par braucienu, samaksājot 3 eur 2 eur vietā, bet, vismaz taksists sola aizvest mani ne tikai līdz Asni, bet pat līdz Imlilai, pēdējai pilsētai kalnos, no kuras lielākā daļa ceļotāju dodas iekarot Marokas augstāko virsotni- Toubkalu. Kalnu virsotnes vēl ietin sniegs un man pat nenāk ne prātā tāda doma, sasniegt virsotni, bet pastaigāties apkārt un izbaudīt skaistos skatus un, ja paveiksies, nokļūt līdz svētvietai pa ceļam uz bāzes nometni. Manu uzmanību piesaistīja reklāma, ka netālu ir Zoo ar visiem apkārtnes kalnu iemītniekiem, kuru, diemžēl, tā arī neatradu. Bet šī novirzīšanās no maršruta bija interesanta, jo mani uzrunāja vietējā tantiņa, kurai bija pagrūti stiept savu palielo maisi, prasīja manu palīdzību. Gabaliņu es arī izpalīdzēju, bet, kad tantiņa parādīja, kur viņa dzīvo un uz turieni jāiet aptuveni stunda, atvainojos un devos savu ceļu, jo tas bija pilnīgi pretējā virzienā kā mans ieplānotais maršruts. Tantiņa vēl sauca nopakaļ, ka viņa man samaksāšot 2 MAD un mājās pacienāšot ar tēju un pankūkām, bet diemžēl diena ritēja uz priekšu un bija jādodas. Neatradis īsto takas sākumu un ilgi klīdis caur gleznainām riekstkoku birzīm un gar straujiem avotiem un apūdeņošanas kanāliem, beidzot atrodu īsto taku, kura arī ir ne mazāk skaista un akmeņaina. Ejot pa taku ir jāšķērso ciemats, un jādodas pa labi, strauji no kalna lejā, bet es dodos pa kreisi, pa taku- kalnā augšā.. Tā nu apskatu vietēj ciematu no visām pusēm, izeju cauri vairākiem vietējiem dārziem, līdz nonācu un kādas šķietamas takas, kura ved pareizajā virzienā. Dodos cauri ābeļu un riekstkoku plantācijām, nevienu cilvēku gan nemanu, gribētos šeit atgriezties rudenī.. Taka kļūst acīmredzami šaurāka un mani māc pamatīgas bažas, vai esmu uz pareizā ceļa, esmu jau nonācis tik tālu, ka vieta ir ļoti skaista, bet vienā pusē no manis ir stāva nogāze bet otrā stāva krauja, un man jādodas pa ļoti šauru celiņu. Vien vēlāk, dodoties atpakaļ pa ganu takām, ar satikto latviešu pāri pārrunājām, jā, es atnācu pa ganu takām, tur, augšā kalnā.. Kad taka izbeidzās un gluži vienkārši katrs nākamais solis varēja apdradēt manu dzīvību, pārsimts metrus augstāk pamanīju cilvēkus un sapratu, ka nekur tālu neesmu un drīz vien, pēc stāva un ātra kāpiena un centieniem neskatīties atpakaļ, biju nonācis līdz oficiālai takai. Jāsaka, ka satiksme šeit pat martā ir diezgan intensīva, te man garām pajoņo milzīgs ēzelis, apkrauts ar mantām, te tūristu bariņš, kurš dodas uz bāzes nometni. Protams, nepārtaukti mani pavada elpu aizraujoši skati ar sniegotām virsotnēm, dziļām ielejām, strautiem un kalnu upju sausgultnēm. Turpinu ceļu augšup līdz nonāku līdz tādai dīvainai vietai, kurā taka maina virzienu, paejot 2 soļs uz priekšu snieg sniegs un ir vētra, 2 soļi atpakaļ- spīd saulīte un ir bezvējš.. Nolemju, ka vētra un sniegs, kas savilkusies ap Toubkalu galīgi nav priekš manis, nolemju šeit arī griezties atpakaļ, jo ir jau vēla pēcpusdiena un vēl jānokļūst ar izmežģītu kāju atpakaļ pilsētā un jādabū transports atpakaļ uz Marakešu, tā arī daru. Nonākot pilsētā seko jau ieprieš aprakstītie piedzīvojumi ar ielu tirgotāju un arī ar taksi atpaļ uz Marakešu, kurš bija superpārpildīts un vadītājs mani nepakam nevēlējās vest par vietējā cilvēka cenu.Marakešā jau esmu pavadījis 4 vakarus un to izmantojis kā bāzi vienas dienas ekskursijām, bet apziņa saka, ka jāturas pie iepriekš nekur nerakstītā plāna un ir jādodas ceļā. Tā arī daru un mans ceļš tālāk ved uz okeānu- uz Essaueru ( šīs pilsētas nosaukumu raksta dažādi un izrunā dažādi), kura pazīstama kā hipiju un vindsērferu meka. Lai tiktu uz autoostu, tā arī neatrodu taksistu, kurš piekristu izmantot skaitītāju. Iebraucot Essauerā gan man jau atkal vietējie darboņi piedāvā viesnīcas un dažādus pakalpojumus, kā arī klāt ir draugi ar zvaigžņu kūkām un piedāvātāji uzpīpēt pēdējo reizi. Visus atšuju, arī taksistus, un dodos kājām uz pilsētu, neskatoties uz to, ka jau esmu iezīvojies pamatīgās tulznās un samežģītā kājā no dienas, kura tika pavadīta kalnos. Šajā pilsētā arī uzkavējos 2 dienas un atpalieku no sava grafika, lielākoties dēļ kājas. Pilsēta ir skaista un eiropeiska, pa pludmali laiski pastaigājas kamieļi un ūdenī darbojas dažādu ūdenssportu cienītāji. Vietējā ostā apskatāmas jūras veltes tirdziņā, tādas zivis un jūras briesmoņi, par kādu eksistenci tev pat nav bijusi nojausma. Protams, par fotografēšanu arī tiek pieprasīta naudina, bet iztieku ar atvainošanos un solījumu izdzēst. Tirgū šajā pilsētā ir zemākas cenas, neviens tirgotājs arī neuzbāžas. Bet šeit arī piedzīvoju vienīgo reizi, ka man tiešām palika bail uzturēties uz ielas – Vakarā man paskrien garām bars ar suņiem, kuri savā starpā kaujas, kuriem seko bariņš vietējo jauniešu, arī ne pārāk priecīgā noskaņojumā, savā starpā pamatīgi vicinot dūres, un es, tam visam pa vidu es.. Bet tomēr jāturpina ceļš un caur galvaspilsētu Rabātu jādodas uz Šefšauenu ar nakts autobus, ceļā kopā pavadot vairāk par 10 stundām. Autobss ir vietējais, ievērojot visas apstājas pauzes ik pēc 2 stundām. Parasti notika tā, ka autobuss jau sāk braukt, bet kavētāji vēl lēni iet līdzi -pīpē un ēd, līdz beigās jau skrien līdzi autobusam, lai pa atvērtajām durvīm salektu iekšā autobusā. Blakus un aizmugurē man sēdēja vietējās tantiņas, kuras kā trakas vēlējās ielīst manā somā, beigās sapratu, ka viņas grib ēst un atpirkos, katrai iedodot pa šokolādes gabaliņam. Nonākot Rabātā, vietējā autoostā mani rauj vai uz pusēm, mani aplenc bars ar aģentiem un katrs piedāvā savu galamerķi. Nosaucot Šefsauenu, man atkall dod izvēli starp 3 dažādu firmu kasēm, izvēlos to, kurai atiešanas laiks sakrīt tā, lai man ir pāris stundas laika Rabātas apskatei. Uz Rabātas centru dodos ar autobusu un šķiros no nieka 3 Dir, visa medīna ir tukša un klusa, sajūta, ka ir iestājusies zombiju apokalipse vai kāds tāda veida pasākums, bet, varbūt, visi marokāņi gluži vienkārši ap 8 no rīta guļ. Izstaigāju ļoti skaistu, arī balti un zili krāsotu vecpilsētu ar fantastisku skatu platformu, apmeklēju nelielu botānisko dārzu, kur arī ieturu brokastis, kā arī apmeklēju galveno apskates objektu- Hasana torni, kā arī karaļa Muhameda V mauzeleju. Tur sajūtu neizgulēto nakti un uz soliņa aizmiegu, pēc kāda laika pamostoties un priecājoties, ka manas mantas joprojām ir šeit. Dodoties atpakaļ uz autobusu, izeju cauri vecpilsētai, kura arī ir krāsota balts ar zilu, nu gluži kā Sefšauena. Laiks atkal doties ceļā pēc tradicionālas maizes ceptuves apmeklējuma pa ceļam.Viena no vietām, kuru vēlējos apmeklēt, ir par zilo pērli dēvētā Šefšauena, kura atrodas Rifa kalnu ielenkumā un liela daļa ēku pilsētā ir nokrāsotas dažāda spilgtuma zilā krāsā. Pēc okeāna un Essueiras apmeklējuma arī devos ceļā, nieka 16 stundas ar autobusu un ierodos savā kārotajā galamērķī. Ir vēls vakars, īsti neizdodas vienoties ar taksistiem par mani apmierinošu cenu par braucienu līdz viesnīcai, iet ar kājām stundu arī negribu, jo tā trauma no Atlasa kalniem. Beigās atrodu vienu nelielas kravas mašīnas šoferi- taksistu, kurš mani sola aizvest, bet tāpat nedaudz pārmaksājot oficiālo cenu. Pēc iekārtošanās viesnīcā, dodos pastaigā un meklēt vakariņas, un šīs pastaigas laikā uzzinu, kur esmu nonācis. Izrādās, ka ne pārāk tālu esošā Ketama ir marihuānas audzēšanas centrs visa Marokā, bet šeit, Šefšauenā, esot pati hipiju un alternatīvi domājošo galvaspilsēta jau no 70tajiem gadiem.. Ceļvežos raksta, ka Rifa reģions esot izcelsmes vieta lielakajai daļai Eiropā cirkulējošajai marihuānai. Tā nu iegūstu nevēlamu ceļabiedru, kuram, protams,esot kāds brālēns ar suvenīru veikaliņu un ļoti īpašām cenām, esot arī ražotne turpat, uz vietas. Lai tiktu no mana ceļabiedra vaļā, piekrītu doties apskatīt šo ražotni, beigās izrādās, ka ir tikai parasts veikaliņš. Ceļabiedrs tā arī mani neatlaiž un sāk piedāvāt visu, ko sirds vien vēlas, varot sagādāt alkoholu, zālīti, hašu, jebko, mana atbilde, ka neko no nosauktā nelietoju, manā pavadonī vieš neticību un viņš turpina bārstīt savus piedāvājumus, es varot doties kalnos ar viņu un viņš aizvedīšot mani pie sava brālēna, parādīšot, kā tiek audzēta marihuāna un kā tiek iegūti tālākie produkti. Šāda tūre mani interesētu paskatīties, kā lietas tiek ražotas, bet ne jau par viņa nosaukto cenu- 40 eiro. No ceļabiedra izdodas atbrīvoties tikai pierakstot viņa numuru un apsolot, ka rīt piezvanīšu un visu sarunāsim. Dodos meklēt vakariņas, un vai katrs oficiants, kurš mēģina ievilkt mani savā restorānā, arī piedāvā hašu un uz atbildi, ka nepīpēju, ir izbrīnīts, kamdēļ vispār atbraucu. Jāsaka, ka ar šiem piedāvājumiem saskāros itin visur kur devos. Klīstot pa klusām un tumšām ieliņām un vārturūmēm bieži nākas dzirdēt saucienus nopakaļ- Do you wanna get high for the last time?.. Toties Essuveirā populārāka bija cepumu un dažādu šokolādes izstrādājumu tirdzniecība ar pievienotām attiecīgajām piedevām, bieži nezin no kurienes uzradās tirgotājs un sauca- spacecakes, marijuana, kale, happy smoke, do you wanna get high for the last time? .. Diemžēl neko no piedāvātā nesanāca izmēģināt. Kā uzzināju no viesnīcas saimnieka, šeit neviens gramos neko nerēķina, par kārtīgu bunti zāles tiekot maksāti 3 eiro. Tā nu pagāja diena, devos pārgājienā pa vietējo kalnu ieleju un redzējām fantastiski skaistu ūdenskritumu, uz to vietu gan bija jāmēro ceļš aptuveni pus stunda ar taksometru, vietējie to vietu sauc par Paradise valley vai Happy valley. Tiešām bija ļoti skaisti un gājiens pa ceļam arī bija ļoti izbaudāms. Vakarā, pēc nelielas atpūtas, nolemju doties līdzi viesnīcā satiktajiem vāciešiem uz netālo spāņu mošeju, no kuras paveras pasakaina panorāma pāri visai pilsētai. Saulriets. Diezgan strauji sāk krēslot, diezgan fantastiska sajūta, kad tev pie kājām guļ visa pilsēta un vai no ikkatras mošejas pilsētā atskan aicinājums uz lūgšanām. Satumst un paliek vēl vēsāks. Te pēkšņi mūs uzrunā vietējāis vīrs, kurš esot vietējais marihuānas audzētājs, un aicina mūs līdzi, uz savām mājām, kur viņš pastāstīšot par audzēšanu un tirgošanu, protams, varēšot arī iegādāties. Pēc nelielas apspriedes ar vāciešiem, kuri tiešām ir hipiji, viena meitene un divi puiši, nolemjam doties vietējam vīrelim līdzi, es piekrītu uzreiz, jo tā ir tā pati tūre, kuru man piedāvāja vakardien, šeit ierodoties, tikai šoreiz, iespējams, ka sanāks izšaukt pilnīgi par velti, un esot jāiet nieka 15 minūtes. Ir pamatīga krēsla un dodamies vietējā paskta vīrelim ap gadiem 45 līdzi, ejam galvenokārt pa ganu takām, visu laiku no mums labajā pusē paveras fantastiska ainava ar naksnīgi apgaismoto pilsētu. Taciņa ir šaura, bieži tā ved pa kraujas malu un vijas cauri olīvu birzīm, opunciju audzēm (kaktusi, no kuriem iegūst ēdamus augļus), kalnu pļavām, garām citām mājām un pagalmos rejošiem suņiem, protams, ka galvā šaudās domas, vai tas ir droši un vai beigās nepieprasīs maksāt jau pieminētos 30 eiro, drošības pēc sagatavoju piecīti, ja nu kas, katram gadījumam. 15 minūšu gājiena vietā esam nogājuši pus stundu un beidzot esam pie saimnieka namdurvīm, tiekam aicināti iekšā, jebkādas šaubas pazūd brīdī, kad ieraugu pie plīts viņa sievu un istabā bērnus, kuri spēlējas. Māja ir iekārtota ļoti vienkārša un tradicionālajā veidā- viss ir noklāts ar paklājiem, ir dīvāns viesiem ap galdu centrā, nekā lieka. Pie sienas karājas dažādas ainas no Mekas un goda vietā- karaļa portrets. Drīz vien tiekam pacienāti ar berberu viskiju- stipru melnās un piparmētru tējas sajaukumu, un tikko ceptām pankūkām ar medu. Pēc tam saimnieks atnes visai tradicionāla paskata pīpi un hašišu, iesaiņot virtves plēvē un iefasētu 10 gramu iepakojumā. Visi draudzīgi pa apli uzpīpē, esot laba manta, es gan atsakos un šīs aktivitātes novēroju no malas, protams, saimnieks brīnās, jo es esot pirmais ārzemnieks, kurš nekad neesot pīpējis un viesojās pie viņa. Viņš izstāsta, kā pelnot naudu- iegādājas biļetes pie meitas uz Vāciju, īsi pirms lidojuma norij kapsulas un- laimīgu ceļu. Šādā veidā viena reizē varot pārvest līdz 400 gramiem hašiša, kura tirgus cena Eiropā varētu būt 10-15 eiro par gramu, tātad viena bruauciena peļņa ir visai iespaidīga. Šādi braucieni esot bijuši jau četri. Gadā viens. Arī tūristi nopērkot desmitgramīgās kapsulas un darot to pašu, savai lietošanai, citi draugiem, vēl citi arī tirgošanai, esot arī pastāvīgie klienti. Tiekam aicināti uz blaksu istabu jeb tā saucamo darbnīcu, uz grīdas noklāts sarkans tepiķis, mājai ir biezas betona sienas baltā krāsā un ir sajūta, ka atrodamies pieliekamajā kambarī. Un šovs var sākties. No lielā maisa tiek uz grīdas izbērti kādi 5 kilogrami zālītes, pamatīga kaudze. Saimnieks nodemonstrēšot, kā tiek iegūts hašišs jeb gluži vienkārši- Indijas kaņepju puteksņi. Tiek paņemta bļoda un tā tiek pārvilkta ar smalku sietu- zīda audumu, kur nekas cits nespējot izbirt cauri (man tas gan atgādina sieviešu zeķubikses). uz šī auduma uzber pāris saujas kaltēta auga massas un tiek pārsiets ar vēlvienu audumu. Tad tiek paņemtas koka vālītes un, ritmiski dauzot kādu minūti, tiek izdauzīti visi putekšņi. Izsijātos pārpalikumus ieber atsevišķā traukā, un atkarto darbību ar uzbērtu jaunu porciju, un tā 3-4 reizes, pēc tam, kad zīda filtrs tiek noņemts, atklājas kādi 5 grami svaigu kaņepju auga putekšņu. Tad uzberam šos putekšņus uz papīra lapiņas, lapiņu ietinam plēvē un iespiežam un brīdi starp diviem karstiem termaforiem, tas ir vajadzīgs, lai izdalītos sveķi un massa no brūngani zaļas sakustu kopā un izveidotos tumši brūna, gandrīz vai melna massa. Esam ieguvuši 5 grami hašiša. Atgriežamies viesistabā un varam sākt tirgoties, mani nupat iepazītie vācu draugi iegādājas 2 kapsulas jeb 20 gramus, plus vēl 5 grami, ko saražojām šovakar, kopā samaksajot 400 dirhami jeb 40 eiro, jāatgādina, ka eiropiešu izpratnē nupat iegādātās mantas vērtība ir ap 250 eiro. Es, kā pateicību par ekskursiju, noziedoju vienu eiro, un visi ir laimīgi, varam doties atpakaļ uz pilsētu, šoreiz- pa īsāku ceļu, garām dažiem ne pārāk miermīlīgiem suņiem un izbrīnītiem vietējiem, bet ar to pašu pasakaino skatu pār naksnīgo pilsētu.Pēc šīs zilās Marokas pērles apmeklējuma atkal sēžos autobusā, laiks ir nepielūdzams un ir atlikušas vairs tikai 2 dienas šaikrastā.. Fezā ierodos vēlu vakarā un mans uzdevums ir atrast taksistu, kurš mani aizvestu uz vajadzīgo viesnīcu par saprātīgu cenu. Izvēlos pēc skata necilu taksometru un uzsāku sarunu ar tā vadītāju, sākumā piedāvājot 2 eiro. Liels ir mans pārsteigums, ka vadītājs atsakās runāt par jebkādu naudu, jo viņam taču ir skaitītājs! Un beidzot esmu nonācis pilsētā, kurā lieto skaitītājus.. Maraksešā šādu vadītāju man atrast neizdevās.. Tā arī diezgan žigli nonāku sev vajadzigajā vietā, šoferītim samaksājot 1 eiro. Pēc iekārtošanās viesnīcā dodos apskatīt pilsētu un atrast kaut ko ēdamu, klīstu kādu stundu pa tādu kā labirinu, šauras ieliņas un visapkārt nebeidzami mūri, visu laiku tik pa labi un pa kreisi.. Neko prātīgu neizdodas atrast, tikai tā saukto caurumu sienā, ap kuru pulcējas vietējie, ja jau viņi, tad es arī. Angliski neviens nesaprot un paskaidrot, kas par ēdienu tas ir, nevar, vienīgais atdarinot dažādas dzīvnieku skaņas, noskaidroju, ka tā ir aita. Ēdienu varētu aprakstīt kaut ko vārītai maltajai gaļai līdzīgi, bet daudz smalkākiem pavedieniem, ēdiens tiek uzsildīts uz lielas alumīnija pannas un pasniegts maizes kabatiņā kopā ar čilli mērci un sīpoliem. Pagaršoju, mīkstā konsistence ir mazliet dīvaina, bet garšo labi, beigās apēdu divas porcijas un ar vietējo jauniešu bariņu šķiramies kā draugi. Vēlāk izlasu, ka šis tik populārais ēdiens esot jēra žults.. Vismaz pagaršoju, un man garšoja. Nākamajā rītā atkal spīd saulīte un kopā ar viesnīcā satiktajiem vāciešiem dodos ielās. Atkal viens nebeidzams tirgus, pa vidu arī populārākie apskates objekti, kā arī dažādas darbnīcas, te metālkaltuve, te mūzikas instrumenti, bet te- audējas. Pēc pamatīgas maldīšanās un vietējo gidu atgaiņāšanas nonākam arī vietā, no kuras paveras skats uz galveno Fezas vizītkarti- ādu miecētavām un krāsojamajām baļļām. Diemžēl šodien strādā tikai viens vīrelis, veikli pārmezdams ādas no vienas baļļas uz otru. Pusdienojot un ēdot savu sliktāko tadžīnu Marokas brauciena laikā, vācieši gandrīz vai sakaujas ar vietējiem, pastāstot citiem tūristiem savu viedokli par tuksneša brauciena tūri. Steigšus pametam šo ēstuvi un turpinam savu ceļu uz kapu ar labāko skatu- tāds ir šīs vietas nosaukums, kapliča ierīkota kalna galā un no šejienes var pārredzēt visu Fezu un arī ļoti plašu apkārtni.Līdz ar to šeit arī noslēdzas mans brauciens, nākamajā rītā vien dodos iepirkt suvenīrus, iegādājos tējas kanniņu un argāna koka eļļu. Vēl tik atliek brauciens līdz lidostai, ko nolemju mērot ar autobusu. Par autobusu īsti nav skaidrībasm, tad tas kursē, citi saka, ka nekursē, arī ceļvedī rakstīts, ka nokļūšanas iespēja lidostā šādā ceļā ir 50/50.. Bet man tīri veikli izdodas atrast vajadzīgo autobusu, netīru un ar veciem plastmasas sēdekļiem, šķiros par braucienu no 4 DIR jeb 40 eirocentiem, un brauciens var sākties- autobuss nepārtraukti bija pārpildīts ar spiedzošiem skolniekiem un vecām tanntēm, bez manis uz lidostu centās nokļūt vienīgi viens vācu ceļotājs. Lidostas ēka atkal ļoti skaista un krāšņa, un ir piebūvēts jauns termināls, kurš vēl nedarbojas, manus centienus to nofotografēt izjauca draudzīgi puiši ar automatiem, kuri mani ātri vien pavadīja atpakaļ uz veco terminālu. Parastā drošibas kontrole un mantu pārkrāmēšana pirms lidojuma, un varu mesties nākamajā piedzīvojumā- nākamās 2 nedēļas pavadīju apceļojot Beļģiju! Galerija par Beļģiju- https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=440013950 Marokas bildes skatīt šeit: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=440420357 https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=440598664

Dāmas mazgā veļu upē. Tikmēr gids stāsta, ka dzerot ūdeni no upes, esot garšīgs.. Kas notiek ciematā pa upi uz augšu? Blakus- lielie veļas pulvera maisi

Krāsu, garšu, smaržu un tirgošanās valstībā- Marokā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem