Lielais Indonēzijas komandējums 2: Kalimantāna - Orangutānu zeme

  • 4 min lasīšanai
  • 21 foto
Kalimantāna! Tas ir viens no tiem noslēpumainajiem un vilinošajiem nosaukumiem pasaules kartē, jeb vienā vārdā sakot zīmoliem - sala, kas atrodas otrā planētas malā, turklāt ir trešā lielākā uz Zemes, bet tai pašā laikā tā ir tik neiepazīta un sveša. Kādam tā saistās ar orangutāniem, citam ar galvaskausu mednieku ciltīm, bet jaunā paaudze varbūt vispār nav dzirdējusi tādu vārdu, jo šai salai ir arī otrs nosaukums - Borneo. Tas tāpēc, ka Malaizijā šo salu sauc par Borneo, bet Indonēzijas pusē par Kalimantānu. Tā kā aukstā kara laikā Malaizija čupojās ar kapitālistiem, bet Indonēzija ar komunistiem un Padomju Savienību, tad Rietumu pasaulē izplatījās Borneo nosaukums, bet pie mums, dzelzs priekškara šajā pusē, indonēziešu versija Kalimantāna, kas ir vienlaicīgi arī Indonēzijas salas daļas nosaukums. Borneo , jeb Kalimantāna, ir ļoti svaigs Zemes veidojums, jo sala izveidojās tikai pirms 10000 gadiem, kad ceļoties ūdens līmenim tā atdalījās no Dienvidaustrumāzijas. Tā ir ne tikai trešā lielākā sala uz Zemes, pēc Grenlandes un Jaungvinejas, bet arī vienīgā pasaulē, kas ir sadalīta starp trim valstīm. Lauvas tiesu no pīrāga, jeb gandrīz trīs ceturtdaļas no Borneo ieguvusi Indonēzija, bet pārējo sadala Malaizija un mazā Bruneja. Indonēzijas salās, kur kūpoši, piramīdveidīgi kalni paceļas viens aiz otra kā sēnes mežā, Kalimantāna ir unikāla, jo šeit nekad nav bijis neviena vulkāna. Tas savukārt ļāvis šeit saglabāties vienam no vecākajiem lietus mežiem uz planētas, kas sasniedz iespaidīgu, 140 miljonus gadu stāžu un tātad piedzīvojis pat dinozauru ēras norietu. Tiesa, mūsdienās Kalimantānas džungļi saskaras ar pirmo reālo draudu šo daudzo miljonu gadu periodā - moderno cilvēku, kurš atklājis, ka Borneo lietus mežos slēpjas bagāti dabas resursi un kokmateriāli. Cīņā ar rūpniecību, lauksaimniecību un industrIalizāciju Borneo zaudējusi plašas džungļu teritorijas un tagad tikai trīs ceturtdaļas no salas teritorijas klāj lietus meži. Tomēr neskatoties uz to Kalimantānas sala, kopā ar Amazones un Kongo upju baseiniem joprojām ir viens no lielākajiem lietus mežu "paklājiem" uz Zemes un pasaules botānikas dārgumu lādēm, kuras džungļos tikai vienā hektārā ir vairāk koku sugu, kā ASV un Kanādā kopā ņemot. Borneo lietus meži sniedz arī patvērumu daudziem zīdītājiem un putniem, tai skaitā divām Kalimantānas vērtīgākajām trofejām - orangutāniem un gardegunpērtiķiem (Proboscis monkey). Orangutānu vērošana to dabiskajā vidē jau ir pietiekoši nozīmīgs iemesls, lai kādreiz apciemotu Malaizijas Borneo vai Indonēzijas Kalimantānu, jo šie rižie primāti, līdzās šimpanzēm un gorillām ir tikai viena no trim cilvēkpērtiķu sugām uz Zemes un vienīgā lielo pērtiķu suga Āzijas kontinentā. Šie ļoti gudrie primāti ir mūsu tuvākie radinieki uzreiz pēc šimpanzēm - ne velti malajiešu valodā "organutan" tulkojas kā ‘’meža cilvēks’’, jo to līdzība ar homo sapiens sastāda veselus 97 %. Mūsdienās ļoti apdraudētie orangutāni ir sastopami vairs tikai divās vietās uz Zemes – Sumatras salā Indonēzijā un Kalimantānas jeb Borneo salā, attiecīgi sadalot tos divās apakšsugās - Sumatras orangutānos un Borneo orangutānos. Tiesa, parastais mirstīgais bez doktora grāda zooloģijā tos var atšķirt tikai pēc tēviņa sejas vaibstiem, jo Sumatras brāļiem tā ir šaura, līdzīga mātītēm, bet Borneo orangutāniem izteikti plata, tā it kā kāds šiem ar ķieģeli būtu pa ģīmi iemaucis. "Meža cilvēku" dienas plāns nav diez ko notikumiem bagāts, jo tie no rīta līdz vakaram pavada laiku ēdot un dzerot, pa vidu ik pa laikam paņemot īsu siestu, lai atpūtinātu žokļus no gremošanas. Interesanti, ka šie rudā kažokā tērptie džungļu iemītnieki katru vakaru sev iekārto jaunu ligzdu nakts guļai, tāpēc var teikt, ka tie visu dzīvi pavada kokos, tikai ļoti retos gadījumos nokāpjot uz zemes. Mans viens no pirmajiem pieturas punktiem Kalimantānas izpētes braucienā ir Kutai nacionālais parks, kas tiek uzskatīts par labāko vietu Indonēzijas Borneo daļā, kur vērot savvaļas orangutānus. Džungļu taka šeit ir viegli ejama un veiksmes procents arī ir visaugstākais - pēc rendžera teiktā 80-90 % Kutai parka viesu redz savvaļas orangutānus. Arī man tika tas gods trīs stundu garumā vērot trīs Borneo orangutānus - mammu, paaugušu tīneidžeri un pa visam mazu mazuli. Lielāko daļu tie siroja no viena koka uz otru, lai kaut ko varētu iestumt māgā, bet pēc tam devās uz ligzdu atvilkt elpu no pārmērīgās ēšanas. Ja mamma par mani neizrādija nekādu interesi, tad jauneklis gana aktīvi vēroja mani 2 stāvus augstāk, savukārt jaunākajam mazulim latvieša ieraudzīšana acīmredzot bija liels jaunums un notikums - šis pēc dažu akrobātisku triku izrādīšanas un pastiprinātas džungļu ciemiņa nopētīšanas, sāka izrādīt savu izpratni par viesmīlību – rāva no koka mazus zariņus, lai varetu mani apmētāt, bet pēc tam aiz laimes palaida arī strūtlaku, labi, ka ne man uz galvas. Turklāt labākais, ka šo orangutānu ģimeni varēju vērot pilnā vientulībā, ja neskaita rendžeru, savukārt pa visu dienu Kutai parku bez manis apmeklēja tikai vēl kāds šveiciešu pāris - Malaizijas Borneo, kas tāds nebūtu iespējams. Kutai parka džungļi čum un mudž arī no citiem lietusmežu iemītniekiem, jo šeit sanāca ar kameru nomedīt gan prāvu bariņu ar makakiem, gan vienu Komodo varāna mazo brāli – brango Āzijas ūdens varānu (Asian Water Monitor lizard). Tāpat Kutai parkā ar garantiju var vērot Borneo tik raksturīgos degunragputnus, tai skaitā viskrāsaināko un lielāko no tiem - Malajas degunragputnu (Rhinoceros Hornbill) – vienu no krāšņākajiem putniem Āzijā. Tiesa kamerā tos iemūžināt nav viegls uzdevums, jo tie planējot pār lietusmežu parādās starp koku galotnēm, bet kamēr sagatavo aparātu, tā tie jau pazūd. Kalimantānas lietusmežos un mangrovju mežos, turpat Sangattas upes krastos Kutai nacionālā parka apkārtnē mīt vēl kāda slavena pērtiķu suga – Gardegunu pērtiķi (Proboscis Monkey). Šie amizantā paskata pērtiķi ir pat vēl unikālāki kā orangutāni, jo sastopami vienīgi Borneo salā. Gardegunu pērtiķu tēviņiem ir reti dīvains paskats pēc kā tos jau var atpazīt par gabalu – garš, kartupelim līdzīgs deguns un liels, balonveidīgs vēders. Sava paskata dēļ holandiešu koloniālā perioda laikā Indonēzijā tos mēdza dēvēt par Holandiešu pērtiķiem jeb Holandiešu vīriem, jo garie deguni un resnie vēderi vietējiem atgādinājuši turīgos nīderlandiešu kolonistus. Turpinājums sekos... Jānis Kreicbergs no Kalimantānas


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais