Austrālija 1. daļa Sidnejas Glancē

  • 3 min lasīšanai
  • 4 foto
Austrālija mani jau sen ir vilinājusi ar savu mežonīgo dabu, dzelžaino imigrācijas politiku un cilvēkiem, kas izceļas ar brīvu domāšanu, bet tikai šogad izdevās šo valsti apmeklēt kā tūristei (iepriekš esmu bijusi darba vizītēs, kas gluži nav tas pats, bet savs iespaids bija radies). Brīvdienās devos jūlijā kopā ar savu vīru un 10 gadīgo dēlu. Šī ceļojuma laikā apmeklējām divus štatus un vienu administratīvo teoriju – Jaundienvidvelsu, Kvīnslendu un Ziemeļu Teritoriju, un mums izdevās iepazīt vairākas Austrālijas šķautnes - gan glancēto un skaisto, gan nepieradināto un raupjo, kā arī nostāties aci pret aci pret vienu no mūsdienu Austrālijas lielākajiem problēmjautājumiem – aborigēnu integrāciju pārējā sabiedrībā, kas šo tik ekonomiski attīstīto, moderno un šķietami atvērti domājošo valsti sadala vairākās nometnēs. Un kamēr risinājums, šajā sarežģītajā un vēstures šāvienu vajātajā situācijā nav atrasts, šī tēma turpinās pūžņot kā nedzīstošs augonis uz ķengura ādas. Tomēr austrālieši, neskatoties pie kuras etniskās grupas arī nepiederētu, ir stipri. Viņi iemācījušies izdzīvot tāpat kā Ziemeļu Teritorijas krokodili, pār dzīves problēmu līkločiem izlēkāt kā valabiji, un uz grūtībām atbildēt ar šķelmīgu krokodilu Dandija cienīgu smaidu, tāpēc man gribas ticēt, ka reiz viņi kā piekūni no visām aizas pusēm pacelsies spārnos un, planējot uz bezdibeņa virsmas, vienosies kopīgā parādē.
Mūsu ceļojums sākās Sidnejā, Jaundienvidvelsā. Austrālijā man nācās ierasties trīs dienas ātrāk darba dēļ, tāpēc naktsmītnē - viesnīcā ierados pirmā, tiesa jau tumsā. Biju nogurusi no garajām sapulcēm, lidojuma no Brisbenas, un citiem transportlīdzekļiem, tāpēc nevarēju sagaidīt, kad varēšu izlaisties visā garumā uz gultas un aizmigt. Tomēr, ienākot savā numuriņā, čemodāni gandrīz paši izkrita no manām rokām un metos novērtēt skatu pa logu, no kura varēju redzēt Protdžeksona līci, slaveno Sidnejas operas namu un Hārbora tiltu. Neviena pastkarte, pat ne tas, ko redzēju no kuģīša, kas mani atvizināja gandrīz līdz viesnīcas vārtiem, nelīdzinājās tam, kas stāvēja manā acu priekšā. Tas bija mirklis, kad iemīlējos Sidnejā (piebildīšu, ka neesmu tāds izteikts pilsētu cilvēks, tāpēc šādas jūtas pret kādu pilsētu parasti dzimst reti). Es ievilku dziļu elpu un ļāvos mirklim. Tad no lielās sajūsmas kaulos sajutu jaunu enerģiju un spontāni devos pastaigā pa Ziemeļu krastu, gar promenādi līdz pašam Hārbora tiltam. Gāju lēni, apkārt vizuļoja gaismas, skanēja klusas cilvēku čalas un mani papēži vienmērīgā ritmā klaudzēja pret asfaltu. Gaisā virmoja neparastas smaržas, kas patīkami kairināja nāsis un es nevarēju sagaidīt, kas šajā visā varēšu dalīties ar saviem mīļajiem – vīru un dēlu. Pat tad, kad beidzot ielīdu gultā zem deķa, kādu laiku turpināju vērot, kā pa Sidnejas līci šurpu turpu braukāja dažāda izmēra laivas, kuģīši un prāmji. Sapratu, ka uz trim naktīm esmu kļuvusi par miljonu dolāru skata īpašnieci. (Sīkāk par viesnīcu sadaļā varbūt noder, zem apraksta).
Nākamajā rītā mana sajūsma tikai turpināja augt. Vērojot operas namu, atstarojot saules starus sudrabotā krāsā, sagaidīju Ati un Stīvu kuģīšu piestātnē ap vienpadsmitiem, un mēs kopīgi devāmies vēlās brokastīs. Pārējo dienu pavadījām turpat viesnīcas dārzā, kas bija aprīkots ar baseinu un grilu. Dārzā auga banānu palma, bet virs mūsu galvām lidinājās krāsaini papagaiļi. Šie nerātņi vaktēja viesnīcas logus, un veiksmes gadījumā apvienojās cukura paciņu zagšanas reidos, kas krāsainajiem čiepējiem gāja pie sirds vislabāk, kā jau nektāra putniem. Mans dēlēns drosmīgi centās ielīst ledainajā baseina ūdenī, bet beigās tomēr padevās. Piebildīšu, ka jūlijs Sidnejā ir ziemas mēnesis, tāpēc gaisa temperatūra dienā vārstās no 17-20 grādiem, bet, kad noriet saule, termometra stabiņš noslīd līdz 10-13 grādiem.
Otrajā dienā nodevāmies dažādām tūrisma aktivitātēs – staigājām pa Sidnejas botānisko dārzu (apmeklētājiem pieejams bez maksas), kur man acīs iezagās asaras. Emocijas uzburbuļoja tik augstu, ka bija grūti savaldīties. Salīdzinot savu dzīvi pirms 7 gadiem un tagad, viss likās pilnīgs kosmoss. Aizkustinājuma asaras tomēr drosmīgi noriju, kad tuvāk apskatījām operas māju, kas, pieejot tuvumā, izrādījās nevis balta, bet, noklāta ar krēma krāsas sīkām flīzītēm, kas apzināti spēlējās ar gaismu. Tāpat iegriezāmies kara un kuģniecības muzejā, bet vakaru noslēdzām ar glanci restorānā. Visi svinīgi uzposāmies, lai kopīgi nosvinētu pēdējo vakaru Sidnejā un lai pateiktu ardievas pilsētai, kas iedvesmoja. Ēdot izsmalcinātas vakariņas un vērojot vakara laternās izgaismoto operas namu, sajutos kā karaliene. Šo sajūtu pastiprināja dziedošā franču sulaiņa balss, kas tekalēja apkārt mūsu galdiņam un ik pa laikam mani uzrunāja: ‘Madam, is everything ok?’ Bija skaisti saposties, pirms mūsu kurpes nomanīja sandales, un lepnās drēbes tika noliktas plauktiņā, lai brīvi staigātu Dārvinas svelmē šortos un T-kreklā, kur iepazinām to Austrāliju, kāda daudziem tūristiem paliek neredzēta, bet par to jau otrajā daļā. Ja atgriežas pie Sidnejas, varu pateikt tikai to, ka vēlos tur paciemoties vēl. Varbūt pat satikt un uz interviju uzaicināt kādu no tur dzīvojošajiem latviešiem. Vai tas izdosies, vai nē, laiks rādīs, bet gribas pateikt paldies Austrālijas lielākajai pilsētai par viesmīlību, par brīnišķīgi pavadīto laiku ar ģimeni un par labajiem laika apstākļiem un idejām, kas piedzima tieši tur.
Varbūt noder: Palikām Harbourside Apartments, 2a Henry Lawson Avenue McMahons Point NSW Australia, McMahons Point, 2060 Sydney, Australia - skats vienkārši dievīgs un salīdzinoši par pieejamu cenu kā citas alternatīvas, kas piedāvā līdzīgu skatu uz līci, operas namu un Hārbora tiltu. Svētdienās visi satiksmes prāmji (kuģīši) maksā tikai 2,60 par visu dienu. Citās dienās prāmja cena ir apmēram 5-6 dolāri par vienu braucienu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais