6 latvietīši sadomāja aizstopēt līdz Sahārai. 1. daļa Sprints caur Eiropai

  • 9 min lasīšanai
Cik šajā ceļojumā ir pieredzēti negaidīti notikumi, ko nekā dīgi nevarēja paredzēt! Nopratināšana Rietumsahāras policijā, pārsteidzoša satikšanās ar ceļabiedriem Parīzē, aplaupīšanas, laišanās no rezervāta uzraugiem caur tuksnesi, draugiem arī brauciens kravas vilcienā tuksneša vētrā... Nūjā, un vēl kopumā nobraukti kādi 15000 km ar pirms tam nepazīstamiem šoferīšiem – gan ar tipiskiem A-eiropas tipāžiem, R-eiropas mietpilsoņiem, Pireneju pussalas buļļu žmiedzējiem, Z-Marokas berberiem, D-Marokas arābiem un ar R-Sahāras jaunajiem tuksnešu mantiniekiem. Idejas iniciators liekas, bija Matīss - 2004. gada oktobrī ierosināja aizbraukt uz Lībiju – pirmkārt, lai novērtētu izdaudzināto Kadafi valsts iekārtu, otrkārt, tā ir musulmaņu valsts, bet Matīsam ir padziļināta interese par islāmu, kuru viņš ir pielipināja arī dažiem no mums. Diemžēl pārāk vēlu sākām nopietni interesēties par vīzas iegūšanu, kuru nav tik viegli nokārtot. Šķirstījām karti, lai atrastu alternatīvas – aha, jātiek līdz Pireneju pussalai, tad pāri Gibraltāram un esi nonācis Āfrikā – Marokā. Pietam tur nav vajadzīga vīza, arī solās būt krāšņa un daudzveidīga daba un vēl arī islāma valsts. Ideāli. Un ir iespēja braukt tālāk – gar Atlantijas okeāna piekrasti - uz Rietumsahāru un tad uz Mauritāniju, kas solās būt visnotaļ interesanta, jo reti kurš zina, kas tur vispār ir. Bet precīzu maršrutu kā līdz turienei caur Eiropu tiksim vēl nezinājām – varbūt apskatīt Pirenejus, vai Parīzi, vai Amsterdamu “pa ceļam”. Dzīvosim redzēsim! Dalībnieki: es, Alvis, RV1ģ 12.(f) klases skolēns, Jānis, mans klasesbiedrs, Matīss, 3. kursa bioloģijas students, Ansels, 3. kursa dramaturģijas students, Reinis, 3. vidusskolas vidusskolnieks, Edgars, tāds pats kā Reinis. Nevienam, izņemot Matīsu, kurš pagājušo gadu jau bija aizstopējis līdz Irānai, nebija pieredze šāda tipa izbraucienos – stopēt ārpus Latvijas un nebraukt ar tipisko tūristu busiņu - , tādēļ pirms brauciena nomocīja daudz jautājumu – kur gulēsim, ko ēdīsim, ko darīsim. Tomēr, atceroties tos jau kādā 2., 3. dienā, tie likās muļķīgi – viss ir vienkāršāks par vienkāršu, tikai ikdienas Latvijas rutīnā ļoti mazi sīkumi pārvēršas par problēmām. Šī ceļojuma “dienas ritms” bija pretstats rutīnai, jo tas, kur tu nonāksi – varbūt Parīzē, varbūt Šveicē – bija atkarīgs tikai no likteņa, jo tas, ko tu gribi darīt – dienu pagulēt Portugāles pludmalē vai doties uz tālāk Spāniju -, bija atkarīgs no paša gribas. Vive le liberte! Nopietni sākām gatavoties tikai nedēļu pirms izbraukšanas – sprints pa veikaliem, jo šādā 2 mēnešu avantūrā līdzi paņemtais ir no svara. Tiem, kas domā braukt šādā ceļojumā iesaku nežēlot naudu somai – tā būs kā otrās mājas, ar kurām notiekot kādai ķibelei, var rasties milzīgas problēmas. Mantas un sviestmaizes somā, nervozas atvadas no mammas un māsas, un laižu pie Jāņa uz “Mežvijām”, uz Ventspils šosejas 3. kilometru, kur satikāmies un pārlaidām pēdējo nakti pirms izbraukšanas. Bijām 4, kas izbrauca 21. jūlijā, jo Reinis ar Edgaru dažādu iemeslu varēja izbraukt tikai 2 nedēļas vēlāk. Vienojamies, ka sākumā es stopēšu ar Matīsu, bet Jānis ar Anselu. 1. nedēļa “Dve ahu***i latishi autostopam edjit v maroko!” 1. diena; Vēl netālu Jāņa tētis aizved mūs 4 līdz Ķekavas riņķim uz Bauskas šosejas. Pēdējā kopīgā cigarete un top pirmais uzraksts uz baltas a4 lapas – “LT”. Atvadas no Jāņa un Ansela ar domu, ka nākošreiz satiksimies (kā arī ar Reini un Edgaru) kaut kad ap 5. augustu Algecirās, Spānijas dienvidos, bet izrādījās, ka nākošā tikšanās bija tikai 17. augustā Marakešā, Marokas sirdī. Pēc pusstundas apstājas pirmā mašīna – lietuviešu pāris brauc uz Panevežiem un mēs arī. Izsēžamies pirms pilsētas, kas bija milzīga kļūda, ko vairs neatkārtojām – 4 stundas nostāvējām tukšā. Aizgājām uz benzīntanku, lai atrastu, kādu šoferi, kas varētu aizvest. Atrodam vienu, kas brauc biški aiz pilsētas. Tur mēģinām pastopēt, bet nakts uznāk drīz vien. Pļavā uzceļam telti un suņu reju pavadīti iemiegam – izrādās, gulējām blakus kādai koku ieslēptai mājai.. 2. diena; Poļu vecpuišu vakars kūts augšā. Pretīgs lietus, un vienīgo reizi ceļojumā atrodu lietusmētelim pielietojumu, jo tālāk, izņemot Parīzi, nopietns lietus vairs netika pieredzēts – tikai karsta saule, kamēr Latviju plosīja vētras un lieti. Ar kādu leišu onku tiekam līdz Kauņas apvedceļam. Tur mums izdodas nostopēt 2 pretīgas lietuviešu urlas – runājot pa telefonu (ko viņš darīja itin bieži) skanēja frāze: “dve ahujelji latishi autostopam edjit v maroko!” un vēl citas. Interesantāk palika, kad piestājām benzīntankā – mašīna piestāja nomaļā vietā stāvlaukuma vidū, viņi vēl pasaka, ka 5 minūtes pastāvēsim. Redzu – džeki tin kāsi, kurš tiek izpīpēts līdz galam tikai pēc kāda nobraukta gabaliņa. Viss beidzas labi – esam nonākuši pie Marijampoles. Tad 3 stundas neviens nestājas, līdz... mums kārtīgi paveicas. Kāds polis brauc uz mājām – Bartošici. Maršrutā tas īsti neikļaujas, jo vieta atrodas kādus 200 km uz no Suwalkiem Kaļiņingradas pierobežā. Jābrauc pa šauru, kalnainu, mežainu celiņu, kas ļāva saskatīt smuko Poliju. Piestājam kādā miestā, lai uzēstu. Šoferis uzsauc gan pusdienas, gan aliņu. Tad vēl uzaicina palikt pie viņa uz nakti. Šaubāmies, bet piekrītam un nenožēlojam! Izrādās šamajam blakus mājai ir kūts, kuras bēniņos uztaisīta ideālākā vieta vecpuišu ballītēm – vienā galā skatuve ar nopietniem skaļrunim un divām akustiskajām gičām , otrā bārs ar pašbrūvētiem dzērieniem – kā “citrinka” un “maļinka”. Sanāk vēl kaimiņu veči, izskan poļu jūrnieku dziesmas, “Zīlīte” manā un Matīsa izpildījumā, veču runas par mašīnām, darbu un sievietēm līdz pienāk laiks gulēt. 3.diena; Šņabja dzeršana Polijā izpaliek līdz Francijai Duša, pamatīgas poļu brokastis un tad ekskursija pa Bartošici, pēc kuras labsirdīgi mūs aizved 60 km līdz lielajai šosejai. Ar 7 šoferīšu palīdzību, starp kuriem bija titula mazākās nostopētās mašīnas īpašnieks (viņam bija fiats “putekļusūcējs”– sēdēju aizmugurē sēdeklī un nevarēja aiztaisīt priekšējās durvis, jo ceļi spraucās ārā) tikām tikai 330 km uz priekšu pa visu dienu – bijām nobraukuši no tranzītceļa un visi brauca sasodīti mazus gabalus. Vēl jāpiemin gadījums, kad kāds šoferītis aizlaidās no mums ar kaucošām riepām. Stopēju viens, kamēr Matīss sēdēja nostāk pie somām. Apstājās mašīna, teicu, ka aiziešu pēc mantām, bet aizmirsu pateikt, ka esam divi :) Šoferi nobiedēja Matīss, kurš apkrāvies ar divām somām nesās uz mašīnu. Dienas beigās nonācām pamatīgā “djerevnjā”, mēģinājām stopēt. Pienāca tumsa un cerības bija mazas. Norunājām, ka sagaidām vēl 10 mašīnas un tad ejam taisīt telti, patukšot šņabi, kas bija nopircies benzīntankā. Matīss nogaidījies saka: “Ejam dzert šņabi!” Alvis: ”Šņabi dzersim Vācijā, saigaidam vēl vienu mašīnu”. Tad sagaidām vēl 4 “vēl vienas mašīnas”, līdz mans azarts arī ir noplacis. Piedāvāju Matīsam celt telti. Joka pēc izdomājām sagaidīt “pašu, pašu pēdējo mašīnu”. Maza Mercedes kravas mašīna apstājas un ieslēdz avārijas ugunis. Domājam, vai avārija, vai kas? Nē, džeks ap 27 ved mašīnu uz Ķelni, Vācijas rietumos. Nu ko, mēs arī! 4. diena; Psihopāts uzbrūk mūsu mašīnai Braucot cauri kādas Polijas pilsētai, 3jos naktī pēkšņi mūsu mašīnai kāds psihopāts sāk uzbrukt mūsu mašīnai. Pirmais skats – karatē cienīgs blieziens ar kāju pa kapotu. Tā kā mašīna nepieder džekam, bet kādai Vācijas firmai, tad bez policijas sagaidīšanas nevar būt ne runas, jo tad viņam būs jāmaksā astronomiskā summa par remontu. Lēnām braucam prom, bet psihs skrien līdzi, sit pa sāniem, ieķeras pusatvērtajā sānu logā un karājas. Palielinām ātrumu, bet viņš seko. Strupceļš! Veikli apgriežamies un braucam atpakaļ – bet viņš jau mūs gaida ar metāla stieni, ar kuru, par laimi, netrāpa stiklam, bet spēj tikai nolauzt sānu spoguli. Policija arī klāt. 3 stundas nīkstam ofisā līdz turpinām ceļu. No rīta esam netālu no Berlīnes un dienas vidū nonākam netālu no Dortmundes, kur kādā benzīntankā arī paliekam. Tālāk stopējam pēc shēmas “benzīntankā sarunājam šoferi, lai tas aizved tālāk un izsēdina citā benzīntankā”. Kontrasts pēc Polijas milzīgs – visi tik smalki un mietpilsoniski. Gadījās interesants šoferītis – kāds spāņu izcelsmes PR speciālists, kurš veido imidžu Āfrikas valstiņu karaļiem. Tad vēl braucām ar vēl pārdošanā nenonākušu S-klases Mersi, kuru veikalu skatlogos varēs redzēt tikai no oktobra. 5. diena; Ilgi gaidītā siltā Vidusjūras brīze Ap pusnakti esam netālu no Francijas un Šveices kādā Vācijas benzīntankā. Izdodas sarunāt kādu somu, lai aizved līdz Francijai. Braucām caur Šveici, jo viņam bija ceļa karte, kas ļāva pa turieni braukāties bez maksas. No rīta esam Francijas/Šveices pierobežā. Izlaiž mūs pie benzīntanka; tā kā iepriekšējo reizi normāli pagulējām tikai Bartošices kūtī, tad nolūztam turpat netālu no benzīntanka krūmos. Dienas vidū pieceļamies, “Totalā”sarunājam franču dāmu, kas aizved biški uz priekšu. Esam kādā kāda provinciāla bāņa benzīntankā. Nīkstam ilgu laiku - vadītāji brauc tikai uz netālām pilsētiņām. Līdz satiekam šveiciešu pārīti, kas apstiprina – šveicieši ir viesmīlīgi ļaudis, jo savā divdurvīgajā sporta vāģī atrod vietu arī mums, kaut bagāžnieks piebāzsts. Viņi brauca uz Perpiņjanu, Francijas pašos dienvidos pie Spānijas robežas, un mēs iespiesti mašīnas aizmugurē ar lielām somām uz pleciem arī. Paliekam kādā benzīntankā – buča no viesmīlīgās sievietes un rokas spiediens no džeka un ejam gulēt. 6. diena; "Here is France!" No rīta tika izmantota ilgi gaidītā benzīntanka duša (2 eiro!!!). Pēc šoferu ieteikumiem izdomājam apskatīt Tulūzu. Satiekam pirmo marokāni, kas arī aizved līdz Tulūzai. Bija pārcēlies uz dzīvi Francijā – vēlāk izrādās, ka Francijā un Spānijā marokāņi ir uz stūra, nerunājot, par alžīriešiem un tunisiešiem. Tulūzā mūs izlaiž pie lētā supermārketa, lai papildinātu somu saturu, jo no mājām paņemtie pārtikas krājumi bija izsīkuši. Arī franču vīns Francijā bija jāiemēģina. Ar metro nonākam vecpilsētā, un sperot desmit soļus no metro izejas noliekamies pirmajā skvērā. Kāri notiesājam franču delikateses, sapazīstamies ar pusaudžu francūzieti un amerikānieti. Kā latvietis pajautāju muļķīgu jautājumu – “ Vai te uz ielām var dzert vīnu?”. Viņa teica :”Here is France! Maybe someone will ask for some wine.” Un patiešām vēlāk vakarā redzēju situāciju, kurā pārītim, kas malkoja vīnu pienāca klāt nepazīstams vīrietis, kurš palūdza... malku vīna. Bezgalīga pastaiga līdz pienāk tumsa. Noskaidrojas, ka pēdējais autobuss, kas varētu izvest uz pilsētas nomali, kur varētu mierīgi pagulēt, jau aizgājis. Neko darīt, izdomājam palikt centrālajā parkā. Noliekamies ekstrēmi labi redzamā vietā zem vītola – Matīsa ietiepība. Mēģinam aizmigt, paejot garām pāris suņiem, kas apošņāja mūs, bet tad pienāk kāds jaunietis, kas bija pilnīgās lupatās. Atguļas blakus Matīsam. Ar šķiltavām gandrīz sadedzina Matīsa guļammaisu, tad dod klausīties Matīsam mūziku, tad gandrīz nolūzt. Mēģinām ar viņu komunicēt. Uz angļu valodu un franču valodu nereaģē – teicu vienīgo frāzi, ko franciski zinu “zhe ma pell Alvis”, bet bez atbildes. Grib iedot Matīsam buču, bet Matīss “laipni” atsaka. Tad aiztenterē prom. Protams, tagad Matīss nevarēja mierīgi pagulēt un mēģināja pierunāt arī mani negulēt. 7. diena; Pirmā tikšanās ar poļu revolucionāru Janušu. 6 es pamostos, Matīss vēl nomodā. Iesēžamies pirmajā autobusā, kas izved ārpus pilsētas. Vēl ilgi bija jākāto līdz šosejas sākumam kāds brangs gabaliņš. Nākošais mērķis – nonākt Andorā un izpētīt to. Nekas īpašs par to nebija dzirdēts. Pusmūža dāma kādu paved gabaliņu. Zināja dažus vārdus angļu valodā - ar to arī sapratāmies. Tad braucām ar kādu franču intelektuāli, kurš izklāstīja savas domas par negodīgo franču valdību, kas veicina pilsoņu karus Āfrikā, bet galvenais viņš pastāstīja to , ka mazās Eiropas valstiņas – Monako, Vatikāns, un arī Andora – atmazgā melno naudiņu. Bija jau dzirdēts, bet aizbraucot uz turieni par to arī pārliecinājāmies. Bijām 100 km no Andoras. Retā reize, kad stāvējām uz lielceļa – jo tas "teorētiski"neskaitījās par autobāni, bet šoseja un citur, kur stāvēt īsti nebija. Ātri vien apstājas, kāds vecs sagrabējis treilerītis. Tad atveras sānu durvis, un vienās apenēs ģērbts vecis ar nekārtīgu melnu bārdu un pliku pauri aicina iekšā. Iekšā nežēlīgs bardaks - paliekas no pārtikas, mantas ņigu-ņegu. Mēģinam runāt angliski, bet noskaidrojas, ka viņš ir polis, un runājam krieviski. Janušam ir ļoti stiprs poļu akcents – brīžiem nevar saprast, ko saka. Līdzi viņam draudzene – liekas krietni jaunāka - , brauc kopā uz Andoru. Izrādās, ka Andorā ir “tax free” zona, kurā cigaretes ir 3 reiz lētākas nekā Francijā un alkohols arī, tādēļ šamējais kratās uz turieni. Pietam vecais treilerītis ir domāts, lai maskētos no "acīgajiem" robežsargiem. Vienīgā problēma ir tā, ka mašīna var knapi pavilkt 40 km/h, tādēļ 800 km garais ceļš no Parīzes, kur viņš dzīvo, prasa 5 dienas(!!!). Neko braucam kalnā augšā uz Andoru. Pēkšņi apgriežamies riņķī – ceļa malā pie miskastes viņš ieraudzīja izmestu skapīti. Palūdz mums to ienest iekšā. (Kā vēlā izrādījās viņš dzīvo arī kā bomzis, kaut nauda viņam ir, – paliekot atpakaļceļā pie viņa Parīzē, uzzinājām, ka pārtiku veikalos viņš gandrīz vispār nepērk, bet meklē supermārketu miskastēs. Nobaudījām arī kādu viņa veco jogurtiņu.) Sāka stāstīt par indiāņu kultūru – pašam ir uztaisīts tērps. Uzzinājām, ka Polijas atmodas laikā darbojies, kā revolucionārs – esot pat visā Eiropā rādīts pa televizoru rādīts, kā viņš pieķēdējies pie kaut kādas ēkas, gandrīz cietumā ir ticis ielikts par runāšanu. Pēc 3 stundām (100km nobraukuši!!) bijām Andorā. Samainījāmies ar adresēm (viņš iedeva arī savas web lapas adresi – www.ksiestwoklonowa.buntownik.pl, kurā aprakstīta kņaziste Klonowa, ko grib izveidot.) un šķīrāmies. Bet ar to viņa portrets nav izsmelts – turpinājums būs daļā par Parīzi, kur pie viņa iebraucām. Pēc tam sekoja ekskursija pa Andoras veikaliem (vienīgais interesantais, kas ir Andorā vasarā) – visos veikalos cenas ļoti lētas. Puse no pilsētas Andora la Velja ir vieni vienīgi veikali, kur var nopirkt gandrīz visu un lēti. Piemēram, absintu 0.7l pa 3 eiro vai Finlandia 1 l par 7 eiro. Lai dzīvo melnais bizness un naudas atmazgāšana! TURPINĀJUMS SEKOS


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais