Emocijas un krāsas, krāsas un emocijas

  • 27 min lasīšanai
  • 32 foto
1.diena 24.11.2008. Ir manas dzimšanas dienas rīts. Rīgu pilnībā ir pārņēmusi sniega karaliene. Sniega kalni veļas pāri visai Rīgai. Prātu pārņēmis skaistums aiz loga, kā arī uztraukums par gaidāmo garo lidojumu un lidaparātu darbību šādos apstākļos. Plkst 6:00 ierodos Rīgas lidostā. No Edgara ne vēsts. Zvans draugam – drīz it kā būšot. Tikmēr no Edgara skata prizmas tā rīta notikumi: labi, ka pamanīja, cik aizputināts ir pagalms, citādāk vispār nekur nebūtu aizbraucis. Lēnām sakrāmēja no rīta somu un līdz izbraukšanai bija palikusi tikai pusstunda. Izraka mašīnu no kupenas un mēģināja izbraukt uz ielas. Sanāca. Daļēji. Iestrēga pusceļā, bija pussešos no rīta jāmodina kaimiņi, lai palīdz. Tālāk seko skaistas sniega vētras deja, sāniski pārvietojoties pa Brīvības un Valdemāra ielām. Viens vienīgs slaids. Plāns bija atdot tēvam mašīnu, bet Edgars saprata, ka bez palīdzības ar to zemo, platvasarriepaino brīnumu tēva pagalmā neiebraukt. Nekas, tālāk jābrauc ar žiguli. Tā jau viss būtu labi, ja izbraukšanai no pagalma priekšā neapstātos pasta busiņš. Nācās palīdzēt pastniekam visu izkrāmēt, lai tiktu ātrāk prom. Atgriežoties pie notikumiem lidostā: jau sāku samierināties ar domu, ka ceļojums beigsies nemaz nesācies. Air Baltic rindas arī pirmdienas rītā ir ievērojamas, izstāvu vienu garo čūsku, otru, bet nu 5 minūtes pirms reģistrācijas beigām tomēr parādās Edgara noraizējusies, bet reizē laimīgā seja – Daudz laimes dzimšanas dienā. Ceļojums ir sācies. Lidojums uz Berlīni nedaudz aizkavējas lidmašīnas pret ledus procedūru dēļ, bet viss mierīgi. Tēgeles lidostā atrodam bagāžas glabātuvi, nododam somas un dodamies uz Berlīnes centru. Mūsu mērķis – ieēst brokastīs vegānisko kebabu (konkrētāk – kafejnīcā Hohner). Mūsu rīcībā gandrīz 5 stundas. Lidostas autobuss piedāvā nesliktu sightseeing tour, pa logu redzam visādus tūristu iecienītus apskates objektus, kā piemēram, Reihstāgu, operu u.t.t. No autobusa izkāpjam pieturā pie Berlīnes televīzijas torņa. Tālāk vajag pārsēsties metro. Aizbraucam līdz noskatītajam ēstūzim, taču tas pēc plāna vēl kādu pusotru stundu būs ciet. Nekas, laika īsināšanai noder blakus esošā kafejnīca ar rīta karsto tēju un kapučīno, kā arī blakus esošie lavašā ietītie sīpolainie salāti. Pēc šādas gaidīšanas kebabu i nemaz negribas, bet nu pienākums sauc – iepakojam to līdzi un dodamies atpakaļ uz lidostu. Iečekojamies un katrs saņemam pa 8 iekāpšanas kartēm. Skatos uz tām un joprojām vēl īsti neesmu izplānojusi, kā pārdzīvošu garos lidojumus. Aizmirsu pieminēt, ka manas lielākās bailes ir no lidošanas, bet nu ceļojuma laikā tās periodiski notrulinājās :). Gaidām iekāpšanu un beidzot notiesājam kebabus. Kas lēni nāk, labi nāk – sasodīti garšīgi! Nākamais lidojums ir uz Londonu – Heatrow lidostu. Pusstundu karājamies gaisā virs lidostas, kamēr saņemam atļauju nosēsties, pēc tam 10 minūtes pa labirinta ceļiem zem un virs zemes braucam ar autobusiņu uz nākamo terminālu. Kaut kā sarežģīta tā satiksme Londonā. Vai arī viņiem principā patīk visu sarežģīt? Nonīkstam pāris stundas lidostā un tad ejam uz iekāpšanas vārtiem. Un ejam, un ejam un ejam… Drošībnieki izrakā visas somas, izčamda pašus, bet dažus nodalījumus somā tā arī neapskatās. Does it make sense?! Doh! (p.s. pie somā esošā apelsīnu kilograma nepiesienas un neliek to uz vietas notiesāt vai atdot.) Iekāpjam lidaparātā lidojumam uz New York , JFK lidostu. Pirms pacelšanās mums piekrauj pilnas rokas ar dažnedažādām veidlapām, kas saistītas ar iebraukšanu ASV. Novembra beigās jau ir stājies spēkā bezvīzu režīms, taču vasarā kamēr vēl nebija info par šo režīma ieviešanu, uztaisījām vīzas. Nodziest gaismas … un seko 8 stundu lidojums, kas atgādina braukšanu ar vecu autobusu, kuram amortizatori nepilda absolūti nekādas funkcijas – tik kraties un kraties, un kraties … bet nekas. Cartoon Network spēj novērst domas no ļaunākā. Ņujorkā izstāvam lēnu un garu rindu, vīrietis uniformā noņem rādītājpirkstu nospiedumus, nofotografē (kā nav kauna to darīt pēc 8 h lidojuma, nedodot iespēju no sākuma sapucēties! Nav brīnums, ka amerikāņiem visi liksies aizdomīgi, ja pēc gariem lidojumiem uzņem foto, kuros cilvēki izskatās izpūruši, aizpampuši un sazin vēl kādas nu katram tās sekas, bet tas tā). Vīrietis apjautājas par plāniem lielo iespēju zemē. Ar Edgaru mums abiem tie vienādi – tranzīts. Taču šeit valda subjektīvisms, jo man tiek piešķirta uzturēšanās atļauja uz pusgadu, Edgaram tikai uz 3 mēnešiem. Laikam tomēr es pēc tā lidojuma izskatījos labāk par viņu. :) Iečekojamies nākamajam lidojumam un noskaidrojam, ka metro iet visu nakti. Mūsu rīcībā ir aptuveni 6 h un mēs dodamies ceļā līdz Manhetenai, kas prasa aptuveni 1h braucienu. Vispirms ir jāizmanto vilciens, kas vadā pa lidostas termināļiem, līdz beidzot aizved līdz metro stacijai. Metro vēl trakāks nekā Maskavā. Laiku pa laikam uz ceļiem garām parāpo kāds ubags, kāds uzdzied citu priekam un savai kabatai, kāds cits atkal ērti iekārtojas zem vai uz soliņa, lai pārlaistu nakti. Jāpiemin, ka Ņujorkā ierodamies vēl 24.11.pēc viņu laika, tā kā man ir izdevusies garākā dzimšanas diena - 32 stundas. 2.diena 25.11.2009. Aizbraucam līdz Taimskvēram. Pusnakts. Viss ir tieši tā kā filmās, ne vairāk, ne mazāk. Taimskvēra krāšņās gaismas un reklāmas sajūk vienā lielā krāsu mudžeklī. Mazajās ieliņās ar ietvēm piekrautām ar miskastes maisiem noslēpumainību piešķir milzīgas kūpošas ventilācijas. Nolemjam aizbraukt līdz Manhetenas dienvidiem, paskatīties pa gabalu uz Brīvības statuju, noiet pa Volstrītu, apskatīt debesskrāpjus. Aizejam līdz krastam, palūkojamies tāluma uz statuju. Nezinātu, ka tur tā ir, tik tālu pat neatpazītu. Parkā, kuram cauri ved mūsu ceļš, sasveicināmies ar Ņujorkas lielajām, treknajām un bezbailīgajām nakts žurkām, kuras dodas savos nakts reidos. Un te pēkšņi – badāc! Esam kļūdījušies ar laika joslu aprēķiniem. Rezultāts: -1 stunda mazāk, nekā domājām. Bet to pamanījām tikai netīšām, uzmetot acis vienam pulkstenim uz ielas. Nu, paldies nejaušībām un pilsētu pulksteņiem! Tālāk dodamies augšup pa Brodveju uz metro. Seko jau zināmais nokļūšanas veids lidostā un lidojums uz Maiami. Iekāpjam lidmašīnā un nonākam pavisam citā pasaulē: lidmašīna ir pilna ar Karību jūras reģionu iedzīvotājiem. Spāņu valoda, skaļas sarunas, izteiksmīgi žesti un vēl izteiksmīgāki ķermeņi, kā arī nevaram aizmirst – lielās somas rokas bagāžās. Šeit strāvo dzīvība un emocijas. Nosēžoties Miami, ārā sagaida vasara. Laika nav daudz, tāpēc tikai mazliet pasildām degunu pie lidostas ieejas durvīm, papusdienojam un …. Nu jau izmēros mazāks lidaparāts mūs nosēdina San Jose, Kostarikas galvaspilsētā. Nespējam beigt smaidīt, kopš brīža, kas caur mākoņiem nosēžoties parādās kalni, koki, būdas un katrā pusē pa citam ūdenim – uz rietumiem redzams Klusais okeāns, uz dienvidiem – Atlantijas okeāns. Lidostā ar drošības pasākumiem neviens neaizraujas, svarīgākais ir, lai atbraukušie tūristi ātrāk tiek cauri security čekam. Viens, divi, mēs jau esam ārā … un ārā aizsitas elpa, jo nav ko elpot. Klimats ir mitrs un karsts. Info punktā paņemam visas Kostarikas autobusu sarakstu. Daži soļi un esam autobusu pieturā. Neliels apjukums, kurā autobusā kāpt, bet racionālais prāts un apkārt esošie izpalīdzīgie cilvēki nepieviļ. Autobusa biļete maksā kādus 4 dolārus. Tu apsēdies, noņem somu no pleciem un seja joprojām sastingusi svētlaimē – mūžīgā vasara un tai atbilstošā daba. Ir apmācies, bet tas mūs it nemaz neuztrauc. Apkārt kalni un priekšā nezināmi piedzīvojumi. Ļoti svarīgi un noderīgi ir zināt, ka sabiedriskais autobuss pārvietojas 2 reizes ātrāk par privātajiem automobiļiem un šoferīši parasti ir mazliet F1 jūtās. Tāpat arī sabiedriskais transports mēdz izmest negaidītus līkumus uz vietām, kur nu šoferītim ir vajadzība. Autobusā sapazīstamies ar Sebastianu – Čikāgas poli jeb poļu izcelsmes amerikāni. Viņš ieradies Kostarikā uz nedēļu un arī nav vēl izplānojis, ko darīt, tamdēļ kļūst par mūsu ceļa biedru uz pāris dienām. San Jose centram raksturīgas 1-2 stāvīgas mājiņas, mazi kvartāliņi, bet noteikti arī – dzeloņdrātis un žogi līdz pat jumtam un vēl augstāk. Navigācija sākotnēji ir apgrūtināta, jo gandrīz nekur nav ielu nosaukumu, ēkas nav numurētas. Bet nekas, man orientēšanās patīk un nonākam līdz vietai, kur pēc Lonely Planet norādēm vajadzētu būt foršam hostelim. Hosteļa tur nav, bet ir tūristu info birojs, kurā mums jauka tante pastāsta, ka hostelis ir pārvācies kvartālu uz augšu un šodien līdz La Fortuna mēs netiksim (autobusi kursē praktiski tikai agri no rītiem, bet tagad jau ir pēcpusdiena). Aizejam līdz hostelim, kur māju nevar redzēt, tikai lielu žogu, nospiežam zvanu pogu un nonākam raibi izkrāsotā vidē. Par laimi vēl ir brīvas vietas, iečekojamies un dodamies pēc ēdamā uz paceļam redzēto supermārketu. Esam mazliet pārsteigti par cenām – daudz kas ir dārgāks nekā LV! Lētāk pat iznāk paēst restorānos, kur labas pusdienas var dabūt salīdzinoši lēti 2 – 8$. Vakariņas paēdam uz hosteļa jumta terases un skatāmies tālienē pāri pilsētai, pāri ielejai uz apkārt esošajiem kalniem un vulkāniem… skatāmies un priecājamies. 3.diena 26.11.2008. Sešos vakarā jau iestājas tumsa, bet 5os no rīta jau ir gaišs. Tādā ritmā arī dzīvo vietējie un tam piemērojamies arī mēs. 6:15 ir autobuss uz La Fortuna. No rīta izcīnāmies ar dušām, kurās ūdens ir vai nu ļoti auksts, vai arī ļoti karsts, satiekam Sebastianu un dodamies uz autoostu. Atrodam, kur apstājas La Fortuna autobuss un gaidām. 6:30, autobusa joprojām nav. Sakomunicējamies ar angliski nerunājošo bagāžas glabātuves darbinieku, izrādās – autobuss jau ir aizgājis, un no citas piestātnes, pie tam vēl jābrauc ar pārsēšanos ( Sievietes intuīcija man lika domāt, ka autobuss, kuru redzējām aizbraucam, kad nācām, bija mūsējais). Lai tiktu uz La Fortuna, ir jākāpj autobusā, uz kura rakstīts „San Carlos”, kurš iet uz Ciudad Quesada, un tur jāpārsēžas uz citu autobusu (vai tad pašiem bija tik grūti to izdomāt! :)). Paskaidrojam šo shēmu vēl vienam apjukušam amerikāņu pārim un sēžamies visi iekšā nākamajā San Carlos autobusā. La Fortuna ir slavena ar to, ka atrodas blakus Arenal vulkānam, kas ir aktīvs kopš 1968.gada. Tas ir arī mūsu primārais mērķis. Taču La Fortuna pilsētiņa pati par sevi arī ir sasodīti jauka. Tiklīdz esam izkāpuši no autobusa, saņemam daudzus neaprakstāmi izdevīgus hoteļa piedāvājumus. Uzbāzība mazliet sastreso. Un vadoties pēc Lonely Planet ieteikumiem, ar visādiem piedāvātājiem nevajadzētu pārāk sasieties. Viens pajauns džekiņš gan iekaro mūsu uzmanību, turpat pie pieturas esošajā birojā parāda piedāvājumus un pēc pāris minūtēm, joprojām svārstoties – vajag vai nevajag, mēs nonākam jaukā viesnīciņā/ģimenes mājā, kura ir pielāgota tūristu izmitināšanai un ģimenes budžeta papildināšanai. No mūsu otrā stāva istabiņas paveras skats uz vulkānu. Vai varbūt kaut kas vēl labāks? Tikai pusdienas uz balkona, skatoties uz vulkānu un klausoties, kā dažnedažādie krāsainie putni taisa pēcpusdienas troksni. Turpat nobūkojam vakarā ekskursiju uz vulkānu un jeep-boat-jeep pārbraucienu uz Monteverde nākamajā dienā. Līdz ekskursijai ir kāds laiciņš, tamdēļ dodamies uz pilsētas centru un atrodam jauku ēstuvīti, kurā pusdieno daudzi vietējie. Porcijas ir milzīgas, vegāniskas (casados vegetariana) un šeit arī sākas svaigi spiesto ananāsu sulas epopeja – 0.8 l glāzēs. Perfekti! Noteiktajā laikā ierodas busiņš (ar tādiem mēs vēl daudz braukāsim apkārt kā izrādīsies vēlāk) un tajā ir vēl vulkānredzētgribētāji. Kā izrādās, vulkānam tuvumā iet nedrīkst, tā ka lēkāšana pāri lavas straumītēm nespīd. Pa gabalu nespīd arī iespēja paskatīties uz pašu vulkānu un ar skatienu noķert īsto vietu, kur tek lava – vulkāns nepieklājīgi ilgi slēpjas mākoņu aizsegā. Nu nekas. Mūsu prieks nekur nepazūd, jo nākamā atrakcija ir peldēšanās siltajos strautos. Piebraucam stāvvietā pie kaut kādiem „Hot Springs” un gids lieks visiem uz vietas pārģērbties peldkostīmos. Sākuma reakcija visiem ir WTF? Pēc tam tas izvēršas par diezgan jautru pasākumu pusnaktī lielceļa malā izmisīgi cenšoties pārģērbties, smejamies gan mēs, gan garām braucošie autobraucēji. :) Izrādās, ka mūsu hot springs nav tas, pie kā piestājām. Mēs visi paņemam lukturīšus, kas ir vienīgais, ko vajag līdzi ņemt, un sākam iet gar tiltu lejup pa nogāzi, kur priekšā paveras kūpoša kalnu upīte. Zini kā ir, kad paziņa aizved uz savu slepeno vietu, kur vislabāk var nopeldēties upītē? Apmēram tādas izjūtas bija dodoties uz šo upīti. Prieks, smiekli un nezūdošs smaids sejās visiem klātesošajiem. Tā kā atrodamies vismaz 1000 m virs jūras līmeņa, un ir nakts, ārā ir pavēss, bet ūdens upē tik silts kā karstākajā vannā. Izrādās, ka turpat arī ir dabisks ūdenskritumiņš, no kura var lēkāt upē. Zem tilta var slidinātie lejup pa upi, kā akvaparkā pa trubu. Silto ūdeņu prieki pilnībā atsver neredzēto vulkānu. Pārlaimīgi un noguruši atgriežamies savās naktsmājās. 4.diena 27.11.2008. No La Fortuna līdz Monteverde pa taisni ir 25 km, taču dabisko šķēršļu dēļ ar autobusu turp var nokļūt tikai 9 (!!!) stundās. Tāpēc izvēlamies 25$ vērto taxi-boat-taxi transportu. Mūs aizved līdz Arenal ezeram,(šajā posmā ceļš ir asfaltēts, juhū!), pāri ezeram mēs kuģojam ar prāmīti, kas atgādina tos, kas mums pa Daugavu braukā, un tālāk atkal ar busiņu mūs aizved līdz Monteverdei – šeit ceļš nav asfaltēts, upes plūst pāri ceļam, vairāki nogruvumi, skati apkārt fantastiski kā jau augstienē, kā arī apkārt paveras vietējo zemnieku dzīve. Ceļa malā pat dzemdējošas govis pamanām. Dažbrīd liekas, ka ceļš ir tik stāvs pret kalnu un šaurs, ka ar busiņu tajā uzbraukt nav iespējams, bet šoferīši te ir profesionāļi. Šis brauciens aizņem tikai 3 h un ir sasodīti smuks! Iebraucot Monteverdē uzreiz uz ielas aplec vietējo hoteļu pārstāvji un apber mūs ar flaijeriem. Lai arī nepatīk šāda uzbāzība, informācijas daudzums ļauj izvēlēties foršāko variantu. No mūsu hosteļa paveras skats uz okeānu, kaut ar autobusu līdz tam jābrauc 3 h. :) Tikko iekārtojušies viesnīcā piesakāmies Canopy tūrei (nobraucienam ar trosēm). Piedāvājumu ir daudz, bet mēs izvēlamies to, kas skaitās ekstrēmākais. Garākā trose ~ 750m! Nav gluži kā Siguldā, kur trose iet no koka uz koku, te troses iet no kalna uz kalnu! Sajūtas pirmajā garajā nobraucienā neaprakstāmas un skats – apakšā nogruvumi, govju bari, ieleja, un tu lidinies cauri mākonim. Pasākumā piedalās arī Čikāgā dzīvojoša poļu kompānija, kurai vēlāk līdzi dodas arī Sebastians, kurš vēl joprojām ceļā ir ar mums. Tiek nolemts vakarā ar šiem visiem pasēdēt kādā bārā, bet viss beidzas mūsu viesnīcas verandā, ar kāršu spēlēm un paštaisītu pinokoladu. 5.diena 28.11.2008. No rīta dodamies uz Monteverdes mākoņu mežu kopā ar Sebastianu un pārējiem poļiem. Atmosfēra ir iespaidīga, no meža ceļas migla un faktiski kļūst par mākoni, kurā tad vienmēr pats mežs atrodas. Parkā izvēlamies garāko taku apmēram 4,5 km, kuras aptuvenais laiks – 3,5 h. Poļu kompānija baigi čammājas un mēs ar Sebastianu aizejam pa priekšu. Taka kļūst aizvien dubļaināka, par ko es neuztraucos, jo pie ieejas noīrēju gumijas zābakus, bet Edgaram jālēkā kā kalnu kaziņai, lai neiestigtu. Taku pieveicam nesteidzoties 2,5 h un nolemjam aizpildīt laiku līdz parādīsies poļi ar pusdienām. Poļi parādās uz pusdienu beigām un mēs visi kopā nokavējam autobusu. Ja jau tā, tad ejam atpakaļ neceļos, šoreiz pa īsāko taku. Uz tās pa ceļam ir vecs skatu tornis, kurš ir aizbarikādēts nekāpšanai uz tā, taču Edgars un Sebastians pārvar visus drošības šķēršļus un uzrāpjas augšā. Bet nu beidzot ir nākamais autobuss un to mēs nenokavējam. Drīz poļiem un Sebastianam ir autobuss uz Puntarenām, bet mēs paliekam braukt ar kvadracikliem un pārlaižam vēl vienu nakti viesnīcā. Kvadraciklu instruktors ir amerikānis Džo, pamatīgi notetovējies kultūrists, un pāris vietējie puikas. Pirms brauciena ir paradzēta braukšanas māku pārbaude pa mācību trasi, vai visi (esam 4 personas, mēs un viens pāris no ASV) tiek galā ar braucamrīku. Nu šis nav tā , ka ir taisns ceļš, kur tev parāda, kā uz priekšu un kā atpakaļ braukt. Mācību trase ir 45 grādu pakalns, kuram tad augšā un lejā pa dubļiem ir jātiek. Pēc pāris apļiem mums paziņo, ka neviens no mums nebrauc gana labi, tamdēļ piedāvā vai nu atdot atpakaļ naudu, vai arī braukšanas apmācību. Mēs visi izvēlamies otro variantu. Pilnīgi jābrīnās, kur tik ar tiem verķiem nevar izbraukt – pāri upēm, nokritušiem kokiem, milzīgiem akmeņiem u.t.t. Beigās mums pasaka, ka tā kā bijām eksperimenta trusīši uz braukšanas apmācību un esam to godam izturējuši (nodarbības viņi plānoja ieviest ar decembri), tad nākamā dienā varētu pieveikt izbraucienu par puscenu. Tā kā šis ir mūsu sirdīs kļuvis par jauno mīļāko braucamlīdzekli, nobūkojam braukšanu uz nākamo dienu un dodamies mājās. 6.diena 29.11.2008. Pieceļamies, sakravājamies un esam gatavi beidzot doties lielajā kvadraciklu izbraucienā. Šodien esam vienīgie, kas pieteikušies. Izbraucam goda apli pa mācību trasi un dodamies ceļā. Edgars brauc aiz Džo un es aiz vietējā puikas. Pēc neilga laika, braucot lejā no stāvas nogāzes un iebraucot dubļu risā, es zaudēju kontroli pār braucamo un izbraucu cauri Kostarikas tradicionālajam dzeloņdrāšu žogam, iestrēgstot nākamajā. Traumas – saskrāpētas rokas un nedaudz sasista kāja. Bet drosme nav papēžos, laižam tālāk! Džo ar Edgaru atraujas un dodas divatā ātrākā tempā pāri kalnu celiņiem, bezceļiem, kafijas plantācijām un strupceļiem. Mani instruktors izvadā cauri konkrētai plantācijai, kura pieder viņa tēvam un iepazīstina ar kafijas ceļu līdz tasītei. Puisis stāsta par sapņiem iegūt augstāko izglītību un par vēlmi pašam nodibināt savu tūrisma izklaides uzņēmumu, kurā noteikti būtu kvadracikli un citas trakas iespējas. Džo ar Edgaru nonāk atpakaļ bāzē ātrāk un sanāk uzzināt, kā Džo pametis ASV, atbraucis uz Monteverdi, nodibinājis kvadraciklu biznesu, tad to pazaudējis un atkal strādā par instruktoru. Pastāstīja arī, ka ir bijis ļoti nopietns negadījums, pēc kura tad arī tika ieviestas braukt gribētāju pārbaudes, kā vakarējā mums. Atgriežoties pilsētā mēs uzēdam beidzot paštaisītas pusdienas un dodamies uz autobusa pusi. Braucam uz ostas pilsētu Puntarenas, lai no turienes ar prāmi celtos pāri uz Paquera un no turienes uz Montezuma. Autobuss 87 km garo maršrutu brauc 3 stundas: pirmos 29 km - 2 stundas, bet tad izbrauc uz Interamericana šosejas un ātri vien pieveic atlikušo ceļa daļu. Ceļa sākumā skati pa autobusa logu ir raksturīgi Monteverde apkārtnei, proti, šauri un bedraini zemesceļi, zemes nogruvumi, izskalotas upes … Autobuss ir pilns ar kristīgu jauniešu instrumentālo ansambli. Sirreāla sajūta! Interamericana jau vairāk vai mazāk iet gar līci, gaiss ir karsts un ļoti mitrs. Kad izkāpjam Puntarenās, ir melna nakts un gaiss kļūst aizvien spiediegāks. Palmas, kafejnīcas kā paradīzē, bet mazliet asuma piedod apkārtējos cilvēkus vienojošais elements – pie sāniem katram trešajam beisbola nūja, steks vai tamlīdzīgs atribūts. Tālumā zibeņo. Atraduši prāmju piestātni kļūstam par lieciniekiem smagam negadījumam - kāds motociklists nepamana novilkto virvi ostas teritorijā, kas norobežo uzbraukšanas ceļu uz prāmja, un smagi avarē. Mocis aizlido savus metrus 30 uz priekšu. Nopērkam prāmja biļetes, taču negaisa dēļ pārdomājam par braukšanu un paliekam pa nakti tukšā viesnīcā. Viesnīca ir mazliet dīvaina – ar plašām istabām, peldbaseinu, savu gramu smalkuma, taču dažas ierīces istabā ir gadiem netīrītas un stiprā lietus ietekmē nākamajā rītā visu vannas istabas grīdu klāj personīgais peldbaseins, kurš lēnām ieslīpi pāri istabai pārliecinošā straumē iztek uz balkona. Vakariņojam mazā ēstūzītī, kura īpašnieks ļoti grib ar mums runāties un sākas diskusijas, protams, politika un reliģija kā vispasaules small talk tēmas. :) Pēc vakariņām seko maza pelde baseinā un dodamies gulēt. 7.diena 30.11.2008. Visu nakti ir lijis un no rīta joprojām līst, tamdēļ paliekam istabā un nolemjam pagaidīt uragāna beigas un tad braukt. Plkst.11 esam uz prāmja, kurš tagad ir ļoti pilns, pārsvarā ar sērferiem un vietējiem. Tūristi visi dodas uz Montezumu, vietējie – kā nu kurais. Pa ceļam sapazīstamies ar amerikānieti Džimu un kaut kādu vācieti. Pa ceļam noskatāmies vietējo futbola translāciju, kur komentētāji ļoti īpatnēji bļauj (viņiem savs īpašais stils esot tāds), un uzzinām, ka Montezumu bieži sauc par MonteFumu, lielā marihuānas patēriņa dēļ. Pēc prāmja jau gaida sabiedriskais autobuss uz Montezumu, kurš 44 km ceļu veic ~ 2 stundās. Lietus pieņems spēkā un pa ceļam braucam cauri appludinātām pilsētām, kur peļķes ir sarkano ķieģeļu krāsā. Izkāpjot galamērķī saprotam, ka ne no kādiem lietus aizsargiem nav ne jēgas. Viena, divas, trīs piles un tu esi slapjš līdz ādai. Iesperamies pirmajā hostelī, kura nosaukumu atpazīstam no augsti novērtētajiem Lonely Planetā un jūtamies interesanti – vieta atgādina skvotu, vai vismaz kaut ko tamlīdzīgu. Zāles smarža visapkārt – kad cilvēki te nesērfo, viņi pīpē. Divas galvenās pilsētas uzņēmējdarbības jomas. Šai vietā nolemjam sliktā laika dēļ palikt un neko citu nemeklēt, un satiekam tur jau pazīstamus cilvēkus –šorīt iepazīto Džimu, 3 cilvēkus no La Fortuna – Montezuma pārbrauciena. Vakariņās no okeāna mūs šķir tikai terases iežogojums. Vai eksistē vel citi dzīves stili un veidi? Ja jā, tad kamdēļ tādi ir nepieciešami vispār? Šā vieta rosina uz šādām pārdomām. 8.diena 1.12.2008. Beidzot atkal spīd saule. Ļoti patīkamas pārmaiņas pēc vakardienas vispasaules slapjuma lēkmes. Arī upe, kas gāja pāri ceļam, kad atbraucām, tagad ir maza tērcītE, kas itin labi satilpst zem tilta, kur tai paredzēts būt. Tā kā laiks ir labs, bet Cabo Blanko nacionālajam parkam ir brīvdienas, nolemjam noīrēt kvadraciklus, lai varētu doties pussalas pludmaļu iekarošanā. Vispirms gan pārvācamies uz viesnīcu Los Mangos, kurā neviens nepārtiek no apreibinošām vielām publiski jebkurā diennakts laikā, kā arī tiek solīts „Scenic Pool”. Izrādās no baseina paveras sasodīti iespaidīgs skats uz okeānu. Paradīze. Vēl pie reģistratūras cītīgi izlasām zīmīti par to, ka nevajag barot pērtiķus, citādāk tie kļūstot agresīvi un ielaužoties mājiņās caur logiem un jumtiem. Daudzsološi! :) Iekārtojušies jaunajā mājvietā, dodamies pēc kvadracikla. Priekšā jau ir divi, šķiet mazliet iereibuši, kanādieši, kuri zina, kas ir Latvija. Dodamies uz tuvāko rietumu piekrastes pilsētiņu Mal Pais. Mal Pais mūs sagaida ar fantastisku pludmali un īsto okeānu, nevis kaut kādu līci. Laiks ir skaists un mierīgs, tāpēc viļņi - salīdzinoši nelieli, taču pa ūdeni ņemas arī vairāki sērferi. Pirmo reizi mūžā nopeldamies Klusajā okeānā, un nolemjam mazliet pasauļoties. Drīz šī nodarbe apnīk, un mēs dodamies tālāk gar krastu ziemeļu virzienā. Gar okeānu ir daudz privātu teritoriju, tā īsti nekur nevar tikt klāt. Pēc kāda gabaliņa galvenais ceļš atiet nost no krasta, tamdēļ nogriežamies no galvenā, un cauri vairākām gigantiskām peļķēm tiekam skaistas, nomaļas pludmales tuvumā. Tālumā redzama tikai viena meitene, kas devusies pastaigā gar krastu. Citādāk - šī pasaules paradīze pieder mums vieniem! Safotografējamies, bet ūdenī līst vēl īsti negribas. Man nepatīk mazītiņie vēžveidīgie, kas ložņā pa krastu un nemanāmi pielavās klāt, tamdēļ pikniku krastmalā atliekam un dodamies tālāk. Ceļš kļūst aizvien mazāks, neko īpaši jaunu neredzam, tāpēc dodamies atpakaļ tuvāk civilizācijai - uz Mal Pais. Tur gan baudām avokado maizītes, un arī vēl pa reizei nopeldamies. Viļņi jau ir lielāki. Sauļoties neejam, jo sākam just, ka jau pirmais piegājiens bija daudz par daudz. Tālumā kļūst redzami lietus mākoņi. Bet krastā uz brīdi mūsu uzmanību pievērš vietējā vāvere, kuru tik ļoti kārdina zemē esošais kokosrieksts, ka tā ļauj sev pienākt diezgan tuvu un kārtīgi safotografēt. Kad tas ir izdarīts, dodamies atpakaļ uz viesnīcu, izmēģināt baseinu. Izrādās izkārtne nav melojusi - plunčājoties baseinā var redzēt okeānu. Pats baseins un tā apkārtne ir ļoti jauki. Edgars izkāpis no baseina, saklausa no meža nākošu dīvainu bļaustīšanos un nodomā, ka tie laikam ir tie pērtiķi, kurus nedrīkst barot. Tāpēc apbruņojies ar fotoaparātu viņš dodas mežā. Sākumā gan nevienu primātu neizdodas saskatīt, taču Edgars satiek kādu kautrīgu, rudu un žurkveidīgu radībiņu ~ 30 cm garumā, ar īsu strupu asti. Prom pavisam nemūk, taču gana tuvu kvalitatīvai fotogrāfēšanai ar nelaiž. Nu neko. Pēc kāda laika caur koku lapotni izdodas saskatīt divus pērtiķus, un tad vēl vairākus. Tādi nelieli, ~ 60 cm kopā ar asti, kura sastāda pusi no garuma. Taču pēc skaņām, ko tie izdod, liekas, ka tiem ir jābūt daudz lielākiem. Pēc kāda brīža nolemjam, ka ir pēdējais laiks atkal sēsties virsū kvadraciklam un doties atpakaļ uz rietumu piekrasti skatīties saulrietu. Sacīts - darīts! Šoreiz dodamies nevis caur Cobano, bet caur Cabuya, kas atrodas uz dienvidiem no Montezumas. Līdz turienei ceļš ir ļoti labs, pa ceļam apskatām kādu dīvainu koku un vēl dīvaināku putnu. Toties īstie brīnumi vēl tikai priekšā - Cabuya nogriežamies pie norādes uz Mal Pais. Ceļš jau tā ir neliels un vietām ļoti slikta, bet vienalga jo tālāk, jo trakāk. Kulminācija ir kalna nogāze, kur ceļā lietus laikā lejup tekošais ūdens ir izskalojis ~ 60 cm dziļas tranšejas. Nolemjam riskēt un braucam lejā. Knapi, knapi izdodas. Pēc kāda brīža satiekam pretim braucošu pāri, pie ~ 1 m dziļas bedres, ko ir izskalojusi pāri ceļam tekoša upe. Viņi apgalvo, ka uz priekšu ceļš ir vēl sliktāks un uz saulrietu nepaspēsim. Mūsos apņēmība ir lielāka nekā bailes no neceļiem, tāpēc nolemjam, ka ja tiksim cauri bedrei - brauksim tālāk. Un tiekam arī! Tālāk nekādu neizbraucamo šķēršļu vairs nav, bet ir cits nepatīkams pārsteigums - izrādās kvadrai nedarbojas gaismas. Kaut kā tiekam līdz jau pazīstamajai Mal Pais pludmalei un konstatējam, ka saulrietu traucē novērot biezie mākoņi. Nolemjam doties atpakaļ pa normālo ceļu, apgaismei izmantojot kabatas lukturīti. Pēc kāda laika saprotam, ka tas ir daudz par švaku un mēs uz ceļa piķa nakts melnumā esam nepamanāmi. Apstājamies benzīntankā risināt problēmu. Edgars ātri vien atskārš, kur atrodas drošinātāji, un viņa intuīcijai ir taisnība- gaismas drošinātājs ir beigts. Rezerves drošinātāja nav, tankā tādu nopirkt nevar un piebraukušā furgona šoferim ir, bet nepareiza izmēra. Talkā tiek ņemts Makgaivera paņēmieni un Edgars drošinātāja kontaktu savieno ar izdegušā drošinātāja kāju. Strādā! Tālāk ir laimīgs un mierīgs mājupceļš - zvaigznes, mēness, smaidi pa visu seju... Tālāk notiek darbu dalīšana kā jau pienākas – es gatavojos vakariņām, un Edgars dodas nodot braucamrīku. Vakariņās tiekam pie vegāniskajām picām un ananāsu sulām. Perfekta diena! 9.diena 2.12.2008. Brokastīs dodamies uz netālajiem Montezumas ūdenskritumiem, lai tur izdomātu, ko darīt tālāk. Aizejam tikai līdz pirmajiem no trim, nodomājot, ka tas ir viss, kas ir. Brokastojot nolemjam nebraukt dienas braucienā uz Tortugera salu, ko parasti visi dara, bet tā vietā vienkārši palaiskoties baseinā, paklīst pa Montezumas trīs ielām un pavērot okeānu. Pie baseina atkal satiekam savu vakardienas drakonu, lielo ķirzaku, un, ņemot no viņa piemēru, kārtīgi ļaujam karstās saules stariem aptvert savus ķermeņus. Kad apnīk gulšņāt, ejam uz centru. Atrodam veikalos pa Kostarikas krekliņam un Edgars beidzot tiek pie saulesbrillēm. Pie okeāna gan nekāda lielā sēdēšana nesanāk - saule ir uzkarsējusi smiltis līdz dedzinošai sajūtai, jūtam smilšu graudus pieskaroties pie pēdām, tamdēļ daudz nedomājot atgriežamies sastādīt kompāniju drakonam pie baseina. Beidzot izdodas nobildēt kautrīgo bezastaino rudo dzīvnieku, par kuru viesnīcas darbiniece stāsta, ka tās esot kā savvaļas žurkas, īsto nosaukumu vairs neatceramies. Elegantas gan šīs žurkas salīdzinājumā ar mūsējām. 10.diena 3.12.2008. Bruņojušies ar 2 lielajām ūdens pudelēm un autobusu, dodamies uz Cabo Blanco rezervātu. Autobusiņš ir maziņš, mazdrusciņ lielāks par mikriņu. Kārtējo reizi nopriecājamies, ka neīrējām mašīnu un varam izbaudīt vietējo atmosfēru, braucot ar sabiedrisko transportu. Cabo Blanco ir Kostarikas senākais rezervāts, kas izveidos 1968.gadā kā privāts rezervāts un tikai vēlāk ticis nodots valsts rīcībā. Rezervāts atrodas Nicoya pussalas pašā dienvidu galā. sākotnēji tas bija absolūts liegums, bet ar laiku tur sāka laist arī tūristus, pa vienu 4.5 km garu taku, kas izbeidzas skaistā pludmalē. Lai mazinātu apmeklētāju radīto ietekmi, divas dienas nedēļā parks ir slēgts. Taciņa ved cauri pamatīgi aizaugušajiem džungļiem, grūti iedomāties, ka pirms 40 gadiem te bija pļavas un ganības. gribētos te atgriezties vēl pēc 40 gadiem! Ir arī daži koki krietni vecāki par parku, un tie izmēros ir ļoti iespaidīgi. Gaiss ir karsts un mitrs, kā jau mūžamežā pieklājas. Pa ceļam sākam brist cauri vairākiem strautiņiem un tas sagādā ļoti atsvaidzinošus mirkļus. Takas galā ir vairāki galdiņi ar soliņiem, kur palmu ēnā var atpūsties ar skatu uz okeānu. Tur jau priekšā ir vairāki individuālie ceļotāji, kā arī par mums mazliet jaunāku vāciešu kompānija, kas laiku pa laikam pagrābj lapas vai pielasa kādu maisu ar atkritumiem, ko izskalojis okeāns. Nedaudz papļāpājam ar vienu beļģu puisi un pusdienās protams - avokado maizītes. Plānojām palikt ilgāk un doties atpakaļ ar pēdējo autobusu, bet kaut kā aptrūkās pacietības un pusotru stundu pirms priekšpēdējā autobusa atiešanas nolemjam mēģināt paspēt uz to. 4,5 km jau nav daudz, toties taka ir dubļaina un visai kalnaina - jūtam izaicinājuma garu. Steidzoties esam pie ieejas rezervātā minūtes 20 pirms autobusa. 1:0 mūsu labā. Aizpildām apmeklētāju aptaujas anketas un laiski atpūšoties, sagaidām busiņu. Atgriežoties pa taisno dodamies uz baseinu, kaut arī laiks ir apmācies un laiku pa laikam smidzina, mūs tas neuztrauc. Kad aiz saule noslēpjas aiz pavisam melniem mākoņiem, nolemjam pačilot šūpuļkrēslos uz balkoniņa. "Shikarna", teiktu pāris cilvēki. :) Vēlāk aizčāpojam līdz veģetārajai/vegāniskajai ēstuvei, ar manāmu austrumu reliģiju piesitienu, Es ēdu vegānisko šokolādes kūku (ar piparmētru garšu, par kuru Edgars saka "pē!"), bet Edgars - salātus. 11.diena 04.12.2008. Brokastojam atkal pie ūdenskrituma, bet esam atskāruši, ka tālāk, augstāk pakāpjoties ir vēl iespaidīgāks ūdenskritumu komplekss. Palieku lejā uz jau zināmajiem akmeņiem, taču Edgars cenšas tikt līdz nākamajam līmenim. Pēc brokastīm fiksi savācam mantas viesnīcā un dodamies uz pludmali, kur mums jākāpj motorlaivā, lai dotos uz Jaco. Ceļš ar laivu ir ~ stundu garš, taču alternatīva caur Puntarenas (autobuss-prāmis-autobuss) būtu ~ 9 h. Laiks ir karsts un vējš - patīkami atsvaidzinošs. Pa ceļam redzam milzīgu jūras bruņurupuci. Pietuvojoties otram krastam acu priekšā parādās lielas jahtas ar tādiem nosaukumiem kā "Bandidas" un tmldz. Krastā tipiskas kūrorta mājas, baigais Jūrmalas variants, un ne pavisam neatgādina pārējo Kostariku. Krastā mūs sagaida mikriņš, kas aizved uz Jaco centru, kurā mēs sameklējam autobusa pieturu, lai brauktu uz Quepos. Pati pilsētā ir mazliet jau pieticīgāka, nekā pludmale, kurā izkāpām, taču šeit pat novērojam kruīzējam BMW, kas uz pārējā fona izskatās pēc makten smalka limuzīna. Gaidot autobusu atkal satiekam amerikāni Džimu, viņš arī ir pārbraucis līci ar laivu, tikai ar citas kompānijas. Sagaidām savu sabiedrisko autobusu un, kāpjot tajā iekšā, mūs sagaida divi ļoti smaidīgi vietējie jaunieši Kostarikas krekliņos, aicinot nolikt somas uz augšējā plauktiņa un apsēsties konkrētās vietās. Mhm, it kā mēs nezinātu, kā tas notiek! :) Mēs laipni atsakāmies no šī viesmīlīgā piedāvājuma un to nenožēlojam - blakus skatam pa logu uz eļļas palmu plantācijām varam novērot, kā tiek mēģināts iegūt bagātības no priekšā sēdošo meiteņu somām. Kaut kur pirms Quepos puiši pārvelk citus krekliņus un izkāpj, aizejot katram savā virzienā. Queposā iekārtojamies viesnīciņā un nedaudz pastaigājam apkārt. Pārmaiņas pēc vakariņojam numuriņā pie Cartoon Network, nevis kādā no restorāniņiem, un agri ejam gulēt, lai no rīta būtu vieni no pirmajiem Manuel Antonio parkā (Lonely Planet ieteikums). 12.diena 05.12.2008. No rīta diezgan agri jau ierodamies Manuel Antonio. Pie autobusa galapunkta ir sarindotas suvenīru tirdzniecības vietas, kas izpaužas kā zaru un melno plēvju būvniecības risinājumi, taču atrast ieeju parkā nav tik viegli. Toties ir redzams kārtējais žigulis - gaiši zils, kā Kostarikas debesis. :) Mūsu apjukumu atrisina vietējais kaut kādā uniformā, norādot, kur jāiet. Maršruts izskatās pēc līšanas starp pagalmiem, taču mērķis attaisno līdzekļus. Pa ceļam mums piedāvā gida pakalpojumus pa $30 no katra, no kā laipni atsakāmies. Samaksājuši $10 ieejas maksu, dodamies parkā. Atšķirībā no iepriekšējiem parkiem ar mazām dubļainām taciņām, te ir normāls zemes ceļš. Nopriecājamies, ka apmeklētāju, kuriem ir gidi netrūkst, līdz ar to mēs manām, kurās zaru starpās jāskatās, lai atrastu kādu dzīvnieciņu. Šeit visvairāk var redzēt mazos trokšņainos mērkaķēnus (tādus pašus, kā Montezumā), sliņķus gan divpirkstu, gan trīspirkstu, kā arī baltgalvainos pērtiķīšus un tmldz. Jo tālāk ejam, jo tuvāk atļaujas nākt zvēri, kuri acīmredzami ir pieraduši pie cilvēkiem un ceļa malā cer dabūt kādu kārumu. Kad pēc pussalas krustām šķērsām izstaigāšanas nolemjam atpūsties pie piknika galdiņiem satiekam arī vietējos diedelniekus un zaglēnus - vairākus jenotus, kuri diezgan bezbailīgi tekalē apkārt un laiku pa laikam mēģina arī ielūkoties apmeklētāju somās. Tā kā viens no tiem nolēmis padzīvoties kāda metra attālumā no mums, sanāk lieliska foto sesija. Paēdam nu jau par tradīciju kļuvušās avokado maizītes un nolemjam vēl pastaigāt pa mazajām takām, līdz nonākam pie vienas absolūti citas pludmales. Tur redzam pāris iguānas, kuras izlīdušas sildīties saulītē, kā arī daudz dažāda izmēra krabīšus. Pēc kāda laika sākam iet atpakaļ, lai paspētu uz autobusu uz San Hosē, kas atiet 16:00. Laikam esam pasteigušies un Queposā nokļūstam jau 14:00. Kamēr braucām ir sācies pamatīgs tropiskais lietus, un mūsos ir vēlme neizmirkt pavisam. Kad lietus nedaudz pierimst, ieskrienam draudzīga paskata meksikāņu ēstuvītē, kas ir pāri ielai, un pasūtam makaronus, kuri ir meksikāņu cienīgā asumā un ļoti garšīgi. Pēc pusdienām, ieskrienam pāri ielai apģērbu veikalā un nopērkam lētāko lielo lietussargu, lai tiktu līdz viesnīciņai, bet nu Mērfija likumi uzdarbojas- kad ar to izejam ārā, lietus rimstas. Viesnīcā savācam savas somas un dodamies gaidīt autobusu. Protams, autoostā valda haoss un zīlējam, kurā autobusā jākāpj. Beigu beigās atrodas īstais busiņš, kas ir apstājies iebrauktuvē, ceļā vidū, un tam jau pīpina citi busi, lai vācas malā. Ceļš uz San Jose sākumā ved gar krastu, apmēram līdz Jaco, un tad aiziet augšā kalnos. Kalnu ceļš ir ļoti līkumains, bezmaz piemetas jūras slimība. Kad esam pāri grēdai, 50 km no San Jose, jau sākas praktiski nepārtraukta apbūve ceļa malās. Tā nu mēs lēnām dudinām, un ap 20:00 esam galvaspilsētā, kur ātrā solī dodamies uz jau zināmo hosteli, jo pastaiga pa naksnīgo Kostarikas autoostas/centrāltirgus rajonu ir tik pat bīstama, kā jebkurā pilsētā. Beisbola nūjas atkal parādās pie vietējo iedzīvotāju sāniem šajā vakara stundā. Hostelī uzzinām, ka diemžēl ir jau par vēlu, lai rezervētu tūri uz nākamo dienu, tāpēc tikai pavakariņojam hosteļa terases ēstuvē un ejam gulēt. 13.diena 06.12.2008. No rīta gribam doties tūrē - gribas redzēt Poas vulkānu, La Pera ūdenskritumu un pabraukāt pa Karību krasta rajona upi ar kuģīti. Uz ātro atrodam firmu, kurai vēl ir brīvas vietas un kuri jau ir sākuši braukāt pa viesnīcām, lai savāktu interesentus. tāpēc žigli sataisāmies un esam gatavi braukt. Grupa ir neliela - ģimene no Nikaragvas, pāris pavecāku un viena jauna kanādiete, un divi norvēģu vīrieši D&G drēbēs, kā arī mēs divi. Gids ir apaļīgs vietējais, ar ļoti asu balsi un runas stilu, kas atgādina tos, kuri vilcienos tirgo visādus krāmus. Velkam arī paralēles ar Borata runas veidu. Mūsu pirmais apskates objekts ir Poas vulkāns, viens no sešiem Kostarikas aktīvajiem vulkāniem. Tā pašreizējais krāteris paliek neredzēts, taču īstais apskates objekts ir vecais krāteris, kas ir 2.lielākais krāteris pasaulē - līdz 1.7km diametrā un ~320 m dziļš. Mūs izlaiž stāvvietā, kur tālāk jādodas pa līdzenu asfaltētu aleju līdz krātera malai. Gids, protams, brīdina, ka ja sāksies izvirdums un mēs vairs nemanīsim busiņu stāvvietā - jāskrien lejā katram pašam. :) Mums ir paveicies, jo laiks ir nosacīti skaidrs, un nav daudz mākoņu. Šis vulkāns pārsvarā ir mākoņos tīts, tāpat kā Arenal vulkāns, un to jādodas apskatīt līdz 10:00 no rīta, jo pēc tam parasti mākoņi to noklāj visu atlikušo dienas daļu. Skats ir ļoti iespaidīgs, jo lejā vis kaut kas burbuļo un mutuļo. Krāterī kāpt iekšā nedrīkst, jo tur krājas indīgas gāzes, un neviens ilgāk tur uzturēties nevēlas, jo ir ļoti vējains un auksts (~2700 m augstums), bet mēs esam t-kreklos. Dodamies tālāk un nākamā pietura ir brokastis, netālu esošā viesu namiņā. Viss pa solīdo, un ir arī vegāniem ko ēst, jo tiek pasniegti rīsi ar pupiņām. Pēc brokastīm nonākam pie La Pera ūdenskrituma. Norvēģu onkuļi saka, ka pie viņiem mājās tādu ap stūri var redzēt, nekā iespaidīga. Tālāk dodamies uz upi. Pa ceļam mums parāda tālumā ūdenskritumu, pie kura filmētas Jurassic Park epizodes, kā arī satiekam draudzīgu jenotveidīgo bariņu, kas diedelē ēdamo no garāmbraucējiem. Pēc kāda laiciņa esam klāt un iestiprinājušies ar ananāsiem, kāpjam iekšā motorlaivā. Gar upes malām ir mazliet meža, tālāk jau sākas apstrādāti lauki. Neskatoties uz to, pa ceļam redzam gan daudz dažādus putnus, gan jau apnikt paspējušos skaļos mērkaķēnus, bet pats galvenais - aligatorus un krokodilu, kuri izlīduši upes krastā sildīties. Tiekam pie nezvēriem rokas stiepiena attālumā un redzam, ka to izmēri sasniedz 4 - 5 metrus. nobraukuši ap 10 km pa upi, piestājam krastā, kur ejam pusdienās, kārtējā lauku tūrisma kompleksā. Ir tāds zviedru galda variants, protams, ar rīsiem un pupiņām. Pēc pusdienām mēs sasēžamies bambusa terasē ar norvēģiem un kanādieti un runājam par dzīvi. Uzzinām, ka norvēģi ir klasisko auto entuziasti, kas katru gadu brauc uz Floridu pirkt mašīnu, ko pēc tam Norvēģijā pārdod. Bet kanādietes ceļojums ilgst jau vairāk kā gadu un tā ietvaros viņa ir jau izvandījusies pa Āziju un Austrāliju. Pēc tam seko atpakaļceļš pa upi un atgriešanās San Jose. Gribam aiziet vakariņās uz vienu Lonely Planet ieteiktu vegānu restorānu, taču pa ceļam sadzirdam dzīvas rokmūzikas skaņas, kurām nolemjam sekot: izrādās, ka gandrīz visos pilsētas skvēros un parkos notiek ikgadējais labdarības pasākums priekš bērnu slimnīcas. Parciņā, kur mēs nonākam, noklausāmies vietējo grupu, kas spēlē tādas Metallica stila balādes, un vienu citu - kaut ko punkrock veidīgu. Toties publikā ir "trū" cilvēki, meitene KSE hūdijā, džeks Casualties krekliņā un vēl pāris ar zvaigžņu tetovējumiem. Novērojam arī kaut kāda skinhedu paveida bariņu. Vakariņas beigu beigās sanāk tuvējā picērijā, kur puisi nerunā angliski un visu laiku kaut ko sajauc, bet jautri gan viņam, gan mums. 14.diena 07.12.2008. Šodien ir lielā diena - mūs gaida raftings. Firma, kas to organizē, piedāvā nogādāt mūs ar visām mantām uz Karību krastu pēc tam, ko mēs arī izmantojam. Vispirms mūs aizved uz bāzes vietu, kas pēc tam arī būs izkāpšanas punkts, tur mēs atstājam visas mantas un tiekam sagrupēti pa laivām, kam seko aizvešana uz augstāku punktu un izsēdināšana upē. Katrā laivā ir 6 cilvēki un stūrmanis - mēs braucam kopā ar diviem japāņiem, japānieti un indieti no NY. Saņemam peldvestes, ķiveres, katrs pa airim, kārtējo riezi noklausāmies instrukciju un kādas komandas mums būs jāpilda, līdz esam gatavi doties ceļā. Pēc pirmajām krācītēm sanāk 10 minūtes pagaidīt atpalikušo laivu, bet tad jau dodamies tālāk un krāces kļūst aizvien lielākas, taču beigās jau adrenalīns prasīja vēl. Pa ceļam vienā krācē no divām laivām izkrīt pa 3 cilvēkiem, bet uz beigām viena ekipāža pamanās arī apgāzties otrādi. Mūsu stūrmanis met krustu (ko labāk bija neredzēt, jo tas uzdzina bailes) un beigās ir sajūsmā par to, ka neviens neizkrita. Viena no meitenēm, ka piespiedu kārtā izpeldējās, pēc tam demonstrē kā straume aizrāvusi viņas speciālos ūdenssporta apavus un no kāju nagiem nositusi nost nagu laku. Mēs savukārt no ausīm izlasām ārā pāris akmentiņus un skatoties uz amerikāņu meiteņu kompāniju domājam, kāpēc gan viņām kājās ir zeķes - lieki piebilst, ka visi līdz pēdējai vīlītei tik un tā ir slapji?  Uz brauciena beigām nobraucam krastā, kur paēdam pusdienas un dalāmies emocijās, kuras ir ļoti iespaidīgas, taču ieraugot pēc tam no krasta veiktās paparazzi bildes viss šķiet vēl iespaidīgāk, nekā skatoties no laivotāja prizmas. Kad esam nonākuši sākuma bāzē, pārģērbjamies un mūs ved uz Karību krastu. Pureto Viejo de Talamanca (pilsētiņā Karību jūras krastā) mēs ierodamies, kad jau ir sācis krēslot, un iekārtojamies japāņu stila viesnīciņā, kur ir arī džakuzi (kurš nedarbojās). Viesnīcā ir tāda smaka kā lauku pirtī, un daudz kas ir mitrs - saprotam, ka tur viss noteikti ir bijis applūdis nesenās vētras laikā. Kamēr mēs bijām Klusā okeāna krastā, Karību krastā bija lielākā vētra, ko Kostarika pieredzējusi pēdējo 40 gadu laikā. Karību jūra skalojas par pašām palmu saknēm un krasts visā garumā ir piemētāts ar kokosriekstiem un dažādām drazām. Vakariņās tiekam pie vegāniskās picas un Guanabana sulas. 15.diena 08.12.2008. Pēdējās dienas Karību krastā esam nolēmuši veltīt atpūtai un nekā nedarīšanai, tāpēc nekur nesteidzamies. Apstaigājam ciematu un atrodam divstāvu viesnīcu ar brīvām istabām 2.stāvā (lai nebūtu jābauda plūdu labumi), uz kuru arī pārvācamies. Pusdienās atrodam veģetāro/vegānisko mājas kafejnīcu ar zemām cenām, kur ir plaša sojas "gaļas" izvēle un pārējie ēdāji - vietējie. 16.diena 09.12.2008. Dienas plāns - doties uz Cahuitas nacionālo parku, kā arī varbūt pamēģināt pasērfot vai pasnorkelēt (atkarībā no laika apstākļiem), taču kaut kā noslinkojam un pēdējiem neizdarām ne vienu, ne otru. uz nacionālo parku gan aizbraucam. Tas ved gar pašu jūras krastu un vienīgo dzīvo koraļļu rifu Kostarikas Karību piekrastē. Diemžēl nesenie negaisi ir savilkuši smukās baltās smiltis jūrā, un nekādu pludmaļu praktiski nav - Karību jūra beidzas tur, kur sākas mežs. netiekam arī nekur tālu, jo upe, pāri kurai būtu jāpārbrien, ir pamatīgi izpletusies kādu 5 m platumā un ne pārāk brienamā dziļumā, tāpēc nolemjam nopeldēties un doties atpakaļ. Naktī pamatīgi gāž un ir sajūta, ka ūdens skalojas gar mājas sienu. No rīta redzam blakus mājas vīru stāvam ārā fēnojot mātes plati. Interesanti. 17.diena 10.12.2008. 11:00 mums ir autobuss uz San Jose, līdz ar to no rīta lēnām sakrāmējamies, nopērkam kaut ko graužamu un dodamies ceļā. Pa ceļam nez kāpēc visiem pārbauda pases, ceļa vidū esošā robežkontrole, un tā mēs atvadāmies no Karību jūras krastiem. San Jose ierodamies ap 16, atkal iekārtojamies vecajā labajā Pangera hostelī un dodamies uz centru. Pavazājamies pa centrālo avēniju, ievērtējam dažādus veikaliņus, pavakariņojam un pie miera. 18.diena 11.12.2008. Izlemjam noslinkot un uz lidostu braukt ar speciālo hosteļa busiņu, ne sabiedrisko autobusu. Ar mums kopā brauc amerikāņu tante ap gadiem 80, kura ļoti atgādina Edgara vecmāmiņu. Viņu ievērojām jau vakardien autobusā uz San Jose. Viņa esot Kostarikā pavadījusi 3 mēnešus. Un kāds no viņas vecvecākiem esot bijis no Latvijas vai Lietuvas! Lidostā ir jāmaksā izlidošanas nodeva 26$ no cilvēka, savukārt gaidot iekāpšanu, klausāmies Ziemassvētku koraļļus vietējā ansambļa akapellas izpildījumā. Tālāk jau ir zināmais lidojums līdz Miami, kas paskrien ļoti ātri. Miami mūsu rīcībā ir tikai 3 stundas, tāpēc tik vien paspējam, kā iziet uz pāris sekundēm ārā no lidostas un pēdējo reizi ieelpot tropisko gaisu (27 grādi pēc celsija + gaidāms negaiss). Šeit pirms iekāpšanas blakus geita stjuarts pilnā balsī sāk dziedāt "Jingle Bells", nākamajā gadā solot iznākam savu CD. Jautri! Pēdējais amerikānisms lidojumā līdz Londonai starp vienu pasažieri un stjuarti: -"This is not a strong coffee." -"Jeah, the coffee is bad. That`s american coffee - water with attitude."


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais