Triju dižkoku velotūre pa Ogres pusi 1. maijā

  • 2 min lasīšanai
  • 23 foto
Triju dižkoku velotūre pa Ogres pusi 1. maijā Rīts uzaust saulains, bet pavēss – ap +7. Lēnā garā aizripinu pa Brīvības ielu no savas Juglas līdz dzelzceļa stacijai un atvieglots konstatēju, ka neesmu maldinājis cilvēkus – vilciens uz Ogri (Lielvārdi) atiet tiešām 9:55 (bija bažas, jo LDz ir kaut ko saputrojis savā mājas lapā). Lai dzīvo progress – vagonā paredzētas veselas 6 vietas vellapēdiem! Tas noder, jo sanākam krietns pulciņš, tiem, kas iekāpj citās stacijās pat pietrūkst vietas – riteņi kaut kur jāpieslien. Ogrē satieku savu pirmo klienti – ogrēnieti Karīnu. Kārtējo reizi pārliecinos - Latvija ir tik maza, ka katrs esam attāls radinieks vai vismaz paziņu paziņa: izrādās mana skolasbiedrene no 1. ģimnāzijas laikiem Daina ir viņas draudzene...Kopā esam pavisam 19 velobraucēji – krietns pūlītis. Pārogrē ieprecējies mūsu senais līdzbraucējs Gunārs kopā ar Juri študierē kartes un ved mūs pa paredzētājiem un neplānotajiem objektiem. Vispirms aizbraucam uz t.s. Špakovska parku Pārogrē – vēl nav pilns košumkrūmu plaukums, tāpēc ģībiens sajūsmas dēļ gluži nenāk; uzkāpjam nelielā skatu platformā un aplūkojam ainavu Daugavas pusē. Sākam meklēt pirmo dižkadiķi. Pēc pailgas maldīšanās tomēr izdodas uziet gandrīz pusotra metra apkārtmēra kadiķi pie „Neteiču” mājām. It kā nekas sevišķs, bet jāatceras, ka kadiķus Latvijā pieskaita pie dižajiem jau tad, kad to apkārtmērs ir tikai 80 cm. Skanot Neteiču tītaru burbuļojošajam pavadījumam, sabildējamies (bildes Galerijā) un dodamies tālāk gar Ogres upi. Pa ceļam jau no tāluma var manīt zaļās „šiltītes” ar ozola lapas simbolu pie lieliem kokiem, tie visi ir dižkoki. Braucam tik tālāk, jo visiem laika nepietiks, un tie nav pietiekoši diži  Tomēr apstājamies pie vienas „neplānotās” dižliepas -Vecdupānu liepas Ogres krastā. Dodamies tālāk gar upes celiņiem līdz smukai atpūtas vietai, kas pie Rankas upītes ietekas Ogrē; tur sarīkojam pusdienas, ugunskuru, vārdu sakot – saviesīgo daļu. Tā mums parasti sanāk labu labā... Šī reize nebija izņēmums, arī tāpēc, ka Raimonds un Lilija atzīmējās sakarā ar savām nesen pagājušajām vārda dienām... Pēc saviesīgās daļas, lecam rumakos un pēc maza ceļa gabaliņa apskatām Latvijas lielākos bruņurupučus, kas Galapagu monstriem izgrieztu pogas ;) Tad forsējām upi pa smuku koka tiltiņu. Tad pa ceļiem - taisniem kā velospieķis - nonākam t.s. Berlīnes krustojumā – šo vietu tā esot pat pusoficiāli nosaukuši tāpēc, ka 2. pasaules kara laikā šajā stigu krustojumā esot atradusies liela vāciešu kara nometne. Šai krustojumā tagad uztaisīta tāda mazītiņa romantiska koka lapenīte (besedka). Pēc atpūtas brīža, laižam tālāk uz Turkalni. Pie Mazās Juglas ir perfekti sakopta Turbes (?) viesu māja, un tās teritorijā slavenais Turbu ozols – 2. augstākais Latvijas dižozols (27 m), apkārtmērs 7.2 m. Bildējamies, slēdzam līkopus, vai tālumā esošais koks ir egle vai tomēr nav? Leons saka, ka ir, Maija – ne, Juris laiž lietā mūsdienu tehnoloģijas - pārbauda ar savas spoguļkameras teleskopisko objektīvu, un – Leonam aliņš! Tālāk pa baltajiem un putekļainajiem ripinām uz pēdējo šīsdienas objektu – Kranciema dižkadiķi. Tas ir mazliet mazāks apkārtmēra ziņā par pirmo, „tikai” 1.24 m, toties taisns kā jau ziemeļu cipresei pienākas. Laižam tālāk uz Tīnūžiem. Tur vietējā bodītē tiek dalīti ali un saldējumi. Īsa atpūta, un tad daži brauc uz 5 km attālumā esošo Ikšķiles staciju, pārējie – saviem spēkiem minamies uz apmēram 20 km attālās Ulbrokas pusi, turpat jau Dreiliņi un Rīga. Ziedoņdienas skaistā dižkoku tūre ar gandarījumu pabeigta, mājās esmu 20:00.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais