Krima 3 - Ēnas puses

  • 3 min lasīšanai
Krimas ēnas puse Skaidrās debesis, Melnā jūra ar stāvajiem, akmeņainajiem krastiem, gleznainās kalnu virsotnes un bagātās kultūras mantojums – īsta medusmaize tūristiem. Tomē Krimai ir arī ēnas puse – sadzīve. Alu dzer, vīnu slavē Vīns ir Krimas lepnums. Ar to lepojas ikviens vietējais, ar kuru esat ielaidies pagarākā sarunā. Ar to lepojas vīna ražotāji – kā varenākā atzīmējama Jaltas paspārnē izmitinātā "Massandras" vīna ražotne. Un ar to lepojas neskaitāmie vairāk vai mazāk veiksmīgu viltojumu tirgoņi ielās, parkos un skvēros. Taisnības labad jāatzīst, ka vietējie nesmādē arī alus šķirnes, jo īpaši vietējo lēto "Krim". Un tomēr – alu dzer, bet vīnu slavē. Kā sēnes pēc lietus apbrīnojamā ātrumā aug jauni vīna darītavu oficiālie veikali, kuros vīns nopērkams ne tikai pudelēs, bet var dabūt arī izlejamo. Cenas? Inteliģenta izskata vietējie saka, ka labākie esot, sākot no pāris latiem, kaut pasaules līmeņa "Massandras" gardi malkojamā produkcija pieejama arī krietni zem nosauktās summas. Kas attiecas uz ielu tirgoņu piedāvājumu, viena daļa esot vienkārši izmanīgi rūpnīcu darbinieki, kuri vīna pudelīti pēc pudelītes izmāna darba devējam. Vairākums gan jauc un raudzē paši: pa druskai spirtiņa, čuķ-čuķ biešu sulas un, ja aptrūkstas dabīgā izejmateriāla, iekrāso ar flomāsteriem. Tas, protams, pēc sliktākās receptes. Var arī paveikties – nobaudīt īstu mājas vīnu. Bet vai tad pēc samogonkas uz Krimu jābrauc? Loterija vēderam Tikai no vīna un Krimas svaigi dzestrā kalnu gaisa ar pilnu vēderu nebūsi. Ja vien nav vēlmes atlikušo atvaļinājuma laiku pavadīt draugos ar tualetes podu, der piedomāt, ko un no kurienes nākušu ēdienu likt mutē. Pilsētu krastmalas ir kā nosētas ar dažādām ēstuvēm un tām raksturīgo dārdzību – vismaz pieci lati par necilu maltīti. Var izvēlēties jebkuru, kas atrodas ceļā, īpašas atšķirības ēdiena izvēlē nebūs. Iepazīt Ukrainas nacionālo virtuvi – tas jau līdzinās neiespējamai misijai. Tā vai citādi atpūtnieki bieži izvēlas plaša patēriņa preces – hotdogus vai citus ātri notiesājamus ēdienus. Nenobrīnīties, cik lielu popularitāti Krimā iemantojis makdonalds. Tā ir ģimenes svētku, randiņu un vienkārši draugu tikšanās vieta ar nekad neizsīkstošajām rindām pie letes. Un kā gan citādi, ja cenu ziņā tikpat pieejamās ēdnīcās ar padomjlaika smaku ir visas iespējas samaitāt māgu. Labāku loteriju – saslimt–nesaslimt – neatrast. Tikpat droši tas iespējams arī pēc tirgus apmeklējuma, kur zivs, gaļas un kulinārijas izstrādājumi saulē var būt kaltuši pat vairākas dienas. Par šādu iznākumu nevari būt drošs, iepērkoties plaši izplatītajos "gastronomos". Lielveikalu plašās izvēles lutinātam latvietim Krima nepiedāvā izvēles mokas – jāņem tas, kas ir. Pirms pārbaudīt savas māga sīkstumu, der atcerēties, ka gandrīz vai vienīgā recepte, kuru vēdersāpju mocītam atpūtniekam iesaka vietējais feldšeris, ir, piedodiet un labu apetīti, klizma… Jāapbēdina tie, kuri pārliecināti, ka Krimā viss ir ļoti lēts. Ja vien ceļojuma laikā par uztura piramīdas pamatu neizvēlas arbūzus un melones, kas maksā sešus un 12 santīmus kilogramā, pārliecība par šīs zemes cilvēku maksātspēju krietni sašķobās. Augļi ir ja ne dārgāki, tad tikpat dārgi kā Latvijā. Arī viss pārējais kūrortpilsētās plus mīnus tādā pašā cenā kā Latvijā. Protams, ārpus lielu cilvēku masu pārplūdinātajām pilsētām cenas var nokrist pat divtik. Kādā veidā viens pensionēts skolotājs Krimas kūrortpilsētas cenu trakumā var izdzīvot ar aptuveni 19 latu pensiju, varētu apskaust pat daudz ko pieredzējušais Latvijas pensionārs. Nav brīnums, ka vai katram otrajam pensionāram ir savs maziņš biznesiņš, lielākoties dzīvokļu izīrēšana atpūtniekiem. Zaglīgi uz pludmali Būtu muļķīgi neiemērkt Krimas saules sakarsēto ķermeni Melnajā jūrā, kas, kā apgalvo vietējie, satur gandrīz pusi Mendeļejeva tabulas elementu. Un, šķiet, arī daļu no pilsētas kanalizācijas, kuru sakās palaižam brīvā plūsmā vien 200 metrus no jūras krasta. Nezinātājiem Jaltas, Aluštas vai Sevastopoles pludmales apmeklējums var izvērsties par lielu piedzīvojumu, pat pārdzīvojumu. Tikpat kā neredzēsiet baltas, mīkstas jūrmalas smiltiņas. Šādas idilles vietā skatam paveras betona mūrējumu nožogoti "apcirkņi", kuros cilvēki veikli lavierē pa saulē gandrīz līdz baltkvēlei sakarsētiem oļiem, cenšoties atrast kādu brīvu kvadrātmetru. Ierobežotajās platībās atpūtnieki sagūluši cieši blakus viens otram – izvērsties nav vietas. Turklāt par šādām neērtībām jāpiemaksā no 30 santīmiem līdz pat vairākiem desmitiem latu. Pat, ja esi gatavs maksāt par jauki noskatītu vietiņu zem saules, tas vēl nenozīmē, ka palaimēsies: daudzviet pat gribēdams netiksi – ieeja tikai ar caurlaidēm. Zelta vērts risinājums ir izbraukumi uz ārpilsētas pludmalēm, apvienojot to ar ievērojamu apskates objektu apmeklējumu. Turklāt arī vienkāršāk ir uzticēties kādam laipni uzrunātam vietējam "gidam", kurš parādīs tās labākās spraugas žogos uz tām labākajām "bezmaksas" pludmalēm. Citādi ar saulei pretī paceltu galvu pludmalēs var ieiet tikai ar naudu pa priekšu. Skaidrs, ka atplestām rokām līdz ūkai piebāztajos pludmales metros neviens negaida, jo ne pašam, ne sašam no lieka dīkdieņa blakus vis labāk nepaliek. Pludmalēs plaši pieejamās izklaides – ēšana, dzeršana – visai krastmalai uzaudzējusi "taukus" – atkritumu kalnus. Kā jau visur, kur vien Krimā tūristi spēruši kāju. Piekasīgākam atpūtniekam Krimā nav nekādu problēmu nogrimt sadzīviskās ķibelēs. Tomēr šie sadzīviskie "sīkumi" nespēj mest ēnu Krimas karstajai saulei septembra debesīs. Kristaps Baņķis


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais