Ceļojums pa Igauniju

07.07.2017
11 min lasīšanai

Ir vasaras vidus un tikai nedaudz dienas līdz Jāņu dienai. Gribas būt dabā, izdzīvot vasaru,sajust dabā plaukšanas un ziedēšanas brīnumu. Šī iespēja arī tiek dota - divu dienu ceļojums pa Igauniju. Laicīgi sagatavoju visu līdzņemšanai, šoreiz arī jāiesaiņo gulēšanai vajadzīgais- piepūšamais matracis, guļammaiss, spilventiņš., kas aizņem otru somu. Arī ēšanai jāieliek produkti, kas nebojājās tik ātri, jo ēdnīcas izmantot nav paredzams. Man vēl atmiņā pārsteidzīgi dārgā maltīte kādā Tallinas, pavisam nomaļā ēstuvītē, ko piedzīvoju savā iepriekšējā Tallinas apmeklējumā. Mans ceļojums sākas jau dienu pirms paredzamās izbraukšanas, jo ceļojuma sākums ir Mazsalacā un uz to jānokļūst agri no rīta. Sestdiena, , 17. jūnijs. Kad ierodos ar savējo komandiņu sapulcēšanās vietā, autobuss jau piebraucis un šoferītis laipni sasveicinoties, aicina iekāpt tajā. Autobuss ir ērts, jebkura vieta ir laba sēdēšanai. Pirmie atnācēji savas vietas jau izvēlējušies. Man vietiņu aizņēmusi Guniņa- pa vidu pie vidus durvīm. Šeit sēdekļi ir ar paaugstinājumu un labi visu var redzēt. Pretējā pusē sēdēs Guniņa ar Modri, tad arī komunikācija patīkama. Lielākās somas iespēja novietot bagāžniekā, mazākām pietiekoša vieta salonā . Esmu atkal ceļojuma izjūtās, sēžu ērtā autobusā un apkārt ir jauki ceļabiedri. Šī ceļojuma mērķis ir Ziemeļigaunija, jūras krasts līdz Tallinai un ...tālāk. Ceļojuma sākums gan ir pa mūsu pašu Latvijas zemi līdz Igaunijas robežai. Ar interesi vēroju apkārtni, jo te, katra vieta saistās ar jaunības atmiņām. Vēroju daudzās pārmaiņas dažādās vietās, kas notikušas par šiem aizgājušajiem, daudziem gadiem.Tajos, tālajos laikos, šī bija kolhoza teritorija. Vidusskolas laikā te strādāju skolas talkās. Šodien apkārtne mainījusies, daudzi lauki aizauguši ar krūmiem, privātfermās ganās, ne vairs Latvijas brūnaļas, bet melnraibās "ārzemnieces". Skaisti izveidots Ramatas centrs, kur tagad saimnieko Ramatas Dome, ir sākumskoliņa un bērnu dārzs, kā arī veikals. Autobusa pieturvietas ir tajās pašās vietās un nosaukumi arī nav mainījušies, mainījusies tikai apkārtne pie tām. Ceļš, visā tā garumā līdz pat robežai, ir klāts ar asfaltu. Nav vairs, ejot pa to, "jāietinās" baltos putekļu mākoņos pēc kādas mašīnas garāmpabraukšanas, kā tas bija senos laikos. Pa ceļam, mums divās vietās vēl pievienojas ceļotāji un tad jau arī esam sasnieguši Ramatas robēžpunktu. Robēžu šķērsojam brīvi, nevienam nav interese par mums. Pases paliek mums somās neizmantotas uzrādīšanai. Esam ārzemēs. Par to gan liecina tikai, igauņu valodā uzraksti ceļa norādēs. Apkārtne daudz neatšķiras no Latvijas puses, tāpat aizauguši lauki, gar ceļmalām, krūmi. Ceļš ar asfalta segumu turpinājās no pašas robēžas. Līdz Killing- Nemmei, arī šis ceļš man labi pazīstams, senajos laikos te, vairākas reizes braukts uz pierobēžas veikaliņu pēc "lētām" olām. un daudz kā cita, ko Latvijā nebija iespējams dabūt- sviesta, gaļas, cukura. Pierobēžas veikaliņu gan vairs "neatpazīstu", viss pārmainījies. No Nemmes pagriežamies Pērnavas virzienā. Ceļš ved tuvu jūras krastam. Apbraucot Pērnavu pa pilsētas malu, uzbraucam uz Tallinas šosejas. Arī šis ceļš man pazīstams no biežajiem Tallinas apciemojumiem. Pie degvielas uzpildes stacijas, tiek izsludināta "zaļā pietura," ir iespēja paelpot svaigu gaisu, apmeklēt veikaliņu, izmantot labierīcības. Tagad arī "zaļo pieturu" funkcijas ir mainījušās, ne vairs krūmi ar zaļo lapotni un "mīnētu" zāli, bet kulturālas, eiropiskas tualetes. Šoreiz gan mums nelaimējās, uz tualetes durvīm ieraugām uzrakstu - "uz laiku slēgts". Vai tas speciāli mums, to gan necenšamies atšifrēt, pieņemam kā faktu un samierinamies ar svaiga gaisu. Kādi, no mūsu puišiem, gan pazūd blakus esošajā krūmājā un un arī māmiņas savus mazuļus tur aizved. Kad atkal visi esam autobusā, braucam tālāk. Pie Marjamas nogriežamies vēl pa kreisi un tuvojamies jūrai. Iebraucam Paldiski pilsētā., te mums pievienojas vēl viens ceļotājs, mazsalaciešiem draugs - igaunis.( vārdu esmu aizmirsusi). Paldiski kādreiz bijusi padomju armijas slēgta pilsēta, bet vēl agrāk - cara Pētera I, jūras nocietinājums. Tagad no visa tā skatāmas tikai drupas.Tālākais ceļš gar stāva krasta jūras malu. Apkārtne maz apdzīvota, aizauguši lauki, ziedošas pļavas. Tuvojamies bākai, kas pa gabalu piesaista mūsu uzmanību. Piebraucot klāt, tā ir patiešām iespaidīga, 54 m augsta Pakri salas bāka. Tagad tikai jākāpj tās augstumos. Kāpšanai piesakās gandrīz visi, Uzkāpšana ir pa bākas iekšpusi, pa spirālveida kāpnēm. Kāpšana grūtības nerada, bet prieku, ka nokļūšu augšā. Bāka esot augstākā Baltijā. No augšējās platformas uz visām debess pusēm skatāmi tāli, fantastiski skati - jūras tālie apvāršņi, bet uz otru pusi zilgani zaļie meža masīvi, lauki un maziņas viensētas tālumā. Visu šo skaistumu vēro arī paši mazākie, trīsgadīgie mūsu līdzceļotāji, kas braši pārvarējuši kāpjot uz augšu, šos 54 metru augstumu. Šī ir Pakri pussala. No bākas, pāri ceļam jūras krasts ir iespaidīga dolomīta krauja. Uz tās ir uzbūvēts skatu laukumiņš. Arī no tā paveras skaisti skati uz jūru . Braucam vēl nedaudz uz priekšu. Piestājam pie maza, smiltīm klāta sāņceļa, Pa to ejam uz jūru.Ir jāiet kādi 2 km, ceļš gar jūras krastu ir kā ziedu bagāts paklājs, visvairāk mani pārsteidz un sajūsmina balto, lauku anemoņu daudzums. Kā balti ziedu kausiņi tās izceļas zili, dzelteni, violētu un vēl daudzu krāsu ziedu vidū. Ir ziedošas mežābeles un mežrozīšu krūmi..Pie krasta, gar krauju uz jūru, noved metālā veidotas kāpnes. Krastmala ir akmeņaina, lieli akmeņi guļ ūdenī, gar jūras malu, sīki akmentiņi klāj visu krastmalu, daudzviet akmeņi ir kā plātnes. No tām tūristi izveidojuši krāvumu piramīdas.Stāvais krasts esot dolomītu krauja un no tās atšķēlušies plakanās plāksnes. Tālāk mūsu ceļš noved pie Tīrisalu klintīm, kuru augstums esot 30 m. Te, tikai no krasta augstuma, paraugāmies uz jūru. Braucam tālāk meklēt Tīrisalu ūdenskritumu kaskādi. Norādīto vietu atrodam ātri, bet lai nokļūtu līdz kaskādei, nācās pamaldīties pa skaistu, svaiga gaisa un priežu skuju aromāta, pilnu mežu. Atrodam tās uz neliela strautiņa mežā - strauta gultnē veidotas trīs kāples ar piecu metru kopējo ūdens kritumu. Apjūsmojuši šos mazos ūdenskritumus, braucam uz lielo Keilas ūdenskritumu. Keilas ūdenskritums atrodas Keilas-Joas ciematā, apmēram 100 m lejpus Tallinas -pie Paldisku ceļa tilta un pie spēkstacijas. Autobusu atstājam pie Keilas pils muižas vārtiem stāvlaukumā un pa muižas parku, kas esot viens no skaistākiem parkiem Igaunijā, ejam gar muižas fasādi uz šo lielo dabas brīnumu - Keilas ūdenskritumu, kas arī esot otrais spēcīgākais ūdenskritums Igaunijā.Tā tas arī varētu būt, tas ir tiešām iespaidīgs. Ūdens šņākoņa dzirdam pa lielu gabalu, pieejot klāt, paveras fantastisks skats. Ūdens gāžas no 6 m augstuma, tā kopējais terases platums esot 5o m. Aiz ūdenskrituma sākas aptuveni 15 m dzīļš kanjons, kurā sakritušas klints atlūzas. Laiks, nepielūdzami steidzas un mums jāsteidzas tam līdzi. Tālākā ceļā vēl piebraucam pie jūras, paraugāmies uz tās zilajām tālēm no Murastes skatu laukuma virs stāva krasta. Blakus ir spirāļveida metāla kāpnītes, lai nokļūtu arī pie krasta, bet šoreiz tās neizmantojam, braucam atkal tālāk, jo jānokļūst mums Tallinā, kur būsim jau gaidīti. Tallinā iebraucam pēcpusdienā un tūliņ sameklējam Kalju baznīciņu. Te tiekam sagaidīti ar klātu mielasta galdu baznīcas dārzā.Šeit mums piedāvāta nakšņošana. Sirsnīga sasveicināšanās, iepazīšanās. Savas mantas ienesam draudzes mājā, kur mums tiek ierādītas telpas gulēšanai. Esmu kopā, vienā istabiņā ar abu meitiņu ģimenēm,mājas otrajā stāvā. Šai vakarā ir ieplānots vēl iepazīties ar Tallinas vecpilsētu, uz to visi ejam kājām .Attālums nav liels - pa Soo iela līdz ostas rajonam, kādi 3 km. Tallina - tās pirmsākumi meklējami esot jau ap 950 gadu, kad Tompea pilskalna pakājē sākusi veidoties osta un Dānijas valdīšanas laikā ( 1219.- 1346.) , tā tikusi apbūvēta ar 2 km garu mūra sienu un organizēta tirdzniecība pēc vācu pilsētas Hanzas parauga. No tiem laikiem Tallina arī dēvēta par Hanzas pilsētu. 13.un 14. g.s., vecpilsēta ieguvusi tai mūsdienīga rakstura vaibstus. Mūsu pirmā skatu vieta- Lindas kalns. Uz tā ved augstas, plašas kāpnes. Kādreiz esot būvētas dziesmu svētku vajadzībām, bet tā arī nekad nav izmantotas. Kalna virsotnē ir plaša platforma, no tās arī paveras plašs skats uz jūras ostu, tur ienākušiem kuģiem, uz otru pusi- vecpilsēta ar tās baznīcu torņiem. Skatoties lejā uz krastu, krastmalā redzama jahta "Linda- Leen", kas stāvvietā aicina uz izbraucieniem pa jūru. Esam te pavēlā vakara stundā, mūsu skatiem paveras arī skaists saules riets uz jūras. Kalna galā uzstādīts mītiskās Lindas tēls, kuras vīrs Kalevs, kā vēsta leģenda, dibinājis Tallinu. Skulptūra pārdzīvojusi Otro pasaules karu, padomju laikos Tallinas iedzīvotāji to turējuši kā piemiņas vietu uz Sibiriju izvesto tuviniekiem, kuriem nav bijušas zināmas kapuvietas, likti ziedi pie Lindas tēla, tā riskējot, ka varētu paši tikt apcietināti. Šī tradīcija turpinās vēl mūsdienās un pie skulptūras pielikta piemiņas plāksnīte ar uzrakstu "Par piemiņu visiem aizvestajiem". Ejam tālāk uz Vecpilsētu, garām Resnai Margrētai, tornim, kurā iekārtots Igaunijas jūrniecības muzejs. To apskatām tikai no ārpuses, jo esam pa vēlu, lai ieskatītos muzejā. Torņa diametrs esot 25 m un sienu biezums, daudzviet, sasniedzot 5 m. Aiz torņa mūriem zālājā, pakalna nogāzē, var apskatīt viduslaiku lielgabalus kā arī pieminekli, kas veidots prāmja "Estonija" avārijā bojā gājušo piemiņai. Ejot pa Tallinas vecpilsētas ieliņām, nonākam pie Olevestes baznīcas. Arī to apskatām tikai no ārpuses, jo šeit ir plānots atgriezties nākošajā dienā. Rātslaukums ar Rātsnamu centrā. Rātslaukums pilsētā esot sociālās un kultūras dzīves centrs. Arī viduslaikos tas bijis gan tirgus laukums, gan vieta svētku organizēšanai, gan arī publiska soda izciešanai. Arī šai brīdī te valda liela rosība, visapkārt laukumam izvietotas plašas āra kafejnīcas, kur brīvu vietu atrast grūti. Tūristu pulciņi pa visu laukumu. Laukums esot arī galvenā pilsētnieku pulcēšanās vieta, katru gadu te tiekot rīkoti koncerti, mākslas gada tirgi un dažādi festivāli. Rātsnams, pēc vēsturiskiem datiem, tas šajā vietā atradies jau 1322.gadā, bet šodien apskatāmais, celts 1402. - 1404. gadam, kurā pilsētas valde lēmusi Tallinas svarīgākos Jautājumus. Rātsnama tornis celts 1530. gadā un sasniedzot 64 m augstumu.Ir iespēja arī tajā uzkāpt, bet mēs šo iespēju esam nokavējuši, jo diena ir jau vēlā vakara stundā iegājusi.. Torņa galotnē paceļas vējrādis - Vecais Tomass - varā kalta sargkareivja figūra, kas kļuvusi par vienu no Tallinas simboliem. Šodienas Vecais Tomass gan esot tikai kopija, kas uzstādīta, atjaunojot Otrā pasaules karā nodegušo torņa smaili. Orģināls atrodoties Rātsnama pilsoņu zālē. Rātsnams arī esot vienīgais, līdz mūsdienām saglabājies, viduslaiku rātsnams visā Ziemeļu reģionā - Skandināvijā un Baltijā. Mūsdienās tas kalpojot kā pilsētas valdes reprezentācijas ēka, kurā tiekot rīkotas svarīgas pieņemšanas, kultūras pasākumi, koncerti un izstādes. Rātslaukuma vienā stūrī skatāma Rātsaptieka, kas arī esot viena no vecākajām, strādājošām aptiekām Eiropā. Izejot cauri Rātslaukumam, pa "Īsās kājas" šaurās ieliņas kāpnēm, uzkāpām Domkalnā, kas ir Tallinas Augšvecpilsēta. To no Lejasvecpilsētas šķir 24 m augsta krauja. Te, vēlreiz atgriežoties pie senās leģendas par Kalevu , interesanti uzzināt, ka leģenda vēsta - Domkalns, patiesībā esot mītiskā Tallinas dibinātāja Kaleva kapa uzkalns. Kad Kalevs nomiris, bēdu sagrauztā atraitne Linda, likusi uz kapa akmeni uz akmeņa un tā nesot un liekot akmeņus, izveidojies pakalns. Vēl esot baumas, ka laikā, kad celta Aleksandra Ņevska pareizticīgo katedrāle, celtnieki rokot, uzdūrušies Kaleva kapam. Esot atklātas dzelzs durvis ar uzrakstu "Lai nolādēts ikviens, kas uzdrošinās traucēt manu dusu".Ļaunas vēstījums gan nav piepildījies. Arī mēs varam paraudzīties uz iespaidīgo, sīpolveida kupoliem, skaisto Aleksandara Ņevska, pareizticīgo katedrāli. Nonākot Baznīcas laukumā, redzama Sv. Jaunavas Marijas katedrāle, kas arī ir Doma baznīca (Toomkerik) , kurā darbojas luterisko baznīcu vadība. Arī šai baznīcai ir krietni liels mūžs, vēstures rakstos tā minēta jau 1239. gadā. Tornis gan piebūvēts tikai 1778.- 1779.g. No baznīcas laukuma pa Kohta ielu ejot, nonākām Kohtu ielas skatu laukumā. Te paveras skaists skats pāri pilsētas jumtiem, baznīcu torņu smailes un vēl tālāk- pilsētas Viduslaiku rajonu. Apmeklējam arī otru, Patkuli skatu laukumu. No šejienes paveras skats uz Tallinas pilsētas mūri, ostu un, sarkano , saules norieta atblāzmā ieskauto Olivestes baznīcu. No skatu laukuma, gar klints sienu , pa 157 pakāpienu kāpnēm, nonākam Lejasvecpilsētas rajonā un sākam atpakaļceļu uz mūsu naktsmītni- Kalju ieliņu, turienes baznīciņu. Svētdiena, 18. jūnijs. Ir uzausis jauns rīts ar sauli, bet palielu vēju. Diena sākas ar dievkalpojumu šajā dievnamā. Dievkalpojumā neesam tikai klausītāji, bet arī kalpotāji. Mūsu mācītājs Sīmanis, krievu valodā saka svētrunu, ko tulko uz igauņu valodu vietējais draudzes pārstāvis, mūsu dziedātāji, stīgu instrumentu un klavieru pavadījumā dzied vairākas dziesmas gan igauņu, gan arī latviešu valodā. arī Ieviņa kokles pavadījumā, izpilda vairākus skaņdarbus un dziesmas. Sarunu valoda ir angļu, ko tulko Ingūna .Mūsu jaunā un arī vidējā paaudze, visi orientējās šai, nu jau par vadošo kļuvušajā valodā. Pēc dievkalpojuma, tiekam pacienāti ar pusdienām. Atvadāmies no viesmīlīgajiem igauņu draugiem, bet pirms aizbraukšanas, vēl esam nolēmuši aiziet uz Olevestes baznīcu. Tā kā autobusam tur nav iespējams piebraukt, tad savas mantas sapakojam, bet atstājam vēl tepat, šai baznīcā un uz Vecpilsētu atkal ejam kājām.Ir sākusies mums, otrā ekskursiju diena. Olevestes baznīca- apjomīgākā Viduslaiku būve Tallinā. Baznīca esot jau no 1267. gada. Sākumā tā bijusi Skandināvu tirgoņu apmešanās vieta Pikk ielas galā. Tagadējo izskatu baznīca ieguvusi 15. g.s. pārbūvē. 1500. gadā, Olivestes baznīcas torņa galā , piebūvēta 159 m augsta gotiska smaile. Baznīca esot augstākā celtne Tallinā. Tā bijusi arī iecerēta kā orientieris kuģiem, jo atrodas tuvu ostai. 1820. gadā, baznīca nodegusi līdz pamatiem. Tagadējā smaile esot 124 m augsta. Brīnišķīga iespēja mums bija arī uzkāpt augstajā tornī un papriecāties par .gleznainiem skatiem uz Domkalnu un Vecpilsētu. Zem mums lejā, pilsētas nami izskatās kā leļļu pilsētiņā, jeb kā "mini, mākslīgi veidotās pilsētiņas" Parīzē. Mašīnas kā sērkociņu kastītes, slīd pa tālu lejā redzamajām ielām, bet cilvēki kā skudriņas tēkā. Šis bija neaizmirstams mirklis, ko pavadīju baznīcas tornī uz vaļējās skatu platformas pie pašas smailes sāniem . Ar to arī mūsu ekskursija pa Tallinu ir beigusies. Autobuss mūs sagaida pie ostas stāvlaukumā. Aizbraucam uz Kalju baznīciņu, savācām savas mantas un dodamies tālākajā ceļā. Vēl piestājam pie pieminekļa "Rusalka" brīnišķīga enģeļa tēla jūras malā, kas uzstādīts uz augsta akmens pjedestāla ar skatu uz jūru. Piemineklis esot veltīts 177 krievu karakuģa jūrniekiem, kas 1893. gadā gājuši bojā ceļā no Tallinas uz Helsinkiem. Tepat arī, pa taku un smilšaino pludmali, var noiet pie jūras. Ūdens priekus neizmantojam, kaut laiks ir saulains, tomēr pūš drastisks vējš, kas pluinī matus un liek drebināties, tam palienot aiz apkakles. Pabradājos pa jūras ūdeni, atveldzēju kāju pēdas , auju tās atkal sandalēs un steidzos uz autobusu. Tālākais brauciens ir uz Jegales ūdenskritumu. Tas atrodams uz Austrumiem no Tallinas braucot pa Narvas šoseju. Jegales ūdenskritums esot viens no lielākiem ūdenskritumiem Igaunijā. Ūdens veļas lejā no 8 metru augstuma. Neesmu pie Niagaras bijusi, bet zinātāji stāsta, ka šis ūdenskritums atgādinot mazu Niagāru. Šis mazais Niagaras ūdenskritums atrodas mums kaimiņu zemē. Ūdenskrituma iespaidīgo skaistumu varam baudīt gan no augšas, gan no apakšas. Upe nav dziļa, virs ūdenskrituma tai var pārbrist pāri, bet esot pietiekami spēcīga, lai noturētos kājās. Lejā, palienot zem ūdens krituma, gar klints sienu var pārbrist uz otru upes krastu, pa ceļam saņemot atveldzējošu ūdens dušu. To arī mūsu jaunieši izmanto. Kaut te ir labi un patīkami, gribētos vēl un vēl baudīt šo grandiozo skaistumu, tomēr....laiks ir neapturams un izskan aicinājums atkal sēsties autobusā. Ar šo esam pielikuši punktu, mūsu divu dienu ceļojuma. Priekšā vēl tāls ceļš līdz mājām. Arī laika apstākļi jūtami sāk mainīties, skaidrās debesis sāk nomainīt pelēki lietus mākoņi un ik pa brīdim pret autobusa loga stikliem noslīd pa ūdens lāsei. Karilas pilsētiņā atvadāmies no mūsu igauņu drauga, kas mums pievienojās Paldiski pilsētā un visu laiku pavadīja kopā ar mums. Tālāko ceļu līdz pat Mazsalacai , braucam bez apstāšanās. Mazsalacā iebraucam pavēlā vakara stundā. Šeit mājas ir lielākai daļai mūsu ceļotāju.Tie, kuri esam no citām vietām- Valmieras, Smiltenes, Rīgas, vēl uzkavējamies kopā, paēdam kopīgi vakariņas un tad arī sēžamies savās mašīnās un dodamies ceļā uz savām mājām. Rīgu sasniedzam ap pusnakti. Ir aizvadītas, Dieva mīlestībā un Viņa vadībā,divas skaistas, iespaidiem bagātas dienas. Lai pateicība Viņam par šīm brīnišķīgām dienām, par labajiem laika apstākļiem, par vadību un sargāšanu visur un visā! Paldies arī maniem mīļajiem, kas uzaicināja mani līdzi šajā ceļojumā! Paldies, Jums visiem, kas izlasot šo aprakstu, dalījāties visā līdzi ! 17.-18. jūnijs, 2017.g. ( aprakstam izmantots- Berlitz Kabatas ceļvedis "Tallina", AS "Lauku avīze - 2009."- "Nedēļas nogale Igaunijā" un pašas personīgās piezīmes )

Ceļojums pa Igauniju

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem