Aliante 2005. Kā latvieši iekaroja Slovākiju. [2.daļa]

  • 10 min lasīšanai
Ceļojuma apraksta sākums ---> http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=1638 !!! Ceturtdiena, 23.06.2005. Tikām norīkoti doties pie miera – gulēt! Iegājām tumšajā teltī un centāmies sazīmēt, vai tik nav kāds latvietis jau priekšā. Atradām! Pārvilkām sausas drēbes, “uzklājām gultas” un centāmies iemigt. Veltīgi, jo nemitīgi runājām par piedzīvoto un salīdzinājām redzēto, piedzīvoto. Tomēr pēc brīža visi “atlūzām”. Pamodāmies aptuveni pēc stundas aukstuma dēļ. Drīz arī ieradās Joņuks... viens pats bez komandas biedriem un mantām, bet ar cerību, ka tie jau ir galā. Nebija. Viņš šos bija atstājis vietā, kur tikāmies, un viens pats ar karti un busoli bez mantām devies uz 4.kontrolpunktu, lai būtu ātrāk. Atpakaļceļā vairs neesot varējis pārējos atrast. Izmisums pamatots – ne šiem ir karte, ne šie zina, kur iet. Puiši iedeva Jānim sausas drēbes, un ņēmām šo bariņā zem guļammaisiem, lai kaut cik sasildītos. Ap pulksten sešiem paziņoja, ka komandām 1.-10. pilnā sastāvā ar visām mantām jādodas autobusa virzienā – beidzot tiksim mājās (atpakaļ bāzē)! Pārējām desmit komandām bija jāgaida līdz pārējie finišēs (vai tiks atrasti). Ātri vien savācām pekeles un sēdāmies busiņā. Nepagāja ilgs laiks līdz bijām atpakaļ kojās. Pirmā doma bija izkravāties un nomazgāties. Tā tad arī darījām. Pēc brīža atgriezās arī pārējās komandas, ar Jāni un Klāvu tai skaitā. Kā noskaidrojām, Klāvs tajā brīdī, kad mūs apmācīja rīkoties ar kartēm, vienu tādu bija paņēmis līdzi. Visi trīs – viņš un abas polietes - tikuši līdz tuvākajam ciemam, no kurienes sazvanīts leitnants Lazārs. Lai arī nosaluši, izsalkuši un pārguruši, visi veiksmīgi tika nogādāti bāzē. Mums bija pāris stundu laika līdz brokastīm un instruktāžai, taču mēs to nebūt neizmantojām, lai gulētu. Savācāmies visi kopā manā istabiņā un izdzērām iepriekš nopirkto šampanieti. Pēc tam daļa no mums devās uz koju kāpnēm muzicēt un “pelnīt naudiņu”. Tas bija aptuveni astoņos no rīta. :) Paši varat iedomāties, ka šādā rīta stundā nekāda bagātība mūsu beretē netika bērta... Publikas rindas nudien bija “plānas”, taču mūs tas nemaz netraucēja! Turpinājām no visas sirds nodoties dziedāšanai un spēlēšanai. Galvenais, ka mums pašiem bija jautri. Tad nu arī devāmies uz brokastīm (to saturs diemžēl manā dienasgrāmatā netika iegrāmatots, taču esmu pārliecināta, ka kārtējo reizi bija kas ļoti oriģināls un slovaku gaumē). Pēc tām visi sapulcējāmies pie kojām, kur mūs noinstruēja par trešās – pēdējās – sacensību dienas uzdevumiem – šķēršļu joslas skrējienu un kāpšanas simulatora pieveikšanu. Kā jau ierasts – sadalījāmies divās grupās un sākām sacensības. Mana komanda sāka ar skrējienu. Iepriekšējā dienā slovākiete bija savainojusi kājas potīti un tāpēc atteicās piedalīties šajā distancē. Tas mūs sarūgtināja, jo par to tika piešķirti 200 soda punkti. Bet ko nu padarīsi! Atlika vien censties no visas sirds pašam parādīt to labāko sniegumu. Skrējiena gaitā bija jāpārlec nelielam grāvim, jālavierē lielā labirintā, jāpārvar augsta siena (meitenes to spēja tikai ar zēnu palīdzību),kā arī jālien pa pazemes tuneli. Daudzi guva savainojumus, jo īpaši sienas pārvarēšanas laikā – nereti kāds kādam, pāri rāpjoties, blieza pa degunu vai citām ķermeņa vietām. Šis bija viens no retajiem uzdevumiem, kas puslīdz labi bija paveicams ikvienam. Tā kā uz kāpšanas simulatora pieveikšanu bija jāgaida rindā, atlaidāmies turpat zālītē, lai atvilktu elpu. Bez latviešiem ierastās jautrošanās neiztikt! Bet drīz jau pienāca arī mūsu kārta... Tā kā vienmēr esmu mīlējusi rāpties, kāpt un līst, šis sacensību uzdevums bija man kā radīts. Rāpāmies augšā pa sienu (kā par nožēlu – tā bija ieslīpa), laidāmies lejā pa trosi, atkal līdām augšā pa riepu kaudzi, un visbeidzot izbaudījām nobraucienu pa trosi, kas bija iecienītākais posms. Dažiem gan daudz laika prasīja saņemties un pārvarēt bailes. Salīdzinot ar pārējiem sacensību gaitā piedzīvotajiem uzdevumiem, šīs bija tīrās bērnu spēles un kārtīga izklaide! :) Pēc tam veiklākajiem (kuri pirmie paspēja pieteikties) piedāvāja vēl kādu interesantu izklaidi, šoreiz ārpus sacensībām, - veikt augstāku nobraucienu no kalnākāpšanas simulatora torņa, kurš sasniedz piecstāvu mājas augstumu. Lai arī šī atrakcija bija lieliska, visu laiku gribējās augstāk un ilgāk... ;) Kad visi bija pabeiguši sacensības, mūs pārņēma neziņa... Neviens mums neteica, kas sekos tālāk. Zinājām, ka vēl atlicis uzdevums ar nosaukumu “Mistery of a gun”, bet nevienam nenāca prāta, kas tas īsti ir. Bija minējumi, ka uz laiku jāizjauc vai jāsaliek kāds ierocis, taču konkrētu ziņu nebija. Bet vēl pirms šī uzdevuma devāmies pusdienās – labākajās visā Slovākijā pavadītajā laikā. Mums pasniedza zupu, bet otrajā – burvelīgu ceptu vistiņu ar rīsiem. Pēc otrā nodevāmies saldā – plūmju un ķiršu kompota – ēšanai. Tas bija tik gards, ka uzsākām sacensības – kurš vairāk apēdīs. Laikam uzvarēju es... ;) Tā īsti pateikt nevar, jo pārējie pēkšņi ātros tempos pameta ēdamzāli. Domājām, ka jādodas uz nākamo uzdevumu un skrējām līdzi. Ātros tempos nonācām pie noliktavas ēkas. Tomēr nekas nenotika labu laiku. Tā nu mēs gulšņājām pa zālīti un izbaudījām saules silto staru pieskārienus. Latvieši kārtējo reizi savā bariņā nostāk no citiem. Dzinām jokus un snauduļojām... Pēc brīža visus sasauca kopā un sadalīja pa divām grupām. Šoreiz sistēma bija cita – dalīja pa desmit komandām, taču, mūsuprāt, random sistēmā. Vienu desmitnieku aizveda, bet tas, kurā tika iekļauta mana komanda, palika gaidām. Drīz vien komandas pa vienai sāka saukt iekšā. Kur? Nebija ne mazākās nojausmas! Un neviens neatgriezās... Kad pienāca mūsu kārta, devāmies turp, neko nenojauzdami. Mūs ieveda kādā telpā, kurā atradās viens karavīrs. Tad arī sapratām, kas par lietu – šeit norisinājās “Mistery of a gun”. Uz galda stāv svari un deviņi ieroči. Viens no tiem pielādēts. Ar divām svēršanas reizēm jānosaka, kurš ir pielādētais. Pirms vēl biju apjēgusi, kas īsti jādara, slovaks paķēra lapu, sazīmēja shēmu... Tad pēkšņi priekā iesaucās, apķēra mani un “sita pieci”. Kad izgājām ārā, prasīju, kas tur iekšā īsti notika. Tad man arī izstāstīja uzdevumu un to, ka viņš, apstāstot metodi, atrisinājis uzdevumu bez demonstrējumiem. Kāda bija metode? Visi ieroči jāsadala trīs grupās pa trim ieročiem katrā. Tad jāņem divas grupas un jāliek uz svariem (1.SVĒRŠANAS REIZE) – katru savā pusē (mūsu rīcībā bija Centrāltirgus tipiskie svari ar atsvariem). Ja kāda no grupām ir smagāka par otru – tajā atrodas pielādētais ierocis, bet, ja ne, - ierocis ir trešajā (nesvērtajā) grupā. Tad ņem to grupu, kurā ir smagākais ierocis un izvēlas divus ieročus no tās – liek uz svariem (2.SVĒRŠANAS REIZE) tāpat kā iepriekš. Ja kāds ierocis būs smagāks par otru – tas ir īstais. Ja ne – īstais ir tas, kurš netika paņemts. Pametām noliktavas ēku pa otrām durvīm un tikām nosūtīti uz konferenču zāli, kurā sēdēja uzdevumu veikušie. Cik nopratām, pārējiem gājis grūti. Bija arī neveiksminieki, kuri 10 minūšu laikā (atvēlētais laiks uzdevumam) netika galā ar situāciju. Šajā brīdī mums sacensības bija beigušās, jo tas nu bija beidzamais uzdevums. Kā vēlāk noskaidrojām, to veica tikai 10 labākās komandas. Pārējie tika nosūtīti uz kojām. Viņiem gan neviens nepateica, ka viņiem sacensības ir beigušās. To viņi saprata tik tad, kad mēs atgriezāmies un šo ziņu pavēstījām. Tā arī īsti nesapratām kamdēļ tā tika darīts. Iespējams, laika trūkuma dēļ. Līdz noslēguma ceremonijai bija pusotra stunda laika. Tāpēc nolēmām vēl pēdējo reizi doties uz Žilinas TESCO lielveikalu, lai varētu sapirkt gardumus mājiniekiem un šo to ēdamu atpakaļceļam. Līdzi paņēmām arī ģitāru... Kamdēļ? Jau kādu laiku gribējām īstenot ideju – muzicēt vecpilsētā kā īsti ielu muzikanti, taču tas ierobežotā laika dēļ neizdevās. Tad arī izdomājām, ka “uzstāties” varētu pie TESCO. Daļa no mums – muzicētāji – noenkurojās pie vienas no veikala ieejām un laida vaļā ierastās dziesmas, kamēr pārējie nodevās shopping procesam. Jāatzīst, ka nekādu lielo atsaucību neguvām. Praktiski vienīgais, kas mums pievērsa jelkādu uzmanību, bija veikala apsargs, kurš ik pa laikam pabāza degunu pa veikala durvīm, lai, iespējams, pārbaudītu, vai neesam kļuvuši par skaļu un neaizbiedējam apmeklētājus. Pārējie vienkārši turpināja savas gaitas, pat acu skatu mums neveltot. Bet tas mūsu spēlētprieku nemazināja un mēs lieliski izklaidējāmies. Pēc muzikālās pauzes arī paši devāmies iepirkties. Kāds sapirka saldumus, našķus un dzeramos, bet mūsu muzikālā dvēsele Joņuks tika pie jaunas ģitāras! Tā kā dažiem no mums klibo ar laika izjūtu, pagāja ilgs laiks līdz visi savācāmies autobusā. Tad nu steidzām atpakaļ uz bāzi, lai laikā paspētu uz atklāšanas ceremoniju. Ieradāmies tieši laikā, kad pārējie jau bija sapulcējušies centrālajā laukumā un gatavi sākt. Bija izveidots neliels podests, kam blakus stāvēja karavīri ar valstu karogiem rokās. Mums – visām divdesmit vienībām – bija jāizveido divdesmit kolonnas komandu numuru secībā, ko mēs ātri paveicām. It kā jau izskatījās svinīgs un svarīgs pasākums, taču nekādi neizdevās sevi nopietni noskaņot. Nemitīgi jokojām un smējām. Ceremonija sākās ar bezgala garām uzrunām, kuras atbildīgās personas (šķiet, bija arī kāds Slovākijas valdības pārstāvis) lasīja no lapām. Kādam gadījās savas palaist pa vējam, vēlāk izlīdzoties ar puslīdz improvizētu runu. Turpinājumā katrs Aliante 2005 finālists saņēma sertifikātu par piedalīšanos (vēl joprojām nesaprotu, kāpēc tie ir slovaku valodā, nevis angliski, kā pienāktos), T-kreklu (protams, XL izmēru) un Žilinas 5.speciālo uzdevumu pulka nozīmīti. Tas viss tika pasniegts glītā maisiņā. :) Pēc šīs garās un ilgstošās procedūras beidzot tika paziņoti uzvarētāji jeb sešas labākās vienības. Mums par prieku to vidū bija arī divas latviešu pārstāvētās vienības – 2.vieta tika Ēvaldam un Jānim (Brižam), bet godpilnā trešā vieta – Baibai un Aleksandram. Protams, ovācijas no mūsu – latviešu – puses lielas. To visu pavadīja neviltots prieks un lepnums par savējiem. Tad arī visi devāmies uz noslēguma banketu, kas tika rīkots ēdnīcā. Tā kā durvis vēl bija ciet, nācās gaidīt. Latvieši taču nenodosies garlaicībai – ģitāra rokā un dziesmas pilnā sparā! Šeit tad arī varēja manīt, ka citu vienību pārstāvjiem tas īsti pie sirds neiet. Brīžiem pat šķita, ka tie ar nicinājumu mūs uzlūko. Protams, netrūka arī to, kam tas patika. Kolīdz tikām iekšā pa durvīm, ieņēmām vietas banketa galda pašā centrā. Latvieši kā jau vienmēr – uzmanības centrā! :) Maltīte bija tīri laba – kā jau vienmēr, tikai labāk (elegantāk, smalkām) pasniegta. Mūs apkalpoja par oficiantiem pārģērbušies karavīri. Brīžam uznāca smiekli, vērojot viņu izdarības. Nosmējām arī par slovaku ēdienu/dzērienu nosaukumiem. Piemēram, Kofola – dzēriens, kas garšas ziņā līdzīgs kvasa un kolas sajaukumam. Laiks ātri paskrēja, bildējoties un pārrunājot piedzīvoto. Secinājām, ka laiks pavadīts lieliski, tik žēl, ka jau jāšķiras. Kopā bijām pavadījuši tik piecas dienas, bet to piesātinātības dēļ likās, ka mūžību. No otras puses – laiks ļoti ātri paskrēja. Pēc banketa devāmies uz kojām pakot mantas, lai pēc tam varētu līgot pēc pilnas programmas. Likās mazliet dīvaini, bet Līgo svētki bija jāsvin svešā valstī. Tomēr par spīti tam pēdējo vakaru gribējām tā kārtīgi aizvadīt – lai ir ko atcerēties. Bija dažādas idejas par to, kā svinēt. Gribējām mesties kopā ar leišiem, taču īstu atsaucību šī doma neguva no abām pusēm, tāpēc devāmies uz Hradišo kalnu pie jau ierastā ugunskura cept iepriekš TESCO nopirktās vistiņas. Tā kā bāzes teritorijā ugunskura vietu mums atvēlēt negribēja, izšķīrāmies par šo variantu. Bija jau satumsis, kad devāmies ceļā. Arī šajā reizē mēs bez piedzīvojumiem neiztikām. Par mūsu ceļvedi uzdevās Jānis Brižs, taču jau pašā sākumā sapratām, ka tiekam vesti nepareizajā virzienā. Rezultātā nonācām citā pilsētas malā un maldījāmies kādu pusstundu, lai atrastu ceļu atpakaļ uz bāzi. Tādējādi zaudējām kādas 45 minūtes laika. Bet tad, vadoties pēc redzes atmiņas (cik reižu nebija braukts uz Hradiško!), ne kartes, ātri vien atradām vajadzīgo vietu. Tur jau kāds sēdēja pie iekurta ugunskura. Metāmies bariņā un “klājām” galdu. Nepagāja ilgs brīdis, kad jau tiesājām ceptos vistu spārniņus, čipsus un citus labumus. Visu noskalojām ar alutiņu – kā jau Līgo svētkos pienākas. Šo mielasta procesu pavadīja nebeidzamas sarunas. Līdz ar pusnakti sveicām Jāņus vārda svētkos, visu padarīšanu noslēdzot ar lēcienu pāri ugunskuram (tas gan bija diezgan riskanti – ne tu redzēji, kur atsperties, ne vietu, kur piezemēsies). Braucām mājās (nu jā, jā – uz kojām), lai tur turpinātu visu svinēšanu, taču nogurums ņēma virsroku – liela daļa letiņu aizgāja gulēt. Tikai dažiem izdevās sagaidīt saullēktu, vai nu sadzerot ar leišiem, vai bezgala ilgi sarunājoties. Tam visam pa visu tika paspēts arī uzkāpt uz koju jumta (pa kluso, protams), no kura pavērās burvīgs skats uz bāzi un pilsētu. Ap pulksten četriem pieciem aizgājām pie miera, lai astoņos atkal būtu augšā un dotos pēdējās brokastīs bāzes teritorijā. Piektdiena, 24.06.2005. He, he – ar ko sākām, ar to beidzām. Proti – atkal tuncis! :) Bet bija labi! Likās jau, ka tā visa ļoti pietrūks, kad būsim atgriezušies mājās. Tāpēc centāmies no sirds izbaudīt arī šo maltīti. Pēc tās savācam krietnu kravu ar food-packs (latviešiem priekšā visgarākais ceļš, tāpēc vajadzēja nodrošināties pamatīgi) un devāmies sapakot vēl pēdējās mantas, lai līdz desmitiem paspējam izvākties un doties ceļā. Pārņēma skumjas, bet ko nu padarīsi... Īsi pēc desmitiem bijām gatavi izbraukšanai. Tikai pēdējais acu skats uz bāzi un prom! Pēdējo reizi vēl piestājām TESCO šo to nopirkt ceļam. Tad pametām Žilinu un devāmies uz mūsu pēdējo pieturas punktu – Demanovska stalaktītu alām, kas atrodas netālu no Liptovsky Mikulaš pilsētas. Ceļš bija skaists un brīžam aiz loga pavērās elpu aizraujoši skati. Citi gan mēģināja gulēt, taču tikai retajam izdevās iemigt. Galvenokārt tādēļ, ka pa galvu jaucās dažnedažādas domas. Es vēl cītīgi centos piefiksēt pēdējo dienu notikumus dienasgrāmatā (iepriekš laika trūkuma dēļ iekrājās pamatīgs “parāds”). Īsi pirms divpadsmitiem sasniedzām mērķi – tieši laikā, jo ekskursijas notika ik pa stundai. Apbruņojāmies ar siltākām drēbēm (tur iekšā gaisa temperatūra bija krietni zemāka), nopirkām biļetes un devāmies iekarot alas! ;) Kā jau tas mums bija ierasts – arī šeit bez jautrības neiztikām. Tā kā fotografēt bez pirktas atļaujas nevarēja, bet mums tā vien niezēja nagi to darīt, ķērāmies pie kārtējās mahinācijas. Visu lielo tūristu grupu uzraudzīja divi cilvēki – viens gids devās pa priekšu un, entuziasma pārņemts, stāstīja par alām, bet otrs cilvēks noslēdza visu gājēju virkni, uzmanot to darbību un rīcību. Mums traucēja pēdējais. Tad nu sadalījāmies divās grupās – vieni vilkās nopakaļus, bet mēs ar fotoaparātiem gabalu iepriekš ķērām mirkļus. Tā kā uzraugs pēdējos vienus atstāt nevarēja, mūs viņam īsti neizdevās pieskatīt. Tikai brīžam bija jāuzmanās no zibspuldzes izmantošanu – to varēja pamanīt. Veiklākie mēģināja tikt arī pie kāda stalaktīta gabaliņa. Par to, vai mums tas izdevās, vēsture klusē... ;) Pēc aptuveni stundu gara gājiena kājas bija slapjas un degungali auksti, bet sejā smaids par jautri pavadīto laiku. Izgājuši no alām, uztaisījām pāris kopbildes piemiņai un tālāk devāmies suvenīru medībās. Ko nu kurš iepirkuši, devāmies uz busu un atkal bijām ceļā. Aiz loga turpināja slīdēt brīnišķīgās ainavas, bet aiz durvīm uzmācīgi klauvēja miega pele. Vakars tika ātri sagaidīts, un tad nu sākās īsta jautrība! Busa aizmugurē sākās duraka spēlēšana un runāšana Aliantto valodā (nezinātājiem – tā pati latviešu valoda tik ar spāniskām/itāliskām vārdu galotnēm). Tā kā somā esošo no Latvijas vesto šņabi nu galīgi negribējās vest atpakaļ, ķērāmies pie skrūves brūvēšanas. No šīs mantas tā īsti iereibt neizdevās, un Polijā pieprasījām veikalu. Tur nopirkām pudeli lēta (un arīdzan laba) vietējā šņabja. Šajā pauzē arī pamanījāmies pamuzicēt – viena no pēdējām šādām reizēm. Sestdiena, 25.06.2005. Polijā pirkto šņabi gan dzērām tikai pēc naktsguļas, kad jau bijām iebraukuši Latvijā. Tā teikt – uz atvadām sadzērām. Atpakaļceļš pagāja pārsteidzoši ātri un drīz vien ieradāmies galvaspilsētā Rīgā – vietā, no kuras sākām šo pārsteidzošo ceļojumu. Nenoliedzami bija pienācis laiks atvadīties, taču... Daži no mums tā arī nespēja uzreiz tik vienkārši šķirties – sarunājām pēc pāris stundām atkal tikties tajā pašā Strēlnieku laukumā, lai vēl pēdējo reizi kopā uzspēlētu. Tad nu gan ar brīnišķīgām atmiņām kabatā atvadījāmies viens no otra... Līdz nākamajai tikšanās reizei.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais