Aliante 2005. Kā latvieši iekaroja Slovākiju. [1.daļa]

  • 32 min lasīšanai
Pirms jūs ķeraties klāt pie cītīgās un aizrautīgās lasīšanas, vēlos vēl tikai dažus vārdus bilst. Droši vien tāpat kā man, arī citiem Aliante 2005 finālistiem no Latvijas šis pasākums aizķersies prātā ar tām labākajām un pozitīvākajām atmiņām, jo kopā piedzīvoti aizraujoši notikumi, sastrādātas prātam neaptveramas blēņas un izsmietas smieklu jūras. Viss, ko lasīsiet turpmāk, ir tikai mans personīgais skatījums uz to visu. Centos tajā ielikt pēc iespējas vairāk detaļu, bet, lūdzu, piedodiet, ja ko esmu piemirsusi. Darbs galvenokārt tapa uz vietas, piefiksējot mūsu dienas gaitu. Vēlāk, rakstot šo galējo versiju, uzrakstīto “apaudzēju” ar aizmirstiem sīkumiem un detaļām, radot diezgan apjomīgu stāstījumu. Ceru, ka ar šīs dienasgrāmatas palīdzību izdosies saglabāt atmiņas par lielisko nedēļu Slovākijā, kā arī popularizēt pašu konkursu! P.S. Tā kā visas komandas uzdevumus neveica kopīgi, bet gan atsevišķi, šajā stāstījumā sacensību gaita ir pieminēta no mana skatu punkta. Tas nozīmē, ka manis teiktais ir tikai neliela daļa no tā visa, kas patiesībā risinājās Slovākijā. Lai arī centos atspoguļot vispārīgu konkursa norisi, daudz kas paliek nepateikts un neuzrakstīts... Neliels ievads (situācijas izpratnei)... Nezinātājiem droši vien būs jautājums: “Kas ir Aliante 2005?” Es, protams, varētu jums tikai iedot šī konkursa mājas lapas adresi (kas, starpcitu, ir www.project-aliante.org) , bet tomēr mazliet par to pastāstīšu. Jau piekto gadu pēc kārtas dažādu Eiropas valstu vidusskolēniem tiek dota vienreizēja iespēja piedalīties starptautiskā projektā Aliante, kurā tiek pārbaudītas ne tikai zināšanas par NATO un drošības situāciju Eiropā, bet arī fiziskā un psiholoģiskā sagatavotība. Latvijas Transatlantiskais jauniešu klubs (LTJK, www.lato.lv) koordinē konkursu Latvijā tikai otro gadu, taču panākumos mūsu jaunieši neatpaliek no projekta veterāniem. Lai piedalītos konkursa starptautiskajā finālā, kurš šogad norisinājās Žilinā (Slovākijā), dalībniekiem bija jāiztur divas nacionālās atlases kārtas. Tajās tika pārbaudītas zināšanas par NATO uzbūvi un struktūrām vēsturiskā, politiskā un ģeogrāfiskā aspektā. Sešām labākajām komandām, kas katra sastāv no diviem cilvēkiem, jūnija nogalē bija iespēja spēkiem mēroties arī ar Čehijas, Slovākijas, Polijas, Ungārijas, Rumānijas un Lietuvas vienaudžiem. Jāatzīst, ka finālisti no Latvijas tika noteikti ļoti sīvā konkurencē — komandu no komandas šķīra tikai daži punkti. Konkursa Aliante 2005 finālā iekļva šādas komandas: 1. Ilze Zeltiņa, Sandra Jurika /Limbažu 3. vidusskola/ 2. Jānis Brižs, Ēvalds Namavīrs /Rīgas Imantas vidusskola/ 3. Aleksandrs Šmeņko, Baiba Zvaigzne /Limbažu 1. Vidusskola/ 4. Mārtiņš Zālītis, Edgars Baika /Līvanu 1. Vidusskola/ 5. Jānis Petronis, Klāvs Bajinskis /Neretas vidusskola/ 6. Krišjānis Sants, Laura Lasmane /Rīgas Valsts 1. ģimnāzija/ Svētdiena, 19.06.2005. Precīzi pulksten 5:00 no rīta, vēl pēdējo reizi uzmetot skatu Rīgas vecpilsētai un mājot ar roku pavadītājiem, izbraucām no mūsu ceļojuma sākumpunkta – Strēlnieku laukuma. Visu dalībnieku sejās bija manāms kaut minimāls sagurums, jo gulējis kārtīgu un ilgu miegu aizvadītajā naktī praktiski nebija neviens. Cits tikko taisnā ceļā ieradies no izlaiduma, bet kāds jau pārcietis garo ceļu no mājām. Lai jau ar pirmajām tikšanās minūtēm centāmies uzturēt sarunas savā starpā, bija jaušams neliels mulsums, kāds parasti parādās, cilvēkiem tikko iepazīstoties. Tomēr pašā sākumā bija jūtams, ka svešinieki nepaliksim :) Aptuveni pēc vienas stundas brauciena sasniedzām Latvijas – Lietuvas robežu. Nekādu aizķeršanos. Tik vienīgi leišu robežsargs bija mazliet pikts par to, ka katrs neturējām pasi pie sevis. Taču tas gan robežas šķērsošanas procesu neapgrūtināja. Drīz vien, pēc jaunieviestā ceļu nodokļa samaksāšanas, mūsu ķiršsārtais MB Sprinter busiņš jau drillēja Lietuvas ceļus. Eiropa, te nu mēs nākam!!! Lieta, ko uzreiz pamanījām, salīdzinot Lietuvas un Latvijas ceļus, bija ceļazīmju skaits, kas kaimiņvalstī bija manāmi lielāks. Tas, protams, krietni atvieglo tūristu “piedzīvojumus”. Tā kā es karti šoreiz līdzi paņēmusi nebiju, pilnībā uzticējos šoferīšu mākai lasīt ceļazīmes ;] Pamazām ceļinieku (12 konkursa nacionālo finālistu un koordinatorītes Vinetas) starpā raisījās sarunas – centāmies viens otru iepazīt un noskaidrot to galveno informāciju – “par un ap”. Apspriedām arī pirmo divu Aliantes atlases kārtu jautājumus un rezultātus. Brīžam likās, ka viens otru pazīstam jau kādu laiku. Lietuvas šķērsošana mūsu delegācijai nekādas problēmas nesagādāja, un pēc aptuveni četrām stundām nonācām pie Polijas robežas. Tur mūs sagaidīja lietuviešu robežsargs, kurš, nokrāvies ar mūsu pasēm, vienu pēc otra centās izrunāt mūsu latviskos vārdus, lai pēcāk varētu pases bildes sazīmēt ar attiecīgajiem ģīmīšiem. Tas gan mūsos izraisīja nelielu kopīgu ķiķināšanu un smieklu lēkmi. (Pamēģiniet jūs pareizi izrunāt leišu vārdus viņu klātbūtnē bez iepriekšējas sagatavošanās. Reakcija, visticamāk, būs tāda pati.) Arī šis robežsargs mūs īpaši neaizkavēja un drīz vien ļāva mums ceļu turpināt. Tik vēl pirms iebraukšanas Polijā gribētāji varēja samainīt nepieciešamo naudu robežas maiņas punktā. Laiks todien pretēji prognozēm bija apmācies, taču patīkami silts. Bet tas gan mūs nemaz neuztrauca, jo ar gaisa kondicionieri aprīkotais Sprinter mūs no jebkādiem laika apstākļiem varēja glābt. Mēs, kā nu katrs varējām un mācējām, iekārtojāmies savās sēdvietās un centāmies iemigt. Tomēr veicās reti kuram... Te krēsls par cietu, te mugura sāp utt., u.tjp. Līdz ar saulītes parādīšanos debesīs mūs piemeklēja pirmā (kā vēlāk izrādījās – arī pēdējā) klapata uz poļu ceļiem – poliči mūs apturēja par ātruma pārsniegšanu, kad atļauto 50km/h vietā braucām ar 60km/h. Kā vēlāk secinājām, tas gluži nebija īstais iemesls, jo kurš policists gan ātruma pārsniedzējus “čakarētu” ilgāk kā 5 minūtes? Mums šis process izvērtās par 10-15 minūtēm, turklāt grēkāža kārtā bija nonācis vēl viens auto ar LV numuru. To apturēja īsu brīdi pēc mūsu busiņa. Ja Lietuvā bija ieviests oficiālu ceļu nodokli, tad poļu “varasvīri” to centās piedzīt savādāk. Par laimi, mums par šo pieturu nenācās maksāt... Bija interesanti caur logu vērot Polijas dabas ainavas vasarā, jo iepriekš šo lielo “pleķi uz kartes” nācies šķērsot tikai ziemā. Lielas atšķirības jau nav – tikai mazāk visa vienmuļā un pelēcīgā, jo visapkārt zaļo koki un zied pļavas. Pēc aptuveni 3 stundu brauciena pa poļu zemi ieturējām pirmo pauzi pie kādas ceļmalas kafejnīcas, kurā visiem gribētājiem bija iespēja ieturēties. Tiem, kurus atbaidīja garā rinda, augstās cenas vai nezināmie ēdienu nosaukumi, nācās izmantot blakus esošo benzīntanka veikalu. To okupēt jau bija paspējuši kādas Ziemeļeiropas valsts tūristi, kuri nu cītīgi un aizrautīgi tukšoja bodes plauktus. Cenas pievīla, jo neko lētāku kā mūsmājās atrast neizdevās. Gluži otrādi – cenas bija augstākas. Galu galā – veikals pelna tieši uz tūristiem. Šīs mūsu pauzītes laikā paspēja nogāzt piecu minūšu lietutiņš, kurš manāmi piešķīra svaigumu tveicīgajam gaisam. Pēc “pusdienām” ceļu turpinājām Varšavas virzienā, caurbraucot neskaitāmus ciematus un pilsēteles. Objekti, kas ziemā Polijai piešķīra drūmu pieskaņu, bet vasarā tomēr padarīja to krāsainu, bija daudzās bloku mājas. To fasādes rotājas dažnedažādākajās krāsās. Šķiet, ka katra mājas iemītnieka mērķis ir savu balkonu nokrāsot pēc iespējas atšķirīgākā tonī, lai nevienam no kaimiņiem tāds nebūtu. Komiski, bet tomēr interesanti un kičīgi! ;) Pēc “Prāta Vētras” un “Linkin Park” CD maratona mūsu aci priecēt centās Demija Mūra filmā “Dubultā dzīve”. Lai piedod dīva, bet tieši šajā brīdī daudzi no mums atrada ceļu uz čuču muižu ;] Ap pulksten četriem pēcpusdienā iebraucām Varšavā – pīppauze Neste benzīntankā. Gulētājiem nācās pārtraukt snauduļošanu, lai ieelpotu (nosacīti) svaigu gaisu un izlocītu iestīvējušās kājeles. Pēc vispraktiskākajiem praktiskā latvieša principiem maksas tualete (viens zlots par apmeklētāju) tiek padarīta par bezmaksas. Izvēdinājām nedaudz notrulināto smadzeni un turpinājām ceļu. Braucām cauri vienam no šķietami jaunākajiem Varšavas dzīvojamiem rajoniem, kuru rotāja greznas jaunceltas ēkas - baltas, glītas, gaumīgas... Mākoņi, kas karājās pie debesīm, ik pa brīdim atkal slapjas padarīja pilsētas tukšās ielas. Svētdienas pēcpusdienā Varšavā sastopami bija tikai nedaudz cilvēku, kā arī sestdienas nakts izklaižu pēdas – atkritumi. Pulksten astoņos nebijām vairs tālu no Krakovas. Pa ceļam stipri lija, taču vakarpusē tomēr tikām lutināti ar saulītes siltajiem stariem un Polijas lauku burvīgajām ainām. Ar nelielu skaudību varējām secināt, ka šīs zemes ceļi ir sakārtotāki un kvalitatīvāki kā Latvijas ceļi. Ja arī tie vēl nebija savesti kārtībā, pilnā sparā ritēja remonti, kas mūsu gaitu palēnināja. Kamēr aiz loga slīdēja vienmuļā Polijas ainava, delegācijas dalībnieki no snauduļošanas bija pārmetušies uz sarunām un karstām diskusijām par sporta aktualitātēm, katoļticības (ne)kaitīgo ietekmi un Remarka labākajām/sliktākajām grāmatām. Vēl tikai aptuveni 130km līdz Slovākijas robežai... Īsi pirms 9iem caurbraucām Krakovu. Interesanta pilsēta ar aizraujošām ainavām. Iespējams, tik Rīgas lielumā. Otro reizi, esot Polijas teritorijā, šķērsojām Vislu. Šoferīšiem nācās prasīt ceļu uz robežu, jo, kā izrādās, arī citās zemēs ceļazīmes ne vienmēr ir vajadzīgajā kvantumā. Šajā brīdī tika apgāzts mūsu iepriekšējais pieņēmums. Aiz Krakovas ceļš pamazām kļuva kalnaināks un līkumaināks, paverot mūsu acīm burvīgus skatus. Vienojāmies kopīgā dziesmā, klausoties “Prāta Vētras” labāko dziesmu izlasi. Ap pusvienpadsmitiem sāka satumst. Aptuveni 20 minūtes pirms vienpadsmitiem šķērsojām Polijas – Slovākijas robežu. Arvien nepacietīgāki kļuvām, gaidot, kad nu beidzot būsim galapunktā – Žilinā. To sasniedzām pēc pusotras stundas brauciena. Tā kā ceļu līdz militārajai bāzei paši nezinājām, nometāmies pie “Hotel Slovakia” un gaidījām, kad mums atbrauks pakaļ. Tālā ceļa nomocīti, sapņojām par siltām gultiņām un fantazējām par džakuzi. Galvenā doma, kas nomāca visus, - pēc iespējas ātrāk tikt gulēt... horizontālā stāvoklī. ;) Pēc minūšu desmit gaidīšanas mūs ielenca divas automašīnas. Tām sekojot, ātri vien nonācām militārās bāzes teritorijā. Ieveda mūs lielā mājā (cik nu tumsā varēja saskatīt) un sākumā izdalīja tā saucamās food-pack (turpmākajās dienās tādas mēs bieži saņēmām) – vakariņu vietā. To saturs – apelsīnu sula, baltmaizes radziņi, pāris vafeles un nezināma satura konservi. Uzkāpām trešajā stāvā, kur katra komanda saņēmām pa istabiņas atslēgai. Vinetu nosūtīja uz ceturto stāvu, kur apmetās daļa koordinatoru. Jau gaitenī manījām, ka nebūs ***** dzīvošana. :) Te “oda” pēc īstām kojām... Lai arī primitīvi, taču, manuprāt, pietiekami mājīgi, lai izturētu nedēļu (un, iespējams, arī vairāk)! Nolēmām vispirms izpakoties un pēcāk doties mazgāties. Te nu bija pirmie pārsteigumi! Dušas kā īstās kareivju (vīriešu kārtas) kazarmās – divas neaizslēdzamas telpas ar trim atsevišķiem dušas nodalījumiem katrā. Bet tomēr – siltais ūdens, cik uziet! Tad nu, kamēr meitenes mazgājās, zēni stāvēja sardzē :) Tā kā loģiski būtu bijis, ja mēs visi pēc nomazgāšanās dotos gulēt... Nekā nebija! Ap pulksten 1:30 sākām strādāt pirmos nedarbus. Janka uzģērba formu (vēlāk tieši šī fakta dēļ arī tika nodēvēts par oficieri), apbruņojās ar lukturīti un devās uzbrukumā ar kaujas saucienu: “Wake up, wake up!!!”. No tā nācās ciest, šķiet, mūsu ungāru un slovaku kaimiņiem, kuri nejēdza aizslēgt istabiņu durvis. :) Kā vēlāk stāstīja vaininieks, dažu trešā stāva iemītnieku sejās bija manāms šoks, pat izbīlis. Tālu jau nebija, lai mēs būtu iekūlušies pamatīgās nepatikšanās... Bet pirmās nakts izpriecas beidzās veiksmīgi! Arī latvieši nebija nenogurdināmi, tāpēc pēc diviem devāmies uz savām gultiņām – gatavi jaunai dienai un jauniem piedzīvojumiem. Pirmdiena, 20.06.2005. Tā kā brokastīs nolēmām doties 8:30, modinātāji tika likti uz 8:00. Lai arī maz gulēts šai naktī bija, liela daļa no mums jau pirms zvana bija augšā un klīda pa trešā stāva gaiteni. Drīz vien tur izveidojās neliela “sapulce”, kurā pārrunājām aizvadītās nakts piedzīvojumus un plānojām jaunus nedarbus. Šajā brīdī pamanīju, ka visi nu patiešām esam sadraudzējušies un atraduši kopīgu valodu. Tas, protams, priecēja! :) Kā norunāts, 8:30 kāda militārās vienības karavīra pavadībā devāmies uz ēdamzāli brokastīs. Lēnā gaitā ceļš prasīja kādas piecas minūtes. To laikā guvām pirmos iespaidus par vietu, kurā atradāmies. Galvenais – beidzot dienasgaismā varējām aplūkot ainavu ap Žilinu, kura jau šādā agrā rīta stundā bija dzīvības pilna. Aiz tās pavērās nelieli pauguri – apkārtesošie kalni. Kā vēlāk noskaidrojās, šajos kalnos norisināsies lielākā daļa sacensību pārbaudījumi. Militārās vienības ēdamzāle bija ierīkota vienā no daudzajām teritorijā esošajām ēkām. Bija manāms, ka nesen tā tikusi remontēta/atjaunota. Tas, protams, viesa cerības, ka ēdināšana būs labāka kā food-pack saturs ;) Nācās tomēr piedzīvot mazu vilšanos – brokastīs dabūjām tēju, daudz tunča ar papriku un sīpoliem, ļoti garšīgu baltmaizi (pēc garšas atgādina itāļu Ciabatta maizi), sviesta kārbiņu un vafeli. Vēlāk gan secinājām, ka šādas brokastis ir ļoti sātīgas, lai arī maz un ne īpaši saistošas. Pēc tām vēl krietnu brīdi ēst negribējās neko. Pēc maltītes atgriezāmies kojās, taču jau pēc brīža nācās doties uz pasākuma atklāšanu un komandu izlozi. Sapulcējās visas delegācijas pagalmā pie kopmītnēm. Latviešiem nenācās ilgi pūlēties, lai nokļūtu uzmanības centrā – bijām vienīgie, kas paņēmuši līdzi savas valsts karogus. Citu delegāciju pārstāvju sejās varēja manīt gan pārsteigumu, gan nicinājumu. Raitā solī visi devāmies uz common room, kurā mūsu delegācija iegāja visiem pa priekšu un ar “kaujas dziesmām”. Tā kā galvenais šī pasākuma rīkotājs bija slims, nācās iztikt bez atklāšanas ceremonijas. Kāds no karavīriem ar Power Point prezentācijas palīdzību iepazīstināja mūs ar Žilinas 5. speciālās apmācības pulku. Tad galvenā koordinatore Beata Bulawova ķērās pie komandu izlozes procesa, kas paņēma krietnu laika sprīdi. No groza viņa vienu pēc otras vilka ārā olas, uz kurām bija rakstīti komandas dalībnieku vārdi. Nosauktajiem vajadzēja piecelties un “atrādīties” publikai. Un tā katrai komandai piemeklēja pāri – tika izveidotas 20 jaunas komandas, kuras sastāvēja no 4 dalībniekiem divu valstu pārstāvjiem. Pēc šīs “ceremonijas” devāmies uz obstacle course (šķēršļu josla) laukumu blakus lielajai koju ēkai. Tur mums karavīri rādīja paraugdemonstrējumus šķēršļu pārvarēšanā un trikus uz kalnā kāpšanas simulatora torņa. Varējām priecēt savas acis arī ar kaujas paņēmieniem, kuri lielākoties gan bija komiski, jo iestudēti un samāksloti. Arī šeit mūsu puišiem izdevās izcelties, demonstrējot savu veiklību dažos šķēršļos. Pārējie tik mūs pamatīgi nopētīja, taču nemaz necentās turēt līdzi ;) Pēc nelielas pauzītes pulksten 12:30 devāmies pusdienās, kuras mūs patīkami pārsteidza – tikām pie zupas un gardas ceptas zivtiņas ar kartupeļiem (tie mūsu latvju puišiem nākamajās dienās trūka visvairāk). Maltīte tiešām uz goda! Pulksten 14:00 visiem atkal bija jāpulcējas common room uz instruktāžu par nākamo dienu – 21.jūniju – un sacensībām šai dienā. Sadalījāmies pa komandām un bijām gatavi uztvert visu jauno informāciju, ko mums pasniedza. Stāstīja mums par 15km garo orientēšanās skrējienu/pārgājienu kalnos. Sīki un detalizēti mūs iepazīstināja ar kartēm un to pielietošanu, iemācīja rīkoties ar projector (īsti neatceros šī interesantā lineāla speciālo nosaukumu, bet tautā tas ieguva šādu vārdu), kā arī lasīt un noteikt koordinātas. Tiem, kas skolā vai kur citur šīs mākas bija apguvuši, bija vieglāk. Daudziem, spriežot pēc reakcijas, gan tas tomēr sagādāja nelielas neērtības. Noklausījāmies arī norādījumus par nepieciešamo ekipējumu. Lielu sašutumu un asas diskusijas izraisīja fakts, ka bez kicking boots (vai apaviem, kas ir stingri un nosedz potīti) dalībniekiem neļaus piedalīties šajās sacensībās. It kā jau tas tika iekļauts obligāti līdzi ņemamo mantu sarakstā pirms došanās uz Slovākiju, bet tomēr daudzi šo nosacījumu nebija ņēmuši vērā. Iespējams tāpēc, ka netika pateikts, kādiem nolūkiem šie apavi nepieciešami. Tagad jau tas bija skaidrs – tikai drošības nolūkos. Galu galā vadība nolēma piešķirt komandām 150 soda punktus par katru dalībnieku, kuram šādi apavi nebūs. Arī tas neiepriecināja, taču, manuprāt, tas bija godīgi pret tiem, kas tādus bija sarūpējuši. Pēc šīs instruējošās sapulces devāmies uz noliktavas ēku bāzes teritorijā un tur visi saņēmām vienādas mugursomas. Bet tās nudien NEBIJA somas! Milzīgi čemodāni somu paskatā ;) Izmērs – XXL. Šis ekipējums nepatika nedz meitenēm, nedz puišiem. Taču vēlāk mēs gan sapratām, kāpēc tieši šādas somas... Pulksten 17:30 – paredzētajā laikā – visi dalībnieki, koordinatori un organizatori sakāpa divos lielos autobusos un devās uz Hradiško kalnu, kur bija paredzēts ieturēt vakariņas – ugunskurā ceptas desiņas. Kalns nebija tālu no bāzes – nokļuvām tur aptuveni 20 minūšu laikā. “Kāpiens” bija pamatīgs, un brīžiem cauri koku zariem pavērās brīnišķīgi skati uz Žilinas pilsētu. Kad nonācām galā, pametām autobusus un devāmies uz jau ierīkoto “mītni”, kur jau saimniekoja 5.pulka karavīri. Nelielā klajumiņā kūrās ugunskurs un uz netālu esošā galda atradās vesela krava ar desiņām, zaļo papriku, maizi, biskvītiem un minerālūdens pudelēm. Izsalkušākie no mums veikli atrada sagatavotos koka iesmus, nofenderēja desiņas un ieņēma brīvās vietas ap ugunskuru. Ātri vien iesaistījāmies interesantās sarunās par visdažādākajiem tematiem. Pēc garšīgās maltītes devāmies izlūkot tuvāko apkārtni un iemūžināt kārtējās kopbildes. Laiks bija ļoti silts un saulains, un dalībnieku sejas rotāja smaidi. Tā kā no mūsu apmešanās vietas neredzējām aizraujošās kalnu ainavas, kuras gaidījām ieraudzīt, bet brīvais laiks bija atliku likām, devāmies dabas skaistumu meklēt tālāk. Nokļuvām kāda klajumā, kur bija ierīkota motokrosa trase. Bez tās beidzot varējām priecēt aci ar skaistajām ainām uz tālumā esošajām ielejām un pakalniem. Redzējām arī daļu no Žilinas pilsētas. Kaut ko tādu vērot nācās pirmo reizi. Biju pieradusi pie kalnu ainavām ziemā, bet šīs bija pavisam citādākas. Man prasīja, kā ir skaistāk... Kalni ir skaisti visu cauru gadu, tik katrā gadalaikā tiem piemīt savs šarms un burvība, arī brīnumiņš... Aiz muguras mums pavērās Hradiško kalna virsotne, kuras galā bija manāms sakaru tornis. Ne mirkli nešaubījāmies par nepieciešamību tur doties, jo no augšas skats varētu būt daudz iespaidīgāks. Tā nu es Edgara un Mārtiņa pavadībā devos mežā iekšā – kalnā augšā. Kāpiens nebija sarežģīts un grūts, taču brīžam takas (ja tādas bija) veda cauri brikšņiem. Kaut kur šajā mežā beidzot uzgājām ozolus (Jāņu vainagiem), taču saplūktos zarus vēlāk tā arī aizmirsām paņemt līdzi. Pēc aptuveni 20 minūšu kāpiena bijām nonākuši kalna otrā pusē āboliņu pļavā, aiz kuras pavērās elpu aizraujošs skats. Ainava ļoti atgādināja mūziklā “Mūzikas Skaņas” redzētos kadrus. Tā vien gribējās mesties pļavas apskāvienos un pazust uz brīdi! Turpinājām kāpienu virsotnes (torņa) virzienā, taču drīz uzskrējām divās priedēs iebūvētai koka mājiņai. Protams, nenocietāmies un uzrāpāmies augšā. Šajā diezgan romantiskajā mājiņā bija ierīkoti soliņi, kur sēdēt nudien varētu mūžību – par skatu nenopriecāties! Vēl pēc kādu desmit minūšu gājiena cauri mežam un brikšņiem nonācām pie torņa, kuru ieskāva koki. Šī iemesla dēļ arī neredzējām otru nogāzi. Tā kā prombraukšanas laiks strauji tuvojās, raitā solī devāmies apmetnes virzienā. Īsti nezinājām kur esam un kurp doties, taču, intuīcijas nepievilti, pareizo ceļu tomēr atradām. Ieradāmies tieši laikā – visi pārējie jau pamazām devās autobusu virzienā. Pievienojāmies pārējai Latvijas delegācijai un devāmies atpakaļ uz bāzi, kurā nonācām ap pusdesmitiem. Vēl jāpiemetina, ka šī vakara gaitā letiņu puiši centās ar karavīriem sarunāt aizlienēt zābakus, lai sacensības nebūtu jāsāk ar soda punktiem. Ar dažiem izdevās rast kopīgu valodu, taču vēlāk tomēr nācās vilties – šis plāns neizdevās. Daudzus šis brauciens bija nogurdinājis un tie devās gulēt, taču Latvijas delegācija par gulētiešanu gan vēl nedomāja. Mums ar Mārtiņu radās fiksā ideja – uzkārsim manu lielo Latvijas karogu kāpšanas simulatora pašā augšā! Divreiz jau nav jādomā... Tā kā pēc pulksten desmitiem iežogoto teritoriju apkārt kojām pamest nevarēja (simulators atradās aiz sētas), laiks mums bija ierobežots. Lejā pie ārdurvīm vēl pulcējās daži cilvēki, tāpēc mūsu objektam piegājām no otras puses un rāpāmies augšā pa iekšpusi – pa margām -, lai no kojām mūs nevarētu redzēt. Drīz vien atskārtām, ka netiksim līdz augšai nepamanīti – oda pēc nepatikšanām. Tas atkal manāmi pacēla adrenalīna līmeni mūsu asinīs. Lai kāpiens nebūtu velts, Mārtiņš tomēr devās līdz pašai augšai, kur bija visizdevīgākā vieta karoga piekāršanai. Pa to laiku es centos vaktēt, lai tuvumā neparādās kāda nevēlama persona. Pēc ilgas piņķerēšanās ap karoga striķīšiem tas tomēr tika piekārts virsotnē – gandarījums par padarīto bija neizsakāms! Kā nekas nebūtu bijis, devāmies atpakaļ uz 3.stāvu. Pēc nomazgāšanās (protams, puišu uzraudzībā) bija doma iet gulēt, jo agri jāceļas – 5:30. Tomēr Edžas un Mārtiņa istabiņā (204.) sākās burziņš, kas vēlāk izvērtās par īstu dziesmu vakaru. Pēc tā džeki atkal izdomāja pajautroties un paķircināt ungārus. Ilgi gan jautrība neturpinājās un īsi pirms vieniem visi bijām pa gultām. Pirmā Aliantes diena atnesa ļoti daudz dažādu emociju, kuras lielākoties bija pozitīvas :) Otrdiena, 21.06.2005. Kā par brīnumu, pēc maz gulētajām miega stundām nebija problēmu piecelties tieši tad, kad modinātājs skandēja savu melodiju. Uzreiz prātā ienāca iepriekšējā vakarā pastrādātais nedarbs. Pavēros pa logu un tur jau tas bija – Latvijas karogs. Tā kā karstā laika dēļ logus liela daļa turējām vaļā, dzirdēju sašutuma saucienus blakus istabiņā... He, bet man smaidīt gribējās par to! Kad iznācu gaitenī, arī man pavēstīja par šo nakts noziegumu. Centos pēc iespējas ticamāk notēlot sašutumu par to, ka kāds aizņēmies manu karogu un bez brīdināšanas un atļaujas to nogādājis simulatora virsotnē. Vēl jautrāk palika, kad daži bez ilgas domāšanas pavēstīja, ka vainīgais visticamāk bijis mans komandas biedrs Krišiņš. Pulksten 5:50 visi bijām lejā gatavībā doties brokastīs. Tad sākās vēl lielākas diskusijas par iespējamo vainīgo. Nu jau Krišjāņa kandidatūrai pievienojās Mārtiņš ar Edgaru. Bija interesanti pavērot, kā viens otru Latvijas delegācijas pārstāvji tā aizdomīgi uzlūkoja. Daži bija gatavi pat noslēgt derības un rīkot totalizatoru ar visām likmēm. Kamēr latvieši lielākā vai mazākā mērā pauda sajūsmu un prieku par izdarīto, citu valstu pārstāvji mūs pamatīgi nopētīja. Viņiem šādas izdarības negāja pie sirds. Protams, mēs reaģētu līdzīgi, ja tur augšā būtu nevis LV karogs, bet, piemēram, Lietuvas. Devāmies brokastīs, kurās mums pasniedza ceptu desu, zaļo papriku un maizi. Nav īpaši iedvesmojoši, bet jāsamierinās vien bija, jo galu galā - neesam taču mājās. Tā kā visu dienu bija plānots pavadīt prom no bāzes, līdzi bija sagatavotas kārtējās food-pack ar sendvičiem, ābolu, vafelēm un ūdens pudeli. Pie brokastu galda un pēcāk atpakaļceļā turpinājās “mīklas” minēšana. Žigli sapakojām visu līdzi nepieciešamo – lielās somas piepildījām ar virsdrēbēm, 2L ūdens, pārtikas rezervēm, sauļošanās krēmu u.c. nepieciešamajām lietām. Somas bija diezgan neērtas nešanai, taču noteikumi ir un paliek noteikumi. Pat neraugoties uz to, ka dažam nobrāzti pleci un jēlas rokas pēc tam. Tad nu veikli devāmies uz autobusu (par tā kavēšanu arī piesolīja dāvāt soda punktus), taču tad, piecas minūtes pirms izbraukšanas, mums paziņoja, ka visus latviešus diskvalificēs, ja momentāni netiks noņemts karogs. Puiši veikli uzkāpa augšā un prasīto izpildīja. Kā vēlāk noskaidrojām, šī prasība bija nākusi nevis no organizatoriem, bet no kādas citas delegācijas pārstāvjiem. Katrs savu protestu izpauž savā veidā. Pie autobusa gaidīja kārtējais pārsteigums – karstā laika dēļ jāņem līdzi vēl viena 1.5L ūdens pudele. 3.5L – tā nav joka lieta, ja tev uz kājām jāpavada visa diena. Un mūsu smagās, stilīgās somas jau tā bija piekrautas. Beidzot sakāpām autobusos un devāmies ceļā – šoreiz pretējā virzienā uz citiem kalniem (Velky Krivan, Mala Fatra kalnu grēdā) ārpus Žilinas, netālu esošajā dabas parkā. Daļa ceļinieku centās brauciena laikā nosnausties, taču retajam tas izdevās. Pēc aptuveni 30-40 minūtēm tikām izlaisti kalna pakājē, kur mūs sagaidīja dzestrs un vēss rīta gaiss. Pēc teikuma “we can now consider Aliante 2005 to be opened” nomurmināšanas un neievērojamas aplausu “vētras” devāmies kalnā augšā – uz sacensību starta vietu. Saulītes staru sildīti par vēsumu ātri vien aizmirsām un pilnībā nodevāmies kāpienam. Tomēr neviens nebija gaidījis, ka tas būs tik ilgs. Pēc pirmajām 20 minūtēm vājākie ņēma palīgā koka nūjas un mietus, taču latvieši nerimstošo joku pavadībā izveidoja ķēdi, ar kuras palīdzību temps tika palielināts. Pēc kāda laika gan tā pajuka un veiklākie turpināja kāpienu raitā solī, kamēr pārējie centās sabalansēt spēkus. Drīz vien nodevāmies arī sarunām – tā vismaz nebija jādomā par kārtējo soli virzienā uz augšu. Ik pēc brīža taisījām ūdens pauzes, kurās varējām apbrīnot skaisto ainavu, kas pavērās visapkārt. Takas malās gozējās melleņu puduri, un mēs pamazām tuvojāmies startam. Pēc aptuveni pusotras stundas nemitīgas kāpšanas sasniedzām pagaidu galamērķi - prieks un gandarījums par padarīto, bet apziņa, ka tas ir tikai sākums. Augšā mūs dzenāja dzestrs vējš, no kura paslēpāmies saulītē. Te nu sākām baudīt saules peldes un izstrādāt latviešu cienīgus pekstiņus. Sarīkojām savu basketbola mini turnīru... Grozs – Jankas zābaks, bumbas – visapkārt esošie akmentiņi. Man izdevās arī izbaudīt vasaras snowboarding uz netālu esošā sniega pleķīša. To visu pavadīja vien mums raksturīgie un saprotamie jociņi. Kad visi bija beiguši kāpienu, tikām sasaukti kopā instruktāžai – nu varēja sākties sacensības! Komandas kalnā tālāk devās pa vienai (ik pēc 10 minūšu intervāla), lai nākamās nevarētu sekot. Latviešu puišiem tomēr izdevās izstrādāt veiksmīgas mahinācijas ar zābaku maiņu – soda punktus nenopelnīja neviens! :) Pirmo sacensību trase bija sadalīta 4 posmos ar 3 checkpoints un finišu – tajos katrā mūs gaidīja 15 atvērtie jautājumi, uz kuriem nu nācās sniegt atbildes. Tie bija par visdažādākajām tēmām – galvenokārt par NATO un ES. Daudz parādījās arī ģeogrāfija un vēsture. Kāpšanas ziņā visgrūtākie bija pirmie divi posmi, kad nācās pārvarēt īpaši stāvas kalnu takas. Tur, kur tās gāja uz leju, laika taupīšanas nolūkos skrējām. Brīžiem tas bija ļoti bīstami, jo kaut viens nepareizs solis pa labi vai pa kreisi varētu beigties ar kritienu. Te nu es sapratu, kāpēc nepieciešami speciāli hicking boots – bija ļoti liela iespējamība izmežģīt potīti. Kādai Lietuvas delegācijas pārstāvei šāda trauma gadījās. Skati nudien bija fantastiski, taču diemžēl visu uzmanību nācās veltīt takām, lai zinātu, kur likt katru nākamo soli. Brīžam bildēju bildes pat skrienot! Fiziskā sagatavotība ātri vien lika par sevi manīt, taču domas no tā visa izdevās novērst sarunās ar citu komandu pārstāvjiem. Šis pārbaudījums bija ne tik vien fizisks, bet arī psiholoģisks – ir ļoti jāsaņemas, lai sev iestāstītu un noticētu, ka tu to vari. Galu galā, bez negadījumiem izdevās nokļūt finišā, turklāt – ļoti labā laikā. Ja pareizi atminos, 3 stundās 15 minūtēs tika veikti 15km. Neizsakāms bija prieks, kad varēja atbrīvoties no smagajiem zābakiem un izgulties pļavā, baudot saules siltos starus! Uz brīdi kājas bija nejūtīgas, taču ātri vien atguvās. Tāpat arī mēs visi. Pēc kādas pusstundas atpūtas devāmies uz transportu, kuram mūs vajadzēja nogādāt kojās. Nācās kāpt militāra vāģa kulbā. Ja dažam tas izraisīja sašutumu, latvieši bija pirmie, kas ieleca iekšā un ieņēma “labākās vietas”. ;) Tā kā ceļš veda uz leju un mūsu auto nebija īpaši stabils, par komfortu runāt nebūtu pieklājīgi. Turklāt sausā laika dēļ vaļējā kulba ātri vien pieputēja, un mūsu drēbes tika noklātas ar pamatīgu putekļu kārtu. Pēc kādu divdesmit minūšu brauciena pārkāpām uz līdzīgu, taču stabilāku braucamrīku un turpinājām ceļu. Vēl pēc aptuveni tāda paša laika sprīža nonācām pie autobusa, kur saulītē jau gozējās kāpēji, kas sacensības bija veikuši agrāk. Kolīdz sakāpām busā, devāmies uz militāro bāzi – visi pārguruši, taču priecīgi, ka tikuši galā. Ap pieciem pēcpusdienā bijām klāt. Nomazgājām biezo putekļu un sviedru kārtu, apkopām sevi un nolēmām doties pilsētas virzienā. Savācāmies bariņš latviešu un devāmies bāzes izejas virzienā. Pēc noteikumiem ārā laiž tos, kuri ir spējīgi uzrādīt savas pases, taču daļai no mums tās atradās pie koordinatorītes Vinetas. Palaimējās ar sargu – šis nemaz i neprasīja, lai rādām dokumentus, un mūs viegli palaida ārā. Ticiet vai nē, bet, izejot ārā, pārņēma tāda sajūta, kā mēs tiešām būtu Žilinas 5. speciālo uzdevumu pulka armijnieki dienestā, kas nu saņēmuši vadības atļauju pavadīt dienu pilsētā. Visi iepriekšējās un šajā dienā piedzīvotie notikumi jauca laika ritējumu – šķita, ka vesela mūžība pavadīta bāzē. Devāmies veikalu meklējumos centra virzienā. Pilsēta atstāja savādu iespaidu – šķita, sešos pievakarē tās ritējums apstājies. Uz ielām tik nedaudz cilvēku, mašīnu skaits arvien sarūk un vaļā esošo tirdzniecības iestāžu skaits tiecas uz nulli. Mums – latviešiem, kas pieraduši pie garas darba dienas,- tas likās neierasti un jocīgi. Tā kā pašiem ar veikalu meklējumiem neveicās, nolēmām apvaicāties kādam vietējam iedzīvotājam, lai parāda vismaz virzienu, kurā meklēt. Pirmās satikām divas meitenes mūsu vecumā. Cik nu no viņu angļu valodas (ar slovaku valodas piemaisījumu) varējām noprast – līdz veikalam TESCO nokļūt var tikai ar autobusu. Nolēmām tomēr paši saviem spēkiem atrast kādu palielāku bodīti – pateicāmies par palīdzību un devāmies tik tālāk. Pamazām tuvojāmies vecpilsētai. Par to liecināja arvien šaurākas ieliņas, minimālā autosatiksme un gājēju brīvā pārvietošanās pa ielām. Lai arī vecpilsētā mūsu iespējas atrast veikalu līdzinājās nullei, mēs turpinājām ceļu. Galu galā – gribējās apskatīt arī šo Žilinas pilsētas daļu, ja jau reiz esam tik tālu nākuši. Pēc īsa gājiena nonācām, šķiet, centrālajā laukumā, kur gar malām bija salietas kafejnīcu vasaras dārzu nojumes. Laukuma vienā malā atradās baznīcai līdzīga ēka (tā arī īsti neizdevās sazīmēt būves nozīmi), bet pašā vidū – pievilcīga strūklaka. Pievilcīga, jo tās ūdens sniegto atvēsinājumu izbaudīt devās Mārtiņš. Pasmējāmies, iemūžinājām mirkli (kārtējā īsā foto sesija) un devāmies tālāk. Taču drīz vien atskārtām, ka tik viegli vis neizspruksim. Šķērsām pāri laukumam mums tuvojās kāds diezgan korpulents vietējais kārtības sargātājs... nelāgā ģīmī. Viņš, protams, vēlējās dzirdēt paskaidrojumus par Mārtiņa rīcībau. Angliski centāmies iestāstīt, ka esam tikai tūristi un nezinājām, ka šādas lietas darīt nedrīkst. Tomēr vīrelis mūs nesaprata. Vaicāja (pieprasīja), vai “po russki ņimožna?”. No problem! Puiši veikli pārmetās uz krievu valodu un izstāstīja to pašu stāstu. Izrādījās, ka policists īsti negribēja ticēt, ka esam tūristi – viņaprāt bijām vietējie, kas nolēmuši pajautroties vecpilsētas centrā. Mārtiņš uzrādīja savu pasi, nosolījās tā vairs nekad, nekad nedarīt, un devāmies tālāk savās gaitās. Kārtības sargātājs vēl noglūnēja uz mums, bet drīz vien arī pameta notikuma vietu. Turpinājām ceļu cauri vecpilsētai. Nonācām pie kāda saldējumu stenda. Tā kā iepirkties varēja tikai pa slovaku kronām, devāmies prom, jo lielākajai daļai no mums bija Euro, no kuriem tad arī gribējās atbrīvoties kādā veikalā. Šķiet, mission impossible, taču meklēto atradām – pašā vecpilsētas nomalē uzgājām TESCO veikalu (šis pavisam noteikti nebija tas TESCO, ko mums ieteica meitenes). Šeit labprāt pieņēma gan vietējo naudu, gan Euro. Galveno mērķi – iegādāties aliņu Līgošanai un Jāņu svinēšanai – izpildījām. Ilgi gan dzīvojām gar plauktiem, taču galu galā kāda vietējā alus lietpratēja roku žestu vadīti izvēlējāmies to “labāko” preci. Puiši iegādājās arī šampanieti, pārējie – dažādus pārtikas produktus un visādus našķus. Protams, arī bez jokiem neiztikām. Pēc veiksmīgas iepirkšanās devāmies ārā no veikala, un nolēmām, ka jādodas vēl mazliet aplūkot vecpilsēta. Drīz vien nonācām kādā laukumā, kur strūklaku netrūka. Tās gan neviens iemēģināt nesadūšojās. Tomēr naudiņu iekšā sametām un vēlēšanās ievēlējāmies gan! Laukuma vienā malā atradās diezgan iespaidīga baznīca, līdz kurai izveidotas interesantas kāpnes. No pašas augšas pavērās burvīgs skats uz laukumu un tālumā esošo kalnu ainavu. Turpinot pastaigu, uzskrējām arī leģendārajai Hummer automašīnai. Kad izkļuvām no vecpilsētas, ieturējām kursu (nu, pēc azimuta ;]) bāzes virzienā, taču pēc kāda brīža uzskrējām picērijai. Nu ja, tur arī palikām uz kādu brīdi – nobaudījām picu Margaritta. Bija diezgan garšīgi! Pamazām jau satumsa, kad nonācām pie lielās šosejas, kas atradās pie bāzes. Tā kā iepriekš bijām pazaudējuši azimutu ;), atradāmies kādu gabalu prom no mūsu galamērķa. Nācās demonstrēt pāris kalnā kāpēju cienīgu triku, lai beidzot tiktu pāri (gājēju tiltiņu izkārtojumu tā arī nesapratām). Kolīdz tikām šosejas otrā pusē – pie sētas, kas apjoza bāzi, - parādījās latviešiem piemītošais slinkums. Apkārt nu pavisam negribējās iet, tāpēc nolēmām rāpties pāri. Bijām jau gatavi, ka mūs sagaidīs ar salūtu vai vismaz pāris dusmīgu ģīmju, taču mūsu izgājiens tā arī palika nepamanīts (ja nu vienīgi kāds no kopmītņu iemītniekiem tajā brīdī atradās pie loga). Tā arī beidzās mūsu vakara pastaiga pa pilsētu. Ceru, ka vārtu sargs īpaši daudz neprātoja, kāpēc mēs neatgriežamies... ;] Laikam jau lieki būtu šeit piebilst, ka latviešiem tajā vakarā agra gulētiešana prātā nebija. Salasījāmies visi 206.istabiņā un uzsākām kārtējo dziedāšanas maratonu. Sanāca diezgan paskaļi, jo bijām krietns bariņš savākušies. Dziedājām visu pēc kārtas – sākot ar mūsu himnas statusu ieguvušo “Brīži” (Gain Fast) un beidzot ar The Smokie leģendāro “Living next door to Alice”. Ātri vien Jānis no visiem atvadījās, sakot, kā jāiet gulēt, jo viņa plānos esot uzvarēt pārējās 19 komandas. Mēs to uztvērām mazliet savādāk... Pēc minūtēm divdesmit (kad mūsu upuris varētu būt jau iemidzis) sākās miega dziesmiņas dziedāšana pie viņa durvīm. Repertuārs – Lidmašīnas, Lidmašīnas un vēlreiz – Lidmašīnas. Skaņa – pietiekami iespaidīga, lai pamodinātu visu stāvu. Kad Jānis bija “iemidzināts”, daļa devās uz trešo stāvu, kur tā vien nagi niezēja pastrādāt kādu neģēlību. Jau iepriekš bijām pamanījuši tur tādu kā rīta zvanu – piekārts metāla bundulis ar tukšu vidu un blakus pakārts metāla stienis dauzīšanai. Tā kā bija jau pāri pusnaktij – sākusies jauna diena -, mūsējie atļāvās iezvanīt rīta stundu. Kā vēlāk secinājām – bija par klusu! :] Nākamā diena solījās būt smaga (bez kārtīga nakts miega noslēgumā), tāpēc devāmies pie miera mazliet laicīgāk kā parasti. Pirmā sacensību diena Žilinas izdzīvošanas nometnē bija noslēgusies – jāatzīst, ka arī tā bija interesantu un aizraujošu notikumu pārbagāta. Ar nepacietību gaidījām, ko atnesīs nākamā diena. Trešdiena, 22.06.2005. Šī diena sākās ar nelielu mahināciju par godu Mārtiņa 19.dzimšanas dienai. Iepriekšējā vakarā ar lietuviešu meiteņu palīdzību tikām pie divām mazām kūkām (tās pa nakti tika novietotas koju ledusskapī) un 19 svecītēm. Bijām sarunājuši, ka brokastīs dodamies katrs atsevišķi un tā, lai Mārtiņš jau būtu tur, kad ierodamies mēs. Sanāca neliela aizķeršanās, ber ar nelielām viltībām savu plānu īstenojām. Ieradāmies ēdnīcā ar dziesmām un tortēm. Jubilāra sejā neviltots pārsteigums! Protams, latvieši kārtējo reizi sev piesaistīja nedalītu uzmanību. Kā pēc tam teica Mārtiņš, turpmākās dienas gaitā sveicēju neesot trūcis. Un tā nebūtu, ja netiktu sarīkota publiskā sveikšana. Par “publicitāti” jāgādā pašiem! ;) Ja runājam par latviešu popularitāti un atpazīstamību... Drīz vien paklīda nostāsti, ka mūsu valsts izlase tiekot apskausta. Daudzi uzmetot lūpu, vērojot mūsu muzikālos priekšnesumus, bet citiem bailes iedveš mūsu muskuļotie (un, kā atzina vairākas meitenes no citām valstīm, – izskatīgie) puiši. Kā bija patiesībā, zina tikai paši baumu izplatītāji. Lai arī uz brokastu galda atradās divas acīm tīkamas un vēderam kārdinošas tortes, vispirms ir jāiestiprinās ar pašām brokastīm. Šajā rītā gan tikai retajam tās likās ēdamas. Šoreiz tunča vietā mūs sagaidīja balta masa, kuras sastāvu neviens tā īsti nespēja noteikt (izskanēja dažādi minējumi par siera, ķiploku un biezpiena klātbūtni). Visas pārējās “piedevas” tādas pašas kā pirmajā rītā. Daudzi tā arī šim ēdienam nepieskārās un iztika ar sausu maizi un kūku. Vēlāk – garās un nogurdinošās dienas gaitā – gan nācās izjust nelielu izsalkumu, taču diez vai tas ietekmēja kāda sacensībās uzrādītos rezultātus. Šīs dienas programma bija piesātināta ar fiziskiem pārbaudījumiem. Viss sākās Hradiško kalna apkaimē ar šķēršļu joslu/orientēšanās skrējienu. Distances kopējais garums bija aptuveni 4 kilometri (par attālumiem gan precīzu informāciju neviens neizsniedza – cik cilvēku, tik viedokļu). Visas komandas tika sadalītas divās lielās grupās – 1.-10. un 11.-20. Pirmās desmit vienības sacensību dienu sāka ar skrējienu, bet pārējās tika nogādātas citur. Kā vēlāk uzzinājām – vietā, kur pirmajā vakarā pie ugunskura cepām desiņas. Tur norisinājās atjautības un šaušanas uzdevumi. Orientēšanās skrējiens prasīja lielu piepūli, spēku patēriņu un neatslābstošu uzmanību – distance stiepās cauri mežam, kurā, vadoties pēc sarkanajām bultām, mums bija jāpārvar mazas gravas, lieli un nelieli pakalni, upītes un strautiņi, dubļu peļķes, nogāzti koki u.c. šķēršļi. Tika iekļauti arī 3 chekpointi – jāšķērso upe ar virvju palīdzību, jānes armijas nestuves ar nastu tajās, kā arī jāmet granātas. To visu apgrūtināja grūti saredzamais trases marķējums. Manis pārstāvētā komanda atrada arī pāris apslēptu sarkano bultu – iepriekšējās komandas tās bija aizseguši ar koku vai citu augu lapām. Nereti bultas bija sakārtotas neloģiskā secībā. Proti - distanci bija iespējams iziet taisnāk, ja vien zināja, kur jādodas tālāk. Trases noslēgumā bija garš skrējiens lejup pa kalnu, kurā tika atdoti visi pāri palikušie spēki. Tomēr gandarījums par paveikto liels! Pēc šī pārbaudījuma tikām nogādāti pie otras grupas un devāmies ieturēt kārtīgu maltīti lielajā teltī pie ugunskura. Ēdienkartē – sātīga zupa, maize, ūdens un augļi neierobežotā daudzumā. Šo nekontrolēšanu arī izmantojām – piebāzām somas ar āboliem un apelsīniem, kurus vēlāk naski notiesājām. Šāda extra pēc dīvainajām brokastu ēdienreizēm bija augstā vērtē! Tā teikt – patīkamas pārmaiņas. Teltī mūs jau sagaidīja pārējās desmit komandas, kuras vai nu jau bija beigušas dalību uzdevumos vai tikai gaidīja savu kārtu. Protams, kārtējo reizi latvieši čupojās kopā. No tā šoreiz bija arī savs labums –, tautiešu draudzīguma apveltīti, mūsējie ar lielāko prieku izstāstīja atjautības uzdevuma “mine field” saturu. Kaut arī mums bija aizliegta informācijas tālāka nodošana (cik muļķīgi – salaiž visus vienā teltī un gaida jēru klusēšanu!), mēs neatturējāmies no izjautāšanas, kā arī savu piedzīvojumu atstāstīšanas. Uzzinot gaidāmo pārbaudījumu, ilgi galvu lauzīt nenācās – amats bija rokā! Tātad, situācija sekojoša – laukums ~ 8*10m, kurā iekāpt nedrīkst. Vidū atrodas neliela kaste, kura ar divu dēļu un bezgala garas virves palīdzību jāizdabū laukā. Pašā sākumā katrai komandai tiek iedota lapa, kurā esošās instrukcijas ir pārlieku garas. Pietika vien ātri šim papīra gabalam pārskriet ar acīm, lai saprastu uzdevuma būtību. Kā vēlāk uzzinājām pārrunās ar citu komandu dalībniekiem, daudziem šis uzdevums likās neizpildāms tieši instrukciju dēļ – ne visi spēja saprast angļu valodā rakstīto tekstu. Turklāt arī savstarpējā sadarbība bija zemā līmenī. Līdz ar to liela daļa no atvēlētā laika (10 minūtes) tika patērēta strīdos un kašķos. Daži atļāvās uzdevumu pagalam sarežģīt – meta laso, dēļus iesēja virvē utt. ... Viens no vienkāršākajiem un ātrākajiem paņēmieniem – divi komandas biedri virvi tur katrs savā galā un katrs savā laukuma pusē (viens otram pretī) un velk ārā kasti. Šķiet, ne tikai latvieši dalījās ar padomiem – kādas komandas uzrādītais laiks bija tikai 17 sekundes (lapas izlasīšana, īsa apdomāšana un apspriešanās un kastes izvilkšana pēc aprakstītās metodes mūsu komandai prasīja 47 sekundes). Tika nolemts šo disciplīnu no sacensību saraksta dzēst. Lai arī nepatīkami, tomēr godīgi pret citiem, jo īpaši tām pirmajām desmit komandām, kurām neviens padomus dot nevarēja. Tālāk nācās doties uz “šaušanas poligonu”, kurā katram komandas dalībniekam ar “air gun” 10 šāvieniem (guļus stāvoklī) jāsavāc pēc iespējas vairāk punktu, šaujot mērķī 15 metru attālumā. Daudzi, jo īpaši meitenes, šāva pirmo reizi, taču tas vēl vairāk palielināja vēlmi to pamēģināt. Grūtāk klājās komandām, kas šāva pēdējās, jo mērķu pamati bija vienos caurumos, bet ieroči sabojāti. Piemēram, lai ar manu “air gun” trāpītu desmitniekā (kas arī dažas reizes izdevās), bija jāmērķē nedaudz pa kreisi un uz leju. Tā un līdzīgi bija arī citiem. Tāpēc aizņēmāmies no leišiem binokli, lai pārējie latvieši varētu analizēt mūsu šaušanu un dot norādījumus, kamēr mūsu – pēdējā - komanda veica uzdevumu. Pati šaušana problēmas nesagādāja – atver ieroci, uzlādē, aizver, nospied drošinātāju un ... bliez! :) Tā kā mēlīte bija ļoti jūtīga, tikai pēc rūpīgas notēmēšanas varēja šaut. Katram nu veicās citādāk! Kāds šāva blakus esošā komandas biedra mērķī, cits šāva pāri mērķim, bet kāds arī pamanījās uzrādīt teicamu un izcilu rezultātu. Gandarījums bija brīdī, kad paziņoja iegūtos punktus – mana debija pārtrumpoja daža laba jau šāvuša puiša rezultātu. Un vēl daudzas citas meitenes varēja justies lepnas par savu sniegumu. Pēc šī uzdevuma tikām savākti kravas mašīnā un nogādāti bāzē uz vakariņām. Dalībnieku sejās bija manāms nogurums pēc dienas pirmās daļas, taču priekšā vēl visa nakts, kura prasīs tikpat, ja ne vairāk, spēka. Pēc vakariņām pirmajām desmit vienībām tika dots nosacīti brīvais laiks līdz 21:30 (pārējiem bāzi pamest vajadzēja ap vienpadsmitiem). Tas tika izmantots somu sakravāšanai un mazgāšanās procesam. Pirms tam tikām apgādāti ar nepieciešamo inventāru – guļammaisiem (tikvien kā vairākas kopā saliktas segas ar rāvējslēdzēju sānos) un paklājiņiem, ko klāt uz zemes. Tam visam klāt jāpievieno otra drēbju kārta, lukturītis, busole un daudz, daudz ūdens un kas ēdams, lai naktī nenomirtu badā. Un viss šis bija jāietilpina jau pieminētajās militārajās somās – ne tas vieglākais darbiņš. Lieki arī piebilst, ka tā nebija viegla nasta. Jābrīnās, kā vispār ir iespējams ar tādu nastu uz muguras noturēties kājās. Turklāt, ja aizvadītajā dienā jau piedzīvots viens fizisks pārbaudījums un nogurums pie durvīm klauvē kā traks. Dažus pārņēma bezcerība un sašutums – kā kas tāds ir iespējams? Šādu un līdzīgu domu atgaiņāšana bija īsts psiholoģisks pārbaudījums ne vienam vien no mums. Noteiktajā laikā jau atkal devāmies uz Hradiško kalnu – šoreiz aiz autobusa logiem nakts melnums un zibošās pilsētas ugunis. Kad nokļuvām galā, saņēmām pavēli no autobusa ārā nekāpt. Tā nu pustumsā savā starpā pļāpājām, dungojām pāris dziesmu un pamazām migām ciet. Uz startu laida pa vienai komandai. Lai gan laika atstarpe starp katru tika noteikta 10 minūtes, tas viss aizņēma daudz vairāk laika. Kad autobusā bija atlikušas vien divas vienības (mana un vēl viena), mums lika visiem izkāpt un nekustēties no vietas. Tukšais autobuss devās uz bāzi. Visdrīzāk pakaļ pārējām komandām, kaut gan bija jau krietni pāri vienpadsmitiem. Kaut kā sagaidījām savu kārtu. Bezcerību un nogurumu nemanāmi nomainīja aizrautība, jo beidzot kaut kas notika. Devāmies pie kādas vieglās automašīnas, kur mums iedeva karti un pirmā checkpoint koordinātes. Ātri vien atradām punktu kartē un, saņēmuši apstiprinājumu, devāmies ceļā augšup kalnā. Šajā distancē neskrējām, jo bijām piekodināti būt uzmanīgiem – vairākas komandas esot apmaldījušās (tās gan vēlāk izrādījās pilnīgas muļķības, jo visas pirms mums startējušās vienības finišēja). Nolēmām, ka jāiet tempā, bet ar apdomu un piesardzību. Ik pa laikam pārbaudījām karti, rēķinājām cik metru jāiet līdz pagriezienam, krustojumam un checkpoint. Trases sākumposms ļāva priecāties par skaisto Žilinas pilsētas nakts ainavu. Vēl vairāk omu uzlaboja spoži jo spoži spīdošais pilnmēness – gan gaismu dod, gan izmantojams kā orientieris. Tāpēc arī nolēmām lukturīšus izmantot pēc iespējas mazāk, lai acis pierastu pie tumsas. Par laimi nakts bija silta un gaiss smaržoja pēc kalnu pļavās augošajām puķēm. Likās, ka esam devušies vakara pastaigā pa kalniem. Drīz vien šis iespaids gan zuda, jo par sevi ik pa brīdim atgādināja smagās mugursomas. Taču priekšā ļoti gara nakts, tāpēc nācās sevi noskaņot pozitīvi. Centāmies uzturēt sarunas ar saviem komandas biedriem slovakiem, taču valodas barjera bija jūtama. Tāpēc pārgājām uz sarunām ar brāļiem tautiešiem – slovaki sarunājās savā starpā, bet latvieši - savā. Pirmos divus kontrolpunktus sasniegt nebija problēmu, jo galvenais uzdevums bija turēties uz ceļa un izvēlēties pareizos virzienus krustojumos. Jau nopriecājāmies, jo apsteidzām divas iepriekš startējušas vienības. Mazliet problemātiski bija ar trešo checkpoint, jo ceļš pārgāja mežmalā, bet tālāk – pļavā. Galu galā tomēr atradām. Taču nu sapratām, kāpēc līdzi jāņem otra drēbju kārta – garā zāle, kura sedza kalnu, bija viscaur slapja. Drīz vien bijām slapji līdz padusēm, un sāku jau nožēlot, ka līdzi nepaņēmu sausus apavus. Pēc trešā checkpoint mainījās sacensību gaita, jo nu bija jāvadās tikai pēc azimuta. Norādījām virsniekiem virzienu, kurā dosimies, un nosaucām azimutu. Pēc apstiprinājuma saņemšanas devāmies taisnā ceļā pāri pļavai. Pamanījām, ka var vadīties pēc mēness – jākursē mazliet pa kreisi no tā. Būtu muļķīgi izmantot tikai šo metodi, tāpēc ik pa brīdim ielūkojāmies kartē un noprecizējām azimutu. Brīdi bijām aizrāvušies ar iešanu, ka nepamanījām, ka pēkšņi uzradusies necaurredzama migla. Mēness nu mūsu acij bija neaizsniedzams. Drīz arī azimutu pazaudējām un atlika vien “taustīties”. Caurejamā zāle kļuva arvien augstāka un slapjāka, ērkšķu un nātru arī netrūka. Centāmies vadīties pēc knapi saredzamā reljefa – nākamais checkpoint atradās kalna virsotnē. Taču migla kļuva arvien biezāka un nosedza gandrīz visu ieleju. Pēc krietna gājiena sastapām Slovākijas/Rumānijas komandu. Kaut arī “biedrošanās” nebija atļauta, metāmies kopā un devāmies tālāk. Šī doma gan īpaši neiepriecināja, jo apvienošanās atbilda sakāmajam “cik cilvēku, tik viedokļu” – nu mēs bijām divtik un gandrīz katram bija savas idejas kurp doties vai kā meklēt azimutu. Brīžiem nācās skaļi uzbļaut: “Silence, please!”, lai pārtrauktu radušos jucekli. Nu iestājās arī zināma apātija – kur vedīsiet, tur iešu. Nāca miegs, drēbes slapjas, kājas salst, soma arvien tikpat smaga... Klīdām ļoti ilgi. Atradām augstsprieguma līniju, kas bija iezīmēta kartē. Tad nu arī noteicām azimutu. Bet “ak vai!” – kur mums prāts ZEM AUGSTSPRIEGUMA LĪNIJAS NOTEIKT AZIMUTU?! Pagājām nostāk un noteicām no jauna. Tad nu devāmies noteiktajā virzienā. Tavu laimi – drīz vien tālumā sāka ņirbēt uguntiņas! Tas liecināja, ka checkpoint nr.4. ir pat ļoti tuvu. Tikai vēlāk sev jautājām – mirāža, vīzija, vai actiņas vienkārši nerādīja pareizi? Kad migla mazliet paklīda, secinājām, ka tās bija tuvumā esošās pilsēteles gaismas. Šādi vilties nācās vairākkārt. Taču pavisam negaidīti mūsu rindas pāršalca prieka vilnis – ATRADĀM CHECKPOINT! Vēl jo vairāk mēs (latvieši) lepni jutāmies par to, ka Krišiņš (mans komandas biedrs) bija tas, kurš grupu spēja izvest no miglas laukā. Jo brīdi iepriekš pārējie uzstāja, ka jādodas uz tuvāko ciematu un ceļš jāturpina no tā. Vēlāk secinājām, ka kalnā, kurā atrodas kontrolpunkts, esam kāpuši pa nepareizo pusi. Tātad – zaudēts daudz laika. Saņēmām koordinātes un tādā pašā sastāvā devāmies tālāk. Nonācām pie šauras upes, kuras mazie krasti bija par stāvu, lai to vienkārši šķērsotu. Kamēr kartē meklējām ceļu apkārt, pienāca kāda komanda... “Which team?” “Team number 19!” Ahā! Tautieši Joņuks un Klāviņš! Latvieši, draudzīgi būdami, apsveicinās un sāk pļāpāt. Izrādās šie arī ne par ko nespēj atrast 4.kontrolpunktu. Sākam jau rādīt virzienu, kurā jāiet, līdz sajūtam neviltotu nepatiku no mūsējiem slovakiem un otras vienības pārstāvjiem. Mums esot jāklusē! Neiesim jau brāļus atstāt nelaimē! Ar mazu viltību, bet tomēr izdevās Jānim pateikt azimutu, pēc kura vadīties. Norūcām tik uz savējiem slovakiem, ka nespējam nepalīdzēt. Galu galā, arī viņi pašlaik palīdz saviem tautiešiem, kuri ar mūsu palīdzību tikuši tik tālu. Līdzšinējā sastāvā nolēmām upei brist pāri tai pašā vietā. Puiši īsti džentlmeņi – padeva roku katrai meitenei. Tomēr tas nepalīdzēja izvairīties no dubļainām kājām. Bet tas jau bija sīkums. Tikuši pāri upei, meklējām ceļu tālāk. Nokļūdījāmies turpat uz vietas! Tas mums prasīja vismaz 40 minūtes zaudēta laika. Kad nonācām līdz kārtējam ceļu krustojumam, atkal jūtama bija grupas šķelšanās. Mūsu vienība uzstāja, ka jāvadās pēc azimuta – jādodas pa kreisi -, taču pārējie pa labi ieraudzīja braucošas mašīnas bremžugunis un skrēja turp. Varējām jau pastāvēt uz savu, taču mūsu slovaki jau bija nozuduši pakaļ pārējiem – atlika vien sekot. Vietā, kurā tika atrasta mašīna ar virsnieku (tā braukāja apkārt, lai savāktu noklīdušos), sastapām vēl vismaz divas vienības. Sapratām, ka esam nošāvuši greizi un taisnā ceļā – t.i. pāri kārtējam labības laukam – devāmies kontrolpunkta virzienā. Lieki piebilst, ka kārtējo reizi zaudējām laiku. Tā nu burtiski barā ievēlāmies 5.kontrolpunktā, kas, kā vēlāk izrādījās, bija arī finišs. Dusmas, nogurums, neizpratne... Bijām sašutuši par savu komandas biedru rīcību, taču laimīgi, ka sveiki un veseli nonākuši galā. Jau ausa rīta gaisma – diennakts stundas, kurās ir visaukstākais. Par laimi, finišā tikām pie siltas tējas. Drīz vien kāda virsnieka pavadībā devāmies uz apmetni – to pašu telti, kur dienas laikā ieturējām maltīti. Ceļojuma apraksta turpinājums ---> http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=1639 !!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais