Kā mēs braucām Meksikas vidieni lūkoties.

  • 15 min lasīšanai
Brīdinu - apraksts nav īss. Ņemts no manas dienasgrāmatas, ar visām no tā izrietošajām sekām. Daudz aprakstu iz sadzīves, varbūt ne tik daudz par apskatītajiem objektiem, bet priekš kā tad ir domāti ceļveži? Šobrīd kopā ar savu draugu dzīvoju Meksikā. Studēju Kintanaro Universitātē pilsētā, ko sauc Četumala un kas atrodas apmēram 10 km no Meksikas un Belizas robežas. Tā kā dzīvojam Meksikas dienvidos līdz tam bijām ceļojuši tikai pa Jukatānas pussalu, bet Ziemassvētku brīvdienās izdomājām aizbraukt apskatīt arī Meksikas centrālo daļu. Braucām mēs ar mašīnu, ko apmēram par 550 latiem nopirkām vakarā pirms izbraukšanas (VW Jetta, 1991. gada, jā, lietotas mašīnas Meksikā ir nepamatoti dārgas), jo sarēķinājām, ka tā būs lētāk nekā braukt ar sabiedrisko transportu (tas Meksikā ir diezgan dārgs). 25.12. Četumala – Vijaermosa Pirmais posms līdz Vijaermosai bija diezgan garlaicīgs it sevišķi pirmie 300 km no Četumalas līdz Eskarsegai, tikai pa mežu vienu, ar ļoti retiem ciematiem un norādēm par piramīdām, kuras šoreiz mēs neapskatījām. Pēcpusdienā Henrijs palika tā kā dusmīgs par to, ka mēs visu dienu braucam un neko neredzam, un tā nu mēs nolēmām pēdējo posmu līdz Vijaermosai nebraukt pa galveno šoseju, bet gan pa mazu celiņu, kas tai ir paralēls un kas ved caur Sentlas purviem. No sākuma jau bija ļoti skaisti – aizaugušie purvi, govis „līdz padusēm” ūdenī, simtiem putnu... Stājāmies ik pēc piecām minūtēm, lai fotografētu. Bet tad pēkšņi ceļš šausmīgi sabojājās. Joprojām bija skaisti, bet nebija laika uz neko skatīties, jo nepārtraukti vajadzēja uzmanīties, lai neiebrauktu kādā bedrē, un tās tur bija pamatīgas, dažas bija platākas par pašu ceļu, Henrijs pēc tam nosauca to par vissliktāko ceļu pa kādu viņš jebkad ir braucis. Sevišķi jautri kļuva, kad palika tumšs, bet tad mēs bijām nokļuvuši uz ceļa ar lielāku satiksmi un vienkārši lēni sekojām pārējiem auto, no kuriem varēja ērti noskatīties pa kādu trajektoriju vislabāk apbraukt bedres. Vienā brīdī uz ceļa pamanījām bruņurupuci un apstājāmies, lai noceltu viņu no ceļa, un tikai tad sapratām, ka varbūt tā bija kļūda, jo mēs taču nezinājām kurā pusē tas bruņurupucis gribēja nokļūt, varbūt viņam visa diena pagāja, kamēr viņš tika līdz vidum un tagad viņam viss jāsāk no jauna... :D Pa ceļam izbraucām cauri arī pilsētai, kas nosaukta Meksikas lielākā un vienīgā (?) naftas uzņēmuma „Pemex” (sanāk tā kā „Meksikas nafta”) vārdā. Ļoti daudz augstu sienu ar dzeloņdrātīm un satriecošākā līdz šim Meksikā redzētā Ziemassvētku eglīte – kādus simts metrus augsts tornis, no kura virsotnes līdz zemei stiepjas lampiņu virtenes. Var redzēt pa diezgan lielu gabalu. Beidzot, ap astoņiem vakarā nonācām Vijaermosā. It kā liela pilsēta, bet nekā īpaša tur redzēt nav ko. Pēc iekārtošanās viesnīcā aizstaigājām līdz pilsētas galvenajam laukumam, kas izrādījās ļoti maziņš un kur sakarā ar Ziemassvētkiem bija ļoti maz cilvēku, tomēr tako un hotdogus izsalkuma remdināšanai varēja dabūt. Vēlāk aizgājām līdz upei (caur Vijaermosu tek cauri liela upe, ne tik liela kā Daugava, bet tomēr liela), bet sapratuši, ka šovakar pilnīgi nekas nekur nenotiek, gājām „mājās” gulēt. 26.12. Vijaermosa – Tustepeka – Istlāna Agri no rīta pametām Vijaermosu, uz šosejas paēdām un sākām savu ceļu Uahakas virzienā, kur mums šajā dienā bija paredzēts arī nokļūt. Jo dziļāk mēs braucām iekšzemē, jo kalnaināks kļuva un pēcpusdienā mēs jau sasniedzām kalnus – Huaresa sierru. Diemžēl tas arī nozīmēja ļoti nelielu braukšanas ātrumu un pamatīgu slodzi bremzēm. Kalnos temperatūra, protams, bija krietni zemāka nekā „lejā”, un es izvilku no čemodāna mēteli un siltās zeķes. Galu galā mēs līdz Uahakai nemaz netikām, bet apstājāmies nelielā ciematiņā kādus 50 km pirms Uahakas un bijām ļoti priecīgi par to, ka varējām apstāties, jo bremzes bija pārkarsušas un gandrīz vairs nedarbojās. Ciematiņa vienīgajā ceļmalas kafejnīcā, kas vienlaicīgi bija arī „autoosta” mēs paēdām visgaršīgākās „tortas” (sviestmaizes), kādas līdz šim Meksikā ir ēstas un pēc blakussēdētāju parauga pasūtījām arī karstās zupiņas no 10 santīmu paciņām un tēju (!), ko nebiju dzērusi kopš ierašanās Meksikā.Tad apjautājāmies par viesnīcām, izrādījās, ka tur tādas pat bija divas un pēc kafejnīcas saimnieces piecu minūšu skaidrojuma vienu no viņām mēs pat atradām. 27.12. Istlāna – Uahaka No rīta bremzes jau bija atdzisušas un mēs varējām turpināt ceļu, pirms tam iegriežoties pie ciemata mehāniķa, jo mūsu mašīna patstāvīgi slāpa, šī problēma tika atrisināta nedaudz pagriežot vienu skrūvīti motorā... Daudz vairs nebija palicis un jau ap vieniem mēs nonācām Uahakā. Iekārtojāmies viesnīcā un devāmies pie mehāniķa. Iepazināmies ar vienu vietējo, kas izrādījās nemaz nebija vietējais, bet gan no Meksikas ziemeļiem. Viņš mūs aizveda pie mehāniķa, kas maina izpūtējus. Sporta izpūtējs ar savu sporta izpūtēja troksni jau mums bija pamatīgi apnicis, tāpēc nopirkām jaunu. Devāmies skatīties pilsētu. Izstaigājām centru, pasēdējām Sokalo (galvenajā laukumā), aizgājām uz pāris muzejiem un tad jau mums vajadzēja doties atpakaļ pie mehāniķa. Pie viņa paspējām tieši laikā, īsi pirms darbnīcas slēgšanas. Tad bija doma uzbraukt ar mašīnu kalnā, pilsētas vidū, kur katru gadu notiek tradicionālo deju festivāls Gelagetsa, bet mēs apmaldījāmies mazajās šaurajās ieliņās, un, kamēr meklējām ceļu, saulriets jau bija nokavēts. Beigu beigās izdomājām aizbraukt uz kino. 28.12. Uahaka Pilsētas apskate 2, vislielākais brīnums, protams, bija pilsētas lepnums – Santodomingo klosteris, kurā tagad iekārtots vēstures un arheoloģijas muzejs. Pēcāk vēl vairāk izstaigājām centru, pabijām mājā, kur dzīvojis Benito Huaress, laikam vienīgais Meksikas prezidents, par kuru meksikāņi ir patiešām lepni (tā kā mums Jānis Čakste). Pēcpusdienā aizbraucām uz slaveno Albāna kalna tempļu kompleksu, ko sapoteku indiāņi uzcēluši mākslīgi nolīdzināta kalna virsotnē. Tiešām skaista apkārtne, un ļoti labi saglabājušās drupas. Pēc šīs kulturālās pieredzes, ārpus drupu teritorijas, agavju laukā nosēdāmies un noskatījāmies saulrietu, tad braucām lejā, atpakaļ uz pilsētu. Vakarā tāpat kā vietējie izmetām vairākus lokus pa sokalo un saēdāmies vietējos gardumus no ielu pārdevējiem. 29.12. Eltule – Jagula – Mitla – Ierveelagua Šodien Uhakas apkārtne. Vispirms devāmies uz Eltuli, mazu ciematiņu 12 km no Uahakas, kura baznīcas pagalmā aug it kā pasaulē lielākais koks. Nekā vairāk jau arī tur nav, izņemot suvenīru tirgotājus, par kuru upuriem kritām arī mēs, jo nopirkām litru meskala (līdzīgs dzēriens tekilai, arī taisīts no agaves), taisnības labad gan jāsaka, ka īpaši viņi mūs necentās pārliecināt kaut ko nopirkt. Pēc tam braucām uz Jagulas drupām, kuras kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ nav pārāk tūristu apmeklētas. Pašas drupas nav diez ko iespaidīgas, tur ir vairāk redzamas dzīvojamo telpu atliekas, nekā tempļi, bet tās atrodas ļoti skaistā vietā. Netālu no drupām ir pakalns, kurā mēs uzkāpām, un no turienes pavērās ļoti labs skats uz ieleju. Kāpjot lejā, takas malā, mūs gan gaidīja pārsteigums – pirmā čūska, ko mēs Meksikā esam redzējuši brīvā dabā. Atšķirībā no Henrija, es pamatīgi pārbijos, viņš tikai smējās par mani un kārtīgi safotogrāfēja to čūsku, kura neilgi pēc mūsu sastapšanās aizlocījās tālāk savās darīšanās. No Jagulas mēs devāmies uz Mitlu – vēl vienām drupām, kurām blakus uzbūvēta katoļu baznīca. Šajā vietā jau bija krietni vairāk tūristu, lai gan mums Mitla patika drusku mazāk nekā Jagula. Drupas ir mazas, mazliet atgādina labirintu, un uz sienām saglabājušies ļoti interesanti ornamenti. Pēc tam pa ļoti kalnainu ceļu braucām uz Ierveelagua. Ierveelagua ir klints, kurai pāri tek avota ūdens ar ļoti lielu minerālu saturu, tāpēc ūdens virs klints "sastingst", tāpēc tur ir vairāki „sastinguši” ūdenskritumi. Ļoti skaisti. Atpakaļ pie civilizācijas devāmies jau pa citu ceļu, kurš nebija kartē, bet, pa kuru acīmredzot bija spējuši atbraukt vairāki lielo tūristu autobusu šoferi un, kā jau varēja gaidīt, tas bija daudz labāks un mazāk līkumains nekā ceļš, pa kuru atbraucām mēs. Uhakai mēs nobraucām garām jau tumsā, paēdām pa ceļam un nolēmām turpināt savu ceļu Kuernavakas virzienā, vismaz tik tālu, cik mēs varējām braukt pa maksas šoseju. Nobraucot no lielās šosejas, iebraucām mazā pilsētiņā, kurā palikām pa nakti. 30.12. Asunsiona – Kuernavaka Gandrīz visa diena pagāja ceļā. Tikai vēlu pēcpusdienā mēs beidzot iebraucām Kuernavakā. Tā kā ieradāmies tik vēlu, kad izgājām pastaigāties muzeji jau bija ciet. Apskatījuši svarīgākās baznīcas un sokalo, kur nekas īpašs nenotika, devāmies uz kino, netālu no viesnīcas, jo redzējām, ka tur rāda Vudija Allena jauno filmu. Pēc filmas pasēdējām mazliet turpat kino, kafejnīcā un pēc tam devāmies ielās. Nonācām līdz kaut kam, kas izskatījās mazliet pēc Vecrīgas, bet kas izrādījās tikai viena iela, toties ar krogiem katrā ēkā... Palikām vienā, kur pārdeva divus alus par vienu cenu... Tur ar mums iepazinās viens amerikānis, kurš tāpat kā lielākā daļa cilvēku Meksikā, mūs arī bija noturējis par amerikāņiem... Viņš arī bija atbraucis te nosvinēt Jauno gadu, jo kādas grāmatas iespaidā, kuras galvenais varonis to vien dara kā klīst pa Kuernavakas ielām un dzer. Bija jautri, bet mūsu jauniegūtais paziņa visas sarunas centās padarīt dziļi filozofiskas un intelektuālas, un mēs viņam nespējām turēt līdz. Kad palika par grūtu, gājām atpakaļ viesnīcu, kur mēs knapi tikām iekšā, jo izrādījās, ka durvis pēc pusnakts slēdz ciet (tā ir tajās lētajās viesnīcās), labi, ka durvju sargs mūs sadzirdēja 31.12. Kuernavaka No rīta izrādījās, ka mūsu mašīnai, ko mēs bijām atstājuši uz ielas netālu no viesnīcas, bija izsists stikls un no tās bija izņemti jaunie guļammaisi, kurus mēs bijām nopirkuši Uahakā un pat vēl ne reizi nebijām lietojuši. Interesanti, ka jaunā telts vai kompaktdisku atskaņotājs zagļus nebija interesējuši, viņi arī bija izņēmuši no briļļu maka manas saulesbrilles, tomēr līdzi paņēmuši nebija... Tā kā pēc vakardienas iziešanas ielās pamodāmies ļoti vēlu, paspējām tikt iekšā tikai vienā muzejā – Kortesa pilī, jo tā kā bija 2008. gada pēdējā diena, un visus muzejus agri slēdza ciet. Tad mēs nolēmām izmēģināt laimi Kuernavakas izslavēti daiļajos parkos, bet arī tos ap trijiem visus sāka slēgt ciet, varējām iekļūt tikai vienā, kas atradās tā patālāk no centra... Nu vismaz izbraukājām rajonus, kur Meksikas bagātnieki un intelektuāļi sacēluši savas villas (dzīvot Kuenavakā skaitās ļoti smalki jau kopš Kortesa laikiem). Vakarā atgriezāmies viesnīcā un sākām gaidīt to, kam mūsu izpratnē vajadzēja būt milzīgai ielu ballītei (bet tikmēr paskatījāmies televizoru (jo mums mājās tāda aparāta nav) un pagulējām). Vienpadsmitos ieradāmies sokalo ar domu, ka vieta galvenajā laukumā jāieņem tā laicīgi. Liels bija mūsu pārsteigums, kad atklājās, ka laukumā neviens nekādas labākās vietas ieņemt necenšas. Tā vietā mēs aizgājām paēst tako un iedzert atkal alu vakardienas lētajā krogā, amerikāni gan vairs nesatikām. Desmit minūtes pirms lielā brīža atkal aizgājām uz laukumu. Tagad tur bija savākušies ap 100 cilvēkiem, galvenokārt no apkārtējiem restorāniem un galvenokārt tūristi... Daudz vairāk cilvēku nemaz arī neparādījās. Izrādās, ka meksikāņi Jauno gadu sagaida mājās ar ģimeni... Nu tad mēs noskatījāmies nelielo salūtu un devāmies uz viesnīcu... 01.01. Tasko Braucām skatīties Tasko – slavenu sudrabraču pilsētiņu, kas atrodas kalnos, kurā visas mājas ir smukas un baltas, un kurā jaunu ēku celtniecība ir aizliegta. Tasko tagad ir pasludināta par nacionālo pieminekli un šajā pilsētā ir aizliegti arī krāsaini uzraksti uz sienām, līdz ar to visas reklāmas ir melnbaltas. Smieklīgi bija redzēt visādus pazīstamus zīmolus bez ierastajām krāsām, tajā skaitā „Coca Cola” un „McDonalds”. Tasko arī atrodas, kā man ceļvedī rakstīts, „viena no skaistākajām katedrālēm Meksikā”. Jā nu grezna viņa ir, par to nav šaubu. Muzeji, protams, bija ciet, bet sudraba tirgotāji tirgojās vienalga. Mums par pārsteigumu, gada pirmajā dienā darbojās gaisa tramvajs un tā nu mēs nepalaidām garām arī iespēju apskatīt Tasko „no augšas”, kurā izrādījās, ietaupot pāris latus, būtu varējuši uzbraukt arī ar mašīnu. Vakarā mēs izdomājām, ka pienācis laiks iesvētīt mūsu jauno telti un kādus 100 km no Tasko nobraucām no lielceļa vienā mazākā celiņā un tur arī to uzcēlām. Svētīšana savukārt bija ar meskalu, kā rezultātā, kad no rīta pamodāmies telts no iekšpuses bija slapja aprasojusi. 02.01. Tonatiko – Malinalko – Toluka Pēc nakšņošanas pie dabas krūts, nolēmām piestāt nelielā kūrortpilsētā vārdā Tonatiko, kur izmantojām iespēju paplunčāties (kopā ar vēl kādiem 100 cilvēkiem) karsto pazemes ūdeņu baseinā. Tālāk pa ceļam, piestājām Malinalko, no kurienes netālu atrodas klintīs izcirsts acteku templis. Kāpiens pamatīgs, bet skati atkal bija ļoti skaisti. Vakarpusē ieradāmies Tolukā, Meksikas augstākajā un es pieļauju arī, ka vienā no aukstākajām pilsētām. Tur mēs palikām ciemos pie vienas Viesmīlības kluba biedrenes Martas un viņas ģimenes. 03.01. Toluka No rīta mēs tikām nogādāti centrā, lai skatītos Tolukas centru. Galvenā atrakcija bija „Kosmovitrāls” – botāniskais dārzs, kurš ierīkots ēkā, kurai jumta un sienu vietā ir milzīgas vitrāžas. Skaisti jau tas bija, bet aukstums bija šausmīgi riebīgs, tikai ap dienas vidu palika jaukāk, tāpēc mēs pēc iespējas vairāk laika centāmies pavadīt muzejos un kafejnīcās. Pēcpusdienā mums bija sarunāts ar Martu, viņas vīru Luisu, dēlu Mišo un suni Žuljeku braukt uz „Tolukas sniegoto”, Meksikas 4. augstāko vulkānu. Pa ceļam tika nolemts paēst pusdienas, kas nebija pārāk gudri, jo, kad mēs ieradāmies pieeja vulkāna augstākajai daļai jau bija slēgta, un tā nu mums bija jāsamierinās ar nelielu pastaigu tā pakājē... Bija jauki atkal pēc ilgiem laikiem redzēt īstu priežu mežu. 04.01. Vajedelbravo – Elrosario – Okampo Pašā Tolukā mums vairs īsti nebija, ko darīt, tāpēc nolēmām papētīt apkārtni. No sākuma devāmies uz Vajedebravo, kur kalnos, mākslīga, bet ļoti skaista ezera krastos bagātnieki no Mehiko sacēluši savas villas. Vēlāk neveiksmīgi mēs mēģinājām atrast vietu, kur upes krastā redzami aizvēsturiski zīmējumi uz klints sienām, bet tad izrādījās, ka tai vietai var piekļūt tikai ar laivu, tāpēc nācās vien braukt atpakaļ un Vajedebravo. Pēc šīs neveiksmes izlēmām, ka varbūt būtu iespējams vēl paspēt līdz monarhu tauriņu ziemošanas vietai Elrosario rezervātā un devāmies uz turieni, bet diemžēl mēs atkal pazaudējām daudz laika cīnoties ar kalnu ceļiem, un, kad ieradāmies, tauriņi jau bija aizgājuši gulēt... Izlēmām, ka, ja jau reiz bijām atbraukuši, tad tauriņi jāredz un palikām pa nakti netālu no rezervāta. Ciematiņā, kas atrodas tieši blakus rezervātam, bija tikai viena ļoti dārga viesnīca, tāpēc mēs nobraucām mazliet zemāk uz Okampo (ak, bet, cik sāpīgi tādi braucieni augšā – lejā bija mūsu astoņpadmitgadīgajam dzelzs rumakam!). Tur mēs atrādām viesnīcu mūsu maciņam. Pie tam vēl izrādījās, ka ciematā ir kaut kādi svētki, kuriem par godu tika rīkots koncerts. To gan mēs skatīties nepalikām, bet no mūsu viesnīcas tik un tā visu varēja ļoti labi dzirdēt... 05.01. Elrosario – Okampo - Toluka No rīta otrais mēģinājums tikties ar tauriņiem. Pēc pusotras stundas kāpiena kalnā, mēs viņus arī satikām. Miljoniem tauriņu. Sajūtas vienkārši neaprakstāmas. Miljoniem tauriņu spārnu vēzēšana izklausās kā vēja šalkas. Kādu stundu vai divas nosēdējām, ar mutēm vaļā ar blenžot. Kāpjot lejā gan vairāk uzmanības piesaistīja kolibri un visādi citādi putni, kuri tajā mežā bija redzami. Kad nobraucām lejā, uz to pašu ciematu, kur bijām pārnakšņojuši, atkal salūza mūsu mašīna un tā atlikušo dienas daļu pavadījām pie mašīnu meistara. Vakarā atgriezāmies Tolukā. 06.01. Toluka – Mehiko Tā kā ģimene, pie kuras mēs palikām, arī bija paredzējusi braukt uz Mehiko no rīta, tad mēs izlēmām braukt kopā viņiem. Viņi izbrauca 7.00 no rīta, lai izvairītos no sastrēgumiem (laikam Mehiko viss sākas nedaudz vēlāk nekā Rīgā), bet diemžēl uz šosejas drīz vien izrādījās, ka mēs nekādi lielie braucēji neesam, jo mašīnai aizsala stikls, tā ka Marta, Luiss un Mišo dabūja turpināt ceļu vieni paši. Mēs pagaidījām, kamēr saule uzleca augstāk un tad arī braucām. Mehiko mēs apmetāmies pie Dītera – viena vācieša, arī Viesmīlības kluba biedra, ar kuru iepazināmies, kad viņš palika uz pāris naktīm pie mums Četumalā. Viņš dzīvo vienkārši fantastiskā dzīvoklī pašā Mehiko centrā, kura īpašnieks ir kaut kāds amerikāņu bagātnieks, kurš Mehiko dzīvo tikai pāris mēnešus gadā un nebija mājās, kamēr mēs tur uzturējāmies, tāpēc mēs varējām palikt viņa istabā. Mazliet papūtāmies no agrās celšanās un tad devāmies pastaigā pa lielo pilsētu. Apskatījāmies dažus muzejus. Smieklīgi, ka vislielākais cilvēku pieplūdums bija izstādē par moku rīkiem, tā arī bija vienīgā vieta, kur cilvēki cītīgi lasīja komentārus par eksponātiem un pat stāvēja rindā, lai tos izlasītu... Vēlāk, kad muzejus jau taisīja ciet, satikāmies ar Dīteru, viņš mums palīdzēja meklēt kurpes Henrijam. Diemžēl neveiksmīgi, izskatās, ka Meksikā 46. izmēra apavus nopirkt nav iespējams. Vakarā mēs taisījām vakariņas un pie Dītera ciemos atnāca vairāki cilvēki, aizgājām gulēt tikai 4 no rīta... 07.01. Mehiko, Čapultepekas parks. No mājas izgājām ļoti vēlu, mērķis bija Čapultepekas parks, ko meksikāņi uzskata par skaistāko parku pasaulē... Tur mēs paspējām tikai uz modernās mākslas muzeju, mēģinājām arī aiziet zoodārzu, bet to neilgi pēc mūsu ierašanās aizslēdza... Tad mēģinājām tikt Čapultepekas pilī, bet tā jau tika aizslēgta pirms mūsu ierašanās... Kamēr gājām mājās, sāka rietēt saule, un par godu saulrietam Dīters ar mums uzkāpa uz viņa mājas jumta (mājai kādi septiņi stāvi). Tie saulrieti Meksikās ir traki! Sarkani, sarkani. Vakarā, kamēr Dīters atpūtās, jo viņš, redz, nebija gulējis līdz divpadsmitiem dienā kā daži labi, noskatījāmies divas filmas no dzīvokļa saimnieka kolekcijas un gājām gulēt. 08.01. Mehiko Šodien tikai divi muzeji un viena izstāde. Vakarā gājām uz slavenajiem Kondesas rajona krogiem, patiesību sakot, bijām tikai vienā, un tad vēl iebāzām degunu vienā klubā, no kurienes ātri vien degunus izvilkām un nolēmām, ka Dītera dzīvoklī tomēr labāk. Dītera draugi domāja, ka mēs vēl pēc tam kaut kur vēl dosimies, bet mēs jau zinājām, ka tur tas viss arī beigsies. Kā Dīters vēlāk par mums pareizi secināja, mēs neesam pārāk lieli ballīšu cilvēki. 09.01. Mehiko Aizbraucām apskatīt Davida Sikeirosa poliforumu (liela konferenču zāle, kurai sienas (ārējais un iekšējās) apgleznojis slavens meksikāņu murālists), nemaz nebija tik iespaidīgi kā grāmatās bija izskatījies... Pēc tam aizbraucām līdz Sananhelai, kas kādreiz bija atsevišķs ciematiņš, bet ko tagad ir aprijusi Mehiko pilsēta, tomēr ciematiņa vēsturiskais centrs ir saglabājies neskarts. Tagad Sananhelā dzīvo daudzi meksikāņu bagātnieki, bet mēs tur nebraucām skatīties bagātnieku namu sienu (tās gan tur ir pamatīgas, dažas bija līdz 5 metrus augstas...), bet Diego Riveras un Frīdas Kālo māju. Tur gan īpaši daudz nebija ko redzēt, tāpēc mēs atkal pievērsāmies bagātnieku savrupnamiem un baznīcām... Vakarā ar Dīteru gājām uz „lucha libre” – meksikāņu vrestlingu, kas te ļoti populārs sporta veids. „Brīvās cīņas” dalībnieki valkā maskas un rāda pekstiņus – it kā cīnās, bet patiesībā izliekas. Man likās ļoti garlaicīgs pasākums, bet ļoti interesantāk bija vērot līdzjutēju patiesās emocijas, vismaz kaut kas īsts. 10.01. Puebla Tālāk sākām virzīties vairāk uz dienvidu pusi un Pueblā apciemojām Agniju, kura saņēma to pašu Meksikas valdības stipendiju pirms pāris gadiem un iedvesmoja arī mani pieteikties. Viņa tagad ir precējusies ar meksikāni Nereo, un tā nu mēs ieradāmies uz pāris dienām pie viņiem paciemoties un, protams, arī apskatīt Pueblu. Pirmajā dienā mēs apskatījām centru un dažus tirdziņus. Pamēģinājām pameklēt Henrijam kurpes, bet atkal bez rezultātiem. Vakarā gājām pie ciemos pie Agnijas un Nereo draugiem. Vakara gaitā mēs varbūt ne gluži pieklājīgi izveidojām savu latviešu galdiņu, kas vēlāk vienkārši kļuva par galdu ar meksikāņu un latviešu daļu. 11.01. Puebla. Svētdiena – tirgus diena. Sapirkāmies visādus vajadzīgus un nevajadzīgus niekus un vienkārši vērojām kā notiek tirgošanās un ko tirgo. Meksikāņu kaulēšanās īpatnības – ja pēc tevis nosauktās cenas pārdevējs tev kaut ko nepārdod un tu aizej prom, ļoti iespējams pēc pusstundas viņš tevi atradīs atkal un būs jau pārdomājis. Cita starpā redzējām ceļojošo ielu aktieru izrādes fragmentu (šie bija diezgan, ņemot vērā, ka naudu pelnīja tikai ar izrādēm un bija pamanījušies atbraukt no pašas Argentīnas). Vakarā gatavojām vakariņas un dzērām vīnu. Bijām nopirkuši divas filmas, bet tā kā vakariņu gatavošana un pēc tam vīna dzeršana ievilkās, tad tā arī nevienu nenoskatījāmies. 12. Puebla, Tonancintla, Čolula Šodien pievērsāmies vairāk Pueblas apkārtnei. No sākuma kopā ar Agniju aizbraucām apskatīt ārkārtīgi dekoratīvu baznīcas interjeru mazā ciematiņā – Tonancintlā, bet, pirms mēs tur tikām iekšā, vajadzēja pagaidīt, lai beidzas dievkalpojums, kas, pēc visa spriežot, bija veltīts Gvadalupes jaunavai. Pēc tam braucām skatīties Čolulas piramīdu, kuras bāze nemaz nav vēl atrakta un izskatās vienkārši pēc pakalna, un kuras augšpusē ir uzbūvēta baznīca. Īstenībā tas pakalns ir lielākā piramīda pasaulē. Šī bija vienīgā piramīda, kurā mēs līdz šim esam varējuši tikt iekšā paklaiņot mazliet arī pa tuneļiem. Vakarā mājās izdomājām taisīt rasolu un beidzot noskatījāmies vienu no filmām. 13.01. Puebla - Frontera 13. datums un otrdiena (un nevis piektdiena) ir nelaimīgā kombinācija meksikāņiem un tāda tā izrādījās arī man, būs turpmāk jāuzmanās... Mēs sākām braukt mājās, pa ceļam apstājāmies kādā kafejnīcā, es negribēju mašīnā atstāt somu un fotoaparātu (jo mums jau bija tas gadījums ar izdauzīto logu) un paņēmu līdzi. Somu ar fotoaparātu es noliku uz blakus krēsla, bet līdz maltītes beigām es paspēju par tiem aizmirst. Atcerējos tikai 600 km tālāk pilsētiņā, kur mēs pārnakšņojām, krāmējot ārā mantas no mašīnas un saprotot, ka kaut kā trūkst... Atpakaļ nebraucām, jo mums pat īsti nebija pārliecības, kurā vietā bija tā nelaimīgā pietura un nebija vēlēšanās atkal maksāt par benzīnu un maksu par ceļa lietošanu, tā nu mēs nolēmām turpināt bez fotoaparāta, pēdējās nedēļas bildēm, dažiem simtiem peso, manām apliecībām un kredītkartēm... 14.01. Frontera – Četumala No rīta varējām apskatīt, uz kurieni bijām atbraukuši pa tumsu – pabraucām mazliet atpakaļ un šķērsojām tiltu, kas savieno tās pašas upes krastus, kas tek caur Vijaermosu, bet, savienojusies ar vienu citu upi, nu jau izskatās līdzvērtīga Daugavai. Uz Četumalu bijām izdomājuši braukt pa savādāku ceļu, nekā pirms tam. Redzējām purvus, Atlantijas okeānu, bieži vien katru savā ceļa pusē. Jo vairāk uz dienvidiem braucām (tuvāk Gvatemalas un Belizas robežām), jo biežākas kļuva armijas kontroles un jo dīvainākus jautājumus viņi mums uzdeva, sākot no „cik maksāja mašīna”, beidzot ar „vai es zinot, kurā gadā ir dzimis Henrijs”. Pa ceļam mašīna atkal sāka niķoties, no rīta mums vajadzēja viņu iestumt, jo laikam, bēdājoties par fotoaparāta zaudējumu, bijām atstājuši ieslēgtas gaismas ,un bija nosēdies akumulators, tad vienā brīdī uz šosejas mašīna ņēma un vienkārši apstājās... Bet nekā tāda, ko nevarētu salabot ar kurpes papēdi. Ap septiņiem vakarā mēs bijām atpakaļ Četumala, kura pretēji mūsu cerībām mūs sagaidīja ar lietu un vēsumu (Četumalā parasti ir ļoooti karsti un, izņemot septembri un oktobri, līst reti). Paldies par uzmanību! Bildes: http://picasaweb.google.com/henrijs.seso/Gargabals#


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais