Atgriešanās Neringā

08.06.2017
5 min lasīšanai
15 foto

Doma vēlreiz atgriezties Neringā galvā pazibēja jau pirms 2 gadiem, kad vienā dienā izskrējām cauri diviem lielākajiem Kuršu kāpas ciematiem - Nidai un Jodkrantei, un sajutām mazuma piegaršu. Kā katru gadu, arī šogad, par ikgadējo pašplānoto braucienu domājot, šī doma atkal pielavās. Nolemjam, ka šogad atpūta būs mierīga un nesteidzīga - mierīgi izstaigāsim Nidu, pasēdēsim krodziņos, aiziesim uz Nidas mazajiem muzejiņiem... Kā tad... Un tā maija beigās vienā trešdienā sešos no rīta Rīgas autoostā iekāpjam Klaipēdas autobusā, pēc 4 stundām esam Klaipēdā, turpat no Klaipēdas autoostas pēc pusstundas dodas autobuss uz Nidu, ar prāmi pārceļamies uz Kuršu kāpu un vēl pēc stundas esam klāt. Esam laikam izmēģinājušas visus transporta veidus, ka tikt uz Nidu - pirmo reizi braucam ar kuģīti, atpakaļ ar autobusu līdz prāmim Smiltainē un pāri ar parasto prāmi, šoreiz mūs ved pāri ar visu autobusu. Nida - lielākais Kuršu kāpas ciems - sagaida ka vienmēr skaista un sakopta. Nedaudz pamaldamies, kamēr atrodam savu norezervēto viesu māju - jāsaka gan, ka uz reklāmas bukleta tā izskatījās pavisam citāda - bet tā kā cena ir pat ļoti pieņemama - 12 eiro no cilvēka pa diennakti, ir mini virtuvīte un duša, viss ir kārtībā. Noliekam somas un dodamies vēlreiz apciemot Kuršu kāpu. Piekritīšu uzskatam, ka Kuršu kāpa ir viena skaistākajām vietām Baltijā. Savus iespaidus aprakstīju jau iepriekšējā reizē, ja interesē - https://www.draugiem.lv/blogs/post/Lietuva-Klaipeda-Palanga-Kretinga-Nida-Jodkrante_13553505 Uzkāpjm Pārnidas kāpā (vai Pārnidžas) - latviskais tulkojums dažādos avotos ir atšķirīgs. Kāpa ir iespaidīga, pārvietoties drīkst tikai pa noteiktām gājēju takām. Tam ir vairāki vērā ņemami iemesli - plūstošās smiltis, kas pirms gadu desmitiem ir aprakušas dažus ciemus, Krievijas robeža, kad nezini, kurā brīdī tu kļūsti par robežpārkāpēju un galu galā, kas notiks, ja katrs, kam ienāks prātā, te rīkos pikniku ua gaļu un aliņiem. Par Kuršu kāpas unikalitāti lieciina arī fakts, ka tā ir iekļauta UNESCO Pasaules dabas mantojumu sarakstā. Izstaigājušas Pārnidas kāpu, pa meža takām dodas uz pretējo Kuršu kāpas pusi - uz atklāto Baltijas jūras krastu. Vējš pūš un smiltis dzied zem kājām. Ūdens auksts. Saprotam, ka šovakar te jāatgriežas sagaidīt saulrietu. Pa dabas parka takām ejam atpakaļ uz Nidu. Citi šo laiku sauc par ceriņu ziedēšanas laiku, man tā vien gribās to nodēvēt par priežu un egļu čiekuru vaļā vēršanos laiku. Visas egles un priedes pilnas ar jaunajiem čiekuriņiem dažādās veidošanas stadijās. Pa ceļam ieraugam Nidas bāku - atrodas 52 metru augstā ar mežu apaugušā kāpā, ko sauc par Urbo kalnu. Bākas augstums ir 79 metri virs jūras līmeņa, redzamība - 22 jūras jūdžu attālumā. Laikam jau tas ir daudz. Apkārt bākai ierīkots apūtas laukums ar soliņiem. Nokāpjam atpakaļ uz Nidas ciematu - viss ciemats ietinies ceriņu smaržu mākonī. Tos no sākuma sajūt, pēc tam ierauga - tie nav tikai atsevišķi krūmi, tie ir ceriņiem apauguši kalni. Beidzot gribās ēst. Nidas centrā ēstuvīšu pietiekami, vienā tādā pasūtam lietuviešu tradicionālo pavasara ēdienu - auksto zupu ar vārītiem kārtupeļiem. Ejam gar promenādi uz viesnīcas pusi vēlreiz apbrīnojam Nidas spēju saglabāt Kuršu kāpai tipisko arhitektūru - visbiežāk tās ir divstāvu koka ēkas, uzturētas lieliskā kārtībā, nokrāsotas tipiskajā sarkanīgi brūnajā krāsā, tādas pašas krāsas dakstiņu jumti, izrotātas ar lietuviešiem raksturīgajiem kokgiezumiem. Ar skumjām atceros Jūrmalu...Asarus...Kāpu ielu... Uz jautājumu, vai jūra ir tālu no mūsu apmešanās vietas, saņemam atbildi - nē, tepat blakus. Blakus - tas izrādās apmēram 2 km gājiens pa mežu. Pa ceļam pamanam stirnu, kas dziļdomīgi mūs nopēta un nesteidzīgi dodās savās gaitās. Vāvere arī kādu ceļa gabaliņu mūs pavada. Esam nedaudz par agru, saulei līdz rietam vēl kāda pusstunda gaidāma. Jūra tukša, sezona vēl nav sākusies, tikai vējš plosās un smiltis ejot gurkst - vai dzied - ko nu kurš saklausa. Sagaidām saulrietu, uz kāpas pagaidām, kamēr pēdējie stari pazūd aiz horizonta un jau pa satumšo meža taku dodamies atpakaļ. Nākošā dienā dodamies izbraucienā ar riteņiem. Veloceliņš izbūvēts paralēli vienīgajam Kuršu kāpas autoceļam, bet vairāku km attālumā no tā. Saimnieks piešķir mums karti, atzīmē apskatāmās vietas, iznomā riteņus un novēl laimīgu ceļu. Veloceļš ir vienkārši fantastisks - vijas cauri mežiem, ainavas viena nomaina otru - mežiem noaugušas kāpas mijas ar nelieliem purviņiem, tīru priežu mežu nomaina necaurbrienami brikšņi, brīžiem ceļš pietuvojas ūdens malai, kur atrodas putnu vērošanas torņi. Pirmā norāde ir uz Vecekrugo kāpu - otrā pēc lieluma augstāka Neringas kāpa - 67 metri virs jūras līmeņa. Nogriežamies no veloceļa. Norāde - apmēram 2 km. Pirmie 500 metri pa gludu meža taku, pēc tam sakās ceļš augšup... fūūū...uzstūmāmies. Bija vērts. Neviena cilvēka, biezu mežu noaugusi kāpa un miglas vāli zem mums. Nedaudz sirreāls skats. Šeit var tikt tikai ar kājam vai ar riteni, autoceļa te nav. Lejā jau noripojam pavisam viegli un turpinam ceļu. Izbraucam caur nelielu ciematiņu Preila, un nogriežamies uz Agilas kāpas pusi. Kaut kā neredzam un pabraucam garām ieejai dabas parka teritorijā un pa veloceliņu aizbraucam līdz Agilas kāpas pieturvietai. Pieturvieta ir, bet ieeja līdz kāpai norobežota, klāt netiekam, apskatām tikai no vienas puses. Braucot atpakaļ, ieraugām ieeju dabas parkā, bet, izskatās, ka riteņi jāatstāj ārpusē - vismaz man radās tāds iespaids. To darīt neriskējam, tie tomēr nav mūsējie. Pie ieejas vietējais lietuviešu uzņēmējs izveidojis savu biznesu - mašīnas aizmugurē ievietots kafijas automāts. Tiekam pie laba kapučīno meža vidū, atveras otrā elpa un dodamies tālāk. Aizrullējam līdz Pervalkai - nelielam ciematam, es to nodēvētu par mazo Nidu. Tūlīt aiz ciemata, uz mākslīgas salas atrodas Pervalkas bāka - kā rotaļlieta, tikai 14 metru augsta, celta ap 1900.gadu. Braucot cauri Pervalkai, saprotam, ka būtu laiks kaut ko apēst. Ieraugam uzrakstu "Supermarket". Virzoties norādītajā virzienā nonākam pie mazas piparbodītes ar ar ļoti sirsnīgu pārdevēju. Zivju neesot, bet mums tiek piedāvāti visi iespējamie lietuviešu sieri un saldumi, un, ja vēlamies, uzvarīšot arī kafiju. Rezultātā sēžam nojumītē pie veikala, ēdam tiešām garšīgu kūpinātu sieru ar garšvielām, piedzeram vietējo kefīru un saldajā apēdam aprikozes. Veloceļā satikto cilvēku nav daudz, bet visi smaida, draudzīgi sveicina, sak - savējie. Pabraucot garām dažiem ārzemju tūristiem, patīkami dzirdēt - hello, madam! Pervalkā vēl apskatām vietējo promenādi ar peldošiem gulbjiem ar mini ostu vietējām jahtām. Pervalkā viss ir miniatūrs - bāka, veikals, promenāde, osta...Tad virzamies atpakaļ uz Nidas pusi. Pāris km attālumā no Pervalkas atrodas neliels bijušais zvejniekciemats - Preila. Preilā ir tikai viena centrālā iela, abās pusēs ir gan gadsimtu vecas ēkas, gan arī vēlākos laikos celtas. Arī šeit, tāpat kā visā Kuršu kāpā ir saglabāta tipiskā arhitektūra. Netālu no ciemata pamanām vēl dažus māju pudurus. Vienā, acīmredzot, dzīvo kāds koktēlnieks - viss dārzs interesantos koka veidojumos - galdi, krēsli, sēnes, rūķi, koka stumbros izgriezti tēli. Tuvojamies Nidai. Pēdējie 5 km ir visgrūtākie. Dzirdu, ka mans organisms aizvainots čīkst - ko es tev esmu nodarījis, ka tu ar mani tā...Pieredzējušiem velobraucējiem šis attālums noteikti ir smieklīgs, man pēc ziemas pārtraukuma 40 km liek sevi manīt...Atdodam riteņus un lēnām izmetam līkuma pa promenādi. Lēnām tāpēc, ka ātri nesanāk. Aizejam līdz mola galam, pavērojam neskaitamās kaijas, pīles, gulbjus, gārņus un citus ūdensputnus, kas te ir apmetušies uz dzīvi. Gulbju mamma perē mazuļus, blakus brīdinošs uzraksts - putnu perēšanas vieta, uzmanīgi, putni var kļūt agresīvi! Vēl pēdējie fotoskati uz Nidu - rodas iespaids, ka katrā māja dzīvo diplomēts daiļdārznieks un interjerists. Rīt dodamies atpakaļ uz māju pusi. Lēmums braukt uz Klaipēdu 9-os no rīta, tiek atcelts, jo - pirmkārt, smeldz vakardienas muskuļi, otrkārt, līst lietus. Braucam 10-os. Pa to laiku lietus pārstājis līt, un organisms arī pieradis. Nidas autoostā vēlreiz pārliecinos par senu patiesību - nevajag dzīvē lietot teicienu - "es nevaru saprast, kā tas var būt" - attiecībā uz sevi es nevarēju saprast, ka var pamanīties WC podā noslīcināt telefonu. Tagad zinu - ja to ieliek džinsu aizmugurējā kabatā...Pirmajā mirklī likas, ka glābts - ķēru, sausēju... fūūū, strādā... Ar autobusu aizbraucam līdz Smiltainei, tur ar prāmi pārcēlamies uz Klaipēdu. Klaipēdā jau vairākkārt būts, tāpēc nolemjam uzrīkot nelielu šopingu Klaipēdas Akropolē. Tūrisma informācijas centra darbinieces laipni piedāvā atstāt somas pie viņiem, un dodamies lielveikala virzienā. Vienreiz jau vīlos Viļņas Akropolē, šoreiz tas ir arī Klaipēdas Akropolē - parasts lielveikals. Liktenis man min uz papēžiem - lai neatkārtotos situācija ar telefonu Nidā, Akropoles WC to nolieku blakus uz papīra turētāja. Nu ko...paldies tai jaukajai lietuviešu meitenei, kas labu gabalu man skrēja pakaļ pa veikalu, lai to atdotu...Telefonam tāda attieksme apnika un beidzot pietika - uzkārās ekrāns... Vakarā pēc desmitiem esam Rīgā. Rezumē - 3 dienās nostaigāti 52 000 soļi, ar riteni nobraukti apmēram 40 km. Tā laikam bija tā ieplānotā nesteidzīgā atpūta... Vairāk bildes galerijā.

Doma atgriezties vēlreiz Neringā jau pazibēja pirms vairākiem gadiem, kad viena dienā izbraucām Kuršu kāpas 2 lielākos ciemus - Nidu un Jodkranti, un palika tāda kā mazuma piegarša.

Atrodamies pie pašas Krievijas robežas. Tālāk - Kaļiņingradas apgabals.

No šīs kāpas jau skatāms atklātās Baltijas jūras krasts

Otrā dienā izīrējām riteņus un dodamies velobraucienā no Nidas līdz Agilas kāpai.

Skats ir fantastisks - atrodamies virs miglas vāliem...

Pervalkas bāka atrodas aiz Pervalkas ciemata uz mākslīgas salas. Maza, simpātiska bāciņa, tikai 14 m augsta, celta ap 1900.gadu

Pudurī pie mola gulbji perē mazuļus. Blakus brīdinošs uzraksts - uzmanību, putnu perēšānas vieta, nenāciet tuvu klāt, tas var būt bīstami!

Atgriešanās Neringā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem