Peru & Galapagu ekspedīcija 8: Trujillo - "Salvadora Dali pilsēta" un seno impēriju krustceles

  • 4 min lasīšanai
  • 22 foto
Esmu sasniedzis Peru ziemeļdaļas galveno centru un valsts trešo lielāko pilsētu - Truhiljo (Trujillo). Tā tika dibināta tālajā 1534. gadā, mazāk kā 2 gadus pēc liktenīgās Kahamarkas kaujas un pirmā Francisko Pizarro randiņa ar inkiem. Truhiljo tika nosaukta pa godu Pizarro dzimtajai pilsētai Spānijā, tāpēc tā nevarēja būt kaut kāda tur necila pilsētele, tai bija jākļūst par vienu no Jaunās Spānijas centriem. Truhiljo nelika Pizzaro vilties, tā drīz vien kļuva par galveno Klusā okeāna ostu starp Limu un Panamas pilsētu, no kurienes uz Spāniju garajā ceļā devās ar dārgumiem pildītās spāņu galeonas. Arī arhitektūras ziņā Truhiljo izcēlās, radot savu unikālu stilu - ar krāsainiem namiem, režģotiem logiem, grebtiem koka balkoniem, krāšņiem māju portikiem un dzelteniem dievnamiem Jūs neatradīsiet otru tādu pilsētu visā Dienvidamerikā. Īpaši šai ziņā izceļas ar krāsām žilbinošais Plaza de Armas jeb galvenais Truhiljo laukums - tas ir gandrīz kā no pasaku grāmatas izkāpis jeb no kādas Salvadora Dali gleznas. Uz plašā laukuma atrodas kādas 20 krāsainas ēkas un pie katras no tām gribās apstāties un nobildēt. Nav šaubu, es Truhiljo Plaza de Armas ierindotu starp pasaules desmit skaistākajiem laukumiem. Tomēr Trujillo vecpilsēta un laukums ir tikai pievienotā vērtība jeb bonusiņš, bet ne patiesais iemesls kādēļ ceļotāji iemaldās šai pasaules malā. Galvenais iemesls ir divas Peru TOP arheoloģiskās vietas, kas atrodas pilsētas pievārtē - Chan Chan un Moche ar Saules un Mēness piramīdām. Tās abas ir bijušas galvaspilsētas antīkām impērijām - pirmā Čimu (Chimu) kultūrai, bet otrā Močes (Moche) civilizācijai. Par Močes impēriju jau pieminēju saistībā ar bagātībām, kas tika atrastas kapenēs pie Sipana ciema Chiclayo apkārtnē. Arheologiem joprojām nav vienprātības vai Sipana un Moče abas bija Močes civilizācijas galvaspilsētas vienlaicīgi, tādējādi sadalot impēriju vai arī katra no tām savā periodā. Tomēr par vienu arheologi nešaubās, Močes pilsēta pie Truhiljo ar varenajām Huaca Sol y Luna jeb Saules un Mēness piramīdām bija galvenais impērijas reliģiskais centrs. Šeit var pārliecināties, ka Močes kultūra bija ne tikai lieliski juvelieri un keramiķi, bet arī arhitekti, jo abas, no kleķa ķieģeļiem celtās piramīdas ir labi pārlaidušas daudzos gadsimtus aizmirstībā un tuksneša smiltīs. Turklāt Močes Saules templis, kura celtniecībā tika izmantoti 140 miljoni kleķa ķieģeļu ir lielākā piramīda Dienvidamerikā un lielākā māla piramīda vispār pasaulē. Pie Saules piramīdas arheologu darbi vēl turpinās, tāpēc to tikai no distances var apskatīt, savukārt vecāko un interesantāko Mēness piramīdu, gan var krustām šķērsām izložņāt. Tā bija galvenā sakrālā celtne visā impērijā, no tās pirmsākumiem 1. gs. līdz 7. gs., kad Močes piemeklēja dabas katastrofas un tie nolēma sūtīt Mēnesi ellē ratā un labāk vērsties un pielūgt Sauli. Mēness piramīda tika celta Močes civilizācijas svētākā kalna Cerro Blanco pakājē, kurā mājo to galvenais Dievs un visuma radītājs, kuram tika upurēti cilvēki un ziedotas asinis. Nojumes, kas šeit sabūvētas, lai pasargātu celtni un oriģinālos, krāsainos gleznojumus nedara to diez ko pievilcīgu, bet pati piramīda ir nudien interesanta. Tā tika gadsimtu garumos paplašināta 5 reizes un katru reizi tā tika kā sīpols apmesta ar māla ķieģeļu kārtu un apgleznota no ārpuses, tādējādi kļūstot arvien platākai un augstākai. Pēdējās jeb jaunākās kārtas gleznojumus un gravējumus laiks nebija žēlojis un arheologiem pat nebija nojausmas, ka piramīda vispār tika apgleznota, līdz 90.-tajos gados nolobot 5. kārtu tie atklāja krāšņus, vairāk kā 1500 gadus senus dekorējumus 4. kārtas sienas, kurus vēlākā apbūve bija pasargājusi no lietus un smiltīm. Tagad visa Rietumu siena ir pilnība attīrīta paverot iespaidīgu skatu ar 6 piramīdas pakāpieniem, kurus klāj oriģinālās freskas. Turklāt Mēness templis, nav vienkārši piramīda, bet gan plašs reliģiskais komplekss, kurā atradās priesteru un valdnieku zāles, svētnīcas un altāri, privātās un publiskās upurēšanas telpas, kā arī blakus tai plašs ceremoniālais laukums, kas arī bija daļa no kompleksa. Pēc Močes kultūras pagrimuma ilgi tukša vieta Peru nepalika, jo bijušās impērijas teritorijās ap 9. gs. izveidojās divas jaunas civilizācijas - Sikanas un Čimu impērijas. Čimu impērijas galvaspilsēta bija Chan Chan, otra lielā arheoloģiskā vieta Truhiljo pievārtē. Arī tā tika celta no kleķa ķieģeļiem un tad apmesta ar dažādiem gravējumiem, tomēr El Ninjo un masīvas lietusgāzes to nav žēlojušas. Tā esot bijusi varena pilsēta, kas pletusies 20 kv.km platībā veidojot lielāko pirms Kolumba perioda pilsētu abās Amerikās un lielāko kleķa pilsētu vispār cilvēces vēsturē. Tikai pavisam niecīga daļiņa no dižās pilsētas ir attīrīta no smiltīm un atjaunota, tomēr, lai to apskatītu ir nepieciešama gandrīz pilna diena. No tempļiem visiespaidīgākais ir Huaca Arco Iris jeb Varavīksnes templis, kuru arheologi tā nosaukuši, jo tā gravējumos dominē varavīksnes ar mītiskiem radījumiem. Savukārt no daudzajām pilīm tikai viena ir attīrīta un daļēji atjaunota - Nik-An pils. Šī L burta formas pils ar iespaidīgiem 15 m augstiem mūriem ir grandioza savos izmēros, bet tai pat laikā tā esot bijusi viena no mazākajām Chan Chan rezidencēm, kuru visdrīzākais apdzīvojuši priesteri, ne valdnieka ģimene. Tās sienas rotā flīzes un gravējumi ar viļņiem, zivīm, ūdens putniem un jūras dzīvniekiem tādējādi norādot uz ciešo saikni ar okeānu, kura krastā Chan Chan arī atrodas. Savukārt, galvenais Ceremoniālais laukums ir mistērija, jo tā sienas dīvainā kārtā rotā vāveru attēli, kuras šai apkārtnē nemaz nav sastopamas. Tāpat tikai Čimu arhitektūrai raksturīga iezīme bija ēkas veidot ar rombveida nišām, pa kurām var cirkulēt vējš atvēsinot tuksnešainajā, karstajā klimatā. No 9.gs. Čimu impērija ar katru simtgadi pieņēmās spēkā un bagātībā līdz 1370. gadā tie iekaroja Sikanas kultūras zemes. Tomēr to prieki nebija ilgi, jo gadsimtu vēlāk, 1471. g. čimu nespēja nosargāt savu impēriju kareivīgo inku priekšā. Inki bija toleranti un ļāva čimu saglabāt savas lielās bagātības, bet vajadzēja tik pie horizonta parādīties Pizzaro, kā vērtīgie zelta un sudraba izstrādājumi tika konfiscēti un pārkausēti stieņos uz neatgriezeniskiem laikiem. Bet kad diena ir beigusies, tad nedrīkst palaist garām saulrietu Huanchaco zvejnieku ciematā, kas popularitāti iemantojis ar savām daudzajām niedru laivām tās pludmalē. Šādas laivas izmantoja senās Peru civilizācijas un Tūrs Heijerdāls savā Kon-Tiki ekspedīcijā, kā arī atsevišķi zvejnieki ar tām turpina zvejot arī 21. gs. P.S. Tikai viena lieta Truhiljo apmeklējumā radīja vilšanās sajūtu. Šogad martā Ziemeļperu pēc 20 gadu sausuma perioda skāra pamatīgi lieti un tiem sekojoši plūdi. Gatavojoties tiem Truhiljo arheoloģiskās vietas tika apklātas ar jumtiem, lai pasargātu antīkās celtnes. Tas, protams, ir labi un saprotami, bet tai pat laikā jumti ar stabiem ne tikai bojā skatu un izskatās nefotogēniski, bet saulainā dienā kāda trāpījās manā gadījuma tā ir fotogrāfiskā katastrofa - konstrukcijas met tumšas ēnas, kas kopā ar sauli veido mākslīgi pilnīgi nevajadzīgus un bildes bojājošus kontrastus. Vai tās stalažas un jumti paliks arī turpmāk nākotnē, lai profilakses nolūkos sargātu senās celtnes, neviens pagaidām nespēj pateikt. Jānis Kreicbergs no Peru


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais