Mans (un Animas) garais piedzīvojums. Pirmā daļa - Bali.
Iesākumā bija vārds Tas bija 2015. gada janvāris. Gada pirmais Animas mēģinājums, kurā Laura stāsta par saviem (mūsu) jaunajiem plāniem un iecerēm. Godīgi - es tajā mēģinājumā nebiju. Bet to Andas zvanu gan atceros - kā man acis iepletās apakštasīšu lielumā, sirds kāpa ārā pa muti, bet prāts neticēja tam, ko ausis dzird. Un tad pirmais sajūsmas sauciens vīram: mēs braucam uz Austrāliju! Sākumā jau tas laiks likās bezgala ilgs, bet redz - viss paiet! Pienāk un paiet. Toreiz prātā rēķināju - ai, Undīne ies jau 9. klasē, tas ir tik tālu!!... Un tagad Undīne beidz 9. klasi un šis Lielais Notikums jau ir pagātne... Toreiz baudīju rimto mājas dzīvi, kad nav ikdienas skriešanas uz darbu. Jā, materiālie apstākļi bija tādi, kādi bija.. Bet jau toreiz es sapratu - čerez ņemogu, bet es braukšu! Braukšu, lai ko tas man prasītu! Un te MILZĪGS PALDIES manam vīram un manai mammai. Būtībā viņi bija mani galvenie gan morālie, gan finansiālie atbalstītāji, lai es tiktu šajā manas dzīves līdz šim visgarākajā ceļojumā. Tad sekoja plāni, ieceres, domas un mēģinājumi. Mēģinājumi, domas, ieceres un ieceru maiņa. 2016. gada kora vasaras nometnē sākām mācīties Austrālijas koncertprogrammu, bet jau septembrī ķērāmies klāt pilnīgi citiem skaņdarbiem un gatavojām jau pilnīgi citu programmu. Teiksim tā - nekas šai dzīvē nenotiek tāpat vien. Un, acīmredzot, viss kaut kā tā salikās, ka mūsu sirdsbalsīm vienkārši bija jāaizskan līdz Austrālijai. Un tapa koncertprogramma Sirdsbalss...





































