Baltkrievija. Dublis 2

16.05.2017
10 min lasīšanai
6 foto

Baltkrievija. Dublis 2

Nu iepatikās mums pērn tā Baltkrievija. Derētu paskatīties, vai visas valsts malas viņiem vienādi akurātas. Salīdzinājumā ar iepriekšējo braucienu šogad jau pašā sākumā iezīmējas daži mīnusi. Pirmkārt, uzņemošā puse vairs nav alus brūzis. Bija paredzēts piena kombināts, bet tas mūs pēdējā brīdī uzmetis. Tā ka – nekādu degustāciju, ne veselīgu, ne neveselīgu. Otrkārt, laika prognoze attiecīgajās dienās attiecīgajās vietās rāda tikai vēsu un lietainu laiku. Tomēr brauciena gaitā pierādījās, ka visas prognozes ir galvenokārt priekš tam, lai tās nepiepildītos. Kā jau ierasts, pēc naktsbrauciena pamostamies pie Lietuvas un Baltkrievijas robežas. Rīts agrs, publikas nav daudz, no Lietuvas tiekam ārā visai raiti, bet baltkrievu robežsargi nolēmuši dienas sākumā iesildīties un aicina mūs uz kontroli ar visām somām. Laikam viņi nolēmuši tādā veidā pamosties. Vai mūs pamodināt. Kad nu esam tikuši visam cauri, laiks parūpēties par rīta higiēnu un naudiņu arī nekaitētu samainīt. Rinda pie tualetes, rinda pie bankas lodziņa. Un te nu nākamais pārsteigums – bankai sākas pusdienlaiks... ak, nē, laikam taču brokastlaiks, lodziņš aizveras, apkalpošana beigusies. Droši vien vispirms vajadzēja izstāvēt bankas rindu, nevis tualetes, bet... ej nu sazini, kas būtu radījis lielāku kaitējumu. Tā arī visa brauciena laikā neizdodas pataustīt viņu jauno naudiņu, jāiztiek tikai ar kartes norēķiniem, bet - īstenībā nekāda vaina. Ak jā, viņi beidzot tikuši vaļā no savām briesmīgajām nullēm, tagad aptuvenam piemetienam cenas atliek tikai izdalīt ar divi. Tālāk ripinām uz Grodņu, laiks pagaidām atbilst prognozēm, apmācies, pavēss un pa reizei arī uzlīst, bet nav ko lieki uzvilkties par lietām, kuras tikpat nevar ietekmēt. Grodņā mūs sagaida gide Žanna, īsta savas pilsētas patriote, stāstījumā tā vien skan vārdi “apbrīnojams”, “pārsteidzošs” un “brīnišķīgs”. Bet nu neko, pilsētiņa tīri glīta un ar senu vēsturi, až no 12. gadsimta. Pilsētā dzīvo apmēram 360 tūkstoši iedzīvotāju. Ja nu par to runā, tad Minskā varētu sadzīvot visa Latvija, i tad vēl paliktu dzīvokļi brīvi. Tādi mums tie mērogi. Vispirms apskatām pilis Nemunas krastā - Veco un Jauno - vai kas nu no viņām šodien atlicis. (Starp citu, interesanti, ka viņiem ‘Ņeman’ ir vīrietis, tātad – upis. Kā mums Abuls un Raunis.) Skaidrs, ka no 14. – 15. gadsimtā celtā nekā daudz vairs nav, pilis celtas, postītas un pārbūvētas. Šajās zemēs intensīvi saimniekojuši lietuviešu un poļu kņazi, tādus pazīstamus vārdus kā kņazs Vitauts, Stefans Batorijs, Radzivili, karaliene Bona, Augusts Poņatovskis šo dienu laikā dzirdam ne reizi vien. Grodņa bijusi nozīmīgs Reč Pospoļitas centrs līdz ar Krakovu un Viļņu, Jaunajā pilī regulāri noturētas seima sēdes, bieži sabraukuši visādi augstmaņi, kuri pilsētā sev uzbūvējuši pat 65 muižiņas vai savrupnamus. Daļa no tiem saglabājušies līdz mūsdienām, kurā nu muzejs ierīkots, kurā kaut kas cits, bet daļa, protams, gājusi zudībā. Pilis apskatām tikai no ārpuses. Vecajā pilī tagad ierīkots muzejs, bet, kad jautājam, vai saglabājies kaut kas no Jaunās pils iekārtojuma, gide kautrīgi atbild, ka tikai plānojums. Saproti, kā gribi. Katrā ziņā fasādē redzamais ģerbonis pavisam noteikti nav no Pospoļitas laikiem.

Jaunā pils.Reč Pospoļitas seima sēžu vieta. Ģērbonis frontonā gan vēl jaunāks

Grodņas īsto ģerboni pilsētai dāvājusi karaliene Bona, tajā redzams svētā Huberta briedis, kas lec pār aizžogojumu (Grodno - izcelsme no jēdzieniem ‘ograda’, ‘ograždenije’- nožogojums). Pilsētā ir arī daudz reliģiska rakstura celtņu visvisādām konfesijām – katedrāles, klosteri, sinagogas. Apskatām katoļu katedrāli, kuras pamatlicēji bijuši jezuīti. Uzcēluši veselu kompleksu, klostera saimniecību ieskaitot. Blakus katedrālei joprojām darbojas aptieka, kuru arī savulaik dibinājis jezuītu ordenis. Tagad gan tur tirgo moderno farmāciju. Un turpat blakus bijušās klostera celtnes tagad ieguvušas pavisam īpatnēju pielietojumu: tajās izvietots stingrā režīma cietums. Tepat pilsētas centrā, katedrālei pie sāna. Varbūt cerībā uz labvēlīgu gara ietekmi? Atšķirībā no Minskas kur karā nopostītās vecpilsētas mājas faktiski uzceltas no jauna, Grodņa savu vēsturisko apbūvi lielā mērā saglabājusi. Senā “greznuma iela” (‘uļica roskoši’) ar 19. gadsimta mājām arī tagad ir “tūristu muzeju” jeb iepirkšanās ieliņa. Tādas simpātiskas div- un trīsstāvu mājiņas ar kaltiem balkoniņiem. Ielas nosaukums gan ir Sovetskaja – Padomju, un aktuālais dekorējums arī galīgi nesaistās ar vēsturiskiem laikmetiem. Ar vēsturi jau nu īstenībā gan – baltkrievi atkal gatavojas Uzvaras dienas svinībām. Ielu nosaukumos vispār tāds jau piemirsts kolorīts – Ļeņina, Marksa, Padomju robežsargu... katrs sargā to vēsturi, ko uzskata par vajadzīgu. Bet nu labi, nevar noliegt, ka pilsētā par vēsturiskajiem objektiem rūpējas. Pa ceļam uz Augustovas kanāliem gide mūs grib ievest vēl vienā muižiņā, kas esot ļoti skaista, bet izrādās, ka tur sākušies restaurācijas darbi. Lai iebraucot pēc gadiem trim. Lieku reizi tiek uzsvērts, ka vēsturisko celtņu atjaunošanas programma norit saskaņā ar prezidenta dekrētu. Tātad Augustova. Nosaukums “Augustovas kanāli” gan vairāk tā kā saistās ar Poliju, bet izrādās, ka apmēram 20 kilometri no visas kanālu sistēmas atrodas arī Baltkrievijā. Izbūvēts šis ūdensceļš savulaik tādēļ, lai apietu Prūsijas noteikto muitu uz ceļiem. Tā jau vienmēr – kāds cenšas gūt labumu no tā, kas pieder, tikmēr cits domā, kā iedarbināt to, kas pieder viņam. Tagad kanāli kalpo galvenokārt atpūtai un izklaidei - izbraucieni ar kuģīti, ceļojumi ar smailītēm vai vienkārši pastaiga gar krastu, kur var apsēsties, piemēram, atpūtas vietā numur 13.

Laiks joprojām ir visai vēss un lietains, bet nu neko – kuģītis izmet līkumu pa trasi un izvadā mūs arī turp un atpakaļ pa slūžām. Krastmalā vasarīgāku laiku gaida bariņš ūdens velosipēdu. Var iztēloties, ka labā laikā dažu dienu atpūtas brauciens smailītē ar nakšņošanu teltī varētu būt patīkams. Grodņas apskates noslēgumā gide mums parāda vēl vienu pērlīti – Borisa un Gļeba jeb Kolužas baznīciņu. Nupat gan jau drusku nojucis- no 11. gadsimta vai no 1100. gadiem, katrā ziņā laikmets tiek raksturots kā „pirmsmongoļu” periods (hm, mongoļi arī Baltkrievijā bijuši?). Neliela ļoti simpātiska baznīciņa ar senlaiku auru. Tā pretendējot uz iekļaušanu UNESCO kultūras mantojuma sarakstā, tikai viena nelaime – 1853. gadā Nemuna (Nemunis!) izgrauzusi krastu un puse baznīcas nobrukusi. Tagad tas šķiet dīvaini, jo izskatās, ka upe ir tālu lejā, bet vēsturei jau laika daudz... Tad nu nobrukusī akmens siena aizstāta ar dēļiem, ko tagad nāktos atjaunot atkal akmenī. Bet tā korpusa puse, kas saglabājusies, ir patiešām ievērības cienīga. Sienas dekorētas ar majolikas plāksnītēm. Gide nolasa baltkrieviski kādu literatūras fragmentu, kurā jūsmīgi aprakstīts (cik nu saprotam), kā plāksnītes aplietas ar ūdeni, tad uzspīdējusi saule un tās iemirdzējušās. Starp ķieģeļiem sienas stiprumam iemūrēti arī prāvi akmens kluči, kas rūpīgi nopulēti. Savukārt iekšpusē var redzēt, ka sienās iemūrētas krūkas – labākai akustikai un slodzes sadalījumam. Jā, senči būvēt mācējuši un par smukumu arī domājuši. Nākamajā dienā pošamies apskatīt citas pilis, bet vispirms gandrīz stundu zaudējam meklējot, kur varētu samaksāt par maksas ceļa lietošanu. Liktos loģiski, ka attiecīgā uzparikte būtu nopērkama benzīntankā pirms maksas posma sākuma, an nē. Pēc ilgas maldīšanās izrādās, ka jābrauc nost no galvenā ceļa kaut kādā rūpnieciskā noliktavu rajonā. Lai nu kā, rīts atkal ir apmācies, bet mākoņi tādi gabalaini un nojaušams, ka “tur aiz mākoņiem ir saule”. Tādēļ ilgo neceļu laikā intensīvi piestrādāju pie pretlietus līdzekļa izsaukšanas un tas tiešām izdodas. Ap pusdienlaiku saule jau sāk karsēt un turpmākās dienas ir visnotaļ vasarīgas. Nākamā mūsu ceļā ir Miras pils no 16. gadsimta. Cēlis to magnāts Jurijs Iļjiničs, bet līdz nāvei nav paguvis pabeigt. Vecāko dēlu viņš no mantojuma izslēdzis, jaunākie arī pakāpeniski nomiruši un laiku griežos pils nonākusi brālēnu Radzivilu dzimtas īpašumā, un tikusi izmantota kā vasaras rezidence līdztekus Ņesvižas pilij. Uz Ņesvižu pēc tam, tagad apskatīsim Miru. Pils mūros ķieģeļi stiprumam likti pamīšus ar lielākiem laukakmeņiem, tādu paņēmienu saucot par „rozīņu” mūrējumu. Pēc tāda jau arī izskatās. Dienvidu sienā uz ārpusi rēgojas viens tāds akmens kā auna galva. Pēc leģendas- kamēr to no mūra neizraus, tikmēr pils stāvēs. Pagaidām neviens vēl nav papūlējies, tāpēc pils mūri arī visus laikmetu griežus pārdzīvojuši. Mūri jau gan, ko nevarētu teikt par „iekšām”. Tagad pils ir restaurēta, iekārtota un mēbelēta, bet ekspozīcijā praktiski nav neviena oriģinālā priekšmeta. Saprotams jau- gadsimti, un kari, un vispār, bet lielākos zaudējumus pils cietusi 1939. gadā pēc nacionalizācijas, kad izmēzts un izpostīts, bibliotēka sadedzināta, tikai pāris krāsnis saglabājušās. Ak jā, ir pāris oriģinālo krēslu no pils pēdējā īpašnieka garnitūras. Tie nonākuši apkārtējo iedzīvotāju mājās, bet tagad atdoti atpakaļ muzejam. Pašreizējā ekspozīcija sastāv no kopijām, kā arī attiecīgo laikmetu priekšmeti iegādāti sadarbībā ar citiem muzejiem, izsolēs un no kolekcionāriem. Starp citu – par krēsliem runājot – gide mums uzskatāmi nodemonstrē. Sievietēm domātie bijuši vienkārši koka krēsli ar taisnām atzveltnēm, kuras pie tam rotājuši izcilni kokgrebumi, tā kā sievietes neko atlaisties vis nevarējušas, visu laiku bijis jāsēž ar taisnu muguru.

Sieviešu krēsli. Izcilnais kokgriezums liek visu laiku sēdēt ar taisnu, stīvu muguru

Veči tikmēr laiskojušies plašos ar ādu tapsētos atzveltņos ar roku balstiem.

Viena ekspozīcijas telpa veltīta dažādiem piļu un nocietinājumu tipiem. Viens makets uzreiz liekas pazīstams. Kā tad – tas tak Lidas cietoksnis, kurā bijām pirms gada. Blakus var arī redzēt, kādai būtu bijis jāizskatās Grodņas Vecajai pilij. Šodien dabā vairs – ne uz to pusi. Izvadā mūs pa stūru stūriem, beidzot jārāpjas arī tornī. Trepes šauras, pakāpieni augsti un stāvi- ceļgals jāceļ gandrīz līdz zodam. Labi, ka nav pārāk garas. Galā nonākam svinību zālē pie klāta galda... ak!- tikai dekorācija... Nez, vai tajos laikos viesiem arī bija pa tām torņa trepēm jārāpjas? Blakus ir arī balles zāle, kurā jaungada balles notiekot arī tagad. Internetā tikai laikus jāpasūta biļetes un jāsagādā atbilstošs tērps. Dalības maksa 40 baltkrievu rubeļi, dalām ar 2... hmm. Varbūt ir vērts uz gada beigām pačekot: www.facebook.com/zamakmir Pēc balles zālēm vēl jānokāpj pagrabos, lai paskatītos, kur krājumi glabājušies. Un te nu mani gaida pārsteigums. Maza atkāpe: jūs taču zināt dziesmu „Šis alutiņš ir mūsu pašu”? Ai nu, noteikti esat dziedājuši: „Jo apiņi aug griezdamies Un mieži veldrē spiezdamies, Kram-bam-bam-bambulis, krambambulis!” Tad nu vopros na zasipku – kas ir krambambulis? Jūs varbūt jau zinājāt, bet es to uzzinu tikai Miras pagrabos - krambambulis ir baltkrievu šņabis. Spirts, medus un garšvielas. Pils suvenīru kioskā var nopirkt baltkrievu ēdienu recepšu grāmatiņu, kurā arī krambambuļa recepte aprakstīta. Paliek tikai jautājums- ko tas dara dziesmā par latviešu alu? Tālāk laižam uz Ņesvižu, kur Radzivilu galvenā pils. Pa ceļam gids izklāsta leģendas, kā radies Ņesvižas nosaukums. Pēc vienas versijas kņazi tajā apvidū nomedījuši lāci, ko uzreiz nav varējuši izvilkt no meža. Kad nu kalpi beidzot tam aizvilkušies pakaļ, medījums vairs nav bijis īsti svaigs, tātad- ‘ņe-svežij’. Pēc citas leģendas kara laikos ienaidnieki parasti meklējuši pilsētnieku vidū kādu nodevēju, spiegu (tolaiku valodā- vež), kas tos ievestu iekšā mūros, bet šajās vietās nevienu nodevēju nav atraduši. Tātad ‘ņest-vež’ – nav nodevēju. Kura leģenda nu kuram vairāk pie dūšas. Nu labi, spiegu nav, iepuvuša lāča nav, bet pils ir. Arī UNESCO mantojuma sarakstā, saposta un atjaunota gods godam. Protams, arī te tā vēsture raiba cauri visādām Radzivilu paaudzēm un radurakstiem. Labi, ka vismaz dažiem Radziviliem bijušas iesaukas, tā vismaz drusku var atšķirt un iegaumēt, par kuru heptmani tagad runa. Viens, piemēram, saukts par ‘sirotku’- bāreni. Bet ne jau viņš tiešām bijis bārenis. Vecāki puišeli reiz paņēmuši līdz uz kādu saviesīgu galma pasākumu un atstājuši vienu istabā, kur viņam palicis bail un garlaicīgi, un viņš sācis raudāt. To garāmejot izdzirdējis Polijas karalis un sācis bērnu mierināt „Ah ti, maļeņkaja sirotka”- ak tu, mazo bārenīt! Zēns visu mūžu bijis lepns uz šo iesauku, jo saņēmis to no paša karaļa. Citu savukārt saukuši par Riboņku. Kungs bijis liels dāmu mīlētājs, bet lāga nav varējis iegaumēt to vārdus. Tad nu drošībai, lai nekļūdītos, uzrunājis tās visas par ‘moja riboņka”- manu zivtiņ! Gudri. Arī šī pils 1939. gadā nacionalizēta, vācu okupācijas laikā te bijis hospitālis Luftvaffes lidotājiem, bet pēckara gados- sanatorija, tagad jau padomju darbaļaudīm. Līdz ar to plānojums, protams, pajaukts, un iekārta arī nav diez ko saglabājusies, bet viens interjera priekšmets visu tomēr izturējis – milzu biljarda galds. Proti, slavenas firmas ražojums, kvalitatīvs, un izcilā stabilitāte un virsmas gludums panākts, ievietojot galdā trīs milzīgas marmora plāksnes. To jau nu tad neviens nav varējis pakustināt, tā ka biljardu tajās pašās telpās spēlējuši visi - kņazi, ievainotie lidotāji, sanatorijas pacienti, un tagad apskata, bet vairs nespēlē, muzeja apmeklētāji. Aizbrauciet apskatīt jūs ar’- www.niasvizh.by Blakus pils kompleksam ir arī baznīca, hmm, kā nu lai pareizi nosauc, ‘Hram tjela Gospodņa’. Tā Kunga rumpja templis tak kaut kā īsti neskan, piedodiet... Bet ar rumpjiem – vēlreiz piedodiet – te darīšana ir. Pils īpašnieks, tas pats Sirotka, pa pasauli ceļojot apmeklējis arī Ēģipti, aizrāvies ar mumificēšanu, gribējis pat slepus atvest mājās kādu mūmiju, kas gan nav izdevies, tomēr noteicis, ka grib, lai visi pēc nāves tiktu iebalzamēti. Tā nu baznīcas pagrabos atrodas Radzivilu kapenes, ap 70 sarkofāgu, kā arī dažas urnas. Tā kā muzejs nodibinājis labus sakarus ar ārzemēs joprojām dzīvojošiem dzimtas pēctečiem, no kuriem daži reizēm brauc ciemos un pat saņēmušies mainīt testamentus, tad ir cerības, ka vēl kāds sarkofāgs arī mūsdienās varētu pievienoties. Ceļojuma pēdējā dienā dažas stundas paklīstam pa Minsku, bet tad dodamies apmēram 40 km tālāk uz miestu vārdā Dudutki, kurā izvietojies Etnogrāfiskais amatu un tehnoloģiju brīvdabas muzejs. Atsevišķās celtnēs izvietojušās visvisādu amatnieku darbnīciņas un izrādās, ka mūsu ekskursija sākas ar pašu ekskluzīvāko – pirmo licenzēto pašbrūvētā aparātu Baltkrievijā.

Etnogrāfiskais amatu un tehnoloģiju muzejs. Pirmais licenzētais samogona aparāts Baltkrievijā. Blakus skapītis ar atslēgu ražojuma glabāšanai

Pirmsākumos šķidrais iznākums ticis uzskatīts par zālēm, servēts mazās pudelītēs un glabāts pieliekamajā aiz atslēgas. Savukārt atslēgu glabājusi namamāte un večiem tur nav bijis nekādas daļas. Nujā. Kā enerģiski stāsta gide – pašbrūvēto dzīt principā varot no visa kā, kaut no taburetes, tikai pēc tam lai nebrīnoties, ka acis nerāda un kājas nestaigā. Uz galda parādās mazas glāzītes, uzkodai jāsagatavo medusmaize ar skāba gurķa šķēli virsū – uhhh! Glāzes dibenā atlikusī lāsīte jāiepilina plaukstās un jāsarīvē, tad varot sajust tā produkta aromātu, no kura dzira dzīta – taburete vai kas cits. Zināt – tiešām smaržo, šoreiz, par laimi, pēc maizes. Citā nojumē ir retro auto kolekcija – muzeja dibinātāja aizraušanās, blakus stāsta par maizes cepšanu un cienā ar maizi un sieru, kalējs rāda, kā izkalt pakavu, pie bitenieka medu gan nesviež un sveces nelej, process jāiztēlojas tikai no stāstījuma, tāpat tradicionālos pinumus no salmiem varam tikai apskatīt gatavus, toties linu kambarī audēja iesēžas stellēs un podnieka darbnīcā podnieks – viens un divi – izvirpo vāzi.

Pievērsiet uzmanību arī krūkai bildē pa labi. Šādu rotājumu iegūst, ja trauku apvārta miltos, kas izmērcēti gurķu sālījumā, tad liek apdedzināt, milti sadeg un atstāj šādu rakstu. Kas tāds nebija agrāk redzēts. Visbeidzot aizejam arī uz vējdzirnavām, kas gan arī vairs nemaļ, tikai stāv, bet blakus malēja mājiņā vēlreiz uzcienājamies ar vietējo „sālburgeru” – maize, speķa šķēle, šķipsna skābētu kāpostu un sālī apvārtīts sīpola gredzens pa virsu. Visas bildes šeit: Nez, ko mēs vēl Baltkrievijā neesam redzējuši?

Baltkrievija. Dublis 2

Baltkrievija. Dublis 2

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem