Puķu bērnu brīvdienas Šipotā.

  • 3 min lasīšanai
  • 57 foto
Katru gadu pēc Latviešu Saulgriežu veiksmīgas noballēšanās aktīvākie latviešu hipiju kultūras pārstāvji kravā ceļasomas lai dotos neaizmirstamu sajūtu virpulī, kura epicentrs ir Ukraina, Šipotas varenā ūdenskrituma teritorija Aizkarpatos. Jo tālāk cilvēks, jo skaistāka daba, bet reizi gadā šo dabisko skaistumu un mieru piepilda krāsainu un dzīvespriecīgu ļaužu pūļi, kā arī to atvases un līdzpaņemtie mīļdzīvnieciņi no vairākām pasaules valstīm, pārsvarā no: Krievijas, Baltkrievijas, Serbijas, Latvijas un ,protams, Ukrainas. Šipotā, kur dabas krāšņumā mitošie pamatiedzīvotāji ir savvaļas zirgi, putni, taureņi un citas radībiņas, mieru un mīlestību dodas smelties arī cilvēki. Ceļš līdz Ukrainai vien raisa jautru noskaņojumu un brīvdienu bezrūpīgu omu, katrs šeit ierodas citādāk: stopojot vai braucot ar vilcienu, bet bariņš latviešu līdz nometnei ir atripojuši saulaini dzeltenā busiņā. Telšu vietas izvēle un to noteikumi ir veidojušies ļoti dabiski. Lejā mājo tie, kuriem nav spēka tikt līdz augšai, jo kalna ieleja ir gana stāva un gara, kā arī tie, kuriem labpatīkas būt tuvāk veikalam, tātad lielākie dzērienu mīļi. Vidusdaļā izturīgākie, jo pa vidu mūždien ir lielākā un skaļākā rosība, ļaudis piebiedrojas bariņiem, uzspēlē kādu dziesmiņu, pastāsta stāstu, iedzer un dodas tālāk. Bet augšā ir gan patstāvīgie iedzīvotāji, kuri šeit uzturas viscaur gadu, gan arī mērķtiecīgākie šipotēni, kuriem nav šķērslis ilgā kāpšana, kā nekā pūles attaisno mērķi, skats, kas paveras no ielejas augšas pār daudzajām telšu pilsētiņām, ugunskuru dūmu taciņām debesīs, un krāsaino kņudoņu, kuru piepilda dziesmas un smiekli, ir elpu aizraujošs. Dabai un mežiem šeit piemīt īpaša burvība, kamēr saules stari silda nometnes ļaudis, mežs tos veldzē ar dzestro gaisu un kalnu avotiņiem, kuri atrisina dzeramā ūdens problēmu. Tomēr slāpes Šipotā veldzē nevis ūdens, bet gan saldais mājas vīns. Kuru lauku sētās 1,5 l var nopirkt pa 1 Ls. Lai gan Šipota ir dabas skaistuma apliecinājums ar zaļajiem mežiem, melleņu mētrām, ūdenskritumu un kalnu strautiņiem, ja kārojās pabūt vienam dialogā ar dabu, ārpus krāsainā, enerģijas pilnā pūļa, tad atliek vien pavērties mazliet augstāk. Tad nu 2 latviešu zeltenes un viens latviešu un viens krievu puisis dodas meklēt ceļu uz virsotni. Un pēc vairāku stundu raita kāpiena viņi ir te! Te, kur mums kā dāvana par slapjajām mugurām paveras saule, kura smaidot atvadās no mums, tā rietot pielej visu pasauli, kas mums vien ir redzama. Mazi punktiņi-ciematiņi, kalni, ielejas tur lejā, bet mēs 4 cilvēki šeit augšā, kur nav neviens cits, tikai mēs saulrieta apspīdēti un uzvaras vīna pudele pie mūsu lūpām. Esmu apreibusi no skaistuma un plašuma, un miera ,kas te valda. Pārņem tāda laimes sajūta, ka pazūd jebkādas cilvēciskās raizes. Tikai es un daba, te augšā. Nakti esam izlēmuši pavadīt, te pat kalna virsotnē. Tā kā 2 no mums ir foto mīļi, tad telts tiek celta tā, lai no rīta no tās izrāpjoties pavērtos lieliskākā ainava uz saullēktu. Lai gan atrodamies pilnīgā klajumā, pastaigājot apkārt, atrodam pāris vēja atpūstus koka zarus un pat 2 eglītes, no kurām uztaisām ugunskuru. Mīļi sasēduši ap to mēs dalāmies stāstos un veramies zvaigznēs. Kalna virsotnē deg maza gaismiņa. Ir nakts. Šipota, tas nav mūzikas festivāls. Te nav grupas un skatuves, prožektoru gaismas un elektrības kā tādas. Bet šeit noteikti ir viens no skanīgākajiem pasākumiem, jo mūzikas skaņas piepilda visu ieleju. Kāds spēlē ģitāriņu cits mutes harmonikas, bariņš dārdina bungas, kamēr meitenes sit tamburīnu un skraidot no apmetnes uz apmetni ar tā skaņām apdullina citus. Pie katrs telts ir sava mūzika un tev atliek vien pastaigāt apkārt, lai dzirdētu visdažādākos ritmus. Un protams, līdz 5 no rīta no ielejas apakšas skanēs „Mama anarhija, papa stakan portvina”, smaidot atceros, šo neatņemamo muzikālo pavadījumu nakts gaitām. 6. jūlijs jeb Ivan Kupala svētki ir viens no iemesliem, kamdēļ tieši šajā laikā Šipotas ūdenskrituma teritorija ir pilna cilvēku. Latviešiem šie svētki būtu labāk saprotami, ja tos mazliet pielīdzinātu Jāņiem. Tiek celts milzu ugunskurs, pīti vainagi, rotāti tērpi, notiek gatavošanās ballei. Šī ir diena, kad hipiju nometnes ļaudis izskatās viskrāsaināk, vissmaidīgāk un visādi citādi labāk. Šipotas ļaudis ir sapulcējušies ap ugunskuru un priecājas! Kad ugunskurs nogāžas, kad krēsla un tumsa apvij gaismu, tad atdzīvojas uguns pūtēji, uguns griezēji, liesmu svelmē drēbes tiek norautas nost un tiek dejots ap ugunskuru, skandinātas dziesmas, dzerts vīns un dārdināti bungu ritmi. Valda prieks, mūzika, mīlestība un nakts burvības maģiskums. Un tā līdz rītam, kad tas ar saules stariem modina svinētājus, silti tos apskauj un čukst ausīs atgādinājumu par to, ka tuvojas laiks rosīties mājup. Teksta autore Janīna Bikova bildes - Arturs Jasinskis


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais