Pusnakts saules zeme - Lapzeme. Noslēguma vietā.

27.04.2009
17 min lasīšanai
94 foto

Atkal ar joni tuvojas vasara un, neskatoties ne uz kādām globālām un lokālām kataklizmām, daudzi latvieši (izcilākā ceļotāju tauta!!!) atkal kaļ plānus par to, kur aizceļot. Es to jūtu ļoti, ļoti, jo atkal nāk vēstules ar lūgumiem pēc padoma un informācijas. Sapratu, ka vienkāršāk ir ielikt šeit kādu rakstu, kas kaut daļēji dotu atbildes uz dažu labu jautājumu. Uzreiz godprātīgi atzīšos, ka neesmu nekāds milzīgais Norvēģijas eksperts, bet ceru, ka ar turpmāko informāciju vienam otram ceļotājam varēšu līdzēt. Tā sanāca, ka turpmāk rakstītais sākotnēji bija domāts kādam cienījamam žurnālam, kura redaktore vēl pērnruden lūdza mani atbildēt uz vairākiem jautājumiem, laiuz Ziemassvētkiem sagatavotu ceļojuma apakstu par Lapzemi . Piekritu, atbildēju uz jautājumiem, bet tālāk no cienījamā žurnāla puses sekoja klusums un tā viss arī palika... No sākuma tā kā nedaudz apbižojos, bet tad izdomāju, ka viss manis rakstītais tomēr ir pelnījis, lai cilvēki to palasa, ja vēlas. Un tā ar nelieliem pielabojumiem un izmaiņām rakstīto šeit arī publicēšu. Ceru, ka vienam otram noderēs. Vispār jau interesanti. Ja veiktu aptauju, visvairāk cilvēku Lapzemi droši vien asociētu tieši ar Ziemassvētku vecīti vai vienkārši iedomātos par Skandināvijas vai, visticamāk, tieši Somijas ziemeļiem. Tā nu tas ir. Varbūt mazliet nežēlīgi izklausīsies, bet, jo vairāk domāju par Lapzemi, jo vairāk Ziemassvētku vecīša mājvieta Rovaniemi man šķiet vienkārši kā koša reklāmas lapiņa pie nezināmas mājas parādes durvīm. Rūķi, dāvanas, salaveča kamanas – arī tā, protams, ir Lapzeme, bet drīzāk jau izkārtne, kas stāsta pasaulei tīkamu pasaku, nevis stāstu par skarbu un valdzinošu zemi. Ziemassvētku raibais juceklis ir kā malduguns, kas visas lielās, skrienošās 21. gadsimta pasaules uzmanību novērš no pārējās Lapzemes, lai tā varētu mierīgi dzīvot savu dzīvi. Ziemeļbrieži? Tie gan iederas kā Ziemassvētku pasakā, tā stāstā par patieso Lapzemi! Neesmu nekāds lielais Ziemeļvalstu eksperts, tādēļ mani uzskati var arī nebūt paši pareizākie, bet vismaz pats priekš sevis esmu mēģinājis puslīdz tikt skaidrībā par to, kas tad galu galā ir Lapzeme. Laikam vistuvāk īstenībai būs teikt – sāmu apdzīvotā teritorija. Šobrīd sāmi dzīvo Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas ziemeļu reģionos un arī Krievijas teritorijā Kolas pussalā. Cik viņu ir, neviens tā īsti nezin, jo, cik nu tas iespējams, precīzi viņus centušies uzskaitīt ir tikai somi. Klīst viņi pāri robežām ar visiem saviem ziemeļbriežu ganāmpulkiem un atsaukšanos uz tautas skaitīšanām neuzskata par savu galveno pienākumu. Pēc aptuvenām aplēsēm pavisam varētu būt no 70 līdz 120 tūkstošiem sāmu. Mēs savas ekskursijas laikā pabijām arī Lofotu salās, bet tur nu gan sāmi laikam nekad agrāk nav dzīvojuši un nedzīvo arī šodien. Lofotu salas jau ir seno vikingu zeme, tomēr arī šo bezgala skaisto zemes nostūri, runājot par Skandināvijas ziemeļiem nevaru nepieminēt. Iesākumā nedaudz par sevi. Kā tur nokļuvāt, ko tur darījāt? Kāpēc Jums šī zeme šķiet saistoša? Pastāstīt nedaudz – tā laikam ir viena no manām lielākajām problēmām. Man ir ļoti jādomā, kas ir tas būtiskākais, lai es nesāktu pārlapot savu vienkāršā cilvēka biogrāfiju un tajā pat laikā pateiktu, kāpēc. Kāpēc es un kāpēc Lapzeme? Kur ir kopsaucējs? Mans patreizējais darbs par sporta skolotāju tas noteikti nav. Laikam jau dabas mīlestība – ne tik daudz lielos „zaļos” darbos, cik izjūtās, un ceļojumu, piedzīvojumu kāre. Es diezgan bieži atceros savas māmiņas vārdus, ko viņa teica, kad biju vēl mazs puika: - Vispirms ir jāiepazīst tā vieta, kur tu dzīvo. Vispirms vajag apceļot Latviju un tad var doties arī tālāk, jo tikai tad tu spēsi salīdzināt un novērtēt – tā viņa teica un tā man arī ir noticis. Pamazām soli pa solim iepazīstu pasauli. Neizzinātā gan vēl ir daudz, daudz vairāk nekā iepazītā. Ikviens cilvēks, kurš alkst ceļojumu, to dara atbilstoši savām interesēm un iespējām. Tieši iespējas man pagaidām neļauj doties, piemēram, uz Peru, Jaunzēlandi vai Nepālu, bet nekad nevajag teikt „nekad”. Varbūt kādreiz aizbraukšu. Lapzeme ir daudz tuvāk. Jā, kāpēc tad tieši Lapzeme? Tas īstenībā ir pagarš stāsts, bet varbūt izdosies izšķetināt būtiskāko. Kaut kā tā ir iegājies, ka reizi gadā saviem draugiem, paziņām, radiem un ikvienam citam labam cilvēkam, kas ir gatavs pievienoties, uztaisu ekskursiju uz vietām, kur pats ļoti vēlos nokļūt, bet nekad iepriekš vēl neesmu bijis. Tā ir apceļota Latvija, Lietuva, Igaunija, šogad Slovēnija un pirms trīs gadiem arī Slovākija. Tieši Slovākijas ekskursijas laikā notika izšķiršanās par to, ka jāaizceļo līdz Eiropas tālākajam ziemeļu punktam, Nordkapam. Sākotnēji gan tā man bija tāla, sapņu dūmakā tīta ideja. Tā teikt, gan jau kaut kad pēc gadiem pieciem vai desmit aizbraukšu. Šai idejai paātrinājumu iedeva mana darba un ceļojumu biedrene Inga, ceļojuma laikā tāpat vien apjautādamās, kuras tad ir tās zemes, uz kuram man ļoti gribētos aizbraukt. Tā arī teicu, ka Norvēģijas ziemeļi šķiet kaut kas mistisks un vilinošs, bet, ka pagaidām neesmu īsti gatavs tādam braucienam. Savukārt Inga mājupceļā no Slovākijas visam autobusam pārliecinoši nevainīgi paziņo: Guntars teica, ka nākošgad taisīšot ekskursiju uz Nordkapu! Visi atzinīgi piekrīt, ka tā ir laba doma. Viens otrs gan noprasa, kur tas Nordkaps īsti atrodas. Ak tālākais Eiropas ziemeļu punkts?! Nu jā, tā ir laba doma! Tādējādi es vairs neko daudz nevarēju spirināties pretī, jo mani iebildumi, ka nejūtos visam tam īsti gatavs un varbūt pēc gadiem pieciem, vairs neskanēja diez cik pārliecinoši. Tā, atbraucis mājās, ķēros pamazām pie darba klāt un, jo vairāk meklēju un lasīju, jo vairāk iemīlējos šajā zemē, to klātienē vēl pat neredzējis! Ļoti daudz darba, laika un enerģijas šīs ekskursijas sagatavošana prasīja, bet tas bija to vērts! Visu saplānoju, sarunāju un aizbraucām! Kāpēc Jums šī zeme šķiet saistoša? Tās ir izjūtas, kas neietilpst vārdos. Bet vienu gan varu teikt droši – bija labāk, nekā sākotnēji iedomājos. Tas patiešām bija piedzīvojums! Piedzīvojums, kurā vēlos atgriezties. Bet pats sākumu sākums laikam ir mana zviedru drauga Palles rādītās fotogrāfijas par to, kā viņi vasarā atvaļinājuma laikā ģimenes ekskursijā Norvēģijā tālu aiz polārā loka peldas Ziemeļu jūrā. Tas bija pirms gadiem septiņiem un tad nodomāju: Jauki, bet to jau tikai tādi normāli situēti rietumnieki var atļauties. Tomēr, ai, kā man tur gribētos aizbraukt! Bet kad gan es to spēšu? Varbūt kādreiz... ,,atslēgas vārdi” Pirmais, ko gribu uzsvērt - iespaidi, ko uz tevi atstāj šī zeme, katram var būt ļoti individuāli. Es paudīšu savējos. Polārā diena (polārā nakts), ziemeļi, mežatundra un tundra, miers, miers, miers. Ja kaut kur vēl var atrast mieru un klusumu uz šīs planētas, tad tas ir šeit. Pāris simtus kilometru aiz polārā loka jūnija beigās bija vienīgi miljons odu... Polārās dienas apstākļos laiks nojūk, tu ej pa ciematiņa ielu, vakarīga saule spīd. Tu domā: „cik apbrīnojami kluss!” un tad attopies, ka ir pustrīs naktī!... Ir pustrīs nakti, tev pretī pēkšņi nāk pāris dāņi ar fotoaparātu kaklā, draudzīgi sasveicinās un smaida. Savējo mafija – baudām polārās dienas naksnīgo sauli un bezgalīgo klusumu! Dabas pirmatnība un skarbums. Šeit tā nav cilvēku pieķēzīta. Apbrīnojami un jauki ir iet pa dabas takām un neskatīties uz pet pudelēm un citām draņķībām. Varbūt tu to pat nepamani, bet acis spēj baudīt pirmatnību, jo nepieķeras civilizācijas drazām! Jūra ziemeļos ir auksta, tīra, zila un varena. Tu stāvi tās krastā, viļņi sitas pret akmeņiem un tu izjūti bijību. Pirmatnīgs spēks tavā priekšā. Tu vēro viņu un gūsti dvēseles mieru. Skaisti... Tundras vienreizība. Mazi, ķeburaini bērziņi. Ezeriņi. Upes - straujas, krāčainas, trakulīgas. Tiklīdz nespīd saule, tu sajūti, ka esi ziemeļos. Kas šajā zemē ir pārsteidzošs? Varbūt vairāk tiem, kas tur ierodas pirmo reizi ? Polārā diena (polārā nakts). Dzīve bez nakts, tas patiešām ir pārsteidzoši! Kādreiz pirms gadiem domāju, kā gan cilvēki var gulēt, kad saule spīd? Nav tik traki. Kaut gan mums ar laika izjūtu brīžiem tā bija, kā bija. Laiks, kad saule ir ziemeļos nedaudz virs horizonta, gaismas ziņā ir ļoti interesants. Neskartā ziemeļu daba. Mežatundra, tundra. Krāčainās upes, ūdenskritumi (kas nav tik augsti un vareni, ka Norvēģijas vidienē, bet skaisti un iespaidīgi tā vai tā). Fantastiskā Magerojas sala ar trīssimts metrus augsto, klinšaino Nordkapu. Īpašas sajūtas – nakts (polārās dienas naksnīgās daļas) pārgājiens uz patiešām tālāko ziemeļu punktu – Knivšelodenu. Sniegs vasaras vidū. Pirmo, kas noslēpies kalnu ziemeļu nogāzēs, pamanījām vēl Somijas ziemeļos. Pēcāk arī aptaustījām, izbaudījām, pikojāmies. Sāmi. Cilvēki, kas te ir dzīvojuši, dzīvo un dzīvos. Sīksti, noslēpumaini un atturīgi draudzīgi. Ziemeļbrieži. Sākumā pārsteidz, sajūsmina, bet tad jau tu saproti, ka viņi ir šīs zemes daļas neatņemama sastāvdaļa. Un arī viņi, skatīdamies un bez kautrības iedami pa ceļu autobusam pa priekšu, apzinās, ka tie mazie cilvēciņi tur iekšā autobusā apbrīno viņus, spiedz un sajūsminās par viņiem. No vietējām mašīnām gan ir jāuzmanās – tie vienkārši taurē un piktojas... Lofotu salas. Nenoliedzami skaists nostūris zemes virsū. Kalni, kas slejas ārā tieši no jūras. Vikingu elpas klātbūtne. Dzīve, kas rit savu gaitu, un kurā tūristi ir tikai mūslaiku piedeva. Cilvēki te dzīvo savu dzīvi. Ir izpalīdzīgi, pozitīvi. Tūristi šeit atbrauc draudzīgi noskaņoti, tūristi šejieniešus tūrisma sezonas laikā nodrošina ar zināmiem iztikas līdzekļiem. Vēl viens nopietns (patiešām nopietns) iztikas avots jau vairāku gadsimtu garumā ir mencu zveja. Salu neatņemama sastāvdaļa ir zvejnieku mājiņas (rorbu), kas zvejas periodā ziemas otrajā pusē un pavasarī kalpo zvejnieku izmitināšanai, bet vasarā tūristiem. Kas ir tās vietas, lietas, sajūtas, kuras noteikti vajadzētu izbaudīt? Var, protams, nosaukt konkrētas vietas, bet man visu šo Lapzemes ekskursiju, gribas tvert kā vienu lielu piedzīvojumu. Polārā daba ir tik ļoti atšķirīga no mūsējās, ka neatstāj vienaldzīgu. Viņa ir tev apkārt, tu esi viņā un tas ir tas, kam vajag ļauties. Ja braukt sanāk tuvu ziemas vai vasaras saulgriežiem, tad noteikti izdosies izbaudīt polāro nakti vai polāro dienu. Uz Lapzemi dodoties, iesaku noskaņoties uz visa baudīšanu bez steigas un tā arī darīt. Vai nu saplānot visu tā, lai nav jāsteidzas, vai arī neko daudz neplānot un ļauties dabiskam ceļojuma ritmam, ja ir tāda iespēja. Miers visticamāk atnāks pats no sevis. Bez plānošanas braucot, vienīgi ar naktsmītnēm var sanākt pašvaki, jo tūristu iecienītākajos laikos un vietās var sanākt problēmas ar brīvu vietu atrašanu par pieņemamu cenu. Noteikti ieteiktu noskaņoties arī kādam kaut nelielam pārgājienam. Caur autobusa logu uz pasauli raudzīties ir viens, iet vasarā pa tūristu taku polārajā tundrā un pēkšņi apjaust, kāda vērtība ir ik zāles stiebram, ik ziediņam, kas uzplaucis, tālumā cauri klusumam sadzirdēt ūdenskritumu, tas ir kaut kas pavisam cits. Ziemeļbriežus nebūs jāmeklē. Tos sanāks ieraudzīt tāpat. 5 lietas, ko būtu vērts darīt Lapzemē (aktīvā atpūta, brīvais laiks, neparastas tradīcijas utt.)? Nav jau tā, ka tālajos ziemeļos ir iespējams baudīt vien absolūtu mieru un klusumu. Tūristu apmeklētākajās vietās to dažbrīd pat neatrast, bet neizbēgami kaut kādu savu ritmu dzīve te uzspiež. Tūristiem ir dažādas iespējas atrast sev piemērotas nodarbes. Aktīvās atpūtas cienītājiem vasarā noteikti derēs kāds izbrauciens jūrā. Šajā ziņā piedāvājums ir ļoti plašs, sākot ar parastu izbraukšanu pa skaistām vietām ar parastu motorlaivu, ar putnu vērošanas vai makšķerēšanas iespējām un līdz pat vaļu safari. Neesmu makšķernieks, bet droši varu teikt, ka arī makšķerniekiem būs, ko darīt. Par lomiem noteikti nevajadzēs žēloties. Noteikti jāpiebilst, ka jūrā var makšķerēt ikviens un, cik tīk, bet iekšzemes ūdeņos praktiski visur ir jāpērk atļaujas. Kur un kā to darīt, cik kas maksā, vislabāk būtu noskaidrot vēl pirms braukšanas. Tādam nolūkam derēs internets, citi pieredzējuši copmaņi vai arī kāds makšķernieku veikals. Trešā lieta, ko jau ieteicu, ir doties kādā pārgājienā. Mūsu lielākais piedzīvojums bija naksnīgajā diennakts daļā došanās 18 kilometrus garā gājienā uz Nordkapam kaimiņos esošo zemesragu – Knivšelodenu, kas īstenībā atrodas vēl mazliet tuvāk ziemeļpolam nekā izslavētais Nordkaps. Izbaudījām polāro dabu visā tās dažādībā, varenumā, skarbumā un krāšņumā ar sauli, kas mums pusnaktī spīdēja tieši no ziemeļiem. Piedzīvojums nebija no vieglākajiem, bet neaizmirstams gan! Sāmi savas tradīcijas nemaz tik ļoti pārējai pasaulei nerāda, bet ja runājam par nacionālo kultūru, ja gribam ko vairāk uzzināt par tautas tērpiem, jurtām, šamaņiem, tad ļoti svētīgi būtu kaut pusi dienas atvēlēt sāmu politiskajam un arī kultūras centram Karašjohkai. Tur ir gan pāris muzeji, kas veltīti šai ziemeļu tautai, gan sāmu parlamenta ēka! Jā, Norvēģijas sāmiem ir pašiem savs parlaments un diezgan plašas pašnoteikšanās tiesības. Lai līdz kam tādam nokļūtu, sāmi gan ir piedzīvojuši arī ilgus un grūtus tautas asimilācijas laikus. Tikai pavisam nesen – 1997.gadā sāmi saņēma oficiālu Norvēģijas valsts atvainošanos par nodarīto pāridarījumu. Jā, ar sāmu tautas vēstures līkločiem laikam vislabāk ir iepazīties tieši Karašjohkā. Kā piekto lietu, ko darīt Lapzemē minēšu pasākumu, kuru pats vēl neesmu izbaudījis. Lieta, kas sevī ietver ļoti daudz – īpašs piedzīvojums ir uz Lapzemi doties ziemā. Tad gan neizbēgt no Ziemassvētku vecīša mājvietas apmeklējuma Rovaniemi. Atvērta viņa ir visu cauru gadu, bet kalnā iebūvēta milzīga dāvanu darbnīca durvis apmeklētājiem ver jau veselu mēnesi pirms Ziemassvētkiem. Mana darbabiedrene, kas tur pabija kopā ar savu dēliņu pērnajos Ziemassvētkos, mājās pārbrauca starojoša un emociju pārņemta. Pie ziemas izklaidēm noteikti jāmin izbraucieni ziemeļbriežu kamanās, ekstrēmāk noskaņotiem – arī ar sniega motocikliem un arī citādākiem braucamrīkiem. Pastāv liela iespēja, ka izdosies redzēt arī ziemeļblāzmu. Kādas ir aktīvās atpūtas iespējas. Ko viņi dara paši, ko piedāvā ceļotājiem? Uz šo jautājumu tikko jau daļēji atbildēju, bet vēlreiz īsumā. Ziemā braukšana ziemeļbriežu pajūgā vai suņu vilktās kamanās, ar sniega motocikliem un citiem braucamrīkiem, noteikti Rovaniemi apmeklējums un līdzdalība dažādās Ziemassvētku atrakcijās. Aktīviem cilvēkiem tiek piedāvāti arī pārgājieni uz slēpēm vietējo instruktoru pavadībā. Somijas teritorijā neizbēgama realitāte ir arī pirtis, ko tik izteikti laikam nevar teikt par Norvēģiju un Zviedriju, bet ir jau pirtis arī tur. Vasarā izbraucieni jūrā ar motorlaivām, kuģīšiem ar iespēju makšķerēt, vērot putnus, kā arī doties uz tikšanos ar vaļiem. Ja kādam ar to šķiet par maz, ir iespēja doties jūrā ar kajakiem. Arī uz sauszemes ir plašas aktīvās atpūtas iespējas. Marķētās takas ziemeļos ne tuvu nav tik daudz kā Alpos vai Tatros, bet ir. Norvēģijā tās tiek marķētas ar sarkanu T burtu. Šīs takas ir visdažādākās, sākot ar tādām, kurās var ieskriet burtiski uz stundiņu, un beidzot ar tādām, pa kurām pilnīgā divvientulībā ar dabu var iet dienām ilgi. Savas ekskursijas laikā redzējām ļoti daudz cilvēku, kas ceļoja ar velosipēdu palīdzību – vienatnē, ar ģimenēm, grupās. Vietējās tūrisma kompānijas piedāvā arī kalnu divriteņus. Uz rietumiem no Altas, kur kalni pamazām kļūst augstāki, stāvāki un mežonīgāki, arī alpīnisms nav nekas svešs. Par kalnu slēpošanu gan neko daudz nemācēšu teikt, bet reklamēts tiek arī šāds piedāvājums. Somijas augstākie kalni, ja kas, atrodas valsts ziemeļos un pa ceļam jau kilometrus simts aiz polārā loka kāda apmēram četrsimts metrus augsta pakalna nogāzes burtiski no vienas vietas bija slēpošanas trašu izvagotas. Kalna pakājē savukārt viesus gaidīja mājīga mazpilsētiņa. Ir iespējas atrast arī dažādas citas aktivitātes. Piemēram, nobraucienus pa upēm vai zelta skalošanu. Labākais laiks, kad turp doties? Ziemā uz Ziemassvētku laiku vai nedaudz pirms tā, ja ir vēlme izbaudīt visu, kas saistīts tieši ar šiem svētkiem vai gribas tieši polāro nakti redzēt. Tā, ja kas nav nemaz tik gara, kā sākotnēji var šķist. Rovaniemi polārā nakts īstenībā vispār neiestājas, jo pilsēta ir dažus kilometrus pirms polārā loka. Bet tālāk uz ziemeļiem, piemēram, Somijas pilsētiņā Inari vai norvēģu Karašjokā saule neuzlec apmēram 40 dienas – no novembra beigām līdz janvāra vidum, bet Nordkapā polārā nakts ilgst no 18.novembra līdz 24.janvārim. Līdzīgi ir ar polāro dienu un pusnakts sauli. Tā kā tiem, kam gribas piedzīvot polāro nakti vai dienu, varu ieteikt – nenokavējiet! Mēs ziemeļos pabijām jūnija pašās beigās un jūlija pirmajās dienās un polāro dienu izbaudījām aizgūtnēm. Vēl interesanti bija tas, ka šajā laikā viss ziedēja. Bija tāda sajūta, ka daba aizgūtnēm cenšas panākt garajā ziemā iekavēto! Starp daudzajiem ziediem pāris lietas ir ļoti iespiedušās atmiņā – Lofotu salās pāris piemājas dārziņos redzējām ziedošas zemenes un Rago nacionālajā parkā, ejot uz divsimtmetrīgu ūdenskritumu, šķērsojām ne vienu vien purviņu, kas bija balts no neskaitāmajiem lāceņu ziediem! Fantastika! Gatavojoties ceļojumam un skatot daudzās fotogrāfijas, varu teikt, ka savu neaizmirstamu kolorītu ar krāsu bagātību sniedz arī rudens. Tas gan ir attiecināms uz reģioniem, kur vēl koki aug, bet tīra tundra bez kokiem mūsu izpratnē ir tikai pašos, pašos ziemeļos. Kāpēc mūsu izpratnē? Tāpēc, ka arī Nordkapā īstenībā jau koki aug, tikai daudzi viņus nepamana, jo laikam vienīgie ir tādi mazi mazītiņi polārie arktiskie bērziņi, kas bauda vasaru, pieglaudušies zemei, un savus zarus augstāk par ceļinieku potītēm pat nepaceļ. Ēšanas paradumi šajā zemē. Jā... Uz šo jautājumu man būs ļoti grūti atbildēt. Mēs ar ēšanas paradumiem tā arī neiepazināmies... Norvēģija vēl aizvien mums ir nenormāli dārga zeme, tāpēc dzīvojām kempingos un ēdām pašu līdzpaņemto un sagādāto. Jau pirms ceļojuma iepazīšanās ar ēdienkartēm dažādās ēdināšanas iestādēs mani vienkārši biedēja, jo cenas vismaz manā izpratnē bija nežēlīgas. Otrais ēdiens maksāja sākot no kādiem 12 latiem un uz augšu, bet šobrīd, izceļojies, varu teikt, ka vismaz kādu vienu reizīti jau tomēr vajadzēja atļauties to prieku pamēģināt. Divas lietas, runājot par ēdieniem, laikam tomēr jāizceļ. Teritorijās, kas atrodas pie jūrām, ir nenoliedzamas zivju un citu jūras velšu ēšanas tradīcijas. Tieši tāpat iekšzemē ziemeļbrieži ir ne tikai kamanu vilcēji, bet arī iztikas avots. Žāvētas ziemeļbriežu gaļas šķēlītes un mazas cieti žāvētas desiņas var nopirkt arī benzīntankos. 3 Lapzemes odziņas (interesanti vēsturiski, sabiedriski, dabas objekti, fakti). Lapzeme un sāmu apdzīvotās teritorijas tomēr nav gluži viens un tas pats, tādēļ grūti tagad izšķirties, par ko tad runāt. Domāju, ka kā viens no lielākajiem Lapzemes pārsteigumiem vēlreiz jāpiemin ziemeļbrieži. Ikviens, braucot uz Lapzemi, cer viņus ieraudzīt, vispār jau zina, ka ieraudzīs, bet kad tas brīdis pienāk, valda neviltota sajūsma! Pozitīvā ziņā pārsteidza vienkāršie, smaidīgie, pretimnākošie cilvēki. Vismaz tie, ar kuriem iznāca saskarties. Varbūt trakot klišejiski, bet kā trešo minēšu Ziemassvētku vecīti. Šī visas pasaules bērnu tik iemīļotā vīra apartamentos viņu satikt, ne tikai satikt, bet arī aprunāties un kopā nofotografēties (kas gan maksā bargu naudu) var visu cauru gadu. Nu jā, vecākiem gan jāatceras, ka ne ziemassvētku laikā viņam darba diena beidzas pulksten sešos. Kā vietējie iedzīvotāji rūpējas par savu veselību, kas jāzina ceļotājam? Jāteic, ka dzīvesveids pats par sevi ziemeļos ir veselīgs. Kas pirmkārt jau iekrita acīs un nav mazsvarīgi, cilvēki nekur nesteidzas, nestrīdas, neuztraucas, līdz ar to atliek vairāk laika pasmaidīt. Dzīve bez stresa, tas vien jau ir ļoti daudz. Cik daudz laika sāmi pavada ārā, nepateikšu. Domāju, ka ir tādi, kas gandrīz visu savu dzīvi pavada ārā un ir tādi, kas nē, bet apkārtējā vide – gaiss, ūdens – ir tik tīra, ka tas vien atstāj pozitīvu iespaidu uz cilvēku. Alkohols ir dārgs – apdzērušos praktiski neredzēju, arī smēķējošos kaut kā nemanīju. Pēc statistikas smēķē tikai katrs ceturtais norvēģis, bet esmu pārliecināts, ka ziemeļos vēl mazāk. Visu šo sasummējot kopā nav jābrīnās, ka norvēģi ir viena no visilgāk dzīvojošām nācijām pasaulē. Vidēji 78 gadi vīriešiem un gandrīz 83 gadi sievietēm. Pie tam šie rādītāji katru gadu uzlabojas. Pēdējo 30 gadu laikā norvēģiem dzīves ilgums ir pieaudzis par sešiem gadiem! Neskatoties uz visu to, skandināvi tā vai tā savā veselības aprūpē saskata problēmiņas un jautājumus, ko risināt, jo katram trešajam tā vai tā gada laikā mēdz būt kādas veselības problēmas, kas traucē strādāt, vienas no izplatītākajām ir sirds asinsvadu saslimšanas, pēdējo desmit gadu laikā Norvēģijā divas ar pusi reizes ir pieaudzis ar HIV inficēto skaits. Cik daudz tas būtu attiecināms uz ziemeļu reģioniem, gan neņemos teikt. Domāju, ka ne pārāk. No kā vajadzētu uzmanīties esot šajā zemē? Samulsināja mani šis jautājums... Ja nu vienīgi no leduslāčiem un apmaldīšanās tundrā :) Nē, es patiešām šajā zemē jutos ļoti droši un labi! No apmaldīšanās patiešām ir jāuzmanās. Bija mums tāds gadījums. Kad gājām jau pieminētajā pārgājienā uz Knivšelodenu (ziemeļos tālāko zemesragu), neskatoties uz to, ka tūristu taka bija marķēta, atpakaļceļā pa kādu lielu gravu no jūras dažu minūšu laikā uzradās mākonis, kas daļu gājēju ieskāva biezā miglā, un vienai no manām grupas biedrenēm izdevās atdalīties no grupas un noklīst. Dabūjām meklēt un pēc pāris stundām arī veiksmīgi atradām. Šādos gadījumos ir svarīgi atcerēties, ka vajag vai nu atgriezties tajā vietā, kur pazaudēji grupas biedrus, protams, ja atceries atpakaļceļu, vai, ja neesi drošs, jāpaliek uz vietas. Pats muļķīgākais ir satraukumā kaut kur izmisīgi klīst. Vēl nenāk par ļaunu atcerēties, ka esi tomēr ziemeļos un laiks viens un divi var sagriezties uz nemīlīgo pusi – tad viss apkārt kļūst auksts, drēgns un nemīlīgs. Vēl noteikti der izvairīties no satiksmes noteikumu neievērošanas. Mums jau te Latvijā daudzi ir pieraduši braukt, ne uz ko neskatoties, bet Skandināvijā tas var nopietni iedragāt maciņa saturu. No otras puses gan jāsaka, ka tur nemanīju ne noteikumu pārkāpējus, ne policiju, ja neskaita vienu reizi, kad mūsu autobusu apturēja un pārbaudīja, vai šoferītim ar promilēm viss kārtībā. Kā Lapzemē izturas pret iebraucējiem, tūristiem? Ļoti pozitīvi, pretimnākoši. Pirmkārt to saku, domādams par cilvēkiem, kas ir saistīti ar tūristu uzņemšanu. Bija tāds gadījums Lofotu salās. Kādudien pazaudēju savu foto somu. Attapos pēc laba laiciņa un ar grupas biedru palīdzību izsecinājām, ka nelaimīgā vieta varētu būt Vikingu muzejs. Laimīgā kārtā sanāca tai vietai vēlreiz garām braukt. Vienīgi bija jau pavēls vakars un muzejs sen slēgts. Netālā veikaliņa pārdevējs, pie kura vērsos pēc palīdzības, sazvanīja saimniekus. Tie bija klāt jau pēc desmit minūtēm, gājām skatīties un, patiešām, mana foto soma ar visu, kas tur iekšā, gaidīja mani noliktavā! Neviens garnadzis nebija iedomājies, ka varētu viņu „aizņemties”, vai varbūt vienkārši nebija neviens ar tiem „garajiem nagiem”. Tāpat arī saimniekiem jāteic liels paldies! Cilvēki šādu izpalīdzēšanu uztvēra kā pašsaprotamu. Lapzemē un vispār ziemeļos, tūrismu šobrīd uztver kā nopietnu ienākumu avotu. Kāds muzeja darbinieks savstarpējā sarunā to ierindoja pat trešajā vietā aiz briežkopības un zvejniecības. Sāmu rokdarbi, ko sauc par duodji, daļai vietējo iedzīvotāju ir būtisks ienākumu avots. Viss cits interesantais ar ko Jums nācies saskarties! Nafta, labklājība. Tas par Norvēģiju runājot. Norvēģi daudz naudas iegulda ceļu atjaunošanā, tuneļu, tiltu celtniecībā, bet nav tā, ka visa Norvēģija būtu ļoti sapucēta. Dažviet valsts vidienē ceļi ne par mata tiesu nebija labāki par mūsējiem. Ne vienu vien galīgi nošņurkušu mājiņu arī redzējām. Izdevās ieklīst arī tādās vietās, kas mūsu kolhozu sabrukuma laikus atgādināja. Bet visumā Norvēģija, Somija un Zviedrija ir ļoti attīstītas valstis. Ledājs. Bija iecerēts pārgājiens līdz Uksfjorda ledājam. Laika trūkuma pēc līdz pašai ledāja mēlei neaizgājām, bet pa gabau uz viņu paskatījāmies. Arī tās ir emocijas, kas saka – tu esi ziemeļos. Ceru, ka būs nākošā reize, kad līdz viņam tomēr nokļūšu. Iešana uz Litlverivasfosenu. Norvēģijā kādus 150 km aiz polārā loka ir tāds Rago nacionālais parks. Gājām 5 stundu garā pārgājienā līdz divsimtmetrīgam ūdenskritumam. Izstāstīt to pāris vārdos nevar, bet trīs lietas jāizceļ. Pirmkārt jau, fantastiski dabasskati, līdz kuriem bija pašiem saviem spēkiem jānokļūst, jo ar autobusu gluži klāt nevarēja piebraukt un nebija jau arī nemaz domāts to darīt. Otrkārt visa šī pārgājiena laikā nesastapām nevienu citu tūristu! Absolūta vientulība! Treškārt, domājot par šo ūdenskritumu, vienmēr atcerēšos vienu no manas grupas vīriem, kurš skatījās uz apkārt valdošo dabas skaistumu, baudīja to laimīgs un klusēdam, bet, kad taisījāmies doties atpakaļ, no sirds pateica man paldies, ka esmu viņu turp aizvedis. Tie gidam ir tie labākie brīži. Saproti, dēļ kā visu to dari un rodi milzīgu enerģiju turpmākajām iecerēm. Ļoti jaukie cilvēki Zviedrijā un Somijas ziemeļos. Bija vairāki gadījumi, kur sapratu, ka cilvēki tur patiešām ir jauki, draudzīgi un izpalīdzīgi. Par foto somu jau stāstīju. Tāpat Somijas ziemeļos mājiņu saimnieks kā bonusu pie nakšņošanas iedeva kādus 12 velosipēdus, ko aizbraukt kalna galā pusnakts sauli aplūkot, un četras laivas, ko pa ezeru pavizināties, kā arī izpalīdzēja ar vēl simts citiem sīkumiem. Altas kanjons. Pirmkārt jau pati upe skaitās viena no pašām labākajām lašu upēm Norvēģijā, otrkārt Altas kanjons ir īpašs vismaz divu iemeslu pēc. Tas ir lielākais Ziemeļeiropā un ar šo vietu būtiski saistīti sāmu atmodas laika notikumi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Līdz ar HES celtniecību gaismā tika celti zemes īpašumtiesību jautājumi, kuros faktiskie zemes saimnieki, sāmi, nokļuva zaudētāju lomā, jo zemīti, kuru pašsaprotami uzskatīja par savu, nebija iedomājušies kaut jel kā likumīgi apstiprināt par savu. Atšķirībā no mūsu Daugavpils HES celtniecības strīdiem, šeit vareno 110 metrus augsto būvi uzcēla. Vietā, kur Alta ietek jūrā, ir izveidojusies tāda pat nosaukuma pilsētiņa un šīs pilsētiņas rietumu nomalē atrodas viens no Norvēģijas UNESCO sarakstos iekļautajiem objektiem – Altas akmens laikmeta klinšu gleznojumi. Vieta patiešām interesanta. Līdzīgas vietas ir atrodamas arī citviet Skandināvijā, bet šī laikam tomēr ir pati iespaidīgākā un slavenākā. Odu milzums. Bija atsevišķas vietas (ne visa ekskursija), kur dabūjām izbaudīt miljons odu klātbūtni. Pretodu līdzekļi nedaudz līdzēja, tos līdzi paņemt noteikti nav par ļaunu. Jāatceras, ka, lai nokļūtu Nordkapā, uz Magerojas salas no kontinenta tiek pa maksas tuneli, pie tam jāmaksā abos virzienos! Summa arī nopietna. Vieglajiem – 145 NOK, autobusiem – 775 NOK, un vēl katram pieaugušajam – 47 NOK, bērnam – 24 NOK. Summa kopā salasās ne pa jokam. Ar laika apstākļiem mums ļoti paveicās. Laiks gandrīz visas dienas bija necerēti silts un saulains. Pirms ceļojuma iedomāties nevarēju, ka divsimts kilometrus aiz polārā loka staigāšu šortos, T kreklā un vēl svīdīšu! Bet tiklīdz saules nav un arī vairāk iekšzemē saproti, ka esi tālu ziemeļos. Siltu apģērbu noteikti ir līdzi jāpaņem, cepuri un cimdus ieskaitot, pat tad, ja dodaties vasaras vidū. Ļoti liela iespēja, ka noderēs. Ja nelija tur, tad lija, mājās atgriežoties, tādēļ smējām, ka no saulainajiem, siltajiem ziemeļiem atgriezāmies drēgnajā, tumšajā Latvijā. Interneta adreses, kas varētu noderēt: www.sapmi.no www.visitnorthcape.com www.northcape.no www.laplandfinland.com Nu gan laikam pietiks, kaut gan varētu stāstīt vēl. Veiksmīgu lasīšanu un ceļošanu! P.s. Interesentus aicinu izlasīt arī iepriekšējos rakstiņus, bet foto galerijā maza daļiņa no ekskursijas beigu daļas - Rago NP, Saltstraumene un vēl šis tas.

Pusnakts saules zeme - Lapzeme. Noslēguma vietā.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem