Indijas pastaiga - 1

27.04.2009
9 min lasīšanai

Šobrīd ir +43 grādi Indijas pusdienas laiks, kas priekš Varanasi, kas sastāv no klints bluķu klājumiem (ghats) gar Gangu nozīme tiešām pamatīgu karstumu. Līdz ar to, esmu ieslēdzis savu prātu pusslodzes režīmā un tāpēc atvainojos ja kaut kas uzreiz nebūs vienkārši uztverams. Rakstīšu vienā piegājienā un domāju arī nekas netiks pārāk rediģēts. Lai mazliet paskaidrotu triviālo raksta nosaukumu, sākšu ar skaidrojumu, ko priekš manis nozīmē „pastaiga”. Tātad pastaiga priekš manis nozīmē darbību, kurai var pilnībā piesiet prātu, lai nodotos meditācijai. Atšķirībā no senajiem Indijas jogiem un citiem viedajiem, kuri spēja noturēt prātu pilnīgā klusumā neierobežotu laiku tikai ar gribasspēku mūsu laikmetā, ja vēlamies nodoties ilgstošai koncentrācijai vai meditācijai, viena no tehnikām, kas tiek ieteikta ir prātu piesiet cikliskai darbībai t.i. „novērst tā uzmanību”, lai tad varētu koncentrēties uz kaut ko svarīgāku. Tātad manā gadījumā cikliskā darbība ir pastaiga – ļaujot kājām kustēties tajā virzienā, kur tās nes konkrētā mirkļa plūdums tajā pašā laikā nododoties dziļai introspekcijai. Šajā gadījumā tā ir pastaiga pa Indiju, bet atklāti sakot tā varētu lielākā vai mazākā mērā būt pastaiga pa jebkuru citu valsti - kaut vai pa Latvijas ielām. Manā gadījumā pastaiga tieši pa Indiju, jo ir vēl konkrētas lietas, ko šeit apskatu, meklēju un praktizēju, kas šī raksta lasītājam nebūs aktuālas. Nosaukums ir pastaiga 1 un šī pastaiga būs vairākus mēnešus gara, tomēr nezinu vai būs arī 2. Tātad kā jau varbūt ir nojaušams šeit nebūs nekas par piedzīvojumiem, hašišu, cenām, maršrutiem un tamlīdzīgām lietām. Par šobrīd populāro braukšanu uz Indiju gribētu piebilst sekojošo. Motīvi dažādiem ceļojumiem ir katram savi, tomēr inteliģents cilvēks piekritīs, ka jebkur, kur ierodamies ciemos svarīgi ir izrādīt cieņu. Cieņu vislabāk izrādīt uzzinot, kas konkrētajā valstī cilvēkiem ir svarīgākais. Ar Indiju viss ir vienkārši – to no kā šie cilvēki dzīvo nav tālu jāmeklē. Jo tas ir redzams it visur – uz ielām, rikšās, taksometros, mājās, veikalos, cilvēku acīs, dziesmās nu un pats par sevi tempļos. Jā jā tas ir Viņš, lai ko mēs par Viņu domātu. Tātad šai konkrētai valstij mēs varam izrādīt cieņu pirms brauciena nedaudz papētot Indijas filozofisko sistēmu un respektējot visu, kas saistīts ar Viņu, jo tas ir vienīgais no kā dzīvo liela daļa Indijas, neskaitot ~80 sant. ienākumus nedēļā. Vēl pietiekami labi motīvi ko varu rekomendēt, lai brauktu uz šo valsti ir sekojoši. Pirmais šī valsts piedāvā pilnīgu inkognito. Iespējams pilnīgi pazust pūlī un izkausēt tā saucamo personību bezveidīgā notikumu, vietu un cilvēku masā. Ja padomājam par mūsu dzīvi Eiropā, tad visu laiku ceļu laužam ar savu materiālo personību t.i. pierādām sevi ar skolu diplomiem, kredītkartēm, autovadītāja apliecībām un visādiem tituliem. Šeit savukārt visiem ir pilnīgi vienalga, kas Tu esi, no kurienes un kāds ir Tavs tituls. Daudz svarīgāk indiešiem ir tas kāda garīgā attīstība un sirds siltums ir ierakstīti tavās acīs. Otrs labs motīvs, kas kādam var likties nedaudz ekstrēms ir tāds, ka šeit var sajust savu dzīvību. Kā tas izpaužas? Tā, ka ceļmalā var apēst plāceni un aptuveni 30min. laikā nomirt no stinguma krampjiem un paralīzes. Un, iespējams, līķis vēl pastāvēs kādu nedēļu saulītē līdz to kāds pamanīs starp tur jau esošajiem cūku un pērtiķu līķiem. Kāpēc šādas sajūtas atsevišķos gadījumos ir labas? Tāpēc, ka jebkurā Eiropas valstī mūsu kuslo, trauslo dzīvību momentā metīsies aizstāvēt mediķu komandas un vajadzības gadījumā visādi mēģinās to glābt, daudzos gadījumos bezjēdzīgi, nesaprotot, ka viss tāpat ir Viņa rokās. Ja esam pilnīgi ateisti, tad varam teikt „dabas rokās”. Lai gan uzreiz nāk prātā salīdzinājums, ko ir izteikuši daži vairāk attīstīti zinātnieki – varbūtība, ka dabas evolūcijas ceļā varēja rasties kaut kas tik sarežģīts kā cilvēka organisms ir tāda pati kā tas, ka no metāllūžņu kaudzes nejauši varētu rasties moderna boeing lidmašīna. Nu tas taa :) Tātad arī ja paskatāmies uz šiem, iepriekšminētajiem motīviem tā ir tā pati meditācija tādā vai citādā formā. Nu labi jau labi. Ja liekas pārāk sarežģīti tad trešais tīri labais motīvs ir mango 15 sant. kilogramā! :) Tā.. kaut kur esmu aizceļojis pārdomās.. Ak jā... Tātad kā jau teicu, katram savi motīvi, tomēr labāk uz šādu super bagātu (garīgi un intelektuāli) valsti braukt ar spēcīgu gribasspēku, apņemšanos un vēlmi kaut ko izdarīt - pilnveidoties, kautko iemācīties, piemeram, spēlēt sītaru, levitēt, uzzināt un tad visas durvis pašas atvērsies... burtiski. Ko latvietim būtu jāmeklē Indijā? To pašu ko jebkurai citai tautai, jo izrādās sanskrits ir vecākā valoda pasaulē no kuras cēlušās visas pārējās un iespējams (rakstu iespējams, bet esmu par to pilnīgi pārliecināts) mūsu pasaules domas un tehnoloģijas attīstība ir notikusi pateicoties Indijai vai precīzāk vēdiskai kultūrai, kas sobrid saglabājusies Indijas teritorijā. Izrādās, ka vedās jau pirms 5 tūkstošiem gadu ir detalizēti aprakstītas visas zinātnes – gan esošās, gan tās par kurām mūsu zinātnieki tikai šobrīd sāk interesēties. Varanasi satiku profesoru no Itālijas, kurš ir lingvistikas un Grieķu vestures izpētes doktors un ieradies šeit lai kopā ar Indijas kultūras ministriju rakstītu grāmatu par to, ka Platons, Sokrats un Aristotelis pastāvīgi apmeklēja Indiju, lai smeltos zināšanas no vediskajiem priesteriem. Pārsteidzoši bet fakts! Un ja tā padomā, tad pa lielam tieši šie džeki arī ir „mūsu” pasaules domas pamatlicēji. Ja runājam par tehniku, tad ar Indijas gudrību izpēti cieši bijuši saistīti tādi svarīgi personāži kā Nikolo Tesla (reālais elektrības izgudrotājs!) un Alberts Einšteins. Tātad arī mums - ja ir labs mērķis, tad Indijā atliek tikai iet un viss pats no sevis notiks. Tā es šeit milzīgās pilsētās esmu atradis mazus objektus aizejot taisnā ceļā pie tiem bez norādēm un ielu nosaukumiem (jo tādu te nav). Savukārt tās lietas, kas nav paredzētas nav iespējams atrast pat 100 kvadrātmetru kvartālā. Par attieksmi runājot tas kā mēs šai valstij cieņu neizrādām ir neievērojot kultūras un filozofijas pamatvērtības, piemēram publiski ēdam siekalām tekot savu cāli (ahimsa jeb nevardarbība jā arī pret dzīvniekiem! ir visu Indijas filozofijas virzienu pamatā) vai peldoties svētajās upēs neatbilstošā apģērbā (varbūt uz Jūsu skaistajām formām ir spiests skatīties jogs kurš 10gadus strādājis ar prātu, lai ievērotu celibātu jeb brahmacharju) vai lietojot apreibinošas vielas. Lai kā Jums mēģinātu iestāstīt kādi apšaubāmi tipi, ka Indijā marihuānas smēķēšana ir ok, jo tā taču ir Šivas valsts tās ir pilnīgas muļķības, jo nevienos šivaītu rakstos nav tādas norādes, ka Šivas sekotājiem būtu jāapreibinās ar marihuānu. Diemžēl šādu cilvēku, kas brauc uz Indiju pēc narkotikām ir daudz un indiešu vidū ir izpelnījušies apzīmējumu white trash (jeb baltie atkritumi). Skumji. Par laimi šie white trash uzturas pārsvarā Goa un Deli, bet ir ari pamanāmi Varanasi, Darmsalā un, protams, marihuānas citadelē Manali. Savukārt vēl citi ļautiņi ierodoties Indijā iedomājas, ka jāieģērbjas tādās lielās piepūstās biksēs. Tad ziniet, ka šādā apģērbā Indijā staigā tikai vienā reģionā un par šo pamuļķīgo tūristu „modi” vietējie klusībā pasmejas. Pats interesantākais, ka šī piepūsto bikšu mode tāpat kā parisas hiltones sunīšu mode ir ļoti strauji atnākusi līdz Eiropai. Ja vēlaties tiešām izpelnīties cieņu no Indijas vietējiem iedzīvotājiem apģērba ziņā, tad jāizvēlas vēdiskais apģērbs – sievietēm sari un vīriešiem lungi vai dotti. Tātad pirmā pilsēta, kur aizveda mana pastaiga ir Vrindavana. Parasti šo pilsētu iesaka apmeklēt pēdējo, savukārt es pieturos pie stratēģijas tur ierasties uzreiz, jo ja tur ierasties neizdodas, tad visai pārējai Indijas pastaigai nav nekādas nozīmes. Jo pastaiga pa Vrindavanu ir visas parējās lielās pastaigas vērta. Tātad lai saprastu, kas ir Vrindavana, jāsaprot viens svarīgs koncepts. Tātad visa Indijas dzīve griežas ap Viņu un Viņam indiešu skatījumā ir neskaitāmi daudz vārdu un formu. Tas ar ko šie vārdi un formas atšķiras ir kaut kas, ko mēs varam nosaukt (un vēdas tieši tā arī nosauc) par noskaņojumu. Kāpēc vajadzīgas tik daudzas formas un noskaņojumi? Tāpēc, ka arī mūsu individualitāte ir bezgalīgi daudzveidīga - kādam patīk mierīga mūzika citam strauja, vienam maigi ēdieni citam asi un tieši tāpēc Indijā Viņam ir tik daudz formu un noskaņojumu, kuros Viņš pats sevi ir izteicis, lai katrs var uzsākt komunikāciju ar Vinu atbilstoši savai dabai. Kāpēc uz Vrindavanu iesaka braukt pēdējo, tāpēc, ka tam nepieciešama nopietna iepriekšēja psihiska un garīga sagatavotība, jo šajā pilsētā saskaņā ar Indijas filozofiju Viņš valda savā pašā augstākajā noskaņojumā t.i. tīras mīlestības noskaņojumā, ko ļoti daudziem grūti uztvert vai varētu teikt otrādi - retais to spēj uztvert. Un tas ir tikai normāli, jo visi pārējie Viņa Indijā atrodamo formu un ar mūsu dzīvi saistītie noskaņojumi (askēze, bagātība, racionālas attiecības, joga utt) mūsu straujajā laikmetā ir daudz labāk sastopami. Šai konkrētajai formai un pašam augstākajam noskaņojumam vārds ir Krišna. Uh!!! izdzirdot šo vārdu steriotipiskajam Latvietim uzreiz pārskrien šermulis, jo tie taču Rīgā ir cilvēki, kas mēdz staigāt dziedoši un dalīt grāmatas. Pag pag un tas viss? Kāpēc tad mums ir tādas bailīgas sajūtas pret šiem ļautiņiem? Atbildi jau rakstīju pāris rindkopas iepriekš – tāpēc ka šo noskaņojumu mums ir ļoti grūti uztvert un cilvēkam ir bail no visa, ko viņš nesaprot. Un beznosacījuma mīlestības izpausmes mums ir grūti saprotamas. Tikpat grūti kā pateikt kādam es tevi mīlu, jo mūsu ego nelaiž šos vārdus pār lūpām. Lūk tāpēc arī ir šīs mūsu bailes – nu normāli cilvēki tak nestaigā pa ielu un nedzied!.. mēs teiksim. Bet tur jau tā lieta, ka viņi nav normāli, bet tikai un vienīgi tādā izpausmē, ka dzīvo pilnīgi citā - mīlestības dimensijā. Runajot pa gramatam ko vinji dala ari vajag iedzilinaties, jo tas ko vinji dala ir piemeram Bhagavad Gita – shis vismaz 5000 g.v. Filosofiskais darbs ir vienmer bijis visas pasaules filosofu un vesturnieku uzmanibas centra. Tatad nav gluzi kautkadas skrejlapas par armagedonu..... :) Vrindavanā tātad kaut ko saskatīt var tikai ar kāda vietējā iedzīvotāja palīdzību, kurš atrodas šajā dimensijā un ja tas izdodas, tad nonākam tādā pamatīgā mīlestības ķīselī. Tas ir tā kā ir kad mums kāds kaut ko skaidro skaidro un pēkšņi pielec... Tāpēc par Vrindavanu ir tā - kad kāds tur ierodas tam jālūdz kādam vietējam iemītniekam, parādīt šo vietu, jo tikai ar vietējā iemītnieka palīdzību šīs vietas dimensija atklājas. Pirmkārt tas ir domāts metafiziski, bet arī tīri praktiski, jo Vrindavana ir pati mistiskākā vieta, kur esmu pastaigājies - milzīgi tempļu kompleksi, dārzi, nelieli ezeri ir ieslēpti parastu namu ieeju pagalmos. Pilnībā nedarbojas mums pierastais simetrijas likums, ka kaut kam lielam un nozīmīgam jābūt ar nopietnām norādēm un izkārtnēm. Tur pa šauru spraugu starp parastiem kleķa namiņiem, kur var iespraukties knapi 2 blakus ejoši cilvēki, var atklāties paradīzes dārzs hektāra plašumā. Tātad bez norādēm, karstas vēlēšanās un akcepta neko atrast nav iespējams. Vrindavanā kā nevienā citā pilsētā viss ir veltīts Viņam. Pat vienkāršākā šīs pilsētas sarunvaloda sastāv tikai no Viņa vārdiem, piemēram velo rikša apdzenot signalizē sakot „Rade Rade”, kas ir Krišnas sievišķās enerģijas vārds. Kādam jau radies jautājums kāpēc vispār kaut kur jāvazājas pa Indiju un kaut kas jāmeklē? Un atbildei šeit es gribēt citēt mūku no Vrindavanas, kurš saka, ka tiešām svarīgi ir rakt tur kur esi piedzimis, tomēr uz Indiju var braukt pēc lāpstas! Jo lai raktu bez vietas vajadzīgas vēl 2 lietas – lāpsta un iedvesma. „Lāpsta” tās ir prakses (piemēram joga utt.), tehnikas un zināšanās. Un kur gan labāk smelties iedvesmu kā Indijā, kur Viņš ir visas dzīves centrā – ne tikai svētdienās bet katru dienu divdesmit četras stundas diennaktī. Reklāmas pauze: Par „lāpstām” kas saistītas tieši ar jogu var uzzināt vairāk www.mandala.lv . Šobrīd rakstot šīs pārdomas esmu jau Varanasi. Lai arī Varanasi ir pasakaina pilsēta, pēc vrindavanas nākas salīdzinoši nolaisties uz zemes, jo Varanasi noskaņa jau ir pavisam cita – praktiskāka, askētiskāka, jogas un zināšanu galvaspilsēta. Šo te noskaņas atšķirību var skaidri sajust gan dabā, gan cilvēkos. No svētlaimīgā (ananda) Vrindavanas statusa uz Varanasi zināšanau (čid) pilsētas statusu. No Romantiskās Jamunas upes un Vareno Gangu. No maigajām Vrindavanas priesteru sejām uz askēžu izvagotajām Varanasi jogu un sadhu sejām. No vertikālā „Višnu pēdas” nospieduma Vrindavanas mūku pierēs uz horizontālā „Šivas trijžubura” Varanasi jogiem. No draudzīgā „Radhe Radhe” vai „Hare Krshna” uz jau nopietno „Om Namah Shivaya”. No sapņainajām Vrindavanas govīm uz..... tikpat sapņainām Varanasi ;) ok...salīdzinājumu pietiks. Noskaņa (rasa) tā ir reāla parādība gan smalkā, gan fiziskā līmenī. Kā pilsēta Varanasi ir unikāli skaista - vairāku kilometru garumā izstiepusies gar Gangu. Simtiem Ghats jeb tempļi ar kāpnēm līdz upei, kur veikt svēto apmazgāšanos, Gondolas, vakara Gangas rituāls. Tāda Indijas Venēcija. Kas daudziem nemaz nav zināms – Varanasi ir vecākā mūsdienu zinātniekiem zināmā pilsēta! Varanasi vienmēr bijusi tieši zināšanu pilsēta. Arī šobrīd visi interesenti var apgūt senas un unikālas zinības tādas kā sanskrits, filozofija, seno instrumentu spēle (tabla, sītara) u.c. Indiešiem Varanasi ir viens no galvenajiem svētceļojumu centriem, jo pats Šiva Skanda Purānā saka, ka Varanasi ir trīs pasauļu krustpunkts kurā viņš uzturas. Bez Šivas Varanasi apmeklējuši un dzīvojuši arī tādi ievērojami personāži kā Budda, musulmaņu jogs, dzejnieks Kabirs, slavenais monists Šankaračārja un daudzi citi... Ko šī vieta dod manai pastaigai? Varanasi karstums spiež pie zemes un ielas, pateicoties viegli pieejamam hašišam ir pilnas ar tūristiem, daudzus no kuriem raksturo šī raksta sākumā iedotais nosaukums. Līdz ar to ne jau ne jau vēsturiski fakti vai ainavas ir svarīgi. Palīdz tas, ka pateicoties sis vietas “garigajam piesatinajumam”, aizverot acis prāts neticami labprātīgi apklust un ļauj daudz labak cilvēka būtībai ieslīgt meditācijā. Uzturoties šeit esmu sasniedzis jau tādu prāta miera līmeni, ka tas mani netraucē ar „apskati to vai šito”. Lielākā daļa dienas paiet praksēs vispār neizejot no istabas. Uzmanību novērš tikai 2 domas – pirmā par pepsi, kurš vēss, Indijas vecajās stikla pudelēs garšo tik neticami labi (L-ja pepsi dzeru varbut 1x gada, bet indijas pepsi ir pilnigi cits stasts :) un par ķirzaku, kura nolec no manas istabas ventilatora propellera, kad esmu to izslēdzis un liek man domāt par to, ka iespējams ķirzaka tur griezusies 5ajā ātrumā vairākas stundas un tādā veidā mana sliktā karma tomēr atradusi veidu kā izpausties un pavairoties. Tomēr mierinu sevi ar domu, ka varbūt rotēt ekstrēmi straujajā piektajā ātrumā uz propellera ķirzakai sagādāja baudu un tad jau viss kartība... Labi. Laiks pastaigai uz vienu no 4 hindu svarigakajam svetcelojumu vietam Jagannath Puri pie okeana. Ingus mandala.lv

Indijas pastaiga - 1

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem