Ciemos pie Huana Pablo jeb kā Yana brauca Venecuelu lūkoties...

  • 5 min lasīšanai
Galvaspilsēta:Karakasa Iedzīvotāju skaits:23,203,466 Valsts valoda:spāņu Dabas resursi:dabas gāze, nafta, zelts, dzelzs rūda, dimanti. Reliģija:96% katoļu Ievērojamākās vietas: • Viena no tūristu iecienītākajām vietām Venecuelā ir burvīgo pludmaļu pārpilnā Margaritas sala. • Venecuelā atrodas pasaulē augstākais ūdenskritums. Anhels (979 m) savu kritienu sāk no Gaujas upes (Rio Gauya!!!!), kura savu nosaukumu ieguvusi pateicoties latvietim Aleksandram Laimem. Cenas Venecuelā: • Lidojuma izmaksas atkarīgas no izvēlētā reisa. Tiešais reiss Rīga – Karakasa izmaksā 748LVL (Lufthansa), ja lido ap pārsēšanos bieži vien sanāk izdevīgāk. • Nakts viesnīcā ar ērtībām izmaksā 7 – 30 LVL • Izvēloties vidēji dārgu porciju mazā piepilsētas restorāniņa nāksies šķirties no aptuveni 3 LVL, bet ja pusdienosiet pilsētas centrā vai pludmales restorānā tas Jums var izmaksāt 7 – 15 LVL • Saldējuma cenas svārstās 0,10 – 1,00 LVL robežās, taču garšas un veidu ziņā krietni vien pārspēj Latvijā pieejamos. • Viena kino biļete maksā apmēram 1,00 LVL Iepazīsimies Silts mētelītis un deguns paslēpts biezā, garā šallē, pat neticas, ka pirms neilga laika vel gulēju peldkostīmā svelmainas saules staros un raudzījos kā virs manas galvas vējā šūpojas palmu lapas. Pēdējā laikā aizvien biežāk gadās lasīt par dažādu apmaiņas braucienu pieredzēm. Katram savs stāsts stāstāms, pat klausoties divos cilvēkos, kas dzīvojuši vienā un tai pašā valstī tas aizrauj, jo katrs taču redz to ar citādu skatījumu. Standartjautājums – Kāpēc Venecuela? Protams, pats pirmais, ko izlēmu bija tas, kādu valodu vēlos apgūt. Spāņu valoda vienmēr ir apbūrusi mani ar savu skanējumu. Laikam jau daudziem tā šobrīd asociējās ar mūžīgajām Meksikāņu ziepju operām, kurās visbiežāk izteiktos vārdus jau zina katra tantiņa un mājsaimniece. Bet par to jau nav šis stāsts. Pēc valodas izvēles sekoja valsts izvēle un Venecuela, par kuru tobrīd neko nezināju, skanēja pietiekami eksotiski un neparasti. Tā nu es sakrāmēju koferīti un devos ceļā. Paradīzes skavās jeb livin’ la vida loca Nemaz nav radīti tādi vārdi, kas varētu aprakstīt redzēto. Tik nomierinošajā tonī iekrāsotie zaļie kalni, kokospalmu lapu čaukstēšana virs galvas, zili caurspīdīgais, saulē mirdzošais okeāna ūdens. Dabas parkā sēžot nākas dalīties savās pusdienās ar pērtiķīšu bariņu, jo kā gan ēdīsi, ja citi skatās. Bez visas apkārtējās burvības ir vel tik daudz kas pieminēšanas vērts. Cauru gadu, saulei cepinot, gaisa temperatūra nenolaižas zemāk par 20 grādiem. Turpat netālu burbuļojot plūst divas upes – Orinoko un Caroni, vienā no viņām pirkstus mērcēt nav ieteicams, jo to sev par mājvietu jau sen izraudzījušās pirajas Cilvēki satiekot uz ielas bieži sveicina un vienmēr visu sejas rotā smaids. Liekas, ka viņus neuztrauc pilnīgi nekas. Venecuelieši ir skaļi, dienās ik pa laikam kāds izdomā apstāties savā ceļā un turpat ietves malā skaļi dziedot padejot, viņu ik vakara ballītes norimst tikai tad, kad dejot vairāk nav spēka. Pārvietojoties pa ielu liekas, ka esi nonācis kādā rūķu ciematiņā vai bērnudārzā - mājiņas krāsotas saulainās, jaukās krāsās. Karnevāla laikā ielas tiek vel papildus greznotas un pūļiem pieaugušo un bērnu dodas izklaidēties, ģērbjoties par dažādiem dzīvnieciņiem un pasaku varoņiem. Visapkārt valda troksnis un līksmība, pat vismazākie, tādi, kuri vel nemāk paši spert solīšus, tiek paņemti pičpaunā līdz un ietērpti par bitītēm, eņģelīšiem un kaķēniem. Mana viesģimene piekodina, ka šajā laikā jāuzmanās, jo pieņemts no dzīvojamo ēku augšējo stāvu logiem liet citiem uz galvas ūdeni. Jā, kādi pārsteigumi tik mani te negaida. Ja sēžot parkā pie ūdenskrituma var baudīt vientulību un meditēt, tad straujajā pilsētas dzīvē viens noteikti nespēsi sajusties. Pilsētas ir mašīnu pārpilnas, dažs labs latviešu puisis būtu varen pārsteigts apskatot kādas konservu bundžas tik Venecuelā nesauc par auto. Nu jā, nerunājot jau par to, ka ielu šķērsot izrādās grūtāk nekā domāju, jo luksofora sarkano gaismu reti kurš liekas pamanām. Neskatoties uz šo pavisam neparasto satiksmi venecuēlieši ir labi braucēji un avārijas nav nemaz tik bieža parādība. Skola atrodas samērā netālu un rītos var novērot milzīgus skolēnu barus, kuri viens no otra atšķiras visai minimāli. Venecuelā bez skolas formas skolā ierasties aizliegts. Skolēnu aptuveno vecumu var noteikt arī pēc kreklu krāsas – mazākajiem tie ir sarkani un balti, lielākajiem gaiši zili un bēši. Skolas parasti ir zemas ēkas ar plašiem, slēgtiem pagalmiem. Privātskolās cilvēku skaits klasē ir ap 30, valsts skolās vel lielāks. Turpat pagalma vidū aug kokospalma un ananāss. Mēģinu patverties ēnā, taču zinu, ka jau pēc neilga laika nosalšu, jo telpās ventilatori parasti ir noregulēti uz nejēdzīgi zemu temperatūru. No vakaros samērā mazās pilsētiņas, Puerto Ordaz ielas kļūst neizbraucamas un visapkārt valda troksnis, tā lūk venecuēlieši brauc pakaļ savām atvasēm. Savukārt vislielākais troksnis dzirdams ap astoņiem vakarā, kad vietējie iedzīvotāji izliecas arā pa augstceltņu logiem, lai kopīgi saceltu milzīgu troksni sitot ar galda piederumiem pa katliem un pannām. Tā viņi protestē pret savu prezidentu Hugo Chavesu. Šobrīd Venecuelā valda liela nesakārtotība, tomēr iedzīvotāji cer, ka situācija drīz mainīsies, tikai diez vai katlu klabināšana, ko mainīs, ne tā? Es savukārt esmu atpakaļ no dabas paradīzes šeit , visjaukākajā vietā uz visas zemeslodes - Latvijā. Kas ar Venecuelu? Būs jau vel jāaizbrauc ciemos, nepaspēju apskatīt pasaulē lielāko ūdenskritumu. ... jeb citādas attiecības Kāds pārītis saāķējis rokas aizsoļo lielceļa virzienā. Nē, viņi ir tikai draugi. Šī ir viena no Venecuelas īpatnībām – nespēja noteikt, kad attiecības pāriet „vairāk kā draugi” fāzē. Sākumā man tas šķita dīvaini, bet pēc laiciņa pieradu. Tas ir pilnīgi normāli, ja klasesbiedri tev noglāsta roku, bužina matus vai nobučo uz vaiga. Domāju, ka Latvijā puiši izbaudītu savu draudzeņu dusmu izvirdumus, ja atļautos vel kādai tik mīļi pieskarties, taču Venecuelā tas nav nekas īpašs. Turpretim attiecības pārīšu starpā ir kā ar augstu žogu norobežotas. Neviens neatļaujas uz ielām skūpstīties un savu otro pusīti ciemos pie sevis neaicina. Jau atbraucot mums tika piekodināts, lai nekādā gadījumā neaicinot ciemos puišus, kur nu vel savā istabā ar aiztaisītām durvīm. Arī sasveicināšanās sākumā bija nopietns pārdzīvojums. (Venecuelā sveicinās nobučojot uz vaiga.) Kad vel nav ierasts ir diezgan grūti pieņemt domu, ka jābučo sveši cilvēki un pat tādi, kas neizraisa ne mazākās simpātijas, bet pieklājība paliek pieklājība. Īpaši grūti, ja skolā ierodies pēdējā brīdī un jāsasveicinās ar visiem 30 klasesbiedriem. Haizivis ēd cilvēkus un cilvēki ēd haizivis Venecuelā valda augļu pārpilnība un tie aug vai visās ielu malās. Paši lielākie banāni tiek cepti un ēsti pie gaļas tāpat kā dažus citus eksotiskos augļus gatavo ar sāli. Bieži vien ielās tirgo kokosriekstus, kam tiek izcirsts caurums un iekšā iesprausts salmiņš sulas izvilināšanai. Dažiem augļiem ir visai neciešama smaka, bet citi smaržo gardi, taču garšo atbaidoši. Vienas no tipiskākajām brokastīm ir Arepa (pankūkas formas maize), kas tiek ēsta ar sviestu vai sieru, palmu dzinumu salāti vai Kačapa (briesmīgi salds kukurūzu plācenis). Diezgan populārs ir gaļas pīrāgs, kas parasti vairumā parādās uz Ziemassvētkiem un tiek pildīts ar gaļu, sieru, olīvām un rozīnēm. Uzturā diezgan daudz tiek lietota arī gaļa un zivis. Pludmalēs parasti var nopirkt dažādus haizivs gaļas ēdienus, kas patiešām garšo lieliski. Tiek ēstas arī pirajas un turpat pa ielām skraidošās ķirzakas. Veikala plaukti nokrauti ar dažāda veida baltmaizēm, taču rupjmaizi tur atrast nevar. Svētkos uz galda var atrast visdažādāko veidu konfektes un marcipānu, savukārt Ziemassvētkos tiek ceptas dažādas īpašas tortes. Skolu kafejnīcās un uz ielām var nopirkt visdažādāko veidu pīrāgus ar vistas gaļu, dārzeņiem, sieru un zivīm pildītus. Savukārt Jaunajam gadam sākoties viņi neēd vis zirņus, bet gan vīnogas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais