Lofotu salas - zemes mala sapņotājiem. Impresijas.

  • 2 min lasīšanai
  • 9 foto
Lofotu salas - skarbas romantikas pilna pasaule, kuru no kontinenta šķir tikai pusstundas brauciens ar nelielu prāmi. Vieta, no kuras aizbraucot, piedzimst vēlēšanās atgriezties – atgriezties laikā, kad pa šaurajām pilsētu ieliņām rosās zvejnieki, fjordos un jūrā kā bites strādā lielāki un mazāki kuģīši, kad uz milzīgajām koka redelēm kalst zivis un kalnos žilbina sniegs. Apburoša ir ziemeļiem raksturīgā esence, tāda kā laika un notikumu koncentrēšanās – zied dzeltenas rozes un virši, gatavojas zemenes, labība un pīlādži; kalnā kāpj bariņš alpīnistu, pie mājas ar lielu tējas krūzi un grāmatu rokās sēž jauna sieviete, klusā darbnīcā no „nekā” top krāsaini stikla trauki, daži tūristi izmisīgi iepērk banālus suvenīrus... Vienā mirklī tu vari ieraudzīt tālumu un tuvumu, klusumu un rosību, vērot flegmatisku rozā medūzu un šķendēties par uzmācīgajām kaijām... Henningsvær – ziemeļu Venēcija (ievēroju, ka Norvēģijā vairākas pilsētas dēvē Venēcijas vārdā), zvejnieku pilsētiņa uz pāļiem, kas izskatās satrunējuši un, šķiet, neizturētu spēcīgāku vēja brāzmu. Staigājam pa klusajām ieliņām, apkārt viss ir tik mierīgi, it kā laiks būtu apstājies un cilvēki pazuduši. Gribas tikai ieelpot jūras gaisu un ļaut acīm aizklīst tālu līdz horizontam, sēdēt uz koka celiņa, šūpot kājas un ļauties tukšas pilsētas burvībai, tai pašā laikā paturot prātā, ka ziemā pa šiem pašiem celiņiem nenoguruši staigā zvejnieki slapjās drēbēs, visapkārt jūtams zivju smārds un klusuma vietā skan darbs. Stāvu uz maza zvejas kuģīša klāja, kas šķeļ Troļļu fjorda rāmo tumšo ūdeni, vējš auksts, deguns nosalis, bet vilinājums iepazīt šķelmīgā fjorda noslēpumus uzvar, un es uz sīkām saliņām ieraugu mazas baltas bākas sarkanām cepurēm kā mušmires, koka mājiņas zālēm apaugušiem jumtiem, ap kalnu galvām atkal rotājas mākonīši, šad tad aizķerdamies sūnu matos. Kaut kur fjorda vidū kuģis apstājas – laikam esam atraduši zivju baru, pat man, pārliecinātam ne-makšķerniekam, rokās jāņem tāda jokaina makšķere un jāmēģina! Azarts, izvelkot pirmo zivi, ir klāt - jāmet vēl un vēl! Ātrumā no pārsalušajām rokām izslīd makšķere un aizpeld... Žēl zivi, kas uz tās uzķersies un tā arī beigs savu dzīvi – ar āķi lūpā... Makšķerējot nācām pie atziņas, ka nedrīkst gaidīt lomu, nedrīkst rēķināt un domāt – „nu tik būs”, tad neizdodas. Laikam taču daudzām lietām dzīvē ir tikai jāļaujas un veiksme uzsit plecam, piemiedz aci un tu peldi pa straumi, vilkdams savus lomus vienu pēc otra... Kapteinis, liels vienkāršs cilvēks, ātri darbojas ar zivīm – tīra, griež lielos gabalos, samet katlā un liek vārīties, klāt liekot vienīgi citronu un sāli – kas būtu domājis, ka vairāk neko arī nevajag. Vismaz šajā brīdī šķiet, ka neviens zivju restorāns nespētu konkurēt ar kuģa šauro virtuvi un kapteiņa pavārmākslu. Atceļā vējš pieņemas spēkā un fjords pārvēršas, barojam kaiju barus ar sīkajām zivtelēm, dzirdu, ka šoreiz pat ērglis esot atlidojis vakariņās (bet varbūt tas tik mārketinga triks), braucam ātri, viļņi mētā laivu, ūdens šļakstās sejā, esam nosaluši, bet priecīgi! Pa ceļam pavisam īsu brīdi iznāk pabūt vikingu apmetnē. Hmm, nebūtu slikti kādu laiciņu pasaimniekot tādā mājā! Vienīgi, logus gan es tur gribētu ierīkot, bet citādi viena vienīga elegance – koks, ādas, patīkama dūmu smarža, ļoti augsti griesti, kur žūst ārstniecības un garšaugi... Bet izejot pa durvīm, visa pasaule pie kājām! Salu dienvidos, pašā pēdējā apdzīvotajā vietā Å (izrunā „O” – nu jā, varbūt omega...), sajūtu pasaules malas tuvumu, varbūt tādēļ, ka zinu – tepat blakus ir neapdzīvotas klinšainas salas, kur ligzdo miljoniem nepazītu putnu, varbūt tikai tāpēc, ka te beidzas visi ceļi. Pieeju pie pašas klints malas, krasts stāvs, bet bail šoreiz nav, jo liekas, ka pasaules malā būtu iespējams pat lidot, ja vajadzētu. Vasarīgi vēss jūras vējš matos...gribas apsēsties un uzgleznot to dīvaini maigo kņudoņu sirdī... Šajā vietā beidzot redzu pļavas ziedus! Visur gar ceļmalām vienas vienīgas violetas ugunspuķes, bet šeit krāsas uz auksto akmeņu fona! Atkal ir laika deficīts un jāskrien uz prāmi, kas aizvedīs atpakaļ uz kontinentu – šoreiz divu stundu attālumā mūs gaida Bodo. Kalni pamazām pazūd dūmakā, lēni, bet neatlaidīgi kļūst arvien mazāki, garām aizslīd akmeņi, kuģa pēdās spēlējas saule un sajūtu, ka no sirds uz krastu nospriegota šņorīte, kas draud pārplīst. Kopā ar draudziņu sagrabinām dažas naudiņas, metam kuģa sakultajās putās un noticam...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais