Gadsimtu nospiedumi Ziemeļungārijā

19.04.2017
36 min lasīšanai

Tumšo ziemas vakaru brīvajos brīžos savam priekam rakstīju stāstu par pērnvasaras Eiropas ceļojumu uz Slovākiju, Ungāriju, Austriju, Poliju. Tā kā „draugiem.lv” Ceļojumu sadaļai stāstus var iesniegt valstu ietvaros, pastāstīšu tikai par Ungāriju. Ceļojums ilga 13 dienas, no kurām 5,5 pavadījām, pirmoreiz iepazīstot Ziemeļungāriju. Bijām trīs ceļotāji – es ar vīru un taksis Čaks. Mūsu mājas bija Ford Galaxy minivens – ar to braucām, tajā gulējām uz piepūšamā divvietīgā matrača, gatavojām maltītes. Taksim bija pašam sava gultiņa. Ungārijā kempingi nebija dārgi, ne ar tik izcili sakārtotām labierīcību zonām kā Austrijā, taču gana apmierinoši. Šis brauciens drīzāk bija iepazīšanās ar Ungārijas vēstures minimālo kursu. Pilnīgi bija jūtams, ka ungāri ļoti ciena savu pagātni. Mans nodoms nav rakstīt šīs valsts vēstures atstāstu, to var izlasīt internetā, grāmatās. Taču, stāstot par Ungārijā redzēto, pilnīgi no vēstures pieminējuma neizdevās izvairīties. Nepārmetiet pagātnes un tagadnes formu sajaukumu Jau pēc 'publicēšanas' man jāpiebilst, ka teksta izkārtojums nudien nav tas, kādu biju iecerējusi, un man neizdevās pievienot normāli fotogrāfijas. Tādēļ saites uz bilžām - stāsta beigās. Mūsu Ziemeļungārijas maršruts klasisks: Lillafīreda – Egera – Sentendre – Budapešta – Višegrada – Estergoma – Balatonalmadi – Tihānijas pussala – Kestheja – Hevīza – Šoprona. 1.½ diena Ungārijā : Lillafīreda Apskatījuši Polijā Ļubļinu, Žešovu, Slovākijā Prešovu, Košici, trešajā ceļojuma dienā pusdienlaikā iebraucām Ungārijā. Pirmais iespaids – saulespuķu lauki, ļoti krūmainas ceļmalas, šoseja ar ielāpiem, zaļumos ieslēpušies ciemati. Garenas ungāru mājas, un šauri pagalmi starp kaimiņmājām. Iegādājāmies 10 dienu vinjeti par 2975 forintiem, saīsināti Ft (9,50 €). Virzījāmies uz Egeras pusi cauri Bika Nacionālajam parkam (Bükki Nemzeti Park). Tā kā mūsu ceļojumam bija dots 11-12 dienu laiks un mūs interesēja Budapešta, pēc tam vēl gribējām redzēt Bratislavu, Vīni, Ungārijā neaizkavējāmies katrā pilsētā, kas ceļvežos minētas kā īpašas. Tā neapstājāmies trešajā lielākajā Ungārijas pilsētā Miškolcā valsts ziemeļaustrumos. Tomēr Miškolcas apkārtnē, pamanījuši jauku ezeru un skaistu pili, piestājām Lillafīredā (Lillafüred) – populārā Ungārijas kūrortā pie mākslīgā Hāmori ezera (12 km no Miškolcas). Sākumā nebijām domājuši šeit apstāties, pabraucām garām skaistajai pilij, gar kūrortmājām, tenisa kortiem cauri „zaļam tunelim” – augstiem kupliem kokiem „pārsegtu” šauru ceļu. Tomēr izlēmām pili apskatīt un braucām atpakaļ. Tai brīdī sākās tas jocīgākais... Vispirms palaidām garām uz Egeras pusi kādu ātri joņojošu zilu mašīnu. Kad braucām uz pils pusi, garām uz Egeru aiztraucās policijas mašīna ar ieslēgtām bākugunīm. Un virs mūsu galvām parādījās helikopters, kurš arī lidoja uz Egeras pusi. Piebraukuši pie Lillafīredas pils, sapratām, ka uz Egeru pa šo ceļu vairs netiksim, jo to nobloķēja otra policijas mašīna . Iespējams, ātri traucošā zilā mašīna uz šaurā ceļa bija avarējusi.... Šo brīvdienu kūrortu 1890.gadā izveidoja toreizējais Ungārijas zemkopības ministrs grāfs Andrāšs Betlens, nosaucot šo vietu krustmeitas, sauktas Lilly, vārdā (pēc citām ziņām, savas sievas Lilla Veja vārdā). Vēlāk, 1927.-30.gadā uzcelta neorenesanses pils, kas tagad ir četrzvaigžņu viesnīca. Pils piekājē – romantisks parks, vairākas nelielas alas, reljefainas terases, mākslīgi veidots 20 m augsts ūdenskritums, kas esot augstākais Ungārijā. Šo vietu savulaik apdziedājis ungāru dzejnieks Šandors Petēfi. Uz Egeru izvēlējāmies braukt caur Mályinka ciemu Bika kalnu piekājē. Iespējams, tiešām uz tā ceļa bija notikusi kāda avārija, jo paši, braucot pa citu šauru „zaļo tuneli”, pārliecinājāmies, cik puskrimināli ir šie serpentīni. Bīstamāk bija, kad zemā vakarpuses saule spīdēja acīs un uzreiz pat nepamanījām mums priekšā uz ceļa motociklistu, gājēju. Pirms Mályinka ceļmalā piestājām pie skatu torņa, no kura pavērās tāli skati uz pauguraini, arī Čakam bija prieks izjozties plašā pļavā. Egerā iebraucām ap pusastoņiem vakarā. Ekskursija vairs nesanāca, jāmeklē naktsmājas. Redzējām vairākas ‘panzione’, taču likās, ka viesus tajās negaida – durvis slēgtas, neviens neinteresējās, ko mēs tur grozamies. Galu galā ap pl.20.30 ieradāmies 8-9 km attālā „Őko-park” panzion-kempingā. Komunikācija ar ‘recepcijas’ saimnieku, pavecu kungu bija ļoti minimāla – ne viņš saprata angliski, ne mēs vāciski, kur dažus vārdus kungs zināja. Kaut kā nebūt darījām zināmu, ka mums ir nevis telts, bet minivens. Par kempingu samaksa ‘ķešā’ – 6200 Ft (~20 €). Esam bijuši saprātīgi, jau Latvijā kādu summiņu samainot forintos. 2.diena Ungārijā : Egera. Sentendre Egerā auto novietojām maksas stāvvietā koku paēnā. Par 2 stundām – 600 Ft (nepilni 2 €). Arī tas ir bijis labi, ka kempingā pie maksāšanas devām tādu naudas summu, kā atlikumu saņemot četras lielas metāla 200 Ft monētas. Egera starp Mátra un Bika kalniem skaitās viena no Ungārijas skaistākajām baroka pilsētām, savulaik Ungārijas pirmā karaļa Ištvāna I dibināta 10.gadsimtā. Laimīgā kārtā Otrā pasaules kara laikā nav īpaši cietusi. Savā atmiņā Egeru varu identificēt ar turku minaretu, varenu cietoksni kalna galā, Dobo Ištvāna laukumu un baziliku kā grieķu templi. Pilsēta vēl slavena kā vīna reģiona centrs, pie tās robežas ir ceļvežos minētā „Skaisto sieviešu ieleja”. Egeras turku minarets palicis no laika, kad Egeru ieņēma turki. 40 m augstajā slaikajā tornī pašā augšā – skatu laukums tūristiem. Ar dienvidzemju iebrucējiem Eiropai bija darīšana vairākkārt. 13.gs.1.pusē Ungārijā (un Eiropā) ienāca mongoļu tatāri, tad 15.gs.sākumā visu kristīgo Eiropu apsaimniekoja turki. Viņu valdīšanu 1456.gadā pārtrauca Janošs Huņadi pie tag.Belgradas. Pēc viņa nāves dēls Matjāšs Huņadi, būdams Ungārijas karalis, 32 gadu laikā nodrošināja valsts uzplaukumu. Tikmēr turki sagatavojās jaunam karam, un šoreiz vairs nebija neviena, kas aizstāvētu valsti. 1526.gada vasarā Mohāčas kaujā ungāri tika sakauti, un valsts nonāca 150 gadu ilgā turku jūgā. Hābsburgu ķeizari baidījās, ka Vīne būs nākamais turku iekarojums, tādēļ, izmantojot Ungārijai liktenīgo karaļa Matjāša likumīgā troņmantnieka trūkumu, pasludināja sevi par Ungārijas valdniekiem, un tā izveidoja aizsargzonu starp turkiem un Austriju. Ungārija zaudēja savu neatkarību un trīs dienu laikā faktiski tika sadalīta trīs daļās – ziemeļu un rietumu daļas tika Hābsburgiem, it kā neatkarīgo Transilvāniju pārvaldīja turki, bet Ungārijas centrālās daļas nonāca tiešā turku pakļautībā. 17.gs.beigās Eiropa saņēmās, un Ungārija pēc daudzām cīņām tika atbrīvota 1686.gadā, tikai ne no Hābsburgu valdīšanas, kas nav bijis labāk par turku jūgu. Egeras cietoksnis atrodas agrāk grūti pieejamā kalnā, kur uzkāpām pa stāvām bruģētām ieliņām gar suvenīru tirgotavām. Lejā – neliela upe. Ieeja cietoksnī par maksu (ar termināli; diviem pieaugušajiem un sunim – 10,54 €), ir papildus maksas par izstādēm un pazemes labirintiem, ko gan nebijām noskaņoti apskatīt, taksi atļauts ņemt pavadā. Pie ieejas cietoksnī mūs vēl nointervēja divi jaunieši, noskaidrojot, no kādas valsts esam. Latviju nācās parādīt kartē. Šeit vēl turpinājās arheoloģiski izrakumi... Dažādas skulptūras, ieskaitot Kristus Golgātas ceļa atainojumu, pašā augstākajā cietokšņa virsotnē – trīs metālā kalti krusti. Skati uz Egeras minaretu, baziliku, baznīcu, sarkano dakstiņu jumtiem, kalniem. Kad 16.gs.vidū uzbruka turki, 1552.gada septembrī cietoksni Dobo Ištvāna vadībā veiksmīgi aizstāvēja 2000 iedzīvotāji, kurus 33 dienu aplenkumā nespēja salauzt daudzkārt lielāki turku spēki (informācija dažāda – sākot ar 12 000 turkiem līdz pat 80 000). Šīs aizstāvības kaujas, kurās piedalījās arī Egeras sievietes, aprakstītas Gēzas Gordoni romānā „Egeras zvaigznes” (latviski nav tulkots!). Turki tai gadā Egeru neieņēma, taču otrā uzbrukumā 1596.gadā uzvarēja. Dobo apglabāts tepat cietoksnī, arī Gordoni atdusas kuplas priedes paēnā. Līdzās cietoksnim – plašs Ištvāna Dobo laukums un piemineklis Egeras aizstāvības komandierim, kā arī barokāla Egeras Minorīta baznīca (jeb oficiāli – Sv.Antonija Padujas katoļu baznīca). Uzmanību piesaistīja izliektā fasāde starp baznīcas abiem torņiem. Uz tā sienām pārdomu vērts uzraksts, ko latviski varētu tulkot „Nekas nav pietiekami labi izdarīts Dievam”. Interjers gaišs, ļoti patīkams! Otra baznīca, lielākā Egerā un trešā lielākā katedrāle Ungārijā – dzeltenbalta, grieķu tempļa stilā būvēta Sv.Jāņa bazilika Esterhāzi laukumā. Jau ejot augšup pa plašajām kāpnēm uz ieeju, pārņem bijāšana, un virs portika skaidri salasāms teksts latīniski „Venite Adoremus Dominum” (Nāc un pielūdz Dievu). Interjers krāšņs, bagāts gleznojumiem. Kā otras lielākās Ungārijā tiek minētas dievnama ērģeles ar ~800 reģistriem. Tā no sirds izbaudīt telpas dievišķumu traucēja apkārt spietojošs 30-35 gadīgu ubagu pāris. Apejot apkārt bazilikai, var apskatīt tās milzīgos kupolus. Mūsu nopirktais divu stundu laiks tuvojās beigām, ēnā +35°. Meteoziņas jau vēstīja, ka tieši tad, kad būsim Budapeštā, piedzīvosim karstuma vilni. Apm. pēc 2,5 stundām nokļuvām Sentendrē, 20 km attālumā no galvaspilsētas. Pilsētiņas centrs atvēlēts gājējiem, daudz auto stāvēšanas aizlieguma zīmju, līdz atradām atbrīvojušos vietiņu ielas malā pie Donavas un, tā kā mums bija tikai viena 200 Ft monēta, automātā samaksājām par pusstundu (par stundu prasīja 360 Ft). Šai apvidū jau 1.gadsimtā atradusies romiešu apmetne, bet vārdu pilsētai devis karalis Ištvāns I : Szentendre – ‘Svētais Andrejs’ (latīniski ‘Sanctus Andreas’). Turki pilsētu iznīcināja, un 14.gadsimtā to no jauna uzcēla serbu bēgļi, vēlāk arī grieķi, rumāņi, ungāri, vācieši. Starp bēgļiem bija daudz talantīgu mākslinieku, amatnieku, tirgotāju, un Sentendre ātri kļuva par plaukstošu kultūras pilsētu. Jaunu triecienu tai deva plūdi, mēra epidēmijas. Sentendre atkopās 20.gs.sākumā, kad šeit ieradās tuvējo apkaimju mākslinieki, kuri pilsētu izveidoja par Ungārijas mākslas centru. Romantiska viduslaiku pilsētiņa ar līkumotām bruģētām ieliņām, zemām, krāsainām mājiņām, košiem suvenīrveikaliņiem, kafejnīciņām... Ik pa gabaliņam pamanījām kādu muzeju. Internetā, pētot Sentendres muzeju piedāvājumu, saskaitīju kādus sešpadsmit. Daudzo muzeju, mākslas galeriju dēļ pilsētu tiešām dēvē par ungāru muzeju Meku. Skaista promenāde gar Donavu. Galvenajā laukumā palūkojām Mēra kolonnu (1752), grieķu pareizticīgo baznīcu. Ielūkojāmies arī suvenīrbodītēs. Vidēja lieluma ādas „mārīš”maciņš maksāja 2500 Ft. Tie forintu tūkstoši mums vēl īsti ‘negāja kopā’ ar pāris eiro... Tā ātri apskatījuši pilsētiņas centru, jau pēc pusstundas iebraucām Budapeštā. No Rīgas nobraukti ap 1470 km. Darbdienas vakars, mašīnu plūsmas, un mēs ilgi braucām gar Donavu, otrpus upei lūkojoties uz Ungārijas Parlamenta ēku. Radās pirmās apjausmas par galvaspilsētas milzīgajiem apmēriem. Pamanījām mums kādreiz pazīstamos „Ikarusus”, tikai tie nebija dzelteni, bet zilās, zili-baltās, dzelteni-zili-baltās krāsās. Otrā pilsētas malā apmetāmies kempingā „Haller Camping”, mums ierādīja vietu t.s. kemperu laukumā. Par vienu nakti samaksa 6210 Ft (ieskaitot par taksi), arī ‘ķešā’. Mums kaimiņos bija apmetusies liela jauniešu kompānija. Kaut viņiem bija teltis, daudzi gulēja ārā uz zemes, jo nakts bija sutīga. 3.diena Ungārijā : Budapešta Piecēlāmies agri. Bijām iecerējuši Budapeštas vēsturisko centru apskatīt vienas dienas laikā un tad doties tālāk uz rietumiem, tāpēc no kempinga izrakstījāmies. Ar Čaku veicām ikrīta pastaigu turpat parkā, kur nodrošināti brīvi pieejami maisiņi un speciālas urnas. Suņuks karstumā centās turēties, ēda maz un dzēra daudz. Parkā zāle izdegusi dzeltena, un tāda tā bija praktiski visā galvaspilsētā. Kur vairāk biezas koku lapotnes, saglabājās sulīga zāle. Ap 9.30 sāka cepināt saule. Budapeštas centrā, meklējot autostāvvietu, veicām iepazīšanās braucienu abpus Donavai, pārbraucot pāri vairākiem tiltiem, un mūs sāka mākt šaubas, vai dienas laikā paspēsim apskatīt to, ko vēlējāmies. Atradām bezmaksas stāvvietu Donavas krastā pie universitātes. Te savas mašīnas bija nolikuši arī brits un bulgārs, paši vēl pārbaudījām, vai nav kādas brīdinājuma zīmes par auto novietošanu. Apbruņojušies ar ūdens pudelēm, uzkožamajiem, devāmies lūkot pilsētu. Ar kājām Budapeštas centru izstaigājām 9 stundās! Ēnā +35°, un mūs glāba publiskās dzeramā ūdens strūklakas, takša kažoku vēl papildus aplaistījām. Pietrūka saulessarga vai vismaz mans kādreiz Sanmarīno pirktais vēdeklis. Pirms rakstu tālāk, apstiprinu – patiess ir apgalvojums, ka Budapešta ir viena no lielākajām un skaistākajām pilsētām Eiropā. Visas tās vietas, kuras mums bija ieplānotas apskatīt un kuras arī apskatījām, neraugoties uz galvaspilsētas milzīgajiem apmēriem, sakoncentrētas faktiski vienuviet abpus Donavai – Budā un Peštā. Pati Donava – liela, lēna, milzīga upe ar pelēkzaļu ūdeni. Kuģoja lielāki, mazāki, garāki, īsāki kuģi, kuģīši, jahtas, laivas. Par Budapeštu ir daudz rakstu internetā. Mūsu palīgs bija maza kabatas formāta grāmatiņa „Budapešta : ceļvedis un karte” (sērija „Kabatas ceļvedis”). Sekojot šai grāmatiņai, Budas daļā izstaigājām Gellerta kalnu, Karaļa pili, Vecās Budas jeb Obudas daļā paskatījām Matjāša baznīcu un Zvejnieku bastionu, bet Peštas daļā apgājām apkārt iespaidīgajai Parlamenta ēkai, paskatījām Sv.Ištvāna baziliku un izstaigājām Vāca ielu. Šeit pāri Donavai uzcelti deviņi tilti, pārgājām pāri diviem – Ķēžu un Elizabetes. Ja visu pēc kārtas... 235 m (citur – 135 m) augstajā Gellerta kalnā Donavas krastā ved daudziem ainaviskiem skatiem bagāts kāpiens. Ceļā uz augšu redzama klints alā 1926.gadā izcirsta Alu baznīca. Interjeru nevarējām apskatīt, jo notika dievkalpojums. Ir brīdinājuma zīme, ka ieeja aizliegta šortos un svārkos virs ceļgala. Baznīcas priekšā – karaļa Ištvāna I statuja, skats uz Donavu un zaļo Brīvības tiltu. Kalna augšā atrodas Citadele un Atbrīvošanas piemineklis. Citadeli 19.gs.vidū uzcēla Hābsburgi, demonstrējot savu varu pār ungāriem. Tas ir 200 m garš forts, ko aptver 16 m augsti mūri. Tagad te ir viesnīca, vīna pagrabs, restorāns, kafejnīca. Paveras skati uz Budapeštu, Donavu. Līdzās cietoksnim pašā Gellerta kalna virsotnē atrodas tālu redzamais Atbrīvošanas piemineklis – sievietes figūra, kas izstieptās rokās virs galvas tur palmas zaru. Piemineklis celts par godu Budapeštas atbrīvošanai no fašistiem 1945.gadā un idejiski bija saistīts ar padomju armiju. Taču ar laiku ungāru apziņā šis piemineklis transformējies par Brīvības statuju. Gar cietokšņa mūriem izstiepušās suvenīrtirgotāju būdiņas. Īsu brīdi nolija veldzējošs lietus, bet drīz vien saule turpināja karsēt. Aiz Citadeles sekoja gājiens lejup, līdz nonācām pie Sv.Gellerta statujas kolonnu ieskauta pusapļa vidū. Milzīgais piemineklis – sēdoša vīra figūra ar krustu izstieptā rokā (it kā svētītu pilsētu) un tam pie kājām uz ceļiem nometies ungārs – arī tālu pamanāms. Šai vietā 1046.gadā senos dievus pielūdzošie ungāri nometa lejā Donavā bīskapu Gellertu, kurš mēģināja viņus kristīt. Ištvāns, 1000.gada Ziemassvētkos kronēts par pirmo Ungārijas karali, tai pašā gadā pieņēma kristietību kā valsts oficiālo reliģiju. Taču ne visi ungāri bija ar to mierā, un 8 gadus pēc Ištvāna I nāves notika pagānisma piekritēju sacelšanās pret pirmā karaļa pēcteci. Tagad Gellerts ir Budapeštas svētais aizbildnis. Zem pieminekļa – ūdenskritums. Iepretī – balts Elizabetes tilts, kas atstāj gluži gaisīgu iespaidu, celts 1897.-1903.g. Skvērā pie Donavas Sv.Gellerta statujas pakājē atrodas zaļgans piemineklis – majestātiski sēdošā imperatore Elizbete. Internetā par viņu atrodami plaši materiāli – austroungāru ķeizara Franča Jozefa sievu, ungāru iemīļoto karalieni Sisī. Viņai ungāri veltījuši daudz piemiņas vietu, un komunistiskā režīma laikā viņi pretojušies visu Elizabetes vārdā nosaukto objektu pārdēvēšanai. Elizabetes tiltu Otrā pasaules kara beigās uzspridzināja nacisti, 60-tajos gados ungāri tiltu atjaunoja un viņiem cīņā ar valdību izdevās tiltam saglabāt Elizabetes vārdu. Starp citu, latviski ir izdots Elisones Pataki vēsturiskais romāns „Nepakļāvīgā imperatore Elizabete” (2016). Ceļā uz Karaļa pili Gellerta kalna pakājē pagājām garām Rudaša pirtij, kuru 16.gs.vidū uzcēla turki, pēc turpmāk sekojošo karu postījumiem tā ir atjaunota. Pirts atrodas uz „saliņas” intensīvas autosatiksmes vidū Donavas krastā. Ārēji pat neizskatās kā pirts, bet kā vienkārša, neliela balta ēka ar kupolu, jo pati pirts atrodas pazemē. Lasīju, ka joprojām pirts apmeklējumi tiek dalīti “pēc dzimumiem” – darbdienās atvērta tikai vīriešiem, izņemot otrdienas, kuras atvēlētas sievietēm. Sestdienās un svētdienās var apmeklēt “abi dzimumi”, tikai jābūt peldkostīmos. Mēs pirtij garām pagājām trešdienā, un manījām tur ieejam pāris sievietes ar peldmaisiņiem… Karaļa pils Pils jeb Budas kalnā nav vienkārši karaļa pils, bet pamatīgs ēku komplekss, kurā ietilpst Budapeštas Vēstures muzejs, Sečēņi Nacionālā bibliotēka (atrodas karaļpils viena spārna 8 stāvos; remontdarbu dēļ man neizdevās paskatīties kaut tās vestibilu), Ungārijas Nacionālā galerija. Pie Nacionālās galerijas – skulptūrām bagāta Matjāša strūklaka, izveidota 1904.gadā dižam ungāru renesanses karalim Matjāšam Huņadi. Izglītojies Itālijā, otra laulātā draudzene – Neapoles karaļa meita Beatrise. Tā itāļu kultūra atstāja spēcīgu ietekmi uz valsti, un no Ungārijas izplatījās tālāk Centrāleiropā. Matjāšs Ungārijas teritoriju bija izplētis no Vācijas dienvidiem līdz pat Bulgārijai. Atvairīja Osmaņu impērijas uzbrukumus, un bija gana spēcīgs, lai 1482.gadā pieteiktu karu Austrijai un to uzvarētu, 1485.gadā iesoļojot Vīnē un sava mūža pēdējos gados apmetoties šeit uz dzīvi… Turpat pie Ungārijas Nacionālās galerijas redzama cita skulptūra – melns krauklis staba galā. Interneta rakstos rakstīts, ka latīniski “corvus” ir “krauklis”, “kovārnis”. Ja Gūglestantei paprasu, ko nozīmē “corvus”, tā man atbild “vārna”. Lai nu kā, no “corvus” esot radies karaļa latīniskais personvārds Matthias Corvinus. Par Huņadi dzimtas ģerbonī “iemitinājušos” putnu var lasīt leģendas internetā. Ikviens tūrists karaļa Matjāša portretu var skatīt uz 1000 forintu naudas zīmes. Atturēšos no vēstures izklāsta, vien piebildīšu, ka šī Karaļa pils nav tā, kuru 13.gadsimtā cēlis karalis Bēla IV un 15.gadsimtā paplašinājis karalis Matjāšs. Turki krietni postījuši pili, un 18.-19.gadsimtā uz vecās pils pamatiem uzcelta šī milzīgā reprezentatīvā ēka, ko redzam tagad. Lejpus pilij iekārtotas terases, paveras skaisti skati uz Donavu, Peštu, Parlamentu. Netālu – klasicisma stilā celta Šāndora pils. Te 1919.-1941.g. strādāja Ungārijas premjerministri. Otrā pasaules kara laikā pili iznīcināja, atjaunoja tikai 2002.gadā. Kopš 2003.gada tā ir Ungārijas prezidenta rezidence. Pils kalns ir garena plakankalne, kuras dienvidu galā atrodas Karaļa un Šāndora pilis, bet ziemeļu galā – ne miņas no majestātiskā svinīguma. Līkumotas ieliņas, restorāni, kafejnīcas, muzeji… Un šauras ieliņas galā ieraudzījām Matjāša baznīcas smailo torni. To iesāka celt 13.gadsimtā, un karaļa Matjāša vadībā paplašināja. Turku valdīšanas laikā 16.gs.vidū dievnamu pārveidoja par Lielo mošeju, tāpēc tagad torņos redzam arī musulmaņu pusmēnešus. Zem akmens baldahīna apglabāts karalis Bēla III (1148-1196) – viens no sava laikmeta bagātākajiem valdniekiem Eiropā.Viņš esot notriecis 23 tonnas sudraba gadā, kas tajā laikā bijis ekvivalents Francijas un Lielbritānijas karaļvalstu kopējiem ienākumiem. Šeit 1867.gadā kronēja imperatoru Franci Jozefu I un Elizabeti. Tveicīgajā saulē acis žilbināja baznīcas baltā krāsa, mežģīņotā fasāde un torņi, ar krāsainām keramikas flīzēm apdarinātais jumts. Interjeru diemžēl neredzējām. Ieeja par maksu – 5 €, taču tā arī nesapratām apsargu teikto, kuri daudzus tūristus neielaida. Laukuma stūrī uz baznīcu nolūkojas milzīga jātnieka – karaļa Ištvāna I statuja. Ļoti daudz tūristu... Kā nu ne, līdzās baznīcai – pasakains Zvejnieku bastions, kas sastāv no 7 koniskiem torņiem, katrs veltīts septiņām Ungārijas dibinātāju ciltīm. Atgādina mazu Indiju. Celts 19.gs.beigās un jau no paša sākuma kalpojis kā skatu laukums, lai ļaudis varētu jūsmot par Donavu un Peštu. Kāpēc Zvejnieku? Jo esot piederējis Zvejnieku ģildei, un šeit viduslaikos atradies zivju tirgus. Ir iekārtots mūsdienīgs laukumiņš ar puslokā izvietotiem pakāpieniem, kurus tūristi izmanto kā sēdvietas. Pretī bastionam uzcelta ēka ar stikla fasādi, kurā spoguļojas bastiona torņi. Arī mēs piemetāmies atpūsties uz pakāpieniem. Nu jau pusdienlaiks, bet vēl tik daudz kas jāapskata! Čakam pievērsta liela labvēlīga uzmanība. Ungārijā bijām trešo dienu, bet īpaši daudz suņu nebijām manījuši, takšus ne tik. No Budas vecpilsētas devāmies lejup uz Ķēžu tiltu, un noskatījāmies, kā gar stāvo pilskalnu gandrīz vertikāli augšā lēni brauca maziņš veclaicīgs funikulieris. Uzbūvēts jau 19.gadsimtā, sākotnēji bija domāts pils darbiniekiem. Zaļais Ķēžu tilts, celts 1839.-49.gadā, bija pirmais akmens un pastāvīgais tilts, kas savieno Budu un Peštu. Divas milzīgās arkas atgādina Parīzes Triumfa arku. Resnās ķēdēs iekārtas laternu virtenes, laternu stabi brauktuves malās, akmens lauvas abos tilta galos. Un ikoniskais skats, kas paveras, stāvot tilta vidū – uz Karaļa pili un uz Parlamentu. Otrpus Ķēžu tiltam – reprezentatīvu ēku ieskauts Rūzvelta laukums. ASV prezidenta vārdā laukums nosaukts 1947.gadā, intensīvas satiksmes vidū stāv Rūzvelta piemineklis. Netālu redzams arī grāfa Ištvāna Sečēņi piemineklis. Ar Sečēņi vārdu saistītas daudzas vietas Ungārijā – viņa vārdā nosaukts Ķēžu tilts, Nacionālā bibliotēka, termālais peldbaseins, sala, ielas, skvēri... Arī par viņu var atrast ziņas internetā. Sečēņi dibināja Ungārijas Zinātnisko akadēmiju, Nacionālo bibliotēku, muzeju, iesaistījās valsts modernizācijas procesā, pirmais Ungārijas parlamentā 1825.gadā sāka runāt ungāriski, pretojoties ungāru pārvācošanai un laužot tradīciju valsts valodā runāt latīniski (latīņu valodu par valsts oficiālo valodu noteica karalis Ištvāns I jau 1006.gadā). Cita starpā, 2002.gadā pabeigta režisora Gēzas Beremēni filma “Cilvēks – tilts” (A hídember) par Sečēņi lomu Ķēžu tilta būvniecībā. Tilta būvniecības ideja Ištvānam Sečēņi radusies tad, kad viņš nav varējis ātri nokļūt Donavas otrā krastā pie smagi slimā tēva. Ejot pa saulē sakarsušo promenādi gar Donavu, pamazām tuvojāmies Parlamentam. Gājiens gar pašu 268 m garo ēku nav nekāds īsais. Neogotika, celts 1884.-1902.g., arhitekts Imre Šteindls. Viņš bija kļuvis akls, tāpēc ēka celta tik ilgi – 20 gadus. Ungāru parlamentārieši apsaimnieko daļu no daudzajām telpām (te ir 691 telpa, to zeltīšanai izmantoti 40 kg zelta), pārējās telpas ļauts apmeklēt tūristiem. Viņi var apbrīnot iespaidīgas galvenās kāpnes, karaļa Ištvāna I tūkstoš gadus veco kroni. Pamanījām, ka Donavas pusē Parlamenta logi koka slēģiem aizslēģoti, ietves malā pie kāpnēm karstumā stāvēja sardze. Tieši pretī Parlamenta ēkai pie upes skumja piemiņas vieta – kurpes. Šajā vietā ungāru fašisti 1944.-45.gadā šāva ebrejus, nošautajiem iekrītot Donavā un aiz sevis atstājot vien apavu pārus. Ebreji, citu valstu karaļu atraidīti, kā bēgļi Ungārijā ieradās 14.gs.sākumā, un ungāru karaļi patvērumu neliedza. Tā Ungārija kļuva par valsti ar vislielāko jūdaistu skaitu Eiropā. Apejot ap Parlamenta stūri, mūs uz koši baltām kāpnēm pārsteidza zīme – nostrīpots suns. Tālāk – plašs gaišs Lajoša Košuta vārdā nosaukts laukums, lekns zālājs, vairāki milzīgi pieminekļi. Ko nu? Pasitām Čaku padusē un gājām tālāk pāri smalkajam laukumam. Oficiālā ieeja Parlamentā no šīs puses. Noskatījāmies goda sardzes maiņu pie valsts karoga masta. Milzīga jātnieka statujā atpazinu ungāru grāfu Ferencu Rākoci II, ar kuru šā ceļojuma laikā pirmoreiz iepazināmies Prešovā, Slovākijā. Parlamenta kompleksu mazliet tālāk ieskauj vēl divas majestātiski būvētas ēkas – Etnogrāfiskais muzejs un Ungārijas Zemkopības ministrija. Netālu no Parlamenta var satikt pilsētvidē iekļautas dabiskas Ronalda Reigana un Imres Naģa skulptūras. Vairākās valstīs Reiganam – “prezidentam, kurš izbeidzis Auksto karu” ir veltīti pieminekļi, arī Budapeštā. Imre Naģs – 1956.gada Ungārijas pretpadomju sacelšanās līderis. Aiz Rūzvelta laukuma slejas Sv.Ištvāna bazilika, kurā savukārt glabājas cita pirmā karaļa relikvija – mumificēta labās rokas plauksta. Grūti iedomāties, kā mirušam valdniekam nocērt roku... tikai tāpēc, lai ilgus gadsimtus to skatītos ļaužu tūkstoši – sākumā varbūt aiz fanātiskas pielūgsmes, tagad aiz ziņkārības... Un vēlā pēcpusdienā – skaista pastaiga pa gājēju Vāci ielu, paralēli Donavas krastmalai. Šeit vairs nebija jūtama viduslaiku gaisotne – daudz dažādu veikalu, veikaliņu, universālveikalu, ielu kafejnīcu, antikvariātu, ir dzeramā ūdens pumpis. Interesanti, raibumraibi, koši skatlogi. Zināju, ka tālāk Vāci ielas galā atrodas slavens Budapeštas tirgus, bet tam mums vairs nebija spēka, un tirgus vakarpusē noteikti bija slēgts. Vēl gājiens pāri Elizabetes tiltam, pa Donavas krastmalu garām Rudaša pirtij, Alu baznīcai Gellerta kalna klintī. Cita starpā, klintī izcirsto Alu baznīcu ideāli vērot pretī no Donavas otra krasta līdzās Brīvības tiltam. Ap pl.19.00 bijām pie mašīnas. Nāksies Hallera kempingā nakšņot vēl vienu nakti. Atpūtušies, radām spēku vēl braukt uz Margitas salu. Uz to braucām pa Andrāši avēniju, garāmbraucot uzmetot skatu Varoņu laukumam, kuru apskatīsim rīt. Andrāši avēnija – plata, pompoza luksus iela ar liepu aleju, masīvām ēkām, dzīvu satiksmi – tiek uzskatīta par Budapeštas skaistāko avēniju (izbūvēta 19.gs.b.), nosaukta Ungārijas karalistes premjerministra un Austroungārijas ārlietu ministra Ģūlas (Jūlija) Andrāši vārdā. Traucoties uz Margitas salu, neapskatīts palika metro zem Andrāši ielas. Nevaru pateikt, kā pareizi saukt salu. Rakstos tiek lietoti divi nosaukumi : Margaritas sala un Margitas sala. Tur ungāriski manīju nosaukumu “Margitsziget”. Margitas salā auto nācās novietot maksas stāvlaukumā. Samaksa automātos pie izbraukšanas. Gājām uz salas vidieni gar upi, kur iekārtots speciāls celiņš ar mīksto segumu, un to diezgan aktīvi izmantoja skrējēji. Vēsturiski salā notikušas karaļnama galma izklaides un medības, bet 20.gs.sākumā sala kļuva par vienu no pilsētas parkiem. 2,5 km garā sala starp Margitas un Ārpāda tiltiem nosaukta karaļa Bēlas IV meitas Margaritas vārdā, kura 1943.gadā tika kanonizēta par svēto. Šeit viņa dzīvojusi dominikāņu klosterī, jo viņas māte karaliene mongoļu tatāru iebrukuma laikā bijusi gaidībās un apsolījusi bērnu nodot kalpošanai Dievam, ja Viņš pasargās zemi no uzbrucējiem. Tepat Margarita arī apglabāta. Tagad – skaisti apstādījumi, svaiga vakarvēja pūsmas no upes, viesnīcas, termālo avotu peldētavas, kompleksi sportiskām nodarbībām, Sv.Mihaja kapela, jūgendstila astoņstūru ūdenstornis, muzikāla strūklaka, brīvdabas teātris un itin piemīlīgs Japāņu dārzs. Pastaiga pa šo dārzu nudien bija relaksējoša, taču neilga. Negaidīti sāka krist rupjas lietus lāses. Kamēr tikām līdz mašīnai, jau gāza lietus, strauji sāka tumst. Bez mums bija vēl citi prom tikt gribētāji, un pie autostāvvietas barjeras izveidojās sastrēgums. Viens biļešu automāts „uzkārās”, visi meklējām citus. Sākās arī zibeņošana. Tikuši ārā no Margitas salas, nesāmies cauri Budapeštai uz kempingu. Pilsēta milzīga, un milzīga, grandioza bija arī zibeņošana virs naksnīgi izgaismotā Ķēžu tilta un Budas kalnā virs Karaļa pils otrpus Donavai. 4.diena Ungārijā : Budapešta. Višegrada. Estergoma Lietus lija gandrīz līdz 9.00 rītā. Pēc vakardienas garās staigāšanas īpaši nesteidzāmies, un no kempinga izbraucām pēc 11.00. Kaut bijām tai pašā kemperu laukumā, samaksa šoreiz 5500 Ft (nepilni 18 €). Vēlējāmies vēl apskatīt Peštā Pilsētas parku un Varoņu laukumu. Noparkojāmies plašā bezmaksas stāvvietā pie Varoņu laukuma. Andrāši alejas noslēgumā – iespaidīgs Ungārijas tūkstošgadei veltīts memoriāls. Centrā – Tūkstošgades piemineklis (1896-1929). Aiz Nezināmā kareivja piemiņas vietas ap 36 m augstu kolonnu sastājušies septiņi jātnieki skarbām sejām – kņazs Ārpāds un vēl seši maģāru cilšu vadoņi. Ungāri 9.gadsimtā Ārpāda (~845.-~907.) vadībā no Pieurālu stepēm pārcēlās uz dzīvi Vidusdonavas līdzenumā, ap 900.gadu jau kontrolēja visu mūsdienu Ungārijas teritoriju un, būdami prasmīgi jātnieki, devās postošos sirojumos pa visu Eiropu, līdz 955.gadā kaujā ar Sv.Romas jeb Vācijas imperatora Otto I karaspēku pie Lehas upes piedzīvoja smagu sakāvi. Pēc tās Ārpāda mazdēls Gēza lika pamatus jaunai centralizētai valstij, uzsāka tās kristianizācijas ceļu. Šis ceļš noslēdzās ar Ištvāna I kronēšanu par pirmo Ungārijas karali un kristietības pieņemšanu par valsts oficiālo reliģiju. Laukumu ieskauj divas pusloka kolonādes ar 14 slavenu ungāru statujām, sākot ar Ištvānu I un beidzot ar Lajošu Košutu. Te var “iepazīties” arī ar karaļiem Laslo I, Kālmānu Grāmatnieku, Andrāšu II, Bēlu IV, Kārolu I Anžū (Karoly Róbert), Lajošu I Lielo, Matjāšu Huņadi, Gaboru Betlenu, ar karavadoni Janošu Huņadi. Sastopami arī vairāki līderi, kuri vadīja pretošanās kustības pret Hābsburgiem – Transilvānijas princis Ištvāns Bočkai (ap 1606), grāfs Imre Tekeli (ap 1683), ungāru augstmanis Ferencs Rākoci II (1703-1711) un jurists, žurnālists, politiķis Lajošs Košuts (1848-1849). Dažus jau esmu pieminējusi, dažus vēl pieminēšu, par pārējiem, ja interesē, var atrast informāciju internetā. Aiz Varoņu laukuma tilts ved pāri Pilsētas parka ezeram (Városligeti-tó). Interesanti bija pavērot laivotājus „ūdeņmašīnītēs”. Aiz kupliem kokiem aizslēpusies pasakainā Vajdahuņadi pils, patiesībā uz pussalas (Sečēņi salas) Ungārijas Tūkstošgades svinībām par godu izveidots brīvdabas arhitektūras stilu muzejs – komplekss, kurā var ieiet, paejot garām zobus atņirgušu lauvu statujām un pāri seklam grāvim „pārmestam” tiltam cauri gotiskiem vārtiem. Te redzama romānika, gotika, renesanse, baroks. Pilis, kapela, tornis – tas viss ir Ungārijas gadu simteņos celto iezīmīgāko celtņu reprodukcijas. Pils galvenā fasāde ir Rumānijas Huņadi pils kopija, kā vārdā arī nosaukts šejienes komplekss. Baroka pilī – Eiropā lielākais Lauksaimniecības muzejs. Apbrīnas vērta ir ar fasādes trīsstūrī izkārtotām figūriņām rotāta romānikas Jak Capel – 13.gadsimta benediktīniešu kapelas kopija. Visu šo kompleksu projektēja ungāru arhitekts Ignācs Alpars (laikam jau spēlēdamies, jo projektējis arī nopietnas banku ēkas), un sākotnēji iecere tika īstenota, izmantojot kartonu un koku. Pils kļuva tik populāra, ka 1904.-08.gadā pārbūvēta no akmens un ķieģeļiem. Daudziem patika fotografēties līdzās sēdoša, seju ar kapuci nosegta vīra statujai – 12.gadsimtā dzīvojušam, karaļa Bēlas III galmā kalpojušam hronistam Anonymus. Redzams arī piemineklis ungāru-amerikāņu aktierim Belam Lugošam, kurš 1931.gadā atveidojis slavenu Drakulas lomu. Tālāk Pilsētas parkā – Sečēņi peldētava, kur atrodoties dziļākie un karstākie (74-75°) ūdens baseini Budapeštā, darbojas kopš Hābsburgu laikiem, skaitās viens no lielākajiem Eiropā. Tā kā ar mums bija Čaks, ar vīru uz maiņām iegājām paskatīties vestibilu un tautas plunčāšanos baseinā Dodoties atpakaļ uz Varoņu laukumu, tālāk aiz ezera manījām Eiropā vecākā zoodārza indiešu stilā veidotos vārtus. Zoo mūs neinteresēja, gribējām doties tālāk uz Balatonu. Pie ezera vēl pamanījām putniņu barošanas automātu. Iemet 100 forintu vai 1 eiro monētu, un automāts izmetīs paciņu ar maizes drupačām. Ejot pāri laukumam uz autostāvvietu, vēl paskatījām abpus laukumam divas grieķu tempļus atgādinošas ēkas – Tēlotājas mākslas muzeju, kura savu darbību sāka, valstij no aristokrātu Esterhāzi ģimenes nopērkot gleznu kolekciju, un karmīnsarkanu Mākslas pili Müscarnok mūsdienu mākslas un tēlniecības izstādēm (vispār visas šīs pompozās ēkas tik ļoti atgādina Berlīnē redzēto lielummāniju). Pēc nakts negaisa saule aizmākusies, vairs nebija jūtams iepriekšējo dienu mežonīgais karstums un ap pusčetriem izbraucām no pilsētas. Vai Budapeštā vēlētos atgriezties? Nezinu…. Nekad nevar zināt, kā prāts, atmiņas, sajūtas, ceļi mūs kādreiz kur aizvedīs 40 km no Budapeštas – Višegradā! Cietoksnis, kurš visos ceļvežos, tūroperatoru piedāvājumos minēts kā īpašs dēļ lieliskajiem skatiem uz Donavas līkumiem. Īpašs arī dēļ vēsturiskā statusa, kad Višegradas cietoksnī 1335.gadā notika Bohēmijas, Polijas un Ungārijas valdnieku sanāksmes, veidojot pirmo Eiropas militāri politisko aliansi. Iebraucot Višegradā, ceļa malā sagaida karaļa Bēlas IV statuja. Valdnieks, kurš tiek dēvēts par Ungārijas otro dibinātāju, jo liktenis viņam bija lēmis cīnīties un uzvarēt karā pret mongoļu ordām un celt no drupām izpostīto valsti. Senāk šai vietā atradusies romiešu apmetne, no kuras saglabājušās drupas. 13.gs.vidū karalis Bēla IV pēc mongoļu iebrukumiem lika celt vairākus cietokšņus, arī Višegradas cietoksni 350 m augstajā kalnā pie upes. Cietokšņa aizsardzības sistēmā celts arī mazliet zemāk esošais Solomona tornis.14.gs.sākumā valdīja karalis Kārols I Anžū, kuram patikusi šī Donavas piekraste, un viņš zemāk zem Solomona torņa 1320.gadā sāka celt Karaļa pili, veidojot augstāk esošā cietokšņa pagarinājumu uz leju, un ar savu politisko darbību vēlāk veicināja Višegradas starptautisko atpazīstamību. Karaļa pils pakāpeniski tika pārbūvēta, paplašināta līdz pat 350 istabām un kļuva par Eiropas lielāko un skaistāko pili karaļa Matjāša valdīšanas laikā. 16.gadsimtā turki pili iznīcināja, tad to apraka dubļu lavīna, un pils atliekas atklāja tikai 1934.gadā. Kopš 20.gs. 60.gadiem šeit turpinās arheoloģiskie un restaurācijas darbi. Vispirms pa Fő ielu devāmies uz Karaļa pili, kurai darbalaiks beidzies un varējām tikai kādu daļu paskatīt pāri žogam. Pretī pilij otrpus ielai – košs, krāsains bērnu parks – rotaļlaukums ar lielu izvēli rāpties, šļūkt, ložņāt, spēlēties smiltiņās. No Donavas piekrastes pa bruģētu, stāvu ieliņu devāmies augšup uz Solomona torni. Stāsta, ka karalis Matjāšs sakarā ar sarežģītām politiskām un militārām attiecībām ar Osmaņu impēriju Solomona tornī četrus gadus turējis ieslodzījumā šaušalīgi leģendāro Vladu III – Drakulu. Eiropas valdnieki par to bijuši sašutuši, jo Vlads III bijis vislabākais karavadonis cīņā ar turkiem. Lai attaisnotu šo gūstā turēšanu, tieši Matjāšs bijis tas, kurš pirmais izplatījis mītus par Drakulas patoloģisko cietsirdību. Gūsta laikā šim “cietsirdīgajam vīram” karalis par sievu izdevis savu māsu (vai māsīcu), ļaujot Drakulas ģimenei brīvi dzīvot turpat Višegradā, tad Peštā, astoņus gadus bez tiesībām pamest Ungāriju. Brīvību Drakula atguvis 1475.gadā un līdz savai nāvei 1476.gadā veiksmīgi karojis ar turkiem. Tagad Solomona tornī iekārtots Matjāša muzejs, kur var apskatīt Karaļa pilī atraktos priekšmetus, kā arī vaska figūras. Ir saglabājušies vārti, mūra sienas, kas savulaik savienoja augšējo cietoksni ar zemāk esošo Karaļa pili. Pāri mūrim – skats uz Donavu. No lejas skatoties, likās, ka cietoksnis nav tālu un tur varētu uzkāpt kājām, tomēr izlēmām braukt. Labi, ka tā. Līkloču ceļš izrādījās ~7 km garš. Cietoksnis tūristiem atvērts līdz 18.00, piebraucām jau krietni pēc sešiem. Un noskatījāmies, kā stāvvietas sargs nostiepj auklu, lai neviens vairs neiebrauktu. Neatvēlēja pat tuvāk pieiet un paskatīties cietokšņa mūrus no ārpuses. Nu ko, devāmies tālāk uz Estergomu. Jau pēc nepilna kilometra piestājām ceļmalas stāvvietā, no kura pavērās slavenie Donavas loki. Izbaudījām šos skatus, sēžot uz soliņa. Pa labi kalna galā vīdēja cietokšņa siluets. Nejutāmies neko zaudējuši, ka šo pašu skatu neredzējām no senajiem mūriem. Braucot lejup pa līkumotu ceļu, Estergomā iebraucām jau pēc 25 minūtēm. Pirmais, par ko iesaukties ah! un oh! – grandioza katedrāle! Novietojām auto bezmaksas stāvvietā Sv.Ištvāna laukumā un pa mūra kāpnēm uzkāpām augšā uz Estergomas bazilikas laukumu – esplanādi, no kuras pavērās skats ij uz katedrāli ar milzīgajiem kupoliem, ij uz pilsētu. Bazilikas iekštelpas esot pieejamas bez maksas no sešiem rītā līdz sešiem vakarā. Šeit bijām ap 20.00. Apbrīnojām katedrāli, apejot tai apkārt, pētot dažādus ‘vēstījumus’ uz fasādēm, ģerboņus, statujas. Ap 970.gadu kņazs Gēza Estergomā augstā pakalnā pie Donavas pavēlēja celt cietoksni. Šeit 975.gadā piedzima viņa dēls Vaiss, kurš 10 gadu vecumā pieņēma kristietību un vārdu Ištvāns (latīniski Stefans). Tronī kāpis 997.gadā, pēc trīs gadiem – tūkstošgades mijā Ištvāns tika kronēts par pirmo Ungārijas karali. Laulātā karaliene – Gizella. Estergoma kļuva par valsts politisko un reliģisko centru, Ungārijas pirmo galvaspilsētu gandrīz 250 gadus. Karalis lika visā valstī celt baznīcas, arī Estergomā tika uzcelta milzīga katedrāle. Pusgadsimtu pēc Ištvāna I nāves karalis Bēla III lika līdzās katedrālei uzcelt Karalisko pili. Mūsdienās redzamā Estergomas katedrāle, saukta par ‘Ungārijas Vatikānu’, celta 19.gadsimtā, un šeit atrodas Romas katoļu arhibīskapijas sēdeklis. Katedrāles atklāšanai par godu mesu rakstīja Ferencs Lists. Karaliskā pils atjaunota, un tās telpās iekārtotā izstāde stāsta par Estergomas pils vēsturi. Baznīcas interjeru neredzējām, toties Debesis mūs aplaimoja ar zeltainas vakara saules gaismas pielietu skatu pāri Donavai uz Slovākijas pilsētu Štúrovo, ar kuru Estergomu savieno 500 m garais Maria Valeria tilts. Tas nosaukts Hābsburgu imperatora Franča Jozefa I un karalienes Elizabetes (Sisī) meitas Marijas Valērijas vārdā. Mazliet sirreāls skats bija arī, kad rudenīgi dzidrā gaisma apspīdēja pašu katedrāli. Pa senlaicīgām akmens trepēm, pa taciņu gar katedrāli nokāpām lejā uz vecpilsētu, uz Donavas kuģīšu piestātni, pa ceļam noplūcot un nogaršojot saldās aličas No lejas pavērās iespaidīgs skats uz Karalisko pili virs klints un katedrāles milzīgajiem kupoliem. Un vēl šī zeltainā gaisma... Jauki vērot debesu iekrāsošanos sārtās joslās zilpelēkajos mākoņos virs upes... Vēl pastaiga pa tumstošo vecpilsētas centru, ap naksnīgi izgaismoto katedrāli. Manījām vairākas ‘panzione’, taču, tāpat kā Egerā, arī šeit tumši logi, slēgtas durvis... Ap 23.00 Donavas krastā netālu no Estergomas atradām kempingu „Gran Camping”. 5.diena Ungārijā : Balatonalmadi. Tihānijas pussala. No rīta noskatījāmies, ka mums kaimiņos apmetušās baikeres no Nīderlandes, visas pusmūžā. Paliela kompānija, rūcinādamas reizē izbrauca turpināt savu ceļu Dzestrs vējš no upes, mašīnā +18°. Ja nesvilst, no rītiem nemēdzam iespringt ar ātru skriešanu tālāk Par kempingu maksa 5500 Ft (~18 €; aizdomas, ka neieskaitīja taksi). Virziens – Balatona ezera ziemeļu piekraste. No interneta rakstiem bijām izlobījuši, ka ezera dienvidu piekraste garlaicīgāka nekā ziemeļu, pie tam mūsu tuvākais mērķis bija Bratislava. Vēl neliels izbrauciens pa Estergomas pilsētu, tad – līdz Balatonam ~100 km. Pusizkaltuši līdzenumi, plaši saulpuķu lauki, līkumots ceļš. Obligātais pasākums Ungārijā - fotografēšanās pie pie dzeltenajām puķu galvām Pa ceļam varbūt vajadzēja piestāt Sēkešfehērvārā – viduslaiku karaļu pilsētā, kur starp 17 apglabātajiem valdniekiem dus arī Ištvāns I, Matjāšs Huņadi. Taču seno cietokšņu mums jau likās gana… Pirms diviem piebraucām pie ezera ziemeļu gala, Balatonalmadi pilsētā, kurā pavadījām krietni vairāk laika nekā izslavētajā Tihānijas pussalā. Mašīnu izdevās par brīvu nolikt ielas malā pie parka (nost no maģistrāles). Vējains, saule brīžiem aiz mākoņiem, ezers likās pelēks, līdzens. Rakstīts gan, ka šajā seklajā ezerā veidojas salīdzinoši lieli viļņi (krasta tuvumā reģistrēti 1,82 m augsti viļņi). Krastmalā pie kuģīšu piestātnes pamanījām senatnīgu skulptūru, kuru sākumā uztvēru kā Jaunavu Mariju, bet izrādījās, ka tā ir Ungārijas Sv.Elizabete. Ne tikai imperatore Elizabete jeb Sisī ir nozīmīga Ungārijai. Ungārijas Sv.Elizabete (1207-1231) – karaļa Bēlas IV māsa. Jau 14 gadu vecumā saderināta ar bagātu Tīringas landgrāfu Ludvigu IV, pēc sešu gadu laimīgas, franciskāņu askētismā piekoptas kopdzīves 20-gadīgā Elizabete kļuva atraitne. Pēc vīra nāves atteicās no visām dzīves ērtībām, strādāja pašas dibinātā slimnieku patversmē.Vēlāk par savu rezidenci izvēlējās Marburgu Vācijā, kur arī mira. Četrus gadus pēc nāves kanonizēta par svēto. Ir Marburgas, kā arī medmāsu un slimnīcu svētā aizbildne. Elizabetes godināšana 13.gadsimtā ātri izplatījās Eiropā, tika dibinātas Sv.Elizabetes slimnīcas, kapelas, baznīcas. Kā greznākā tiek minēta Sv.Elizabetes baznīca Slovākijā, Košicē, kuru ceļojuma sākumā arī apskatījām, un varu apstiprināt, ka tas ir patīkams dievnams. Daiļu Sv.Elizabetes skulptūru vēlāk skatījām pie viņas dzimtās Bratislavas pils. Starp ezeru un Balatonalmadi dzelzceļa staciju – 2013.gadā atklāts Eiropas Skulptūru parks, kas rosina tiešām relaksējošu pastaigu, aplūkojot Ungārijas, Itālijas, Austrijas, Somijas u.c.valstu tēlnieku radītās skulptūras. Krastmalā – tenisa korti, maksas pludmale. Ieraudzījām stendu ar pastaigu maršrutu ieteikumiem, un vienam no šiem ieteikumiem arī sekojām, lai uzkāptu augstā pakalnā skatu tornī. Ceļā uz to paskatījām 1930.gadā celto Sv.Imres katoļu baznīcu (Szent Imre templom), kura esot būvēta Transilvānijas stilā. Fasādi rotā Sv.Ištvana mozaīka. Baznīciņa slēgta, iekšpusi neredzējām. Te ‘Stefana Labās rokas’ kapelā glabājot iekonservētu pirmā karaļa nocirstās svētās rokas fragmentu. Kopsakarība ar baznīcas nosaukumu tāda, ka Imre bija Ištvāna I dēls, kurš nejauši gājis bojā medībās, līdz ar to pirmajam karalim netika nodrošināta troņa pēctecība. Vietējie par piemiņu ir saglabājuši arī sliežu posmu un tvaika lokomotīvi uz atjaunota akmens tilta blakus bijušai dzelzceļa stacijai. No 1909. līdz 1969.gadam darbojās 22 km gara dzelzceļa līnija Vesprēma – Alsóörs. Senā Vesprēma tiek dēvēta par “Karalieņu pilsētu”, bet Alsóörs akmens raktuves savulaik nodrošināja vietējo ēku būvniecību no sarkanā smilšakmens. Ejot augšup cauri privātmāju rajonam, nonācām pie vietējā patriota Ferenca Ovari vārdā nosauktā, 19./20.gs.mijā celtā skatu torņa Óvári Messzelátó. Uzcelts līdz ar dzelzceļa ierīkošanu bijušajā vīna dārzā, atjaunots 20.gs. 90-tajos gados. Te nu pavērās panorāma uz Balatonu – ‘ungāru jūru’ (~600 km2), simpātiskā pilsēta kā amfiteātris izvietojusies ezera ZA stūrī pie Fűzfői līča. Grūti iedomāties, ka senatnē šeit trakojuši vulkāni… Vispirms romieši, tad ungāri šejienes pakalnos iekārtojuši vīnadārzus, diemžēl tos Balatonalmadā 19.gs.beigās iznīcinājušas laputis, un sākusies cita dzīve – pilsēta kļuva par kūrortu Ungārijas un Austrijas aristokrātiem. Pie Balatonalmadi dzelzceļa stacijas – gājēju tunelis, kas izrādījās nevis vienkārši tunelis, bet “Mākslas caurbrauktuve”, atklāta 2013.gadā. Gājēju tunelī regulāri iekārto gleznu, akvareļu, digitālu fotogrāfiju izstādes. Nav nekādu grafiti smērējumu, nav netīra tuneļa grīda, ir normāls apgaismojums, un ļaudis savās ikdienas gaitās var piestāt un baudīt mākslu. Bija domāts vēl iebraukt Balatonfīredā ar Rabindranata Tagores promenādi – Ungārijas pirmajā kūrortā kopš 19.gs.sākuma, tomēr izlēmām doties uz pussalu. Gar ezeru varēja braukt ar ~100 km ātrumu stundā. Kur apdzīvotas vietas – 50 km/h. Krasts diezgan krūmains, maz skatu uz ezeru, paretam plaša līdzenuma piekraste. Diena nebija tā saulainākā, un pelēkais ūdens saplūda ar tikpat pelēkām debesīm. Ja manījām kādu peldvietu, tā bija aiz žoga (laikam maksas). Gadījās pa kādai šaurai stāvvietai ielas malā, ja cilvēks gribēja ātri nopeldēties. 25 km no Balatonalmadi – Tihānijas pussala! Vispār nebija jausmas, ko šeit īsti skatīties, tik vien zināju, ka pussalu slavē dēļ romantiskajiem lavandu laukiem. Šis nebija jūnija mēnesis, kad lavandas zied… Pussalas vidienē iebraucām pilsētiņas centrā, kur, noskatījušies stāvēšanas aizlieguma zīmes praktiski visās ieliņās, iebraucām maksas stāvvietā netālu no katoļu baznīcas. Jau braucot sapratām, ka pussala ir visai pauguraina. Nopirkuši 3 stundu laiku, gājām, kur „deguns rāda”. Ceļā uz baznīcu – suvenīrbodīšu ieliņas. Izteikti lavandu violetīgie motīvi. Vairākos kioskos nopērkams viss, kas saistīts ar lavandām – ziepes, šampūni, eļļas, vīni utt., trauki apgleznoti ar lavandu motīviem. Kā uzmanības piesaistītāji darbojās violeti-baltas lietas – velosipēdi, balti puķupodi ar violetiem ziediem vai izkaltētām lavandām u.c. Vairākos kioskos – tautas daiļamata meistaru izšuvumu izstrādājumi. Fazekāša keramikas māja (Fazekasház Pottery House) – vesels komplekss ungāru tradīcijās apgleznoto zili-balto šķīvju, podu, krūzīšu u.c. trauku tirgošanai. Lētākais vidēja lieluma šķīvis – 25 000 Ft (~ 81 €). Citā ieliņā arī atradās līdzīga tirgotava, likās gan, ka te lielāka košumraibu trauku un citu lietu izvēle. Un, protams, kolorīti vietējo krodziņi. Vienam interesants nosaukums “Kakas csárda”, latviski laikam ‘Gaiļa krogs’. Daudzu namiņu jumtus joprojām sedz niedru klājums. Interesanti arī pastaigāt pa šaurām stāvām gājēju ieliņām garām privātmājām. Daudziem īpašumiem piestiprinātas plāksnītes “Eladási !” (Pārdod!). Baznīcas piekājē – slavenā “Piparu māja”, biezā slānī apkarināta ar žāvētiem čili. Virs Balatona ezera augstu paceļas balta divtorņu baznīca un benediktīniešu abatija (18.gs., baroks). Ap dievnamu – plaša esplanāde, kur priecāties par ezeru, par pašu baznīcu, par gaišu pieminekli karaliskam pārim – Andrāšam I un viņa sievai Kijevas Anastasijai. Pēc Sv.Ištvāna I pēcnākamais karalis Andrāšs I (1046-1060), 15 gadus sabijis trimdā Bohēmijā, Polijā un Kijevas Krievzemē, tur apprecējies ar Kijevas lielkņaza Jaroslava Gudrā meitu Anastasiju, atgriezās Ungārijā, kad šeit 1046.gadā sacēlās pagānisma piekritēji un no kalna Donavā nometa bīskapu Gellertu. Pēc Andrāša I pavēles pussalā 1055.gadā sāka celt benediktīniešu klosteri, un karaļa rakstītais teksts par klostera celtniecību tiek uzskatīts par vecāko ungāru rakstīto dokumentu. Karaliene Kijevas Anastasija, pirmoreiz ieradusies pussalā, esot iesaukusies „Kakaja tihaņ!”, tā dodot vārdu pussalai. Karaļpāris apglabāts tepat klosterī, kapavieta par spīti turku postījumiem saglabājusies. Andrāša I atdusas vieta kapenēs zem klostera raksturīga Kristus kareivim – akmens „zārks” ar krustu un savītu zobenu.Turku iebrukuma laikā klosteris tika pārveidots par cietoksni, un tā arī netika ieņemts. Cerējām uz patīkamu pastaigu pie neliela ezeriņa lejpus baznīcas – Belső. Diemžēl tā krastmala baznīcas pusē klāta niedrēm. Tālāk it kā esot labiekārtots atpūtas parks, bet mūs ierobežoja ‘samaksātais laiks’. Varējām vien paskatīt zirgus, pavērot, ar kādiem lieliem lomiem no ezera nāk vietējie makšķernieki. Ieraudzījām stendu ar karti, izpētījām, ka te ir dzelzs laikmeta ļaužu apdzīvotas alas, Atbalss kalns, vecas dzirnavas, kāds ievērojams geizers ‘Aranyház’ (‘Zelta māja’), porcelāna leļļu, marcipāna, vaska figūru un brīvdabas etnogrāfijas muzeji. Kartē bija redzams, ka geizers atrodas mežainā-krūmainā vietā, uz ko pat nav norādīta taka. Bildes arī pievienotas, un geizers izskatījās pēc nelielas klinšu čupas “nekurienē”. Nebija interese pie tā “atzīmēties”. Vēlējos vismaz paskatīties kādu lavandu lauku, un pie viena tāda arī piebraucām. Kaut neziedēja, tomēr interesanti – no lēzena pakalna augšas pāri lavandu laukam skatīt ezeru. Pussala kādreiz bijusi maza sala, vulkānisku darbību rezultātā pacēlusies 200 m augstumā un izplētusies ezerā ~5 km, gandrīz pārdalot Balatona ezeru uz pusēm (līdz Balatona dienvidu krastam tikai 1,5 km). Ir saglabājušies ~100 apdzisuši geizeri. Kādreizējo vulkānu krāteros tagad spoguļojas 2-3 m dziļi, niedrēm klāti ezeri – Belső un Külső. Jūnijā pussalas kalnos un lejās zied violetās lavandas. Tā kā šeit saglabājušies floras un faunas retumi, 1952.gadā Tihānijas pussalā nodibināts Ungārijā pirmais dabas rezervāts. Braucot tālāk gar Balatonu, labajā pusē palēnām auga lielāks kalns, kura aprises izcēlās uz pamalē parādījušamies zeltainās gaismas fona. Pēc deviņiem vakarā piebraucām pie “Badacsony Camping” ceļmalā, un otrpus ceļam slējās Badačoņa kalns. Vakars lielisks, spīdēja saule, no ezera pūta stiprs vējš, un debesis vēlāk iekrāsojās liesmaini sārtas. Tādas pazīmes parasti norāda uz to, ka nākamā diena var nebūt jauka. Pie ezera sastapām mazu, draiskulīgu melnu taksīti! Čakam bija ar ko parunāt Pats kempings – starptautiska līmeņa kempings ar mobilām mājiņām, ar plašu laukumu, katram auto un teltij savs apzaļumots “aizgalds”, uz katru vērstas novērošanas kameras. Balatona krastmala niedrēs, taču kempinga teritorijā iekārtota neliela pludmalīte, un varēja skatīt pussalu, kuras gals “ieduras” otrā ezera krastā. Virtuvē ledusskapī izdevās pa nakti saldētavā sasaldēt aukstumkastes ledus konteinerīšus. Vienīgais kempings mūsu Ungārijas ceļojuma laikā, kurā darbojās terminālis un varējām samaksāt ar karti – 7700 Ft (~25 € ; ieskaitot 1000 Ft par suni). 6.diena Ungārijā : Kestheja. Hevīza. Šoprona. Kā vakar biju iedomājusies, tā arī bija! Totāli lietaina diena! Mašīnā +18°, kempingam ir wi-fi un varējām redzēt, ka visu dienu sola lietainu. Bijām domājuši uzkāpt apdzisušā vulkāna Badačoņi kalnā pa t.s. “vīna ceļu” un paskatīties apkārtnes panorāmu, citus bazalta kalnus. Taču viss pelēks, slapjš… Aiz Badačoņi atrodas slavena Topoļcas pilsēta, taču mūsu ceļojumam tas sanāk pārāk liels līkums. Braucām uz Kestheju. Ievērojām, ka Balatona apkārtne rietumu pusē nav tik koša, te nav tādas kūrorta vides kā austrumu galā. Īsi pirms Kesthejas pabraucām garām 13.gadsimtā kalnā celtam Sīgligeta cietoksnim(Szigliget). Kesthejā (Keszthely) spēcīgi lija. Iebraucot pilsētā, ielas galā pamanījām grāfu Feštetiču pili, kas pat cauri lietus pelēcīgajam „aizkaram” atstāja greznu, majestātisku, francisku iespaidu. Apbraukuši apkārt pils lielajam kompleksam, atradām bezmaksas stāvvietā brīvu šauru vietiņu. Lietussargi tādā slīpā lietū neglāba, uzmaucām virs virsdrēbēm vienreizlietojamos pončo, un Čaku atstājām mašīnā. Pils parka teritorijā grantētie celiņi peļķēs, strūklakas nedarbojās. Pamanījām lielāku ceļotāju grupu un tai līdzi iegājām pils vestibilā. Sapratām, ka individuāliem ceļotājiem pili neizrāda. Te pieņem grupas, kurās vairāk kā 20 cilvēki, un biļetes tiek rezervētas iepriekš. Palūkojām pils fasādi no angļu parka puses. Brāzmainais vējš nerosināja mūsu vēlmi šeit vēl uzkavēties. Kestheja, pirmoreiz pieminēta jau 13.gs.sākumā, skaitās Balatona reģiona galvaspilsēta, un barokālā grāfu Feštetiču pils ar 101 istabu – trešā lielākā pils Ungārijā. Pēc turku jūga pili Kesthejā 18.gs.vidū uzcēla Krištofs Feštetičs, vēlāk šeit saimniekoja un pili paplašināja grāfs Georgs Feštetičs, cilvēks ar izcilām apgaismības idejām.Viņš 1797.gadā Kesthejā nodibināja Eiropā pirmo lauksaimnieku skolu „Georgikon”. Pils DR spārnā joprojām glabājas pils lielākā vērtība – unikāla Feštetiču privāta bibliotēka „Helikon” ar ~100 000 sējumiem. Vienīgā saglabājusies neskarta Ungārijas muižnieku privāta bibliotēka.Stāsta, ka par to esot jāpateicas kādam padomju majoram Iļjam Ševčenko, kuram toreiz bija 30 gadi. 1945.gada pavasarī, kad atbrīvoja Kestheju, viņš pirmo reizi ieraudzījis izpostīto pili. Bijis ieinteresēts pirmskara Eiropas literatūrā, perfekti pārvaldījis arī franču valodu, un bijis satriekts, ieraugot brīnumainā kārtā saglabājušos bibliotēku. Kāds vietējais pastāstījis majoram, ka šī ir ungāru nacionālā bagātība un tās zaudējums būtu traģēdija Ungārijas kultūrai. Un krievu majors realizējis drosmīgu ideju. Dažu stundu laikā bibliotēkas zāles durvis un logi nosegti ar ķieģeļiem, uz ēkas sienām piestiprināts milzīgs uzraksts krievu un ungāru valodās „Stop! Ķīmisko piesārņojumu zona!”, tā pasargājot bibliotēku no kara trofeju medniekiem. Mūsdienās senās grāmatas nenoput, bet tiek izmantotas zinātniskiem pētījumiem. Pirms turpināt ceļu uz Hevīzu, Kesthejā iegājām „Lidl” veikalā. Lai tiktu vaļā no forintu bleķa monētām, nopirku pāris kruasānus Un šeit ieraudzīju Babītes novada „Rīgas šprotes” par 799 Ft (~2,56 €) ! ~6 km aiz Kesthejas – Hevīza, kura pilsētas statusu ieguvusi tikai 1992.gadā. Maksas stāvvietas arī brīvdienās, un centrā par 50 Ft nopirkām pusstundu laiku. Mana interese Hevīzā bija izreklamētie indiešu lotosi, ko varot redzēt Hevīza termālajā baseinā. Izrādījās, ka par paskatīšanos uz sārtajām ūdensrozēm jāmaksā un jāiet uz baseinu peldēties. Grifu skulptūru apsargātajā Hevīza kompleksā viss izskatījās kā sanatorijā ar medicīnisko personālu, lielākoties bija redzami pusmūža un vecāka gadājuma peldētgribētāji, bija dzirdama arī krievu valoda. Šķiet, krievu iecienīts kūrorts, jo daudzi uzraksti ne tikai šajā „sanatorijā”, bet arī pilsētā bija gan Eiropas, gan krievu valodās. Hevīza balneoloģisko kompleksu sācis būvēt grāfs Georgs Feštetičs, tas populārs kļuvis 18.gs.beigās. Hevīza ezers – Eiropā vislielākais termālais ezers, izveidojies sena apdzisuša vulkāna krāterī, tā ūdens vasarā +33° silts, aukstā laikā ap +26°. Paši avotūdeņi ir +40° karsti, tādēļ ezers nosaukts par Hevīzu, kas ungāriski nozīmē ‘karstais ūdens’. Tādu siltumu var pieciest tikai sīkās zivtiņas ūdens augšējā slānī. Novadkanālos aug baltās un dzeltenās ūdensrozes, kā arī pirms ~100 gadiem atvestās Indijas ūdensrozes. Pastaigājām pa pāris nelielām ieliņām netālu no peldbaseina. Lietainā laika dēļ pilsētiņa tikpat kā izmirusi un suvenīrveikaliņi, kafejnīciņas, bāri, sīkie pārtikas veikaliņi izskatījās bēdīgi. Parkā pretī termālajam kompleksam – simpātiska Pasaciņas skulptūra, savukārt netālu nelielā laukumiņā var sastapt dabiska lieluma skulptūru, veltītu ievērojamam ungāru 19.gadsimta politiķim Ferencam Deākam. Lietainā staigāšana apnika, gribējām šajā vakarā izbraukt no Ungārijas. Ceļā uz Šopronu pavisam netālu no Hevīzas pabraucām garām tālumā redzamam Šumegas cietoksnim (Sümeg). To uz 270 m augtsā kalna 11.gadsimtā uzcēla karalis Ištvāns I. Vēlāk, 13.gadsimtā cietoksnis būvēts no jauna kā Vesprēmas bīskapijas centrs. Tieši uz šejieni 1241.gadā karalis Bēla IV atbēga mongoļu iebrukuma laikā, lai sakopotu spēkus ienaidnieka sakaušanai. Cietoksnis izturēja visus uzbrukumus, arī turku. Ferencs Rākoci II sacelšanās laikā 18.gs.sākumā kā savus atbalsta punktus veiksmīgi izmantoja Ungārijas cietokšņus, un Šumega bija Rākoci Vidusdonavas armijas galvenā bāze. Pēc Rākoci atbrīvošanas cīņām austrieši saspridzināja praktiski visus ungāru cietokšņus, lai nepieļautu jaunas sacelšanās. Aiz Šumegas izbraucām no kalnaines, tālāk līdzenumi ar krūmājiem, saulpuķu un labības laukiem. Baznīcas līdzīgas mūsu luterāņu lauku baznīcām. Šopronā iebraucām pirms 20.00. Joprojām lija. No Budapeštas nobraukti ~220 km. Pavisam netālu, pēc 6 km atrodas Austrijas robeža. Par stāvvietām brīvdienās nav jāmaksā, un auto nolikām līdzās vecpilsētai Várkerület ielā. Lai neapceltu Čaku lietainajā laikā, taksi atkal atstājām mašīnā sausumā. Romas impērijas laikā cauri Skarabantijai, kā senāk dēvēja šo vietu, gāja Dzintara ceļš. Pēc impērijas sabrukuma Skarabantija tika sagrauta, tad pārbūvēta pēc ungāru ierašanās, kuri 11.gadsimtā uz saglabājušamies romiešu pilsētas sienu pamatiem uzcēla cietoksni. Vēlāk, 12.gs.vidū Šoprona pieminēta kā nozīmīga pilsēta, kura nosaukumu ieguvusi no cietokšņa īpašnieka uzvārda. 16.gadsimtā pilsēta, nepadevusies turkiem, pārdzīvoja viņu laupīšanu, aizsāka Reformācijas kustību Ungārijā, izraidīja ebrejus. 17.gadsimtā pēc Transilvānijas prinča Ištvāna Bočkai karaspēka, mēra, spēcīga ugunsgrēka postījumiem viduslaiku pilsēta tika pārbūvēta, nostiprināta, papildināta ar Ugunstorni – mūsdienu Šopronas simbolu. 1811.gadā Šopronas nomalē piedzima Ferencs Lists. Austroungārijas laikā Šoprona saukta par Edenburgu. Pēc Pirmā pasaules kara un Austroungārijas sabrukuma Šopronai bija jāatrodas Austrijā. Ungārija atteicās nodot pilsētu, un 1921.gadā notika referendums. 65% balsu izvēlējās palikt Ungārijā. Pilsēta 1944.gadā piedzīvoja smagus vācu uzlidojumus, pēc gada šeit ienāca padomju armija. Ilgus gadus Šoprona bija tipiska robežpilsēta līdzās „kapitālistiskajai” Austrijai. 1989.gada 19.augustā pie Šopronas notika t.s. „Paneiropas pikniks”, kad pēc savstarpējas vienošanās uz trim stundām tika atvērta robeža starp Ungāriju un Austriju, un to izmantoja vairāk kā 600 VDR pilsoņi, kuri devās uz Rietumiem. Šopronas „Paneiropas pikniks” kļuva par „dzelzs priekškara” krišanas simbolu (par šo notikumu var lasīt Ivara Ījaba rakstu „Pikniks ceļa vidū”). Par spīti abu pasaules karu postījumiem un pēckara panīkumam, mūsdienās saglabājusies vecpilsētas 16.-18.gs. barokālā arhitektūra. Pēc Budapeštas Šoprona ir Ungārijā otra arhitektūras pieminekļiem bagātākā pilsēta, un 1975.gadā tai piešķirta starptautiska balva „Europa Nostra”, kādu piešķir par kultūras mantojuma saglabāšanu. Ņēmām lietussargus un devāmies gandrīz izmirušajās ieliņās. Pilsēta – muzejs. Cauri vecpilsētai gar veclaicīgu romiešu akmens mūri un dažiem apaļiem viduslaiku torņiem vijas bruģēta Pils mūra promenāde (Bailey Promenade) kā šaurs gaitenis līkumu līkumiem, ar kāpnītēm, soliņiem, radot itin patīkamus pagalmus, iekšpagalmus, stūrīšus, kuros patverties ne tikai dzīvojamām mājām, bet arī kafejnīcām, galerijām, apzaļumotiem skvēriņiem. Baznīcas iela (Templom utca) bagāta ar Ungārijā trešo lielāko luterāņu baznīcu, ar muzejiem, ievērojamiem namiem, kuriem, manuprāt, būtu jāatsvaidzina krāsojums... Tobrīd nemaz tā īsti neapzinājāmies, kādas ēkas skatāmies, kādus stāstus katra māja glabā. Kalnrūpniecības muzejs Templom ielas 2.namā kādreiz bija Esterhāzi pils. Templom ielas 6. nams – 1710.gadā celta Bezerédj ház jeb pils. Sākotnēji ēka piederēja Feštetiču, vēlāk – Bezerēdi ģimenei. Māja slavena ar to, ka savulaik šeit koncertu sniedzis Ferencs Lists, vēlāk piedzimis Pauls Bezerēdi, kurš Ungārijā pirmais sāka zīdtārpiņu audzēšanu. Templom iela noslēdzas pilsētas Galvenajā laukumā (Fő tér), kur redzama gotiskā Debessbraukšanas baznīca (tajā 17.gadsimtā notikušas arī kronēšanas procesijas), Mēra kolonna (1680; uzcēlis mīlošs vīrs par godu mēra laikā mirušajai sievai Evai), Vecais un Jaunais Rātsnams, Fabriciusa nams (nosaukts miertiesneša un pilsētas mēra Endres Fabriciusa vārdā, kurš ēku iegādājies 1806.gadā; zem mājas atklātas romiešu pirts paliekas, tagad vīna pagrabā aplūkojama Triass skulptūra, kas reiz dekorējusi Romas Kapitoliju), ar bagātīgiem ornamentiem rotāta Aizkaru māja, kas piederējusi Storno ģimenei – slaveniem kolekcionāriem (15.gs.)... Par gandrīz katru Šopronas ēku var atrast informāciju internetā. Dominante – 61 m augsts Ugunstornis, ar kuru saistīts vēsturiski nozīmīgais 1921.gada referendums, kad pilsoņi izvēlējās palikt Ungārijā, un pie torņa tika piestiprināts uzraksts „Lojāli pilsoņi”. Liela loma pilsētas, Ungārijas piederības izjūtas veicināšanā bija toreizējam pilsētas mēram Mihaelam Tērneram. Viņam veltīta statuja pie Jaunā Rātsnama. Tuvojoties naktij, Ugunstornis zaigoja gaismas šova krāsās. Pilsēta man likās vairāk austriska, ne ungāriska... Lietus un tuvojošās nakts dēļ daudz kas Šopronā palika neapskatīts. Ja reiz ceļā uz Austriju auto stūre pagriezīsies uz Ungārijas pusi, labprāt šeit vēlreiz pastaigātu... Sēdāmies mašīnā un ceļā uz Bratislavu izbraucām cauri nelielai Austrijas teritorijai gar Neizīdles ezeru. Tālākajā ceļojumā atkal „satikām” Ungārijas Sv.Elizabeti Bratislavā un karali Matjāšu Huņadi Vīnes Meža malā celtajā Lihtenšteinas pilī. Bet tas jau ir cits stāsts... Saites uz Ungārijas bilžām: 1. Lillafīreda-Sentendre: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=427439419 2. Budapešta: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=428226518 3. Višegrada-Estergoma: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=428306647 4. Balatons-Šoprona: https://www.draugiem.lv/gallery/?pid=428650952

Gadsimtu nospiedumi Ziemeļungārijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem