Bosfora pērle Stambula

27.04.2006
7 min lasīšanai

Stambulā hiacintes smaržo jau martā. Magnolijas dārzos saplaukušas, un prīmulu dobes priecē ar savu krāsainību. Kokiem lapas gan zaļot sāk tikai aprīlī. Lieldienu laiks, kad nedēļu iepazinām Stambulu, diemžēl izrādījās vēss. Kad Romā vai Berlīnē termometra stabiņš rādīja pat +18 C, Stambula sagaidīja ar labi, ja +8 C, stipru vēju un pat lietu. Nospriedām, ka labāk šurp braukt maijā. Tad arī Bosfora zilzaļais ūdens noteikti šķiet vilinošāks un kuģot aicinošāks. Ar nedēļu arī mazliet pārrēķinājāmies. Lai nesteidzīgi iepazītu Stambulas jaukumus un nepaspētu nogurt, pilnīgi pietiek ar trīs četrām dienām. Parējās dienas jau var izmantot, lai iepazītu tās vietas, kuras nav tūristu baru pārpildītas. Arī nav slikti. Kad “airBaltic” lidmašīna ir nosēdusies Ataturka lidostā, ir vairāki varianti, kā nokļūt centrā, kas ir apmēram 20 km attālumā. Protams, visvienkāršākais veids ir taksometrs. Tā kā mums nekādas lielās somas nebija, izmantojām ļoti ērto sabiedrisko transportu, kas, neatkarīgi no tā veida (autobuss, kuģis, tramvajs vai autobuss), maksā 1,10 liras jeb 50 santīmus par braucienu. Ar vilcienu jāpabrauc 6 pieturas, tad jāpārsēžas tramvajā, kas savukārt aizvizina līdz pašai vecpilsētas sirdij. Tas gan aizņem kādu stundu laika, bet ļauj iepazīt Stambulas dzīvojamos rajonus. Viesnīcu rezervējām jau Latvijā. Mēs nebijām vienīgie, kuru rezervācija kaut kur mapītēs bija pazudusi. Pēc pusstundas meklēšanas tā tomēr atradās, un nedēļu par mūsu naktsmājām kļuva viesnīca “Romance” dažu minūšu gājienā no Sofijas katedrāles. Šo Stambulas rajonu sauc par Seraja ragu, kas robežojas ar Sultanahmetu, un tajā ir ļoti daudz 3 un 4 zvaigžņu viesnīcas, lai gan ne visas atrodamas internetā. Kad kristīgā pasaule svinēja Lieldienas, Stambula bija pārpildīta ar ceļotājiem. Lielākā daļa viesnīcu bija aizņemtas. Kā stāstīja latvieši, kurus satikām rindā pie ieejas Topkapi pilī, viņu viesnīcas saimnieks pat apjautājies: “Kas jums tur Eiropā – kādi svētki, vai? Man pat dēls no armijas bija jāatsauc, lai visus varētu pienācīgi apkalpot!” Garum garās rindas pie ievērojamākajām apskates vietām ir ikdiena. Tiesa, no tām var izbēgt. Piemēram, lai apskatītu slaveno Topkapi pili, kurā 400 gadus valdīja osmāņu sultāni, ir vērts pacensties un būt pie kases lodziņa jau dažas minūtes pirms deviņiem. Turklāt iet uz to no dārza puses, jo precīzi 9.00, kad ver vaļā galvenos vārtus, jau stāvot pie kases, var novērot amizantu dažādu tautību sprinta skrējienu, un rinda izveidojas momentā. Kad jau izieta pārbaude detektorā (tādi ir pie visiem svarīgākajiem objektiem), visprātīgāk ir uzreiz iet uz harēma biļešu kasi, jo tas ir nākamais pārbaudījums pacietībai. Kad biļete nopirkta, 9.30 sākas ekskursijas gida pavadībā angļu valodā pa harēma labirintiem, kuros dzīvoja sultāna māte, četras sievas, bērni un neskaitāmas mīļākās. Tā ir pils apmeklējuma prakstiskā puse, kura aizmirstas, apmeklējot dārgumu krātuvi ar mirdzošiem rubīniem un smaragdiem rotātiem izstrādājumiem, grezno valdnieku tērpu izstādi, sudrablietas, keramikas un stikla bagātības, kas gadsimtu gaitā pilī lietotas. Harēma filigrānās zili balti zaļās flīzes, paviljoni un krāšņie skati uz Bosforu – lai to izbaudītu, nepietiek ar pāris stundām vien. Turpat līdzās slejas Bizantijas brīnums – S.Sofijas katedrāle. Tolaik, kad Stambulu vēl sauca par Konstantinopoli un to valdīja Romas imperators Konstantīns Lielais, šī bija varenākā Austrumromas impērijas baznīca. Krietni vēlāk, jau Osmaņu impērijas laikā, tai tika uzcelti četri minareti un katedrāle kļuva par mošeju. Ja ceļots ir gana daudz, tad nav tā, ka varenības iespaidā paliec ar muti vaļā. Taču interjers pārsteidz. Galvenokārt ar inkrustācijām un mozaīkām, kas saglabājušās vēl no 9.gadsimta. To nosūbējušais zeltījums griestu klājumā fascinē. Taču kaligrāfiskie lielizmēra medaljoni, kas piestiprināti pie sienām, disonē. Tas, manuprāt, ir kā tāds Turcijas spogulis – šajā zemē sajaucies eiropeiskais ar aziātisko tik ļoti, ka grūti saprast īsto turku identitāti. Šķērsojot skaisti iekoptu parku un cenšoties izbēgt no “laipnajiem” tējas pārdevējiem baltos tērpos, šaļļu un stabuļu pārdevēju pavadīti, nokļūstam pie Zilās mošejas. Tā ir konstrukcijās graciozāka, vieglumu tai piešķir simtiem logu un izcilās Iznikas keramikas zilās flīzes. Jāatzīmē, ka tās ir 16.gadsimtā darinātas, kopskaitā ap 21 tūkstoti. Tādēļ mošejai arī tāds nosaukums, lai gan acīs vairāk duras Jaunās mošejas “zilums”. Tā atrodas pašā divstāvīgā Galatas tilta dienvidu galā pie garšvielu tirgus. Par Jauno gan šo mošeju var saukt tikai nosacīti, jo būvēt to sāka jau 1597.gadā. Galatas tilts brīvdienu rītos ir pilns ar makšķerniekiem. Sastājušies viens otram līdzās, atstutējuši makšķeres uz īpaši veidotiem koka klucīšiem, viņi velk laukā mazas zivteles. Komiski tas izsktās no tilta pirmā stāva, kad, piemēram, dzerot ābolu tēju un skatoties Stambulas panorāmā ar daudzajiem mošeju minaretiem, pēkšņi uz augšu ceļas kāda siļķīte. Tiltam abās pusēs ir kuģīšu pieturas. Tur arī autobusu galapunkts. No turienes ērti aizvizināties uz pretējā krastā esošo Dolmabačes pili. Uzbūvēta 1856.gadā, šī pils kļuva par jauno sultānu mājvietu pēc Topkapi pils. Arhitektektoniski līdzinoties daudzām greznām villām Bosfora krastos, iekštelpu ziņā tā pārsteidz ar greznumu. Varētu pat teikt – izšķērdīgu greznumu, jo pils būvēta Osmaņu impērijas sabrukuma laikā, sultānam aizņemoties naudu no ārzemju bankām. Stāvot kārtējā rindā pēc biļetēm, var vērot stalto godasardzes puisi un smaidošos japāņus, kas spieto ap viņu ar fotoaparātiem. Visi apmeklētāji tiek sadalīti divās grupās – angliski vai turciski saprotošajos un tikai tad gida pavadībā var doties iekšā pilī. Pirmais maršruts ved pa oficiālo pils pusi ar skaistiem tepiķiem izklātām zālēm, inkrustētām mēbelēm, dažādu rakstu parketiem. Pirmais pārsteigums ir kristāla kāpnes, kuras gids salīdzina ar “Titānikā” redzamajām. Un patiesi, tās ir dubulta pakava formā no kristāla un misiņa, bet margas izgatavotas no mahagonija. Tiek saukti cipari, cik kg smagas lustras ir katrā no zālēm. Visiespaidīgākā, šķiet, 4 tonnas smagā lustra, pirkta Īrijā, ir ceremoniju zālē. Tajā vienlaikus var atrasties pat 2500 cilvēku. Pēdējais lielākais pasākums tajā bijis NATO saiets, par kuru mūsu gids priecājas vēl šodien, jo pils bijusi apmeklētājiem slēgta un brīvas bijušas četras dienas. Īpaši tiek norādīta guļamistaba, kurā miris tautas varonis Ataturks 1938. gadā. Vēl aizvien visi pulksteņi pilī rāda šo laiku – 9.05. Kādas krievu tūristes, neko nesaprotot angliski un ignorējot desmitiem citu ļaužu, visu laiku krievu valodā uzstājīgi prasīja gidam par Nikolaju II un Aivazovski. Jo izrādās, ka cars dāvājis sultānam divas lāčādas, bet Aivazovska glezna patiešām redzama kādā no galerijām. Ja biļete nopirkta arī uz harēmu, iespēja aplūkot sievišķīgākus interjerus, klusinātākus toņus. Par vēl atsevišķi pirktām biļetēm var apskatīt pulksteņu izstādi, izteiksmīgus 19. gadsimta franču un angļu lielizmēra laikrāžus. Vienu dienu vai pēcpusdienu noteikti jāveltī Bosfora apskatei ar speciāli tam domātajiem kuģiem. Pavasarī tie kursē divas reizes dienā, vasarā – biežāk. Var izmantot arī privātos kuģīšus, bet tas šo pasākumu lieki sadārdzina. Un nevajag pirkt biļetes no centīgajiem ielu tirgoņiem, to kasē lieliski var izdarīt pats. Iepriekš gan ir vērts pastudēt kuģojuma maršrutu, kas līdz pēdējai pieturvietai (kopumā tādu ir sešas) ilgst pusotru stundu. Jo kuģis pēdējā pieturā stāv trīs stundas, uzreiz atpakaļ negriežas. Protams, ja ir jauks laiks, tad tā ir tīrā bauda pastaigāties pa mazītiņo ciemateli Anadolu Kavagi un uzkāpt aplūkot 14.gs. bizantiešu cietokšņa drupas. Bet ja ir nemīlīgs, jāglābjas kādā no mazajām kafejnīcām. Uz kuģa nenogurstoši skan piedāvājumi: “Čai, kofe, čai, kofe”. Neiedomājieties, ka svaigi spiestā apelsīnu sula pie pašas ieejas ir draudzīgs viesmīlības apliecinājums – par to no jums iekasēs trīskāršu samaksu. Taču burvīgās ainavas ar garāmslīdošajiem kuģiem (novērojām, ka pirmajā dienas pusē tie kursē Melnās jūras virzienā, bet pēcpusdienā – uz Marmora jūru), abiem vanšu tiltiem, kas savieno Eiropu un Āziju, skaistajām villām Bosfora krastos un saules staros blāvojošo Stambulas ainavu atstāj neaizmirstamas atmiņas. Tā kā laiks mums nemina uz papēžiem, vienu pēcdienu veltījām Zelta raga apskatei. Šis ūdens ceļš ietiecas Stambulā no otras puses. Paklausot paziņas turcietes Derjas ieteikumam, sēdāmies autobusā un devāmies uz senlaicīgo Pjēra Loti kafejnīcu. Tā atrodas kalna virsotnē un paver burvīgu skatu ar mierīgu, nesteidzīgu panorāmu. Īpaši savos maršrutos šo kafejnīcu iekļāvuši francūži, jo tā savu nosaukumu guvusi no franču romānista Žiljēna Vio, kurš tagad zināms kā Pjērs Loti. Tieši šeit viņš guvis iedvesmu saviem darbiem. Īstas turku kafijas tase, un lejup uz pilsētu ceļš vijas caur kapsētu, klusu un mierpilnu. Savukārt lejpusē pilsēta dzīvo savu ierasto dzīvi. Turpat Ejupa Sultāna mošeja un mauzolejs. Stambula man vienmēr likās esam noslēpumaina, pēc vīraka un garšvielām smaržojoša pilsēta. Un noteikti šajā stereotipā iekļāvās arī Lielais tirgus. Tas patiesi ir milzīgs. Ne tikai tas, kas jumtiem klāts. Nez kādēļ Stambulā visi ceļi ved uz tirgu. Nu labi, ja ne gluži uz Lielo tirgu, tad kādu suvenīru veikaliņu gan. Un ja sākumā šī kaulēšanās un neiztrūkstošais “Where are you from?” šķiet pat aizraujošs, tad pēc pāris dienām – neizturams. Pa ceļam uz milzīgo Sileimana mošeju, kas dominē pār pilsētu, var iepazīt arī turku tirgošanās veidus. Piemēram, var ieklīst vairumtirgotāju rajonos, kur daudz apgrozās poļi un krievi. Tur preces tiek pakotas milzīgos maisos. Pārsvarā tie ir apģērbi. Bet ne ādas jakas, kuras kādreiz bija iecienījuši mūsu tirgotāji. Paši stambulieši ādas jakās daudz nestaigā, tās bieži ir no nekvalitatīvas ādas gatavotas. Ap Ataturka bulvāri ir vesels kvartāls, kur skan gandrīz tikai krievu valoda. Pārdevēji veikalos ir krievi un tāpat vēl uzraksti pie ieejām aicina darbā pārdevējus ar krievu valodas zināšanām. Un maisi tik pildās… Savukārt Lielajā tirgū tās pašas preces pārdod jau gandrīz par piecas reizes lielāku cenu. Ar visu kaulēšanos sanāk krietni dārgāk. Bet tāda jau reiz ir tirgošanās māksla. Tāds savdabīgs atklājums mums bija… bazilikas cisterna. Jā, arī mēs, izlasot ceļvežos par šo objektu, tā novīpsnājām vien. Bet tā kā šis jocīgais veidojums atradās turpat vien līdzās viesnīcai, nolēmām to apskatīt. Un bija to vērts! Tas patiesi ir brīnišķīgs bizantiešu inženieru meistardarbs, kādu nebijām redzējuši nekur pasaulē. Milzīga pazemes ūdens cisterna – glabātuve, kurā ūdens satecējis pa akveduktiem no desmitiem kilometru liela attāluma, lai apgādātu Lielo pili ar saldūdeni. Turklāt tā ir velvēta, un balstās uz 336 kolonnām, kur katra ir vairāk nekā 8 m augsta. Staigājot pa šo izgaismoto pazemes ūdenspasauli, radās sižets jaunai filmai par aģentu 007, kurā notiek bēgšana no Stambulas pa šo ūdens ceļu, tālāk pa akveduktu (to arvien var aplūkot Ataturka bulvārī) utt. Mutuļojoša modernās Stambulas dzīve risinās Taksima skvērā un ielā lejup tam. Pa to kursē arī mazais tramvajiņš, kas ļoti līdzinās mūsējam Rīgā. Neesmu gan droša, bet domāju, ka vismaz tur esošajos veikalos var nopirkt oriģinālus “Dolce&Gabana” vai “Dior” izstrādājumus. Jo tirgū visi ir nekaunīgi pakaļdarinājumi. Tieši šajā rajonā var atrast omulīgas kafejnīcas un restorānus, kur baudīt ne tikai turku virtuvi. Protams, arī uz ielas nopirktiem kebabiem nav ne vainas. Turklāt to cenas ir demokrātiskas – ap vienu latu. Parceļoties atkal Sultanahmetas pusē, var uzmest skatu leģendārā Austrumu ekspreša galapunktam – Sirkedži stacijai. Un atliek vien skumji nopūsties, ka šis eksotiskais vilciens vairs neripo cauri vecajai labajai Eiropai. Toties mums ir pieejama avio kompānija, kas divarpus stundās aizvizina līdz Stambulai.

Bosfora pērle Stambula

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem