Vēlreiz pie Peipusa

  • 2 min lasīšanai
  • 3 foto
Igaunija: Valga- Otepā- Tartu- Peipusa piekraste – Poltsamā- Viljandi Kaut kas mani piesaista Igaunijas nostūrī pie Peipusa ezera, tādēļ dodos tur jau trešo reizi un ņemu līdzi draugus. Ceļā dodamies dienās pirms Lieldienām, kad vēl ir agrs pavasaris un jo tālāk braucam, jo vairāk sniega ir mežos un ledus uz pļavu peļķēm un ezeriem. Debesīs lido gājputni un ik pa brīdim redzam stirniņas un laimējas arī redzēt pavisam tuvu dzērves. Visvairāk sniega, un kas ir loģiski, ir Otepā, mūsu pirmajā pieturas punktā – Igaunijas ziemas sporta centrā. Nevienu slēpotāju gan nemanām, par viņiem tobrīd liecina vien interesantas ceļa zīmes, ka viņi lūk varot šķērsot mūsu ceļu. Bet pa ceļam vēl ielūkojamies lauku baznīcā, kur notiek dievkalpojums. Tik cienījamu cienīgtēvu mēs vēl nebijām redzējuši! Nonākot Tartu pirmo ieraugām ne jau nu šķībo Pizas torni, bet šķību māju, kas atrodas aiz rātslaukuma. Logi tai šķībi, un sienas, bet durvis gan taisnas. Tad seko parastā tartu programma - viduslaiku Sv. Jāņa baznīca, universitāte, Domkalns, tiltiņš, un tad jau dodamies tālāk uz Peipusa ezera pusi. Tā kā diena jau sliecas uz pēcpusdienas pusi, vispirms ieturam pusdienas vecticībnieku stilā Kolkjas ciematā. Zivs un sīpoli un dārzeņi, un tēja samovarā no pašlasītām zālītēm un ar pašvārītu cukuru aiz vaiga. Un kad spēki atgūti dodamies uz blakus ciematu- Varnju, kur muzejā iepazīstamies ar vecticībnieku vēsturi. Viņi Peipusa ezera krastā sākuši dzīvot jau 17gadsimtā. Tā ir īpaša pasaule un kultūra, kura tagad gan globalizācijas iespaidā sāk izšķīst. Sacītājtētiņš palicis tikai viens uz četriem ciemiem. Un kad turpinām ceļojumu, ieraugām, ka vecticībnieku ciemos šis ir Malkas Laiks, un tieši tā ar lielo burtu. Malkas kaudzes, glītinglītas, zāģi un zāģu skaitas ir visās malās! Visi čakli strādā, lai nākamgad būtu siltums!! Uz ezera gan vēl guļ ledus, bet krastmalā milzīgs plakāts ar brīdinājumu, ka uz ledus iet nedrīkst! Un tad laiks meklēt naktsmājas, iegriežamies galvenajā Mustvee ielā, un braucam un braucam un bez meklēšanas klāt esam. Mūsu rīcībā ir visa viesnīciņa. Dokumentu numuri gan jānorāda, jo, kā nekā pierobeža ar lielo kaimiņvalsti Krieviju. Nākošajā dienā dodamies prom no ezera, pa priekšu vēl iepirkuši zivju konservus ( neviens netirgoja ne zivis, ne sīpolus, ne gurķus ceļmalā, kas gan būtu šejienes prece). Mustvee notiek sestdienas tirgus. Un gandrīz visi no mums ir veiksmīgi iepērkas, vai tas būtu koka ķeblītis vai krāsas dzijām, kas Latvijā ir pašlaik deficīts. Tad dodamies uz izslavēto pasaku jeb muļķu parku. Tik skaisti gludi un bezbedru ceļi Latvijā nav. Tur igauņi mums priekšā! Un nav arī tādu māksliniecisku autobusa pieturu, kur vienas apgleznota ar rombiem, cita ar rūtīm, cita ar pleķiem kā melnbaltai govij. Par parku biju dzirdējusi ādu reklāmu, bet tā izrādās maza birztaliņa ar dažām koka skulptūriņām un skaistu piknika vietu. Divstāvu sirsniņmājiņā gan darbojas tikai vienas durvis. Mūsu nākošā pieturas pilsēta ir Poltsama. Tur ir milzīga pils ar interesantu novadpētniecības muzeju un brīnumizpalīdzīgu gidi. Poltsamā ražo arī vīnu, tādēļ pils pagrabiņā piedalāmies vīnu degustācijā. Tiek ražoti gan upeņu, gan jāņogu, gan ķiršu, aveņu un ābolu vīni. Arī Igaunijas prezidenta oficiālais vīns nāk no šejienes. Un vēl apskatām Viljandi, kas atgādina mūsu Cēsis. Te ir manāms, ka šai pilsētā valda kultūra. Iegriežamies Igaunijas naivisma mākslas centrā, iemetam aci tautas mūzikas centrā, un nobrīnāmies par milzīgajām pilsdrupām augsta kalna galā, kur vasarā notiek dažādi viduslaiku un folkloras pasākumi. Te ir skaisti, un noteikti jāatbrauc vēlreiz!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais