Taizeme. Bez sajūsmu spiedzieniem... III

04.04.2017
8 min lasīšanai

Pataja Uzreiz jāteic, ka Pataja kā tāda saistīja vismazāk. Šajā pilsētā satiktais latvietis Marks atstāstīja kādu sarunu ar kādu tajieti, kurš laiku pa laikam ieskrienot kaut kur Eiropā. Tad nu lūk, šis ceļotājs nekādi nav spējis saprast, kāda vella pēc eiropieši skriešus skrien uz Taizemi? Ko viņi tur meklē? Kāpēc viņi peras pāri puspasaulei, ja pašiem ir tik skaista arhitektūra? Kā ir Taizemē? Viena māja, otra, trešā, daudz mājas un visas gandrīz vienādas. Nekāda skaistuma un arhitektūras brīnumu... Šis stāsts atgādina mūsu pusē daudzkārt dzirdēto, ka pie mums jau nekā nav. Tur, pie viņiem, jāāāā, tur gan ir ko redzēt! Izrādās, ka līdzīgi cilvēki ir visā pasaulē, kuri nespēj novērtēt to, kas pašiem pie deguna. Labs ir tikai tas, kā pašiem nav. Nu jā, ja tev katru dienu pa logu pavērtos skats uz vienu un to pašu Eifeļa torni vai Doma laukumu, droši vien, ka kādā brīdī šī bilde kļūtu apnicīga. Laikam jau arī tam tajietim jūra, salas, augļi bija līdz kliņķim... Teiktais par to, ka Taizemē tik tiešām ir pašvaki ar arhitektūru nav melots nevienā vārdā un Pataja nav izņēmums. Ir pa kādai pārdesmit stāvus augstai celtnei, bet pamatā garlaicīgas trīs, četru vai piecu stāvu mājas un daudz visdažādākajās pakāpēs pussagruvušas būdas. Arī miskastes ik stūra, taču arī tās mūs neinteresēja un ar tām varēja ļoti labi sadzīvot. Nedaudz tomēr samelojos. Neapgalvoju, ka Pataja tika apbraukāta un apskatīta no Bolderājas līdz Maskačkai, taču pašā pilsētā bija tūristus pievilinošie trīs vaļi - peldošais tirgus, nakts tirgus un vakaros, un it īpaši nakts stundās, Walking Street. Peldošo tirgu biju iedomājies nedaudz savādāku – sēdies laiviņā un apbraukā visus tirgotājus. Nezinu, kā daudzos citos līdzīgos tirgos citviet, bet Patajas tirgū ar laiviņām par atsevišķu samaksu varēja tikai pavizināties pa tirgus kanāliem. Pati tirdzniecība notika koka būdās uz pāļiem, kuras savienoties ar gājēju celiņiem un tiltiņiem. Vizināšanās ar sešvietīgu laiviņu tikai deva priekšstatu, kas notiek uz sauszemes, kaut kādā brīdī iztēlē redzam sevi Venēcijas kanālos u.t.t. Ko var nopirkt pašā tirgū nav vērts aprakstīt, jo tajā viss ir orientēts uz tūristiem un piedāvājums ir atbilstošs. Protams, kārtīgi pavandoties pa plauktiem un letēm, atrodams arī šis tas smalkākiem suvenīru plauktiem. Ar nakts tirgu ir līdzīgi. Masas pamatīgas, piedāvājums nedaudz augstākas kvalitātes kā Kančanaburi tirgus placī, bet kopumā – tas pats Rīgas centrāltirgus vien ir, tikai apjomi entās reizes lielāki. Nakts tirgus kontekstā neliela atkāpe. Gaidot, kamēr kāju masētāji paveiks savu darāmo, bija interesanti pavērot, kā notiek kustības uz ceļa regulēšana. Pareizāk sakot, kā policisti vai citi kārtībnieki gādā par to, lai ļaudis tiktu ielas otrajā pusē. Ar pārejām pie viņiem nav kā pie mums. Tās ir jāpameklē ar uguni un, ja izdodas atrast, tad atceraties, ka neesat vairs Latvijā. Ikviens centiens šķērsot ielu liks aizdomāties, vai tikai neesi viens no tiem, kurš gānās par latviešu braukšanas kultūru. Ja pie mums Rīgā 99 no 100 apstāsies pie gājēju pārejas, tad tur to izdarīs 1 no 100. Varbūt nedaudz pārspīlēju, bet nebūšu tālu no patiesības... Pie nakts tirgus nebija neviena pāreja, bet laiku pa laikam sapulcējās krietns bariņš tautas, kurš tīkoja nokļūt ielas otrajā pusē. Ielas platums – četras vai piecas braucamās joslas. Satiksme – pie mums tik intensīvu satiksmi neredzēt. Kad bija savācies ļaužu kvorums, veiklie kārtībnieki ar nožogojuma uz ritentiņiem palīdzību ātri apstādināja satiksmi un – lūdzu, ejiet pāri ielai bez pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Walking Street. Ja šajā ielā esi nokļuvis dienas laikā, nekā ārkārtēja. Kaut kādas bodītes, daudz restorānu, ne pārāk daudz cilvēku, izkārtnes ar informāciju par šīs ielas tikumiem... Iestājoties tumsai, viss notiek kā Briljanta rokā, kur ar veiklu roku kustību garās bikses pārvēršas elegantos šortos. Līdz ar tumsu pastaigu iela pārvēršas pamatīgā mauku mājā. Gan tradicionāli orientētajiem, gan citādi iekārtotajiem. Ja nu reiz ir doma izmantot to, ko piedāvā šī iela, tad ir viens ieteikums – mājās jāuztrenē acs lai atšķirtu meiteņpuikas no īstajām sievietēm vai vīriešiem. To pirmo šajā ielā ir pa pilnam un, ja nu esi pamatīgi izsalcis, tad ir ļoti viegli iegrābties kādā meiteņpuikiņā. Protams, ja tas nav apzināts solis... Šai ielai un tās apkārtnei bija vēl viens praktisks pielietojums. Ja pašā pilsētā bija pašvaki ar naudas mainīšanas kantoriem, tad valking strītā to tur ir pārpilnēm un ar labiem kursiem. Vienu no lielākajiem Patajas trūkumiem – pludmaļu neesamību atrisina pusstundas brauciena attālumā ar prāmi esošā Ko Lan sala. Nav jau tā, ka Patajā nav pludmaļu. Ir, pat kādas divas vai trīs, taču pietika ar aizstaigāšanu līdz vienai no tām lai saprastu, ka nē, pludmaļu tā klasiskajā izteiksmē, nav. Apmeklējām it kā pašu labāko. Bez domas nopeldēties, tikai papusdienot. Ar ēdienu viss bija kārtībā, taču turienes jūra nevilināja un nevilinātu arī tad, ja piecus gadus nebūtu redzēts ūdens un muguru pārklātu pieci litri sastāvējušos sviedru... Peldētavas neesamību pārdzīvojām ar pāris aliņiem un sirdi par ūdenspriekiem mierināja netālu esošā Ko Lan sala, kurā jau bija būts un plānots vēlreiz atgriezties. Viens no vērtīgākajiem uz salas gūtajiem atzinumiem – jauns pārvietošanās veids. Patajā kaut kā nebijām piefiksējuši, ka viens no pārvietošanās veidiem ir rolleru taksīši. Nokļūstot uz salas un tiekot pie svaigiem jūras vējiem, nez kāpēc sadomājām, kas vismaz daļu no septiņām pludmalēm apstaigāsim ar kājām. Attālumi nekādi dižie, taču pietika vien ar pāris kilometru pastaigai līdz pirmajai pludmalei lai paši sev uzdotu Zatlera jautājumu – kas es esmu? Jebkuros citos laika apstākļos šāda pastaiga būtu izprieca, bet pie +30 un vairāk grādiem tiešā saulē, nu nē... Kad esi sataisījies uz nākamo pludmali un saproti, ka kājas tevi nekur nenesīs, sāc domāt racionāli un atrisinājums pats piebrauca klāt – visur esošie rolleri-taksīši. Kāp virsū un brauc. Lai bizness būtu ienesīgāks, uz divvietīga rollera kaut kādā veidā sasēdās trīs un par nenozīmīgu batu daudzumu no katra cilvēka aidā uz nākamo pludmali. Pavisam cits kaifs. Dzesējošais vējš liek pasmīnēt par karsto sauli, savs kaifs arī tajā, kad jūti, ka rollera jauda ir pārāk maza, lai uzvilktu kalnā trijotni... Tā iepazināmies ar šo pārvietošanās veidu un jau atgriezušies Patajā, tas kļuva par iecienītāko pārvietošanās veidu. Izej uz ielas, tur teju pie katra krustojuma ir nojume ar rolleristu štābiņu un aiziet ielās. Netika smādēts ar ierastākais sabiedriskais transports – vieglais kravas autiņš, kurš piestāja kur grib un izlaide tevi kur vien vajadzēja. Par atsevišķu samaksu kādu no šādiem busiņiem varēja salīgt arī individuālam braucienam izmantojot to kā taksi. Kopsavilkums par transportu Patajā (arī Bangkokā) ir pavisam vienkāršs – viegli pieejams, ērts, nedaudz eksotisks un lēts. Arī klasiskais taksis ar visu kondicionieri... Pirmais salas apmeklējums patrāpījās trešdienā un, kā vēlāk izrādījās, tad tā vietējiem ir īpaša diena. Ne tāpēc, ka mēs tur ieradāmies, bet vismaz pludmales darbiniekiem tā bija brīvdiena. Nekādu saulessargu, nekādu guļamo... Nezinoši par šo kārtību paši centāmies sev iekārtot patvērumu no saules, taču šis prieks tika liegts. Krodziņi gan pildīja savus pienākumus... Toties otrajā apmeklējumā nekādu problēmu. Pašiem nekas nav jāiekārto, nekas nekur nav jāstiepj, atlaidies un gaidi, kad tev piedāvās svaigi spiestas augļu sulas, pašus augļus, atdzesētu alu un pārējos dzērienus. Atšķirībā no Eiropas, par saulessargiem un guļamajiem nauda netika prasīta. Cilvēku masas – ne gluži kā padomjlaiku Dzintaru pludmalē pie Jūras pērles, bet lielas. Tomēr padomjlaiku Dzintaru pludmale atgādināja par sevi. Atlika iebrist jūrā un sajuties kā lasot tā saukto vadošo ziņu portālu delfi. Ar vienu ausi klausies jaunumus no Muhozasranskas, ar otru pēdējās ziņas no Gavnovodskas, ar trešo citus jaunumus no kaimiņzemes... Uz visām septiņām pludmalēm nebijām. Novērtējām kādas trīs vai četras un visas ņemamas. Bangkoka Kaut kā tā esmu sevi iekārtojis, ka lielpilsētas nu nekādi nespēju sagremot. Rīgu šajā kategorijā ir grūti iekļaut, jo līdz lielpilsētai mums vēl tālu, tālu. Latvijas kontekstā jā, Bangkokas – tāds guļamrajons vien ir. Ja nu tomēr ir lidots tāds gaisa gabals, tad vismaz pieklājības pēc kāda stundiņa bija jāvelta Bangkokai. Visu (ne)zinošā vikipēdija teic, ka šajā pilsētā dzīvojot aptuveni pieci miljoni, bet kāds nejauši par ceļvedi kļuvušais augstskolas pasniedzējs zināja teikt, ka būšot visi desmit. Starp citu, Taizeme daudz neatšķiras no citām zemēm. Arī viņiem ir standarta jautājums no kurienes esat un standarta sejas izteiksme – ā, zinām, zinām, kaut ir skaidrāks par skaidru, ka lielākajai daļai nav ne mazākās nojausmas kur tāda Rīga, kur Latvija, kur Baltija. Eiropa, tad jā, tad kaut kur par šādu zemes gabalu ir dzirdēts. Pieminētais pasniedzējs bija pavisam cits stāsts. Viņam sveša nebija nedz Rīga, nedz Igaunija, nedz Eiropas Savienība. Būtu dīvaini, ja vēstures pasniedzējs to nezinātu... Ar nejaušo gidu mums paveicās. Meklējot ceļu uz Grand Palace, tika noskatīts, mūsuprāt, ērtākais un ātrākais pārvietošanās veids – Skytrain. Pētot maršrutu, uz mūsu sejām viegli bija izlasāms, ka ar saprašanu ir kā ir un tad nu minētais pasniedzējs nāca talkā. Sagadījās tā, ka mums ar viņu ir pa ceļam un viņš mums parādīs ērtāko veidu kā sasniegt galamērķi. Brauciens ar vilcienu, tad ar laivu pa upi (pat, ja tas nebija īsākais un ātrākais veids, mums tas derēja) un būsim klāt. Mūs aizveda līdz pat piestātnei sakot, ka atradīšot mūsu makiem draudzīgāko vedēju. Proti, kādu vietējo laivinieku, kurš paprasīšot krietni mazāk nekā lielajiem bariem paredzētajās tūristu piestātnēs. Mūs tas apmierināja un pat neiespringām uz to, bija vai nebija lētāk kā citviet... Savu bijām saņēmuši un tā tikai trijatā (grupas otrajai pusei šis izbraukums nelikās pievilcīgs) tikām vizināti pa Chao Phraya upi. Pa ceļam uz piestātni gids parādīja viesnīcu kur esot filmēta Paģiras (pirmā, otrā vai trešā filma), vēl vienu viesnīcu, kurā pirms cik tur gadiem vizītes laikā esot apmeties Baraks Obama. Drošības nolūkos visapkārt viesnīcai bijuši izvietoti savi 5000 kaujinieki, drošībnieku, militāristu un visādu citādu kārtības uzturētāju. Pats brauciens pa upi kā jau izbrauciens uz ūdeņiem. Vien starpība tāda, ka tā, šķiet, ne brīdi nav rāma. Satiksme kā Brīvības ielā pievakarē. Tiesa, bez sastrēgumiem, taču kuģu, kuģīšu, laivu un visādu citādu peldošo līdzekļu bija kā melnais tūkstotis. Iebraucot kādā no kanāliem, redzēju fragmentu no tā, ko biju iztēlojies vēl Rīgā esam. Būtu zinājuši, celtos krietni agrāk, taču ap pusdienas laiku paspējām uz kāda peldošā tirgus pēdējiem brīžiem. No tirgus pāri palicis bija viens pats vientuļš vīrelis mazā laiviņā, kurš tad arī piefraktējies pie mūsu kutera centās pārdod vēl nepārdoto. Nepārdotais bija divas alus bundžas. Kā nu nenopirksi, ja kanāla vidū tev tiek pievests vēss veldzējums... Vienu mums, otro – kutera vīram. Sajutis, ka tūristi ir gana devīgi, laivas šoferis nav vakarējais un tūlīt pat piedāvā vēl kādu stundiņu pavazāties pa kanāliem u.t.t. Protams, par atsevišķu samaksu. Pirmā cena – kādi 50 eiro. Katrs atteikums, ka nav īsti laika, ka gribam uz Grand Palace, cenu samazināja pa desmit eiro. Beigu beigās viņš bija gatavs mūs peldināts tieši pa desmit naudām, bet bijām nepielaužami. Par to, cik tīra, un cik daudz slimību, zarazu un visādu citādu sūdu peldējās upē, laikam nav vērts aprakstīt. Šo labumu bija ne mazāk kā Getliņos... Par Grand Palace. Ja reiz esi ticis līdz Bangkokai, tad bez tā apmeklējuma neiztikt, jo beigu galā, cik tad ir to ievērības cienīgo apskates objektu šajā pilsētā? Par šo pili var pateikt īsi – ko redzēt ir (un jāredz) un jāmēģina sadzīvot ar lielumlielajiem ķīniešu bariem. Ā, un ar karstumu arī, un pašam nesmieties par pie ieejas nopirktajām biksēm, bez kurām pilī netiksi ielaists (ja jau nav kājās pašam savējās garās bikses)... Tā arī pagāja vienīgā pilnā diena Bangkokā un, kā vēlāk izrādījās, tad vairāk arī nevajadzēja. Varēja iespringt uz kādu nakts tirgu, taču, ja reiz divos esi jau bijis, tad trešais ir lieks. Lai pieliktu skaistu punktu Taizemes apmeklējumam, pēdējās vakariņas tika ieturētas Baiyoke Sky Hotel 82.stāva restorānā. Savlaicīga vietu rezervēšana, 30 eiro no cilvēka un divu stundu laikā ēd atspēries. Skats no logiem uz ugunīm izgaismoto Bangkoku – 10 no 10 ballēm, ēdiens, arī sen neredzētais eiropiešu, tāda paknapa septiņnieka vērtībā.. Kopsavilkums Pēc katra ceļojuma viens no populārākajiem jautājumiem pašam sev ir: vai es gribētu tur vai tur atgriezties? Arī par Taizemi esmu pats sev uzdevis šādu jautājumu uz kuru nav viennozīmīga atbilde. Kad pirms braukšanas lasīju visvisādus aprakstus par Taizemi, starp rindiņām varēja dzirdēt sajūsmu spiedzienus, ka labāku zemes stūrīti ir grūti atrast. Grūti mani ir ar kaut ko pārsteigt, tāpēc klausoties šo starprindiņu sajūsmu spiedzienus, radās iespaids, ka Taizemē tik tiešām kādā brīdī atvērsies mute... Vai atvērās? Dažviet līdz pusei, bet tā, lai uz pāris stundām to nedabūtu ciet, noteikti nē. Tomēr, vai vēlreiz es brauktu (mans viedoklis nav visas grupas viedoklis) uz Taizemi, pamatīgi kasītu pakausi. Ja kāds mani iekrautu lidmašīnā un no tās izkrautu, pašam nekas nebūtu jāorganizē, tad varbūt, bet apzināti – laikam jau nē! Katram ir savi patīk vai nepatīk kritēriji un manā skaistāko vietu (kur būts) šajā mērvienību skalā Taizeme neiekļūst pat pirmajā trijniekā. Katram savs!

Taizeme. Bez sajūsmu spiedzieniem... III

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem