Taizeme. Bez sajūsmu spiedzieniem... II

  • 5 min lasīšanai
Kančanaburi Pirms došanās uz Taizemi, tepat Latvijā notika neklātienes iepazīšanās ar šo zemi. Pazīstu cilvēkus, kuri internetā lasot ceļojumu aprakstus, jūtas tā, it kā paši būtu pabijuši šajā valstī un savā ceļojumu kartē iezīmē kārtējo ķeksīti. Atzīstos, ka arī mani savā ziņā apstrādāja internets. Ne tiktāl, lai jaunu zemju apgūšanai pietiktu ar bildīšu apskatīšanos datora ekrānā vai arī kāda ceļojuma apskatu TV. Daudz braukājot apkārt pa pasauli ātri vien saproti, ka datorā (vai TV) redzamā bilde ir pamatīgi uzfrišināta, krāsas ir pārspīlēti košas... Sērfojot pa virtuālo Taizemi, manas acis piestāja pie Ervani parka daudzajiem ūdenskritumiem. Bildēs – kā paradīzē! Ūdens dzidrums duras acīs, ūdenskritumi – elpa sitas ciet, peldēšanās starp zivīm, sulīgi zaļi koki... Nu, kā lai šādam smukumam paiet garām? Bija pat kaut kāds ticamības moments, jo tropiskajos platuma grādos līdz šim nebija nācies pabūt un nez kāpēc bija radies priekšstats, ka dabā viss tik tiešām ir tik spilgtās krāsās. Tieši dēļ Ervani parka arī noskatījām pirmo pieturvietu Kančanaburi, kas no parka atrodas vien stundas brauciena attālumā. Zināju, ka Taizemē mitrais karstums pie šādiem apstākļiem nepieradušus ļaudis ātri vien nolaupa pēdējos spēkus, bet +40 – to nu gan negaidījām. Protams, ka izdzīvojām, taču neizgulētais pārlidojums, piecu stundu starpība ar Latviju, karstums, sveša vieta, bija labs pārbaudījums. Pēcpusdienā ierodoties Kančanaburi, pirmais uzdevums – samainīt naudu. It kā nekā ārkārtēja, jo kaut kā šķita, ka maiņas punkti paši skries pretī, taču tuvākais bija atrodams savu 2,5 km attālumā. Kā smejies, tad pēc kara visi ir gudri! Būtu zinājuši vietējā transporta īpatnības, droši vien izmantotu kādu rolleri-taksi un bez liekām sviedru straumēm tiktu pie pirmajiem batu tūkstošiem, bet nekā. Ar kājiņām turp, ar kājiņām atpakaļ... Tā savi pieci km sakrājās. Protams, ar pusdienas pauzi pie maiņas punkta (blakus dzelzceļa muzejam), ar pirmajiem Taizemes aliņiem, ar pirmajiem čillotajiem ēdieniem... Pirms vēl Rīgā bijām izvēlējušies Kančanaburi, sākotnēji šķita, ka esam aizšāvuši garām ar tai atvēlēto dienu skaitu. Virtuālais iepazīšanās iespaids teica priekšā, ka prasījās kāda diena vairāk, taču vēlāk sapratām, ka esam visu precīzi izplānojuši. Uz aci vērtējām katru ekskursiju biroju, kuru pilsētā ir gana daudz. Piedāvājumā izlikts tik daudz bildīšu, ka nudien sākām šaubīties, ka tomēr vajadzēja vairāk dienu veltīt Kančanaburi un tās apkārtnei. Kad gide galdā lika visus piedāvājumus, ātri vien sapratām, ka pilnībā pietiks ar divām pilnām dienām. Pirmajā dienā – pastaiga pa Ervani parku, kurā var peldēties starp internetā bildēs redzamajām zivīm, apskatīt piecus ūdenskritumus. Pavisam ir septiņi, taču, jo augstāk kāpām jo vairāk sapratām, ka sestais un septītais var iztikt bez mūsu klātbūtnes. Ne tāpēc, ka pietrūka jaudas, bet jo augstāk kalnā, jo mazāk ūdens... Ar trim stundām pietika, lai izbaudītu šo skaistumu un pārliecināties, ka bildītēs redzamais neatbilst patiesībai, bet tik un tā bija skaisti, kaut kas līdz šim neredzēts. Tikai ceļojuma beigās uzzinājām, ka ūdeņi ūdenskritumos ir vairāk pēc lietiem, bet mēs Ervani parkā bijām laikā, kad nopietns lietus nebija lijis vairākus mēnešus. Kaut kad augustā, tad gan tur esot pavisam savādām. Kas zina, varbūt augustā arī bildēs redzamais sakristu ar realitāti... Pēc ieturētajām pusdienām programmas turpinājumā vēl viena iepriekš iedomātā ceļojuma nagla - ziloņu parka apmeklējums. Ar iespēju tos pabarot, paplunčāties upē, ar viņiem pavizināties. Arī kaut kas līdz šim nepieredzēts. Nākamais dienas pieturas punkts – nāves tilts un vēlākais izbraukums ar vietējo vilcienu. Tas viss vienas dienas ietvaros un tā vien šķita, ka līdzīga būs arī nākamā diena, taču, kad gidei vajadzēja likt galdā nākamās ekskursijas, sekoja neliela pauze – vēl ir tikai safari parks, bet vairāk gan tuvākajā apkārtnē neesot ko skatīt. Te arī sapratām, ka izvēlētās divas pilnās dienas Kančanaburi ir pašā laikā. Par safari parku. Atkal kaut kas jauns un neredzēts. Vispirms par atsevišķu samaksu varēja pabarot un paspēlēties kopā ar pāris mēnešus veciem tīģerēniem, leopardiem vai lauvēniem. Protams, ar mazo plēsoņu pieskatītāju klātbūtni... Pēc tam izbraukums busiņā pa parku. Pa iežogotu parku, kur drošības nolūkos katram plēsoņam bija sava teritorija. Liela teritorija. Tā arī nesapratu, vai koku ēnās paslēpušies lielkaķi ir bīstami vai nav. Vairāk šķita, ka viņiem ir pilnīgi vienalga, ka caur viņu teritoriju izbrauc kārtējais busiņš ar ziņkārīgajiem. Toties žirafēm gan nebija vienalga. Nebiju iedomājies, ka viņu kakli ir tik lunkani. Busiņam visi logi ir vaļā, līdzi paņemta barība un žirafu kakli kā zuši ielocījās pa atvērtajiem logiem ātri vien iztukšojot ar pupām pilnos traukus. Sākumā neomulīga sajūta, taču vēlāk saproti, ka barot no rokas žirafes ir līdzīgi kā tepat Latvijā pabarot govis... Ja par naudām, tad pirmās dienas ekskursija vienam cilvēkam izmaksāja 40 eur. Tā kā bijām seši, tad izdevās nedaudz nosist cenu, un bija tā vērts. Četriem no mūsu grupas šī bija pirmā iepazīšanā ar ziloņiem, bet divu salīdzinājums ar pagājušā gada pieredzi (Taizmes dienvidos) teica priekšā, ka šis piedzīvojums bijis krietni kvalitatīvāks. Savukārt spēlēšanās ar mazajiem plēsoņām un safari parka apmeklējums no katra maka izvilka pa 15 eur... Kas attiecas uz pašu Kančanaburi, tad pilsēta kā pilsēta, kurā vienīgās izpriecas ir krodziņi vakarpusē. Ā, un vēl tā sauktais nakts tirgus. Protams, iepazināmies arī ar to. Ar uz vietas pagatavotajiem ēdieniem vēl neriskējām iepazīties, toties ar augļiem gan draudzējāmies. Novērtējām arī piedāvāto drēbju, apavu, sadzīves tehniku un visādu citādu preču piedāvājumu. Ja jāsalīdzina ar tur redzēto un mūsu pašu centrāltirgus piedāvājumu, tad mūsējais ir ļoti tuvu smalkākajiem Francijas modes saloniem. Par divu dienu vakarēšanas vietu tika izvēlēts kāds pavisam neliels krodziņš ar dzīvo mūziku. Ar Boba Mārleja gleznojumu uz sienas, ar trim uz letes laiski gulšņājošiem kaķiem, kuriem laiku pa laikam uzskrēja krodziņa iekšpusē augošajā kokā... Kaķi? Smuki un dauzonīgi un gribot negribot iztēlē ieskatījos mūsu pēvēdešņiku (PVD) izvalbītajās acīs – kā tā drīkst? Kādos antisanitāros apstākļos tiek dzirdīti cilvēki? Tādi nu reiz ir šie apstākļi un, ja gribas kādam pasūdzēties par neesošo elementāro higiēnu, tad uz to ir velti cerēt, jo viņiem šāda dienesta kā PVD neesot... Tikai vēlāk uzzinājām, ka šajā valstī tāda nemaz nav un labi vien ir, ka nav un vēl labāk, ka Taizeme ir tālu no Eiropas un jevrožopņikiem! Savs kolorīts, savi kaķi, sava netīrība kura itin nemaz netraucē baudīt to, kas baudāms. It īpaši krodziņa piedāvāto rumu, kurš, veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, ir lētāks nekā vietējais Chang alus. Ja čanga 0,6l pudele maksā aptuveni 2 eur, bet 0,7l vietējā ruma kādi septiņi eiro, tad par izvēli par labu kādam no padzērieniem ilgi nav jādomā. Ja vēl čangs ir tikpat šķidrs kā mūsu pašu cēsinieks vai karlsbergs, ja viņējais rums itin nemaz nav sliktāks par mūsu pusē pirkto kapteini Morganu, tad ko tur daudz domāt... Ruma sakarā bija vēl kas līdz šim nepieredzēts. Kādi 300g ruma tiek ielieti aptuveni litra ietilpības spainīti, klāt ledus, pa virsu koliņa un aiziet... Gards padzēriens gatavs! Astoņi šādi spainīši uz sešiem, laba vietējo mūziķu izpildītā pasaules hitu izlase un vakars ir izdevies! Ja muzikanti strinkšķinot savas stīgas, sitot bungas un pat flautā (varbūt kaut kas līdzīgs flautai) pūšot ir pamatīgi iekarsis, ja redzi, ka viņi mums būtu gatavi nospēlēt pat Pūt vējiņus, roka pati sniedzas pēc dzeramnaudas. Nudien, patiesi sirdīgi mūziķi. Kopā ar rumu un koliņu – vēl patiesāki un vismaz eirovīzijas līmenī! Pēc 10 ballu sistēmas – visi 11 ar plusiņu! Starp citu, ruma (un citu dzērienu) trūkums krodziņam nedraud, jo, ja plauktos pazūd pēdējā pudele, tad pāri ielai atrodas veikals, kur šo padzērienu netrūkst. Krodzinieks aizskrien pēc pudeles un bez jebkādiem uzcenojumiem to palaiž apritē savā valstībā. Starp citu, interesants fakts par alkohola tirdzniecību Taizemē. Varbūt kļūdīšos pa kādu stundiņu, bet dienā no plkst. 14.00 līdz 17.00 to netirgo. Kāpēc šāds laiks? Skaidrojums ir pavisam vienkāršs – šajā laikā skolēni nāk mājās no skolas. Toties pēc 17.00 tas brīvi nopērkams kaut līdz pusnaktij. Vēl viena piebilde. Šoreiz par rumu. Tie astoņi spainīši nākamajā dienā nelika manīt par iepriekšējo vakaru! Tā arī pagāja ceļojuma pirmais cēliens, kurš, kā vēlāk izvērtējām, noteikti bija vissirsnīgākais!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais