Pa ceļam Indijā VII

  • 6 min lasīšanai
  • 5 foto
Visa beigu sākumā Savu pēdējo stāstu pabeidzu nezinot neko par savu nākotni. Tieši šī iemesla dēļ negribēju vēl rakstīt par to kā man klājās. Tagad esmu droša par savu izvēli. Zinu ko vēlos un ļauju, lai Visums pie manis atgādā tieši tos cilvēkus, kuri man attiecīgajā mirklī ir nepieciešami. Tā ir kā sava veida bagātība, jo tev vienmēr ir pilnīgi viss nepieciešamais un vajadzīgais, vai ne? Pēdējā laikā daudz domāju un vēroju notiekošo. Tas bija ļoti pieredzes bagāts laiks. Ieguvu ļoti daudz. Nespēju noticēt, ka rakstu savu pēdējo ierakstu. Vēl atceros kā domāju ievada tekstu ceļojuma sākumā. Tā taču bija pavisam cita meitene. Noslēguma gabals top jau no pavisam citas perspektīvas. Šādi noslēgt savu ceļojumu nebiju plānojusi, taču sirdij jau nevar pavēlēt. Paradīzes nostūrī Jā, atceros iepriekšējais ieraksts tapa viesnīcas numuriņā, tad vēl nezināju uz kurieni dodos. Vienīgā informācija manā rīcībā bija vietas nosaukums – Gokarna. Tas ir divu stundu brauciena attālumā no Goa. Taisnību sakot pēc Munnar kalnu vēsuma biju noilgojusies pēc saules stariem un okeāna šalkoņas. Tas tik bij’ viens brauciens. Braucām no Kochi uz Gokarnu ar vairākiem dažādiem autobusiem. Šoreiz izlēmām izmēģināt ceļojuma “ekstrēmo” versiju un uz galapunktu devāmies ar vietējo iedzīvotāju sabiedrisko transportu. Ceļā kopumā aizvadījām 18 stundas. Un, ja kādreiz domāju, ka Latvijas ceļi ir sliktā stāvoklī, tad nu domāju, ka mūsu ceļi ir kā uz kādu no karaļvalstīm braucot. Indijas ceļi ir kā skabarga pakaļā. Autobusa šoferi brauc kā viņiem tīk. Pa labi, pa kreisi, ātrāk, lēnāk, cauri visām bedrēm un kukuržņiem. Goda vārds. Kāda brauciena laikā esmu atradusies vien pāris centimetrus no griestiem. Elpa pat aizsitās. Tā kā iedomājieties kā mēs nakts laikā kratījāmies 18 stundas no vietas. Ar diezgan daudz nelielām desmit minūšu chai pauzēm. Un labi, ka tā. Pēdām, sajūtot maigo smilšu pieskārienus, mana sirds atplauka un nogurums pazuda kā nebijis. Starp citu pa ceļam uz pludmali man bija iespēja braukt ar vietējo rikša taksi. Ieraudzīju vietu, ko nu uz kādu laiku varu saukt par mājām. Aizrāvās elpa. Biju nokļuvusi paradīzē. Palmas, klintis, zils ūdens, maza pludmale ar vien pāris maziem restorāniņiem, kas apvienoti ar viesu namiņiem. Ļoti skaista vieta. Uzreiz sapratu, ka šī ir lieliska vieta, kur aizvadīt pēdējās sava ceļojuma dienas. Pēc garā ceļa iekārtojāmies pludmales pēdējā viesu namiņā. Mani pārsteidza tas, cik pludmalē bija maz cilvēku. Ideāla atmosfēra domu lidojumam. Diena pagāja brīnumaini ātri. Vēlāk satiku savu Indijas ģimeni gandrīz pilnā sastāvā. Gaisā bija jūtama priecīga pacilājuma noskaņa. Kopīgi nolēmām, ka nākamajā dienā dosimies uz Paradīzes pludmali. Tas ir aptuveni 40 minūšu gājienā no mūsu pludmales. Apmetāmies “Om Beach”. Agri no rīta devāmies piedzīvojumos. Nezināju, kā līdz turienei var nokļūt, taču par cik grupā bija vēl desmit cilvēki, par ceļu neiespringu. Izbaudīju notikumus un pilnībā ļāvos piespēlētajiem dzīves notikumiem. Ārā bija aptuveni plus 33 grādi, pamatīgs mitruma līmenis un silts vējš. Jeb citiem vārdiem sakot pirts. Biju slapja līdz pēdējam sausās drēbes pleķītim. Visa pilēju, jutu ka šī pastaiga pārvērtusies par vienu ellīgu sporta nodarbību. Ceļš, protams, nebija līdzens, bet pilns akmeņu un šķēršļu. Vienu brīdi gāju gar pašu klints malu. Bez nekādas drošības sistēmas. Bet dzīva esmu kā jau redziet. Brīdī, kad sasniedzām paradīzēs pludmales līci, mani pārņēma laimes trīsas. Kaut ko tik skaistu redzēju pirmo reizi. Nedaudz jau atkārtošos, taču bija sajūta it kā kārtējo reizi esmu iemesta kāda perfektās dzīves scenārijā. Metos ūdenī. Uz nezināmu laika periodu. Jau iepriekš teicu, ka laiks šeit rit pavisam citādāk nekā pie mums. Daudz blīvāk un lēnāk. Mierīgāk un pārdomātāk. Katru brīdi. Katra sekunde ir apzinātības pilna, ja vien mēs pieslēdzamies savai apziņai. Un rīkojamies vadoties pēc sava sirds sauciena. Tad laika termins sāk šķobīties. Ar laiku. Cik ironiski. Filozofija Pēc peldes jutos kā no jauna piedzimusi. Piesūkusies okeāna ūdeni un maigos saules starus. Mana sirds līksmoja par dzīves brīnuma esamību. Zinu, ka tas var izklausīties ļoti pa gaisu, taču saku to no diezgan piezemēta stāvokļa. Raugoties uz savu piedzīvojumu jau no pavisam cita skatu punkta. Rakstības burvība. Tā palīdz man iedziļināties savos apziņas procesos un stāvokļos. Kā nekā esmu pa ceļam Indijā, filozofija ir daļa no manas dzīves. Tieši tāpēc izvēlējos šo brīnumaino valsti. Tā mani savā veidā sauca jau kopš septembra, kad mamma dzimšanas dienā man uzdāvināja kartīti ar zilonīšiem. Tajā bija ierakstīts dzejolis par mīlestību. Tā bija tik skaista kartīte. Ta bija kā zīme par to, ka drīz mani ceļi ar šiem zilonīšiem un mīlestību krustosies. Cik skaisti apzināties domu, ka vienmēr esi uz sava pareizā ceļa. Pat, ja sākumā tas ir šķiet absurdi nepareizs. Galu beigās tas vienmēr noved pie pareizajiem cilvēkiem, pareizajās vietās. Maģija. Tā eksistē. Mēs visi savā veidā esam savas dzīves burvji un meistari. Ar laiku izprotot paši sevi un savas vajadzības. To var izdarīt iedziļinoties savā dvēseles esībā. Savā augstākajā būtībā, kas zina visu par tevi un to, kur tev jānokļūst. Tas izpaužas kā sirds sauciens. Silta un mierīga emocija, kas tevi pārņem domājot par vienu vai otru dzīves iespēju vai situāciju. Mēs katrs esam piedzīvojuši šādus brīžus. Citi to atļauj sev piedzīvot biežāk, citi retāk. Tas atkarīgs no dvēseles ceļojuma vai misijas. Bet mēs esam tie, kuru rokās ir izvēle – justies priecīgam un atvērtam vai raizēties un uztraukties. Tu esi tas, kurš sev var sniegt un atņemt savu sirdsmieru. To saprotot, mēs padodamies dzīves ritējumam un ieklausamies savā saucienā. Mēs esam apklusuši savā dualitātē par to kā man labāk darīt? Ja darīšu šādi, tad notiks tā. Spekulācija ar domām. Kad pārstājam šaubīties un ļaujamies notikumiem pašiem attīstīties, viss nepieciešamais pie tevis atnāk pats. Galvenais ir mūsu nodoms. Protams, ka tas nenozīmē, ka esmu pret reālām fiziskām darbībām. Nebūt nē. Taču jautājums ir par to, kāds nodoms virza mūsu darbības? Piemēram, ja mana rīcība būs šāda, kā man tas liks justies? Kā vēlos justies kamēr daru to un to? Izdarot izvēli balstoties uz savu iekšējo sajūtu nevis prāta labirintā izmērcētu domu. Ja? Tas kādam šķiet saprotams? Nedaudz sanāca smiekli iedomājoties, ka varbūt neviens nesaprot, ko es te rakstu. Bet nu sava unikalitāte jāizpauž ikvienam. Man tas notiek šitā. Ar burtiem. Lēciens Man patika atgriezties savā Om pludmalē. Tā ir vieta ar ļoti spēcīgu enerģētiku. Nākamās dienas aizvadīju diezgan mierīgā gaisotnē. Peldoties okeānā, tverot saules starus, dodoties garās pastaigās gar okeānu. Saulrieti, sarunas, ģitārspēle, dejas, vakariņas, neticami garšīga kafija, super veselīgas peldes sālsūdenī, saullēkti, joga, pavasara svētki “Holi” un vēl un vēl. Ko tik es pēdējā laikā neesmu piedzīvojusi. Šķiet, ka katra diena, pēc piedzīvojuma daudzuma, līdzinās vienai nedēļai Latvijā. Tik piesātināta ir mana dzīve. Krāšņuma ņirboņa gar acīm un dvēseli. Priecē un dziedē mani. Zināju, ka man drīz jādodas mājās. Šī doma pati par sevi man šķita makten auksta. Kaut kā domas šajā virzienā plūda arvien mazāk un mazāk. Nevarēju saprast kāpēc tā? Man patīk Latvijā, taču ne tagad. Vēl nav pienācis mans laiks. Tā vairs neesmu es. Esmu iepazinusi pavisam citus savas personības aspektus, kas man lieliski palīdz, ja es palieku Indijā. Pec horoskopa esmu Jaunava. Godīgi atzīšos, ka man patīk tīrība, kārtība un neliela struktūra. Man patīk organizēt. Tāpēc nolēmu pieslēgties pati sev. Kā projektam. Ieviesu šeit nelielu struktūru sakārtoju domas, izlēmu visus par un pret. Un ar sirdi sajutu, ka man jāpaliek Indijā. Un jau atkal nonāku pie sava ceļojuma sākuma. Nebeidzamā dzīves sākuma un svinējuma. Man patīk savu dzīvi pārvērst piedzīvojumā. Katras dienas baudījumā. Mierīgi, lēni un pārdomāti. Saprotot, kas ir tas, kas mani patiesi dara priecīgu un aizrauj. Kas ir mans aicinājums? Mans aicinājums ir smelties zināšanas un ar tām dalīties. Tas nenozīmē, ka es beigšu rakstīt nebūt nē. Zinu savus mērķus un kura virzienā man jādodas, lai tos piepildītu. Tā būs labāk priekš manis. Ja tas ir labāk priekš manis, tad tas ir labāk arī priekš citiem, jo es esmu laimīga sava izvēlē. Līdz ar to manī ir vairāk prieks, ar kuru varu dalīties. Jo pati sevi daru priecīgu. Esmu uzņēmusies atbildību pati par sevi. Kā nekā nu esmu viena. Pēteris devās atpakaļ uz Latviju. Tas bija diezgan bēdīgs mirklis, taču zinu, ka drīz jau atkal tiksimies. Tāpēc ir viegli. Ar vieglumu sirdī paliku savā Indijas mīļākajā pludmalē. Šobrīd sēžu izplestām kājām uz jogas matracīša vilciena stacijas priekšā. Braucu uz Goa. Gribas vēl siltumu. Esmu patīkami satraukta par savu ceļu. Man ir plāns. Nezinu, cik ilgi šeit palikšu. Laika ir daudz. Un tas ir mans dzīves laiks, kas izsniegts tā lietošanai. Izmanto to, izmanto savu laiku, lai priecātos un baudītu. Būtu mierā. Atveries pasaulei un dzīves brīnumam. Brīnumi patiešām notiek. Ar visu piedzīvoto dalīties nevaru, taču apgalvot varu droši, ka iespējams ir pilnīgi viss. Došos uz Goa reģionu, kurā pārsvarā uzturās mākslinieki un dabas mīļotāji. Gribu iemācīties izpausties radoši. Dažādās sfērās. Darīt bagātu savu personību. Tāpēc noteikti ziņošu kā man šeit klājās un ko esmu šeit paveikusi. Būs interesanti, es zinu! Jēj! Lai jauka un smiekliem pilna diena, mīļais cilvēciņ! Sirsnībā, Signija Linde


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais