Lielo kalnu magnētisms. Alpi, Ski Amade ziemā.

  • 13 min lasīšanai
  • 47 foto
Gatavošanās posms braucienam uz Alpiem jau garām, braucēji visi atrasti, viss sarunāts. Tik pirms brauciena tikāmies ar Ivo apdrošināšanas kantorī un kopīgi iegādājāmies apdrošināšanu pieciem cilvēkiem no 7. Apdrošināšanā bija iekļauta pat bagāžas „aiziešana nebūtībā”. Tātad esam gatavi doties slēpot uz Gašteinas ieleju janvāra otrajā pusē. Piektdienā agri no rīta esmu sapakojusies un gatava, gaidu, kad atbrauks mūsu šoferis Ivo, lai varētu uzsākt ceļojumu uz Austriju slēpot. Iedevu viņam sarakstu ar adresēm, kurās jāiebrauc pakaļ visiem ceļotājiem – tai daļai, kas brauc ar busu. Es esmu pagadījusies vistālākajā nostūrī no visiem (ja neskaita pašu Ivo), tātad esmu pirmā sarakstā. Tālāk izriņķojam cauri visai Rīgai – Purvciemam, centram, Iļģuciemam, Ķengaragam un Baloži ir pēdējā „točka”, kurā pēdējais paredzētais dalībnieks ir pieņemts bariņā pirms tālā ceļa. Buss ir komfortabls un it īpaši komfortablu to padara apstāklis, ka mēs 7 braucam 8ietīgā busā – priekšējās rindas vidējais sēdeklis ir noliecams horizontāli, veidojot galdiņu un reizē ķeblīti kājām, uz tā tika izspēlētas vairākas bridža partijas. :) Nevar, protams, nepieminēt to, ka Ivo busā ir iespēja skatīties DVD. Biju paķērusi līdzi 1 filmeli, kuru gan noskatījāmies tikai atpakaļceļā. Turpceļā, kad visi bija vai pamodušies, vai vēl kā citādi gatavi filmas apskatei, bija palicis pārāk maz laika līdz nokļūšanai galapunktā, tāpēc iztikām ar kaut ko redzētu iz Ivo kolekcijas – viņam pašam ir šis tas atrodams, tātad – Karību jūras pirātus. Pa ceļam ik pa laikam tiek veiktas pauzītes – īsākas un garākas, vai īsai iekošanai, našķiem, vai vienkārši kāju izlocīšanai. Pusdienās Ivo mūs ieved viņam zināmā Polijas ēstuvē, kur var tīri garšīgi paēst un meņū izlasīt arī uzrakstītu latviešu valodā. :) Ivo ir kravu un pasažieru pārvadājuma firmas IK „Karlsons 69” vadītājs un bieži veic pārvadājumus, t.sk. uz ārzemēm, tāpēc arī zina šādas tādas ēstuves. Tīri gludi tiekam līdz pašiem Austrijas Alpiem, ja precīzāk, tad Bad Gašteinai, un, ja pavisam precīzi, tad līdz viesnīcai Simader, kurā esam iecerējuši pavadīt rītus un vakarus visu šo burvīgo laiku ar slēpošanas „kodolu” – atbalstam letiņu biznesu. Tūliņ kā esam tikušas numuriņā, mēs trijatā nolemjam iet pastaigāt pa miestu, kamēr vēl gaišs. Pēcāk sastopam arī visus pārējos, arī tos, kas atlidojuši no Rīgas. Ūdenskritums, protams, arī saņem daļu uzmanības, taču izstaigāti tiek arī tālāki „kakti”. Vakarā Simader mums sagādā vakariņas, kuras mums grūti iet iekšā, jo pamanījāmies ekskursijas laikā papusdienot Gašteinas ciemā. Vakariņu laikā viens bariņš nolemjam aiziet paplunčāties termālajos baseinos, tiesa mums sanāca tikai pastaiga no viesnīcas līdz Spa centram un atpakaļ, jo esam iecerējuši šīs peldes pārāk vēlu – stundu pirms slēgšanas (līdz 22). >>>Pirmā diena uz kalna. Ir 2 busi – mūsējais jeb Ivo buss un otrs ir īrētais, ar kuru otra kompānijas daļa no lidostas atbrauca. Pirmajā dienā gandrīz visi esam noskaņoti neskriet, neforsēt, bet iesildīties, sākumā pa zilajām, pēcāk pa sarkanajām. Aizraucām uz vietējo kalnu, kuru no viesnīcas var redzēt – Bad Gaštein, no kura var tikt arī uz otru pusi – Bad Hofgaštein. Tur izskatījās diezgan plaša trašu izvēle. Cilvēku neizskatījās tik daudz, cik būtu domājuši (svētdiena). Uzbraucot līdz pašai augšai, lejā var braukt pa zilo trasi, vietām arī pa sarkanām. Vietām tā pastāva, vietām tik kā pārbrauciens. Es gan pirmajā nobraucienā atdalījos no mūsu trijotnes un aizbraucu tālāk vairs ne pa zilo, bet sanāca pa sarkano, kas aizveda prom, nostāk no zilās. Man sanāca aizbraukt pa sarkanajām. Šodien uz kalna esam pavēlu un tās ir mazliet jau izbraukātas, bet nav ne vainas. Tiesa tur, kur es braucu, sanāk braukt līdz pašam zemākajam nobrauciena posmam, apakšējai B12 trasei – no kuras visi 1 otru no rīta brīdinājām, ka jāuzmanās nenobraukt pa to lejā, jo tai nav „piezīmēts” pacēlājs – būtu jāiet ar kājām līdz Angertāles pacēlājiem. Braucot lejā izlīkumoju vēl caur meža pārbraucieniem. Un tiekot līdz tai „riskantajai” B12 trasei, izrādās, tur nevar nemaz nobraukt (vismaz ne nejauši), tā ir nesagatavota, tai priekšā ir sadzītas sniega kupenas un turklāt vēl ir arī norādes ar bultām, ka vajadzīgā trase iet pa kreisi. Tieku līdz Angertāl bānim un izdomāju braukt atpakaļ, lai saskrietos atkal ar biedrenēm. Uzbraucu augšā un pēc 1 nobrauciena līdz lejai izdevās nejauši sastapt meitenes, pirms tam pa ceļam sastopot gan Ivo, kurš kopā ar meitu kārpās lejā no kalna, gan arī pārējo tās kompānijas daļu ar Guntaru, Raimi & Co jau nobraukušu līdz lejai. Viņiem izdevies tik vienreiz nobraukt pagaidām. Vēlāk, kad jau tikāmies ar meitenēm, nobraucām līdz vidusstacijai un braucām atkal augšā. Tad gan pietika ar šo zilo un devāmies uz tām sarkanajām, pa kurām es jau nobraucu. Aizbraucām uz Bad Hofgašteinu. Tur trases iet krustu šķērsu, atrodam dažas patīkamas sarkanas. Pēcāk nobraucam arī pa garāko Alpu nobraucienu – 14 km garu trasi – H1, H2, H3. Citu „maršrutu” braucot, pa ceļam gan sanāca nepatīkams moments – braucām pa zilo 23. trasi, kura bija nobraukāta līdz akmeņi izlīduši. Manu slēpju slīdvirsma škrobīgi dabūja visai dziļas rievas un vairākas švīkas. Tuvojoties dienas noslēgumam, jātiek no Bad Hofgašteinas atpakaļ uz Bad Gašteinas pusi. Tikušas līdz Angertālei, izrādās gondola, kas ved līdz tā kalna augšai, ir slēgta – liela vēja dēļ – var jau arī redzēt, kā tā šūpojas nekustīgai esot. Tomēr darbinieks mums parāda kartē, ka var tomēr arī aizlavierēt pa mazākiem pacēlājiem līdz augšai. Tiekam atpakaļ uz Bad Gašteinas kalnu un, lai tiktu lejā, jābrauc pa to pašu zilo līdz pašai lejai. Šoreiz lejupceļā vairāk izvēlējāmies sarkanos posmus. Taču – tā zilā trase ir izdangāta, puse no visa nobrauciena nebraucama, „nošķūrēts” tīrs ledus, sadzītas augstas kupenas, pampaki uz pampakiem, daudz cilvēku, kas kūņojas pa šiem neceļiem, braukšana neciešama, vietām pat zāle lien ārā, jo nobraukāts pamatīgi, bet pats nejaucīgākais, ka akmeņi daudz ārā izlīduši visur kur. Nobrauciena lejasgals viscaur bija neciešams, drausmīgs. Ja būtu zinājusi, visticamāk, ka būtu braukusi ar pacēlāju lejā. Vakarā sātīgas vakariņas, no kurām otro ēdienu var izvēlēties – 1 no 2. Vakara noslēgumā es ar puišiem aši paēdam, lai nekavētos un tiktu uz Felsen Therme baseiniem. Baseinu daudz, puiši arī daudzās pirtis liela. Man vislabāk patika āra siltais baseins. >>>Otrajā dienā kursējām uz Dorfgašteinu. Tagad esam sadalījušies pa busiem mazliet savādāk – mēs pārjurģojāmies uz īrēto busu. Vārdu sakot – tie, kuri gribēja agrāk tikt uz kalna, brauca ar 1 busu, pārējie – ar otru. 2 busu priekšrocība. :) Vienā no braucieniem ar pacēlāju, es pamanu informāciju gondolas iekšpusē par iespēju redzēt, cik km nobraukti pa trasēm dienā, kādos augstumos esi bijis kurā brīdī, cik ilgi brauci lejā utt. www.grossarltal.com Tā izrādās balta patiesība – tur vēl vācu valodā arī noraksturo, kāds slēpotāja tips esi. Var arī apskatīt TOPu – visvairāk nobrauktie km. Nu tur ir traki cilvēki, kas nobrauc 170 km dienā un vairāk, kas nozīmē to, ka nevienu reizi nav gājuši nedz paēst uz krogu (varbūt šokolādes batoniņš, braucot ar gondolu pa ceļam vai kas tml.), nedz vajadzības kārtot :) Pārsvarā šie rekordisti (laikam jau sportisti trenējušies) ir izvēlējušies braukt garos nobraucienus – no augšas līdz pašai apakšai, nobraucot ar maksimālo iespējamo ātrumu (ar GS iespējams). Tagad atklāju, ka arī iekš www.skiamade.com var atrast Skiline un redzēt noslēpoto pa dienu. Pie tam, ievadīju savu toreizējo Skipasa numuru un joprojām redzu savus datus. Trases Grossarltālē bija visai dažādas, tur ir patīkama zilā trase ar numuru 3, kā arī daudz dažādu sarkano trašu, arī foršas, melnā gan tikai viena, pie tam sajūsmu neizraisa. Bet ir daudz foršu sarkano trašu abās pusēs. Izvēle plaša, tomēr šur tur jāpaseko līdzi arī pacēlāju izkārtojumam. Man slēpītēm kantis ir padilušas un īsti labi netur uz ledus. Nav jau arī bijušas pie „daktera” kopš es tās nopirku 2 gadus iepriekš. Noskaidrojās, ka var uzfrišināt iekš servisa, kas pieder Simader viesnīcai. Tur Simader iemītnieki var iepirkties arī ar 15% atlaidi. Izrādās slēpes var dabūt gatavas pat tai pašā vakarā, līdz servisa/veikala slēgšanai. Pie reizes i iesmērēs, tiesa lielās gropes tagad jau neremontēšu. Tad nu sarunājām, ka mani un vēl Aldu atstās ar visām slēpēm pie Alpi Sport-a, kur atstāsim slēpes un savāksim vēl pirms vakariņām. Negribas kavēties no rīta slēpju dēļ. Pie reizes iegādājos jaunas brilles. Jā, esmu nokomplektējusies. >>>Līdz ar trešo dienu mēs jau sākām vadīties pēc laika apstākļiem – uz kura kalna brieda labāks laiciņš, vairāk saules, tur centāmies būt. Šai dienā tuvējie kalni bija vienā miglā un ar puteni prognozēs. Sportgašteina nevienu dienu, šķiet, nebija vaļā, laikapstākļu dēļ. Šoreiz braucām uz attālāku kalnu – Flachau. Sākumā likās OK, taču vēlāk arī tur uzradās pamatīga, bieza migla, sniegs arī bira brīžiem. Redzamība pavisam čābīga. It kā baigi netraucē, bet patīkamāk ar saulīti. Mēs piebraucām no Wagreinas ciema puses un braucām ar lidojošā Mocarta pacēlāju. Trases visai dažādas, bet tādos kā 3 grupējumos, divos no kuriem trase iet līdz apakšai, no kuriem 1 mums iepatikās. 1 grupējums bija tāds, kur visas trases iet krustu šķērsu, viena otru šķērsojot, mainoties un jāizseko līdzi, kura pa kurieni iet, lai var tikt arīdzan uz pareizā pacēlāja. It īpaši tāpēc, ka, neskatoties uz to, ka kartē izskatās, ka 2 pacēlāji ved līdz pašai augšai, tomēr 1 neuzved līdz pašam galam. Tad jābrauc pa to pašu trasi vien lejā un jābrauc uz pareizo, pašu malējo pacēlāju, lai tiktu atpakaļ uz 2. kalna pusi. Trašu diezgan daudz, bet visas vienā „čupā” un cilvēku tai trašu jūklī arī daudz. Pastāvīgi meklējām arī, kurā pusē + kurā kalna daļā (augšpusē vai lejasdaļā) varētu būt mazāka migla + mazāk tautas, kuru jācenšas miglā saskatīt un nesabraukt, jo redzamība pavisam švaka. Šodien adaptējos jaunajām kantīm. :) Jo tās tagad jūtas kā asmeņi un sajūta, ka „ķeras”. >>>Ceturtajā dienā laika prognoze solīja miglu un/vai puteni puslīdz visur, tāpēc aizbraucām uz ne pārāk attālo Dorf Gašteinu. Trases tīri patīkamas, bet migla kā jau migla. Migla mani īpaši nesatrauc – galvenais, lai sniegs ir. :) Bet sniega ir gana, par to traukuma nekāda. Šogad ziema padevusies beidzot. :) Šeit kopā ar Tiju un Jāni izbraukājāmies pa labām trasītēm, arī tām, kuras tika atklātas iepriekšējā reizē, bet arī dažām jaunām, neiemēģinātām, arī vienīgo melno, kas visai īsa un ne visai forša. Iemēģināju pakūņoties lejā pa mogula trasi. :D >>>Piektā diena mums pagāja uz vietējā Bad Gašteinas kalna. Otrs buss šodien ir aizceļojis uz Wagrein. Šoreiz aizbraucām uzreiz uz Bad Hofgašteinas pusi, lai sāktu slēpošanu. Iesākumā slēpojām ar meitenēm pa to pašu Hofgašteinu, augšējām sarkanajām, kuras bija mēreni labas pēc mana ieskata. Bet iemēģināju mazliet pabraukalēt pa ne-trasi. Tur gan bija mazliet pasmags sniegs vietām. Bet bija interesanti. Manas slēpes gan nu nemaz nav piemērotas tādai braukšanai. Vēlāk sanāca atdalīties no visiem, tik pa ceļam šur tur sastopot kādu. Braukalējos savā nodabā. Aizbraucu dienas vidū uz Bad Gašteinas pusi. Tur nebija notestētas daudzas trases tomēr. Notestēju visas augšējās tai nogāzē, kur nebijām slēpojuši. Un... atradu vnk perfektas trases. Nu ideālas. Trases Nr 19. sākumā ir neliels posms ar nelieliem sadzītiem pampakiem, bet tālāk ir 2 izvēles varianti – 1 trase par otru smukāka! Pa 1 pusi braucot vietām pat vēl pievakarē ir „vafelīte” – nu nemaz nav izbraukāts. Var patīkami labu ātrumu uzņemt un reljefs interesants. Nu pa smuko! Kaifs neaprakstāms. Tur var lidot, slīpēt tehniku un baudīt. Saule spīd un trase ideāla, it īpaši, ja pievērst uzmanību tam, ka tur noslēpoju dažas stundas – līdz pēdējam, līdz pēdējai minūtei izbaudot nobraucienu. Iespējams, no rīta tur bija migla vai kā savādāk netīkami, vai varbūt tāpēc, ka līdz tai trasei vēl jātiek, tā ir mazliet nomaļa un tāpēc neizbraukāts, bet kāda starpība, kāpēc tur bija tik jauki?! Tiesa, augšā no tās vienas trases ved pavecs krēslinieks, arī vējš labi sejā iepūš, bet šie „mīnusi” nobāl trašu priekšā. Arī ārpustrašu iespējas gribētājiem visai plašas, tās gan ir izbraukātas smuki, sašvīkātas ar slēpēm un bordiem. Es ar pamēģināju pāris reizes nobraukt pa šejieni, pa biezo sniegu. Varētu sākt iemēģināt un trenēties vizināties pa ne-trasēm. Kad pienāca brīdis, kad bija jādodas atpakaļ uz Hofgašteinu, sanāca iemēģināt vēl dažas neiemēģinātas trases, piemēram, melno NR 20, no augšas līdz apakšai. Nu tā bija... nepiedienīgi ledaina. Viens vienīgs ledus. Gar malām tik kāds metrs ar sniega pampakiem. Manu slēpju kantis atkal vairs nav TIK asas, lai iekamptos tai ledū. Vesels bars ļautiņu tur kūņojas lejā un šļūc, daži pat rāpus mēģina tikt lejā. Mjā, te man īsti atgriezties negribētos. :D Nu bet galvenais lejā esmu un izpētu pa ceļam maršrutu, kā vislabāk tikt uz Hofgašteinas apakšu. Plāns tā OK, augšā trases vēl puslīdz OK tai otrā pusē, tomēr man nepiepildījās izdomātais, aizbraucu pa citu ceļu, bet galvenais, ka pa tādu, pa kuru var tikt tur, kur vajag. :) Tieku uz vietu, kur varu tikt uz H2 (daļa no n-kilometrīgā nobrauciena), bet ieraugu vienu citu sarkanu trasīti, kas izrādās ne īpaši izbraukāta – nu tīri patīkama – H8, lai gan kalna lejasgalā atrodas – laikam tāpēc, ka nav īpaši pamanāma. Nu re – atkal varu pabaudīt braucienu, nevis drimpelēšanos pa „sniega kūkumiem” vai lediem, kas visticamāk draudēja uz H2. :) Vienīgi sanāk izdarīt to pašu, ko Jānim, kā viņš vēlāk stāstīja. Vienā brīdī tā nemanāmi tās sarkanās turpinājums nav uzreiz pamanāms un tai pieiet zilā H9. Un aizbraucu pa to – tas ir tāds pārbrauciens vien un absolūti nekā interesanta. Taču neko, ir labi arī tāpat. Lejā esmu tikusi diezgan agri, laiks tā kā vēl ir, varētu pat pagūt uzbraukt pēdīgo reizi līdz vidusstacijai vismaz. Taču nominstinos, jo paredzu, ka H2 būs nebaudāma un negribēju sabojāt kaifu pēc tām foršajām trasēm, un slāju uz stāvvietu, kur sastopu Rūtu, kura arī ir ieradusies par agru. Rūta mani „aizvelk” uz krogu. :D Nē, bet, ja nopietni, tad vienkārši aizejam padzert kaut ko siltu, kamēr pārējie sarodas – lai nestāvētu ārā un negaidītu. Karstvīns iederējās slēpošanas noslēgumā. >>>Pēdējā sestā slēpošanas diena bija viscaur saulaina. Šodien aizbraucām uz Wagrein kalnu. Otrs buss arī šodien šepat, tiesa uz pusdienu, jo viņiem plāns iemēģināt kādu lielāku SPA rezortu, lai paspētu vēl atpakaļ uz vakariņām un sakravāt mantas, jo naktī „lidotāji” (jeb tie, kas ar lidmašīnu un tālāk ar īrētu busu) brauc atpakaļ uz Minheni, lai lidotu mājās. 1 pāris no visa mūsu palielā bara šai dienā devās ar kājām uz pavisam tuvējo kalnu – Bad Gašteinu. Taču tur bija uznācis tāds putenis laikam, ka pacēlājus slēdza, viņi dabūja aizbraukt ar Ski busu tālāk uz Dorf Gašteinu. 1 cilvēciņš no mūsu bara šo kalnu reklamēja kā visforšāko – tur trases saiet tādās kā bļodās, esot ļoti foršas. Viņa šajā reģionā ir bijusi jau iepriekš. Nu brauksim un tad jau redzēsim. Slēpošanas trases izskatās izkaisītas diezgan plašā apvidū, pa visu kalnu. Garie nobraucieni ir Wagreinas ciema un Alpendorfa ciema pusē, pa vidu ir daudzas īsas trasītes un tās tā saucamās bļodas. Wagreinas pusē ir tīri sakarīga zilā trase, kurā daži uzņemot krietnu ātrumu, spēj arī vienuviet palekties mazliet. Šodien atkal slēpoju kopā ar Tiju un Jāni. Pa ceļam sastapām jau pašā sākumā arī Guntaru un slēpojām kopā. Tās vidējās trases ir tā – normālas, taču nekas īpašs, ja neskaita to, ka sanāk vairāk laika pavadīt braucot ar pacēlājiem kā slēpot. Pa vidu kaut kur arī melna trase, bet izbraukāta un neko ne forša. Pie tam daudzas vidējās trases lejā krustojas vai saiet kopā un jāuzmanās un jāvaktē, lai nesaskrietos ar kādu ceļā uz pacēlāju. Mēs tiekam otrā pusē un tur augšā atrodam 2 melnās trases, atkal 1 par otru labākas. Nu feinas kas feinas, pie tam necerēti gludas, ar interesantu reljefu. Viena gan vietumis nostrīķēta līdz zemei, kur spraucas ārā zāle utt., bet otra ir pavisam forša. Pa to vairākas reizes braukalējamies. Līdz tās foršākās sākumam gan vēl jātiek, mazliet arī pastumjoties, bet tas ir tā vērts. Cita lieta, ka ne visiem patiks, ka augšā jābrauc ar enkurnieku. Tas viss – ļoti individuāli un subjektīvi. Nobrauciens feins ko feins, arī reljefs feins. Turpmāk vizināmies pa Alpendorfas nogāzi četratā, līdz pašai apakšai – līdz pašam Alpendorf ciemam. Ir arī iespēja redzēt daļu no glābšanas operācijas ar retraka, sniega moča un helīša piedalīšanos. Kādam smagi nepaveicies. :( Slēpojam, līdz Guntaram dienvidū jādodas uz norunāto tikšanos vienā konkrētā krogā Wagreinas ciema pusē, lai pēc tam dotos uz lielo SPA centru. Vēlāk tieši pirms atgriešanās Wagreinas pusē, kur arī auto, nobraucam vēlreiz pa mīļo melno trasīti. Tā joprojām ir „sava uzdevuma” augstumos. Joprojām nav ne vainas. Pa Wagreinas pusi ar vēl dabonam paslēpot, tā ir jau sabraukāta un sadangāta vietām, tomēr tāpat baudāma. Beigās paspējam vēl izbraukt pa „vafelīti”, jo retraki jau sākuši savas gaitas. Kopumā foršs kalns, bet paliek mazuma piegarša par šo dienu (un tā kā šī bija pēdējā diena, tad mazuma piegarša par visām), jo daudz sanāca braukt pa īsām trasēm un vizināties ar pacēlājiem. Līdz ar to, apskatot kaut vai nobraukumu pa dienu – maz km nobraukts (bet slinkots nu nemaz) un var redzēt nelielo augstuma maiņu grafikā. Tādu pašu kilometrāžu sanāca nobraukt arī Kasparam iepriekšējā dienā, kad viņi bija uz šī paša kalna. Taču daudz foršu trašu un dažādas, sākot ar zilām un beidzot ar feinām melnām. Ir piektdienas vakars, lidotāju bariņš pako mantas, lai naktī ar īrēto busu brauktu atpakaļ uz Minheni. Izskanējis priekšlikums tiem, kuri līdz Rīgai brauc ar busu, atceļā apmeklēt Zalcburgu, tiek atbalstīts 100%īgi. Tovakar pēcāk sešatā aizgājām ietestēt kādu vietējo klubu. Bija domāts iet uz klubu, kas ir piederīgs Simader viesnīcai – Olē. Tiekot līdz turienei, atskārstam, ka tas ir tukšs, skan mūzika, bet mēs tur esam vienīgie bez apkalpes. Atstājam to kā rezerves variantu gadījumam, ja nekā savādāk un mums izsauc taksi un pasaka, kur ir vēl kāds klubs. Tas atrodas Bad Gašteinas centrā. Tikko tikušas tai iekšā, meitenēm skaidrs, ka jāpaliek! Gaisotne izskatās forša. Klubs gan dikti pilns, vietas pamaz, bet ne jau velti –jautrības jūtami netrūkst – te dzīvība „kūsāt kūsā”. Iekšā ieejot, uzreiz ir deju zāle, pa trepēm uzkāpjam augšā un tur virs deju zāles gar malām otrā stāvā tāds kā balkons ar margām un dīdžejs pie 1 sienas, bārs pie pretējās. Uz balkona var vienkārši tusēt, dzert alu, skatīties, kā lejā dejo un runāties; lejā vienkārši dejot. Tai vakarā dīdžejam bija kāda privāta 3 gadu jubileja, par kuru visi uzgavilē. Katrs, kuram ir vēlme, var pieiet pie DJ un dziedāt individuāli līdzi kādai mīļai dziesmai. Pastarpām visa kluba publika dzied līdzi zināmām dziesmām. Mūzika arī izvēlēta ļoti forša jeb varbūt mūsu gaume sakrīt ar tā vakara noskaņu. Noskaņa, gaisotne klubā arī ir atbilstoša mūsu noskaņojumam. Dizains, vismaz man personīgi, arī piedur – visādi antīki elementi, tautiski, senatnīgas laivas u.c. aksesuāri. Deju zālē bija ne mazāk patīkami, varēja izālēties, atmosfēra ļoti atbrīvota un apkārtējie arī ne bez pārsteigumiem. Diemžēl klubs bija vaļā tik līdz 2-3 naktī, pie tam pāris no mums aizgāja jau pus1, jo jādodas prom. Notusējam līdz pēdējam un dodamies prom. Raimis ar Ivo bija nočekojuši, ka netālu esot vēl 1 klubs (ar fae control), kas mazliet ilgāk vaļā, tiesa, pēc šī kluba atmosfēras negribas ticēt, ka tur būtu kaut uz pusi tik forši. Pēdējais vakars Bad Gašteinā aizvadīts pa pirmo. No rīta tiek kārtoti rēķini ar viesnīcu, dažs vēl iet uz miestu bankomāta „medībās”. Pēcāk, kad viss nokārtots, ir vēl gribētāji iepirkt suvenīrus, tāpēc izklīstam un vienojamies tikties pie busa/viesnīcas konkrētā laikā. Un atvadas no Bad Gašteinas. Esam ceļā uz Zalcburgu. Pa to izvazājamies arīdzan vairākas stundas, aiziets līdz viduslaiku pilij, apiets tai apkārt, skaistie dārzi un vienkārši pilsētas iepazīšana. Pēcāk mājupceļš, cauri tai pašai ēstuvei Polijā ar latvisku meņū un filmas skatīšanos busā. Un...esam atpakaļ Latvijā, kur tiekam izvadāti gandrīz līdz mājām. Palika man mazuma piegarša, es varētu kalnos vēl kādu nedēļu pavadīt. Kopumā – forša vieta, kur slēpot, plaša izvēle, laikapstākļi – kādi nu bija – tikpat dažādi kā trases – i migla, sniegs, i vējš ar apstādinātiem pacēlājiem, i putenis, i saulīte lutināja. Daži linki: www.skigastein.com www.skiamade.com www.simader.lv (tur arī info par citām izklaides iespējām) Patiesībā, kā tagad konstatēju, izskatās, ka Skiline nevar vairs apskatīt iekš Grossarltal.com, bet tikai iekš skiamade.com, tātad šeit: http://www.skiamade.com/de/winter/skiregionen/skiline.htm Daži plusi: + Plašs kūrorts, nedēļā visu neizbraukāsi + laba trašu daudzveidība + Ja apmetas Simader viesnīcā, tad 15% atlaide slēpošanas/snovborda inventāram Alpi Sport veikalā + Atrodams arī latviski runājošs instruktors. + Arī citas atpūtas iespējas + Foršs klubs Bad Gašteinas miestā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais