Jautrās Lieldienas 2 gadus atpakaļ

22.04.2009
13 min lasīšanai

Maroka 28.03.-06.04.07. Savlaicīgi, kas nozīmē jau pusgadu pirms, sapulcējušies ap tradicionālo zupas katlu, kopā ar Joukahainenu (Siksnes) ģimeni, ar treknajiem pirksteļiem izbraukājuši Eiropas un tai piegulošo zemju kartes, nonācām pie vienotā slēdziena - šoreiz Maroka. Godpilnais Joukahainena tituls Mundim piešķirts par viņa neparastajām spējām līdzīgi kā Kalevalas personāžam ierunāt oponentus purvā. Ceļojuma plāns paredz sekojošas darbības: 28.03. ar AirBaltic uz Milānu, tur Fiat Multipla uz Lago Maggiore, pārnakšņot viesnīcā Conca Azurra Ranco ciemā, tad ar Atlas Blue uz Marakešu, tur 2 dienas Riādā Catalina, nodarbojoties ar vecpilsētas pētīšanu vienlaicīgi izvēloties īres auto braucienam pāri Atlasa kalniem uz Agadiru pie okeāna, kur plānota nedetalizēta atpūta 4 dienu garumā, tad atpakaļ uz Marakešu, Milānu un pēc karaliska šopinga, uz mājām. Plānam ir nelieli trūkumi - reisi nav savienoti, kas nozīmē, ka reisu pārcelšanas gadījumā biļešu pārdevējs atbildību par saskaņošanu ar nākamajiem nenes. Pēc Mērfija likuma dabūnam samainīt 3 reizes. 28.03.07.trešdiena, jeb ceļš uz Milānu. Virsrakstā minēts vēlamais, bet, kā izrādās tālāk, Milāna nemaz netiek sasniegta. Brīnumi sākas pēc ierašanās lidostā. Apskatījusi reģistrācijai iesniegtos dokumentus, patīkama izskata meitene ar vieglu izbrīnu balsī painteresējas, kāpēc gribam reģistrēties lidojumam, kurš jau bezmaz pusceļā. Rumpi pārņem stindzenis. Uzzinām, ka reiss nav vis 12.05, bet gan 10.35. Sazvanāmies ar grupas pārējo daļu, kuras rīcībā ir dokuments par to, ka izlidošana ir 12.05. Varam saprast, ka reiss mainīts vēlreiz, bet elektronisko biļešu īpašniekiem tas nav paziņots, jo pie AirBaltic stenda sāk izveidoties paprāva rindele pilsoņiem ar identiskām sejas izteiksmēm, ko krievi raksturo kā roža-kisļak. Drudžaini pētot dienas atlikušo lidojumu sarakstu, prātā atsaucot Eiropas kartes apveidus, nolemjam, ka ceļš caur Minheni varētu būt labs piedzīvojums. Centieni sarūpēt atbilstoša izmēra auto galamērķī rada jaunas bažas. Par auto pamešanu Milānā prasa nesamērīgu cenu, neraugoties uz to, cerību spārnoti, paņemam kompensētās biļetes un vienā mirgā uz Minheni. Tas, ka bagāža ieradusies galamērķī, tiek vērtēts kā laba zīme, bet... Apstaigājam visas lidostā izvietotās auto īres, saņemam korektas, bet nepārprotamas atbildes - bez iepriekšējas rezervācijas minivenu neesot ne te, ne citur. Sākam otro apli, lai saņemtu noraidošas atbildes arī par mazāka izmēra auto. Tad Edmunds, viņš arī Joukahainens, ar māņu manevru palīdzību izrunā no Sixtu pārstāvošās Brunhildes neesošu Ford Galaxy, par ko saņem pagodinošo pievārdu - Glābējs. Ceļa sākumā apgādājamies ar karti un vairākiem maisiņiem dažādu saldumu apetītes bojāšanai un sliktas dūšas nodrošināšanai. Līdz Šveicei caur mazu gabaliņu Austrijas tiekam bez apstāšanās, uzturot možu omu un ātrumu ap 160 km/h. Netālu no Kūras ieturamies, kad atsākam braukšanu, pēc dažiem metriem stop. Priekšā svaiga smaga avārija, kas mūs aizkavē par 25 minūtēm. Milzīgais sastrēgums pašķiras, lai palaistu policijas auto, pie kam atbrīvo tieši brauktuves vidu. Atšķirībā no Dzimtenes ierašām pa izveidoto joslu neviens "gudrinieks" braukt nemēģina. Pamazām ceļš ved augšup kalnā. Līdz ar tumsiņu parādās arī sniedziņš... Vēlāk snietus, kā to labpatīk dēvēt Ingrīdai jaunajai. Visas kalnu galotnes joprojām sniegotas. Pēc iebraukšanai kalnos ātrums sarūk līdz 80 - 90 km/h. Aiz Lugāno sākas orientēšanās pēc itāļu ceļa zīmēm tumsas apstākļos pa maziem celiņiem, krieviskajā versijā - idjom pa priboram. Viesnīcā nonākam 21.30. Pateicoties telefoniskajam brīdinājumam par aizkavēšanos, mūs gaida. Viesnīca atrodas pie Maggiores ezera ļoti romantiskā vietā, numuri plaši, ar lieliem balkoniem, ar skatu uz ezeru. Restorāns, neraugoties uz vēlīno stundu, piedāvā vakariņas. Ingunas izvēle ieved purvā ne tikai pašu, bet arī Edmundu un Gintu. Marinated trout izrādās zivs, kas aizdomīgā kārtā atgādina siļķu rolmopšus skandināvu gaumē ar extra skābumiņu. Tas sarūgtina, kā arī rēķins par nīkulīgo maltīti 90€ apmērā bez vīna. Interesanti, cik maksātu branga? Itāļu futbolisti iesit divas bumbas skotu vārtos. Lihtenšteinas futbolisti iesit vienu bumbu Latvijas vārtos. Braucot gar Vaducu, tika izteikta versija kļūt par Latvijas līdzjutējiem. Labi, ka aizbraucām garām. 29.03.ceturtdiena, jeb ceļš uz Marakešu No rīta gandrīz 100% komandas, it īpaši grupas Glābējs, pamostas ar paģirām. Viesnīcā par siltu gaisiņš. Sabrokastojam un 09.30 nesamies uz Malpensa lidostu. Pa ceļam apbrīnojam ziedošos ķiršus, magnolijas un rozā puķītes, kuru nosaukumu Inguna neatceras. Nododam auto, Mundis - glābējs savaldzina Sixta ragazas, no kurām viena ir no Belgradas. Abi apspriež Serbu ēdiena pļuškovices brīnumaino garšu. Smaidi no sejām pazūd, kad lidojumu sarakstā reisu uz Marakešu neatrodam. Parādās versija, ka Milānai ir 2 lielākas un padaudz mazu lidostu, tomēr izrādās, ka vēlīnie reisi vienkārši neietilpst displejos/izlidošanas laiks noteikts nevis 13.10, kā paredzēts, bet 15.55. Kas mums! Reģistrējoties uzzinām, ka reiss pārcelts šorīt, un dodamies uzdzīvot uz kafūzi. Atlas Blue ir lēto cenu reiss, tāpēc tas, ko var dabūt, ir par naudu un krēsli saskrūvēti pigmeju un pusaudžu pārvadāšanai. Par laimi, pēc pacelšanās Glābējs pamana, ka rezerves izejas rinda ir brīva, tātad varu atbrīvot celi no skrūves, kas tur iespiedusies no priekšā esošās solu rindas. Marakešas lidosta pa gabalu neiespaido ar dizainu, bet no iekšpuses izrādās tīri glīta, kaut maziņa. Robežšķērsošanas procedūra arhaiska un ilga. Pārvaram to, samainu dirhamus, sarunājam takšus, kuri izmanto mūs kā svaigus upurus, lai nodrošinātos pārtikušām vecumdienām, un iekļaujamies kopējā riteņu, ēzeļu, kamieļu un visdažādākā vecuma un marku auto haotiskā plūsmā virzienā uz Medīnu. Mūsu takšu marka lepna - Mercedes. Apbrīnojami, ka tie turas kopā un vēl spēj pārvietoties lēnā valša ritmā. Pie Medīnas mūsu bagāžu pārkrauj ratiņos, un to īpašniekam paskaidro gala mērķi - Riada Catalina. Onkulītis uzņem lielāku ātrumu nekā merši, spēj tik tenterēt līdz. Riādā mūs sagaida apburoša meitene - Nadja, kas runā perfektā angļu valodā, aizrautīgi smejas un ir ļoti pretimnākoša. Riāda, kā lielākais vairums veco ēku, atrodas aiz augsta mūra, bez logiem, un telpas izbūvētas apkārt iekšējam pagalmam, kur aug koki un puķes. Mums piešķir 3 istabas 2x4m² blakus esošā ēkā. Sīkie sajūsmā, mēs mēģinām izvietot bagāžu mazajā laukumiņā ap gultu, nesanāk. Vakarā paliek vēsi, sildītājs rūc kā kāpurķēžu traktors. Spēka pietiek tikai vakariņām ar Marokas rozā vīnu. Pasniedz neparastus Marokas salātus (pēc stundas no pasūtīšanas brīža) daudzos trauciņos un sautētu, gardu cāli pēc divām. Pēc vakariņām pie miera, jo televizors sportu nerāda. 30.03.piektdiena Mostamies gan no putniņa jautras svilpošanas, gan no Munda negantas baurošanas ap 06.30 pēc vietējā laika, kaut brokastis no 08.30. No rīta gaiss ir tik "svaigs", ka pat Vilis būtu drebinājies (Vilis - slavens personāžs no kopējiem ceļojumiem - salcietīgs). Sagaidījuši saņemam brokastis, kuras satur kafiju, maizīti, sviestu, kausēto sieriņu, džemu, apelsīnu sulu un augļu salātus. Ar Nadju sarunājam gidu pastaigai pa Medīnu, ieminamies par iespēju īrēt auto. Izmetuši līkumiņu pa Medīnu pagalmielām, konstatējam, ka saulītē kļūst silti. Gidu sauc Ahmeds. Ahmedam ir inteliģents, arābisks paskats, kaftāns un laba daba. Kātojot tirgus laukuma virzienā, uzzinām, ka Medīnā dzīvo 250 tūkstošu, bet visā Marakešā pāri miljonam iedzīvotāju. Marokā pamatiedzīvotāji ir berberi un arābi, Medīnā zeme maksā 4000€/m, veikali tiekot mantoti un dodot nelielu, bet stabilu ienākumu, mājas nedrīkst būt augstākas par galveno mošeju - 70m un jākrāso sarkanā krāsā, jo līdzīgi ir blakus esošie Atlasa kalni un tā esot labvēlīga acīm pie spožas saules. Īpaši vairāk informācijas nesaņemam, jo Ahmeds savu funkciju uztver kā mārketinga daļas vadītājs vietējiem sukiem (dažādu amatnieku arteļiem). Pirmie “ieberžamies” mēs ar Valdnieci, iekārojot "ar rokām darinātu" tepiķi. Kaulēšanos procesu savās rokās ņem Glābējs, un cena no 550€ samazinās līdz 300. Šo procesu aprakstīt nevar, bet viennozīmīgi tā izkrāšņo mūsu piedzīvojumu, ieņemot vienu no galvenajām vietām tajā. Uz Bis Mundis to atkārto, iegūstot savā īpašumā spoguli skaistā rāmī (no mamuta ilkņa). Izstaigājam arī galveno tirgus laukumu, satiekot čūsku dīdītājus kāliem. Ahmeda cena par 3h - 30€. Pirms atgriešanās Riādā Ahmeds cenšas ievilināt mūs vēl vienās lamatās - restorānā, kur ēdienu komplekss ar nosaukumu „Kalifa maltīte” maksā 50€ personai. Izvairāmies un iegriežamies lētajā versijā, kur dabūnam girosus, salātus un dzērienus par 30€ uz visiem. Jāpiemin, ka Ahmedam bija lieliska humora izjūta, ko raksturo šis: uz jautājumu, vai izstrādājumi, ko pēta Edmunds, ir no sudraba, atbilde bija: "Tikai līdz lidostai, pēc tam strauji krītas kvalitāte...". Atgriežamies Riādā, uzzinām, ka auto pārbraucienam uz Agadiru nav sarūpēts, nolemjam rīkoties izšķirīgi. Meklējot pilsētas apskates busu, nonākam autoīres biroju areālā. Glābējs uzsāk darbības ar aizdomīga paskata vīreli Mustafa (trūkst 2 gab. apakšējie zobi) un izkaulē aizdomīga paskata Micubishi Pajero par 600€ uz 5 dienām, piekodinot, ka līguma neatņemama sastāvdaļa ir jumta bagāžnieks. Nomierinājušies dodamies pilsētas apskatē ar busu par nesamērīgu cenu. Paveras jaunā pilsētas daļa ar plašām, puķēm un ielu lampām dekorētām avēnijām, uz kurām izvietotas kāda slavena franču arhitekta projektētas mājas. Ļoti civilizēti. Nonākam līdz tirgus laukumam, kurš izmainījies līdz nepazīšanai - pilns ar ļaudīm, muzikantiem, ēst gatavotājiem u.t.t. Pagaršojam vārītus gliemežus - nekā īpaša, padzeram kafiju un sākam apsvērt vakariņošanas iespējas. Riādā saimnieko Nadjas kolēģe, kura nosit mūsu degsmi ar apgalvojumu, ka kompleksās ēdienkartes ir vietējā tradīcija un ka cenas labiem krogiem neatšķiroties. Sajūtam nogurumu un nolemjam vakariņot uz vietas. Izvēlamies īpašā traukā sautēto zivi un vīnu. Tīri labi. Apkalpošana kā vakar 3 h ilgumā, tāpēc evakuācija pa taisno uz gultu. 31.03.sestdiena uz Agadiru. Rīta scenārijs atkārtojas. Putniņš dzied, ka pļerkšķ, neko darīt, jāceļas. Paēdam brokastis, nomaksājam rēķinus, aizrunājam ratiņus bagāžai un ar Mundi naigā solī dodamies pie Mustafa. Sīkās arābu viltībiņas izpaužas apstāklī, ka auto, kuru rādīja vakar, nav īsti tas, ko saņemam šodien. "Tuksneša zilā bulta" - tādu nosaukumu iegūst izļurkātais un no visām pusēm apdauzītais padzīvojušais Padžero. Toties līguma svarīgākā daļa izpildīta - jumta bagāžnieks kā nomadu tautai - berberiem, uz ko arī uzsvaru liek Mustafa. Meitenes parūpējušās par bagāžas izvešanu no Medīnas, uz ko Glābējs izrāda savas berbera zināšanas bagāžas piestiprināšanā ar apšaubāmiem striķīšiem pie jumta bagāžnieka, atrazdamies uz tā. Uzsākam 270 km garo ceļu uz Agadiru, kas atrodas Atlantijas okeāna malā. Pirmie 100 km ir pa taisnu, līdzenu ceļu, kas ved cauri pustuksnesim ar atsevišķām nolaistām saimniecībām. Tālākais ceļš šķērso Atlasa kalnus. Kļūst interesantāk gan ainavas, gan braukšanas ziņā. Kalni izskatās ar ļoti knapu audzelību, toties plašā krāsu gammā - no koši sarkanas līdz spilgti dzeltenai. Auto plūsma nav viendabīga. Katra 5. mašīna dūmo kā meža ugunsgrēks un kustas ar gliemeža ātrumu, aiz ko apdzīt atļauts retumis, bet iespējams vēl mazāk. Tā nu esam spiesti reizumis pārkāpt, ignorējot nepārtraukto līniju. Vienā no tādām reizēm kopā ar vēl 3 auto tiekam noņemti no trases. Viens no ceļu policistiem, kuru šeit pa pillam, uzsāk dialogu franču mēlē, bet apraujas, redzēdams mūsu liekulīgās, it kā neizpratnes pilnās sejas. Tālākais dialogs: policis - turisto?, mēs - y, policis - parlē vū francē?, mēs - no, policis - angles?, mēs - y, policis - franciski par nepieciešamību ievērot nepārtrauktas līnijas, krāšņi žestikulējot un bakstot pirkstu līnijas virzienā, mēs - piekrītoši, priecīgi mājam, policis - allez - y, mēs -vienbalsīgi - mercy. Ceļojuma laikā auto gaudo kā vilks un grab kā skeletors, mēs izmantojam 2 pitstopus un iepazīstam arābu stāvošo tualeti, uz kuru jāiet ar gumijniekiem un pieliektu galvu, jo griestu augstums ap 1,6 m. Izbraucām 10.30, iebraucām - 15.30. Mūsu jaunā mājvieta lepojas ar 5 zvaigznēm, to sauc Atlantic Palace Dorint. Kaunīgi ieripinām "Tuksneša zilo bultu" plašajā pagalmā, cenšoties būt nemanāmi, tomēr esam pamanīti, jo pie mums steidz uniformēti spēkpilni jaunekļi, lai palīdzētu ar bagāžu. Plašajā vestibilā aizpildām formulārus un gar milzīgo baseinu tiekam pompozi aizvesti uz lieliskiem numuriem pašā baseina malā. Televizors rāda sportu! Apmazgājamies un teciņus uz netālu esošu restorānu, kas iekritis acīs ar oriģinālo fasādi. Piedāvājumā sardīnes, kuskuss ar zivīm, ko izvēlamies, kā arī daudz kā cita, praktiski viss jūras produktu klāsts un ne tikai. Sākam tusnīt jau pēc Marokas salātu nobaudīšanas. Kuskusa porcija labi noderētu 3 izsalkušiem sumo cīkstoņiem, reņģes pasniedz kālu porcijā, rēķinam kādu 0.5kg, neskaitot asakas. Sīkie niekojas ar kebabiem, ko noskalo ar svaigām zemenēm un vaniļas saldējumu. Pēc maltītes iegūstam draugos vēl vienu Mustafa - oficiantu. Gūstam neatsveramas zināšanas visās dzīves jomās un viņa piedāvājumu būt noderīgam tajās. Apmeklējam supermārketu, lai iepirktu zemenes un dzērienus. Valdniece atceras redzējusi aizlieguma zīmi šo lietu ienešanai viesnīcas teritorijā, tāpēc sakrālās lietas (vīnu) paslēpj savā somiņā. Teritorijā gan tiekam, bet, šķērsojot vestibilu, piesienas visādi onkulīši, padarot lietu nepatīkamu, tāpēc ar Glābēju glābjamies, pametot notikumu vietu un pirkumus, klusībā apbrīnojot Valdnieces neparasto gudrību un lielo somu. Lai atietu no uzdzītā stresa, apmeklējam okeānu un aplūkojam saules kritienu tajā, kas ilgst 3 min. Sarunājam randiņu ar dažiem kamieļiem. Pēc atgriešanās pēdu slēpšanai pasūtām vīna pudeli, pievienojam somiņas saturu un citas kontrabandas preces (šokolāde un cepumi) un sēžamies pie pokera galda. Pēc brītiņa ierodas puisis no recepcijas, lai pastāstītu, ka numuri, kuros esam iekārtojušies, nav mūsējie, tāpēc jāizšķir dilemma: vai nu jāpārvācas, vai jāpiemaksā - mārketings arābu gaumē. Paliekam pavisam tramīgi. Pokers, vīns un nomods beidzas praktiski vienlaicīgi. 01.04.svētdiena Agadirā. Rīts ir saulains, bet pavēss, pa tv rāda snūkeru. Brokastis atbilstošas, paspēju zāles pārzinei, kura grib mūs iepriecināt, uzrunājot krieviski, nolasīt īso kursu jaunāko laiku vēsturē. Izpeldinām bērnus un bažīgi vērojam mākoņu gubas, kas ar skubu, pasvaiga vēja dzītas, virzās uz mūsu pusi. Salecam “Tuksneša bultā” un dodamies ekspedīcijā. Palīkumojuši gar krastu kilometrus 15, atrodam, ka ir iespējas pārbaudīt mūsu spēkrata bezceļa šķērsošanas īpašības. Pa neasfaltētu ceļu piebraucam pie neliela līcīša, kur pulcējas vējdēlisti, makšķernieki, kaut kādas tīrības akcijas dalībnieki un dīkdieņi kā mēs. It kā brokastis vēl svaigā piemiņā, bet, ieraugot ēdājus pie aizdomīga paskata restorānbistro, siekala sāk padoties gravitācijas spēkam. Mūs uzrunā haizivs, kura pagatavota tajine ( māla trauks ar vāciņu – cepurīti ) ar olīvām, sīpoliem un papriku. Paņemam arī drusku salātus- apmēram mutes bļodu. Bērni dabū frī. Rēķins 26€. Pati nācija šeit dzīvo būdās, kur par durvīm kalpo kāda lupata, parasti maisa audums, nederīgās lietas tiek mestas okeāna virzienā. Atpakaļceļā sarūpējam kārtējo kontrabandu - banānus. Pēc vieglas spilvenu apmīļošanas metamies iepazīt pilsētu. Izstaigājušies pa galvenā burziņa vietām, sajūtam badu, ko steidzam remdēt ar dažām gliemežu, grilētu zivju, garneļu salātu, picu un pīļu porcijām. Atturīgi, tā sacīt. To visu pamitrina parabutillo un noskalo zemenes un karameļu krēms. Viesnīcā mūs gaida pokers, bet mēs - vairāk nekā 1,5h vīna piegādi numurā, trīs reizes zvanot un atgādinot. Rēķinu saņemot, neiztiek bez pārpratumiem, uzminiet, kā labā... Protams, arābu. Saldu dusu. Pirmdiena, 02.04. Rallijs. Pēc brokastīm izvaicājam konsjeržu par iespējām apmeklēt kādu tuksnesim līdzīgu vietu. Saņēmuši vajadzīgo informāciju, apsedlojam “Tuksneša zilo bultu” un ar dziesmām par habibi(mīļais), kuras saklausītas, spēlējot pokeri, kreisējam tuksneša "mazā Sahāra" virzienā. Esam brīdināti, ka jāsargājas no armijas manevriem šajā reģionā, tomēr mūsu virzienā neviens nešauj, tāpēc jāapmierinās ar braucienu pa tuksneša kāpām paralēli okeānam. Ļoti fainas ainas (dzeja). Nokāpjam pie okeāna, Edmunds ar kājas īkšķi izmēra ūdens temperatūru. 16.5 º. Pēc tik pamatīgas slodzes jāēd. Vietējā ciemā nesaprotamā kārtā civilizēts hotelis ar restorānu. Salātu mutesbļoda tiek izēsta kā kartupeļu talkā. Salāti ir: salātu lapas, tomāti, pākšu pupiņas, sīpoli, vīģes, aprikozes ar salātu mērci. Seko grilēta, piraņjai līdzīga zivs ar makaroniem. Kaķim netiek nekas, izņemot makaronus. Jāsecina, ka 12.00 mēs gribam ēst, bet līdz tam mēs gribam, lai būtu 12.00. Ēdelīga tauta. Atgriežoties, pirms Agadiras apmeklējam supermārketu. No kontrabandas vīna attur nepieciešamība reģistrēties pirkumam un skats, kā skandināvu puisim izrauj no rokām alus kastes, ko viņš paņēmis it kā par daudz. Bez tam pie dzērienu nodaļas slienājas arābu puiši, kuriem šis prieks liegts. Tā vietā sapērkamies šokolādes. Īso laika sprīdi starp pusdienām un vakariņām pavadām neaprakstāmi. Toties vakariņās sarunājam berberu ciema tirgus apmeklējumu ar Mustafa. Pokers ar vīnu - vakara ierastais noslēgums. 03.03.otrdiena, berberu tirgus un sērfings. No rīta nav vēja, tāpēc berberu tirgus apmeklējums notiek ar gariem zobiem. Jāpiemin vien dažas babušas (čības), princeses kurpes, garšvielas ierastajai svētdienas zupai mājās un nesamērīgo Mustafa atlīdzību 25€ apmērā. Tirgus rada liela, bet organizēta haosa sajūtu. Mundī pamostas bezbailīgais sērfers. Lai dotu viņam iespēju apliecināties, braucam uz pludmali, kur bijām svētdien. Vējš arī. Sērfošanā tiek iesaistīti ķīlnieki - bērni, kuriem jau pēc pirmajiem mēģinājumiem piemetas Stokholmas sindroms. Starp mēģinājumiem mūsu varoņi sildās, skraidot gar krastu. Kompānijas gudrākā daļa ēd zemenes un iemūžina redzamo. Pēc minūtēm 40 par sevi atgādina novārtā pamestās pusdienas. Laime, ka restorānbistro tepat, tāpēc bada nāve ne šodien: bērniem čīzburgerus ar frī, lielajiem - salātus ar tunci, zivju kebabu un grilētu cāli. Tik bieži sajūsmināties par pārtiku nav labi, tāpēc papriecāšos par cenu - ja ēdamam pieskaita sērfotāju aprīkojuma īri un rēķinā ieslēpto āmuru, vienalga 2x lētāk nekā citur (jādomā, ka āmuru ieslēpšana šeit ir standarta procedūra). Ar mokām iespiežam pēdējās zemenes un ripinām mājup. Saguruši un apdeguši nolemjam, ka Dievs nemīl, ka mellie trako, tāpēc, klusi šņākuļojot, pārdomājam dzīvi, kamēr fanfaras sauc uz krogu, kur Sky sports rāda čempionu līgas spēles. Noskatījušies futbolu un izdegustējuši sarkanvīnu, atkal sajūtam nogurumu, bet nu jau jāpako čumiki. 04.04.trešdiena, ceļš un Marakešu. Par godu pārbraucienam uzliekam modinātājus, skaitā 2, jo Joukahainens apsolās noturēt rīta līniju tieši brokastlaikā pl.08.00. Sakrāmējuši iedzīvi uz jumta bagāžnieka, izbraucam 09.00 pēc vietējā laika. Atpakaļ ceļš ir raitāks, jo satiksme pavisam nīkulīga. Ap 20 km no Agadiras atskaņoju bļāvienu, jo redzams tas, kam neticēju. Kokos (olīvas) ap ceļu sakāpušas melnas kazas, kas mielojas ar lapām. Apstājamies , lai izdarītu foto. Turpmākajos 20km tādu skatu ir pa pilnam. Apstājamies, lai iepilinātu dīzeli, pēc tam - kafiju. Lai ilustrētu rēķinā ieslēpto āmuru, jāatzīmē rēķins par 4 espresso un 5 saldējumiem (mini) 15.5€. Nonākuši Marakešā, orientējamies nekļūdīgi, nonākot smalkā Riādā Magador Opera. Pēc iereģistrēšanās steidzam nodot nu jau pelēko "Tuksneša bultu", uzzinām, kas ir braukšana berberu gaumē. Tiekam atvesti "ar vējelīti" -braukšanas stils, kurā sievietes, bērni un pavieglāki transporta līdzekļi netiek ņemti vērā. Esam badā! Izvēloties piemērotu iestādi pusdienām par galveno kritēriju tiek izvirzīts apstāklis, vai tiek servēts vīns. Tā, pagājuši garām visām respektablajiem restorāniem, apstājamies pie bīstama paskata ēstuves, kur vitrīnā redzama dažu pārpalikušo gaļas izstrādājumu nabadzīgais klāsts. Vīnu pasniedz krūzē, papildus servējot ledu. Cāļa kāja priekš manis tā kā par mazu, ko apstiprina arī viesmīlis, bet, tā kā vīns ir, tad nav ko pārvērst ēšanu par kultu. Pēc atkārtotiem lūgumiem atnes marokāņu tēju, kuras iespaidā pēc tam streipuļoju un šļupstu. Pēc dīvainākā gastronomiskā piedzīvojuma sākam garo pārgājienu uz Medīnu, nospraužot mērķi - mugursomu Galvenajam. Pusceļā saprotam, ka atpakaļ kājas nenesīs. Pārgurumā stājamies veldzēties ar saldējumu. Tirgus laukums pārpilns, ceļš jālauž ar elkoņiem. Glābējs atkal apliecinās, kaulējoties negantāk par vecu berberu un iemantojot vietējo apbrīnu, kas izpaužas godpilnā uzrunā - hard man, savukārt Galvenais var lepoties ar ietilpīgu (kaste alus) mugursomu no tepiķa. Aste ritulī. Sakarā ar taksistu streiku mājup braucam ar karieti. Tīri ātri atrodam kafejnīcu, kur rāda futbolu un servē vīnu. Nakts paiet murgaini, jāceļas 04.00 pēc vietējā laika. Busiņš uz lidostu izmaksā 40€ par 15min. braucienu. Airbuss trāpījies jauns un pustukšs, tāpēc nekādu skrūvju ceļgalos. Milānas lidostā, gaidot pie autoīres, satiekam senus paziņas - Alkšņu pāri, ar ko kopā bijām Grand Canaria salā. Draugi dodas paslēpot. Hertz apliecina, ka autoīres kompānijas ir nodevīgas īpaši Itālijā. Indikatīvā cena, ko saņēmām no Latvijas Hertz, atšķiras par 20%, uzminiet, kurā virzienā. Bez iepriekšnodotās bagāžas salecam straujajā itāļu brīnumā Fiat Multipla par nieka 150€ un steidzam izmantot Glābēja kaulēšanās spējas outlet apstākļos uz Itālijas un Šveices robežas. Nonākuši veikalā ar nosaukumu Foxtown, stiprināmies ar konditoreju un apņēmību. Pāris stundu laikā darbiņš padarīts gan. Ap 20.00 esam tai pašā viesnīcā, kur pirms nedēļas. Restorāns dabū trūkties. Iepriekšējā reizē apdedzinājušies ar siļķveidīgo foreli un citiem grūti patērējamiem ēdieniem, izprašņājam Oficiantu(pēc balss, gaitas un citām pazīmēm pieder pie minoritātēm) par ēdienkartes īpatnībām. Oficiants Leo, izrādās, nav kritis uz mutes un sagādā daudz jautru mirkļu, unisonā ar Glābēju vienlaicīgi paspēdams apkalpot kādus 30 viesus. Šoreiz ēdiens ir garšīgs - izvēlamies Maggiore ezera zivis (iespējams, ka mazie asarīši tomēr ķerti Peipusā), savukārt vīns plūst ritmiski kopā ar patīkamām sarunām, no kurām jāizceļ viena - kā Mundis līgaviņas raudzījās un ieberzās berberu prinčipesā. Nolējuši asariņu un saņēmuši romantikas devu ilgākam laikam, dodamies pa istabām uztīt ruļļus uz papīriņiem, jo īstie - Malpensā. 06.04., Lielā piektdiena, mājup. Brokastu laikā Edmunds -Melnā čūska, Glābējs, hard man no Leo saņem jaunu pievārdu - capo. Izbraucam savlaicīgi, tāpēc paspējam fotografēties pie magnolijām un atcerēties, ka Maggiores ezers aprakstīts Hemingveja “Ardievas ieročiem”, kā arī pazaudēt fotoaparātu, ko gan uzzinām vēlāk. Par laimi, pārsteigumi beigušies, par nelaimi, ceļojums arī.

Jautrās Lieldienas 2 gadus atpakaļ

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem