Pa ceļam Indijā VI

07.03.2017
6 min lasīšanai
17 foto

Negaidītā laime Pie kā mēs palikām? Ar laiku Indijā ir kā ir. Respektīvi ir tā, ka viņa nemaz nav. Tāpēc uzdevums ielūkoties manā pagātnē ir īpaši interesants. Paskatīties kā tad tur tomēr bija. Cik atceros paliku pie brauciena autobusā uz tējas un kalnu pilsētu Munnar. Kas nu pēc manām domām ir skaistuma karaliste, izraisot manī sapņa un īstenības sajūtas kombināciju. Maģija nu ir mana ikdiena. Manas mājas. Mana dzīve. Kad viss spīd Septiņu cilvēku ieskāvumā devāmies uz Munnar, pieredzēt dabas krāšņumu un varenumu. Ceļš nebija ilgs. Apkārt esošie skati baro dvēseli, tāpēc katrs brauciens uz jaunu vietu ir kā dāvana. Katra diena ir kā dāvana manā dzīvē. Visums man uzdāvināja kalnus un spīdošas mušiņas. Pirmo reizi redzēju spīdošas mušiņas. Man patīk to nosaukums angliski: fireflies. Uguns mušiņas. Skaisti. Tās taču patiesībā ir fejas, kuras atnākušas aplūkot zemes dzīvi. Vakaros Munnar jutos kā pasakā. Kā jau kādā no iepriekšējiem rakstiem minēju, man ļoti garšo tējas dzēriens chai. Par cik Munnar atrodas tējas plantāciju ieskāvumā, tad mans pirmais dzēriens, izkāpjot no autobusa bija liela krūze chai. Viss mūsu bariņš kopā. Mēs to paveicām, mūsu ceļš līdz Munnar bija piedzīvojumiem pilns. Ne jau bieži nākās iestigt upē, kas aizaugusi ar dažādiem ūdens augiem. Laiva, ar kuru braucām bija sasodīti veca, bet izturīga. Gandrīz kā mums žigulis, tikai laivas versijā. Tāpēc brīdi, kad sajutu to, ka kuģītis patiešām netiek uz priekšu biju mierīga, jo zināju, ka viss būs kārtībā. Mēs kūļājāmies uz vietas. Skats bija varen iespaidīgs. Laivai gar malu šļakstījās pelēcīgi duļķains ūdens. Laivas motors ūdenī izraisīja lielus mutuļus. Kā rezultātā uznira visi upē esošie atkritumi, drazas, čības un citi mēsli. Mani pārņēma nelielas skumjas. Kāpēc tā? Tad sāku domāt par to, ka upe aizaugusi dēļ cilvēku netīrības, tādejādi neļaujot atkritumiem peldēt tālāk. Cik inteliģenti un skaisti. Pēc tējas pauzes septiņi, diezgan saguruši tūuristi meklēja nakts mājas. Šie cilvēki manā dzīvē ir kā mazās zvaigznītes. Kā Kosmosa ģimene. Lai labāk izprastu, par ko runāju nedaudz pastāstīšsu par katru no viņiem. Robins nāk no Īrijas. Neticami labsirdīgs un jauks cilvēks. Īrijā viņš strādā sociālās aprūpes sfērā un ir piedzīvojis diezgan skarbas lietas. Viņa acu skatiens ir maigs un mīlestības pilns. Vēl viņš ir apbrīnojami skaists mākslinieks. Pusis vārdā Or nāk no Izrēlas. Kas par interesantu vārdu. Viņš Izrēlā strādāja mārketinga sfērā. Dziļš puisis. Saka, ko domā, vienmēr ir atklāts un bezgala izpalīdzīgs. Un tad man ir jauna draudzenīte vārdā Shani. Viņa arī nāk no Izraēlas. Viņa ir bijusi armijā, kas mani aizkustina līdz sirds dziļumiem. Jauka dvēsele. Viņa arī ir žurnāliste. Tas man nelielā mēra bija skaidrs jau no sākuma. Meitenei ir laba domāšana. Vēl mūsu bariņā ir puisis vārdā Ithay, viņš tāpat kā Or un Shani nāk no Izraēlas. Viņam ir 19 gadi un viņš ir unikāls mūziķis, kurš apveltīts ar izcilu ritma izjūtu. Šajā brīdi man ir jāatzīstas, ka savā dzīvē labu ģitārspēli esmu dzirdēejusi retu reizi. Visi šie “Ripoja akmens lejā no kalna” manī izraisa nelielu tirpoņu. Tā viš’ i. Vēl ir mūžīgie rokstāri, kas drillē vienus un tos pašus AC DC gabalus visas savas dzīves garumā. Gaudojot par to, cik dzīve ir grūta. Nop, man tā nepatīk. Taču Ithay ģitārspēle mani aizkustināja. Viņš ir neatkārtojami burvīgs cilvēks, mazais grupiņas mīlulis. Protams, ka arī Pēteris ir viens no grupas dalībniekiem. Un vēl ir puisis no Zviedrijas. Freds. Ziemeļnieks. Tāpat kā es. Blondi mati, zilas acis. Blondi mati zaļas acis. Mūsu grupiņu enerģijas savā starpā mijiedarbojas lieliski. Mēs esam kā saauguši kopā bezgalīgajā brīvībā. Laimīgā dzīve Pirmajā naktī Munnar palikām skaistā vieta pilsētā. Mūsu plāns bija nākamajā dienā sasniegt Chatha Munnar, kur kādu laiciņu būtu mūsu mājas. Ilgu laiku nebiju jutusi aukstu gaisu. Teikšu godīgi pasakaina sajūta. Nekādu sviedru. Vismaz brīdī, kad saule vairs nav pie apvāršņa. Ļoti patika. Pamodos skaistuma karalistē. Tējas plantācijās, kas kā zaļš paklājs noklāja visus apkārt esošos kalnu apgabalus. Bezgala skaisti. Jutos iemīlējusies. Neticami laimīga par savu dzīvi un iespēju pieredzēt šo dzīves skaistumu. Tā tam ir jābūt un tā ir normāla dabas parādība, ka ar tevi dzīve notiek brīnumainas lietas. Katra diena taču ir kā piedzīvojums tiem, kuri zina kā atgūt savu iekšējo spēku pār savu dzīvi. Jau brīdī, kad zināju, ka brauksim uz Indiju ļāvos pilnīgam dzīves plūdumam. Viss notiks tā, kā tas notiks. Pamēģini atrast brīvību nezināmajā, Signij, teicu sev. Domāju, ka esmu uz pareizā ceļa. Mums bija jādodas uz viesnīcu, kas atrodas Chatha Munnar rajonā. Šo vietu ieteica citi tūristi. “Happy life retreat”. Vai nav burvīgs nosaukums? Kas par zīmi, jo tā tik tiešām tur ir. Tu iegrimsti pats savas dzīves laimīgumā. Hotelis atrodas diezgan tālu no pilsētas. Ciematiņam, kurā tas atrodas ir viena galvenā iela, kas atrodas kalnu grēdu ieskāvumā. Uz šīs ielas ir mazas jaukas ēstuvītes, kurās sēžot es sajutos kā brīvdabas muzejā. Jo to iekārtojums, izskats un ķēķītī esošā gaisotne atgādināja mājas. Cik labi. Runājot par ēdienu. Jā, es oficiāli ēdu tikai ar rokām. Pamēģiniet. Pavisam cita garša. Ēdot ar rokām ēdiens šķiet daudz garšīgāks. Un pieēsties, ja ēd ar rokām ir diezgan pagrūti, jo tu visu laiku izjūti to cik esi apēdis. Tātad dakšiņa un nazīts ir tikai ilūzija, ja? Bet nu var gan tā, gan tā. Vienkārši tagad man ir tā. Un man patīk. Brokastīs ēdu Keralas štata vienu no populārākajiem ēdieniem Porotta un salsa. Ņam, ņam. Tā ir tāda kārtainās mīklas maizīte ar tomātu salsu, kokosriekstu mērcīti un kariju. Un to visu mēs ēdām tādās mazās, zilās būdiņās. Ciematiņā dzīvojām nedaudz augstāk no tā saucamā “centra”. Vietā, kur kokā ir namiņš. Paliela terase, kur visi kopā nodarbojamies ar yogu un vienkārši atpūtāmies no dienas svelmes. Jauki ir tas, ka šajā hotelī pa nakti palikām visi vienā istabā, trīs divguļajamās gultās, kas visas bija sabīdītas kopā. Man personīgi tas atgādināja sniegbaltīti un septiņus rūķīšus. Visi vienā gultiņā. Cik mīļi. Bijām pārcēlušies no “Shiva garden” uz “Happy life retreat”. Visi kopā. Ar laiku mēs visi esam ļoti satuvinājušies. Cik dīvaini, ka tā var notikt ar pilnīgiem svešiniekiem. Tu vienkārši jūti gādīgumu pret otru cilvēku. Šī sajūta ir tik dziednieciska, jo mēs visi jūtamies droši un ērti viens otra klātbūtnē. Apkārt esošais gaiss bija maigs un svaigs. Patika just tik tīru gaisu pēc tik ilga laika. Novērtēju to, cik Latvijā mums ir tīrs gaiss un ūdens. Aizvadītās dienas Munnar bija maģiski burvīgas. Mēs visu darām kopā. Visi septiņi pat uzlīdām koka mājiņā, kura, kā apgalvoja viesnīcas darbinieks, spējot izturēt divus cilvēkus. Un mēs jau tā esam augstu kalnu grēdu ieskāvumā, turklāt vēl uzlīduši kokā. Bija brīži, kad nedaudz aukstas kājas sametās. Bet pēc tam jau sapratām, ka koka mājiņa var izturēt arī septiņu cilvēku svaru. Dzērām tēju un baudījām apkārt esošo skaistumu. Un mirkli, kurā mēs visi bijām satikušies. Sazin, kur pa ceļam Indijā. Kāpēc? Tā ir kā nepārtraukti jauna perspektīva no kuras varu raudzīties uz savu dzīvi. Apkārt esošie cilvēki mudina mani meklēt jaunus veidus. Iepazīt citu veidu kā izprast savu dzīvi un notikumus. Mēs taču katrs esam pats savas dzīves burvis un mags. Vai ne? Maģijas pieskāriens Visi kopā kāpām kalnos, lēkājam pa akmeņiem un blenzām dabas skaistumā. Vieta, kur dzīvojām atrodas nekurienes vidū. Tur nav laba zona. Esmu pat aizmirsusi kā tas ir spaidīt savu telefonu. Dažkārt sanāk jēli bikstini ekrānu, jo esmu aizmirsusi, kā tas verķis darbojas. Jūtos stabilāka un sasniedzamāka nekā jel kad iepriekš. Mana dzīve ir apgriezusies par visiem 360 kā jau minēju pašā sākumā, kad rakstīju ievada stāstu priekš mana ceļojuma Indijā. Mana vecmāmiņa teica, lai ņemu ārā to ciparu. Tā jau nevar, ka viss izmainās, kaut kādam pamatam jābūt. Teica, lai rakstu 180. Puse. Darīju kā viņa lika. Taču kas tas ir puse? Gribētos jau to visu, pie sevis nodomāju, tāpēc ļāvu Visumam pie manis atgādāt tieši to, kas man ir labi. Vienalga vai tā ir puse vai viss. Abi labi. Visjaukākās lietas pie tevis atnāk tad, kad tu tās negaidi, bet gan padodies Visuma skaistumam un perfektajai kārtībai, kas tai pat laikā robežojas ar haosu. Viss ir balansā. Visuma dzīves deja. Beidzot es to dejoju. Staroju savā būtībā un laimē, kas mani pārņem dzīvojot manu dzīvi. Tā ir kā filma. Un jo vairāk spēju dzīvot savu dzīvi laimē un priekā, jo vairāk spēju dot savu prieku un laimi citiem. Atklātība un padošanās, maģija un skaistums, apvienojumā ar bezgalīgu mīlestības sajūtu un uzticēšanos tam, ka viss ir kārtībā. Savā vietā un laikā. Ne vēlāk, ne ātrāk. Perfect timing, you know? Par spīti tam, ka Munnar laika klātesamības sajūtu manīt galīgi nevarēja. Tieši Munnar aptvēru to, ka marts ir tas mēnesis, kurā man ir jāpamet mana Indija. Sāku ik pa laikam par to domāt. Bet dzīvē jau nekad nevar neko zināt. Indieši ir paši burvīgākie cilvēki, kādas man nācies sastapt. Viņi ir tik jauki un izpalīdzīgi. Starp viņiem jūtos daudz drošāka un pasargātāka nekā Rīgas centrāltirgū. Cik jocīgi. Sāku izprast viņus kā cilvēkus, to kāpēc viņi dara tā vai šitā. Tas man sagādā pieņemšanas sajūtu. Es viņus pieņemu. Pieņemu ikvienu pretimnācēju. Ikvienam satiktajam cilvēkam ir dziļa nozīme mūsu dzīves. Tā ir vai nu kā mācību stunda vai atalgojums, par visām mācību stundām. Ziniet? Jums tā ir bijis? Sajūta ir tāda, kas paceļ virs tālākajiem mākoņiem bezgalīgajās zvaigznēs. Šobrīd esmu Kochin. Sēžu zem ellīgi milzīga ventilatora gultā. Gaisā jūtama Indijas ierastā tveice. Vēl Indijā pēdējos vakarus līst lietus. Tas gan ir patīkami. Nedaudz vēsāks paliek. Lietus nomazgā ielas un vecās enerģijas, lai ielaistu mūsos ko jaunu un spirdzinošu. Lai tāda būtu jūsu katra diena mīļie! Tā ir mana vēlēšanās, lai visi būtu laimīgi. Šodien vēlāk došos 12 stundu garā ceļojumā uz pludmali. Ilgojos pēc pludmales un jūras. Tāpēc jādodas pēc sea vitamin uz mūžiem. Signija Linde

Pa ceļam Indijā VI

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem