Ziemeļigaunijas avoti, akmeņi un ūdenskritumi pavasarī. Kesmu pussala

  • 7 min lasīšanai
  • 26 foto
Pēdējās 2016. gada oktobra mēneša dienās radās nepārvarama vēlme apmeklēt Igaunijas avotainākās vietas, kā arī mazāk zināmos un tūrisma firmu piedāvājumos nepopulāros vai nepiedāvātos ūdenskritumus. Apskatīt vietas, kas nav jāaplūko no vēstures vai arhitektūras viedokļa, bet gan kā Igaunijas dabas radītus šedevrus. Informācija par dabas mīļiem interesantām vietām tika vākta visa gada garumā un beigu beigās tika izveidots brauciena maršruts, kurā ir gan Lahemā Nacionālais parks, gan arī aizsargājamas dabas teritorijas ārpus tā. Neskatoties uz nelabvēlīgo laika prognozi, kas sola lietu abu ceļojumam veltīto dienu garumā, dodamies ceļā ar cerību, ka laika prognoze vismaz nedaudz melo. Šoreiz robežu šķērsojam netālu no Rūjienas. Ir pats dienas sākums un, vismaz šajā pusē, ceļu izgaismo tikko modusies saule. Kontrasts starp tumši zilajiem padebešiem un rudenīgo sauli ir tik pārliecinošs, ka gribas katrā ceļa līkumā apturēt braucamo un iemūžināt šo mirkli. Pārbraucot robežai, bez pārspīlējuma, jūtama citāda aura, ko piešķir igauņu viensētas un apkārtne ap tām. Ir nolemts nekur nekavēties un braukt pa tiešo uz Norvēģijas avotiem. Tomēr šai vēlmei nav lemts piepildīties, jo ceļa labajā pusē uz tumšo mākoņu fona iezīmējas efektīga, saules izgaismota baznīca ar Pizas tornim līdzīgu torni. Piebraucam apskatīties tuvāk. Tās ir Karksi ordeņa pilsdrupas. Kādreiz bijusi varena ordeņa pils, tagad palikušas vairs tikai drupas. Bet baznīcas tornis tiešām šķībs! Pie tam nevienu plaisu starp to un baznīcas pamatdaļu nemana, nav arī nekādu savilcējstīpu, kas liecinātu, ka to kāds vēlas pasargāt no sagrūšanas. Laikam tas turas ar dieva vārdu spēku. Baznīca gan nav īpaši veca – 18. gadsimts, katrā ziņā Ordeņa laikos tās vēl nebija. Sauli gan te redzam pēdējo reizi, tālāk mūs pavada nomākušās debesis.
Iebraucam Viljandos, kur ieturam kafijas pauzi un iepērkam ko ēdamu vakaram. Cenas lielveikalā izskatās nedaudz augstākas nekā Latvijā. Turpinām ceļu, kamēr vēl nelīst. Auto navigācija mūs uzdzen uz grunts ceļa, jo neesam izņēmuši šo opciju. No grunts ceļiem izvairīties nav jēgas, jo pie Norvēģu avotiem neved asfaltēta šoseja. Tuvošanos mērķim iezīmē diezgan mazapdzīvota apkārtne un pamesta muiža, pie kuras jau pamanām pirmo dīķi, kuru uztur avots. Vēl pāris kilometri un esam pie mērķa – pirmais no avotiem. Tā kā tas ir pašā ceļa malā, pieeja tam ir ērta, jo ierīkota koka laipa. Avota dibens izskatās efektīgi arī šajā uz lietu tendētajā dienā – avota dibenā esošās baltās smiltis vārās. Vārās nevis vienā, bet vairākās vietās. Ūdens izplūde ir varena, jo ir izveidojies varens dīķis, kas savienojies ar strauju upi. Netālu esošie informatīvie stendi liecina par to, ka te ir foreļu paradīze. Bet šis avots ir tikai pirmais no vairāk kā 40 šajā apvidū izplūstošajiem.
Avoti kā nu kurš – viens izplūst lepnā vientulībā, kā dziļākais igauņu avots Sopa, bet citi sagrupējušies draudzīgās kompānijās un izplūst viens blakus otram. Lai apskatītu kaut daļu no tiem, ir jādodas pastaigā pa meža takām, kas vietām ved gar avotu veidotajām upēm. No sastaptajiem apmeklētājiem top skaidrs, ka par tiem ir interese pat Čehijā. Avotu apskatē pavadītais laiks pagāja nemanot, un, iznākot ārā no pēdējās meža takas, sāk līt. Tālāk brauciens notiek pa lietu. Tumšās debesis un lietus ir padarījis šo īso oktobra nobeiguma dienu krietni tumšāku, ir sajūta ka ir jau vakars. Galu galā sasniedzam norādi uz nākamo ceļojuma mērķi – Kallukses dižakmeni. Tā kā nav nekādas vēlmes doties uz to pa lietu, mēģinām piebraukt tuvāk pa lauku ceļu, bet tā izrādās kļūda. Ceļš ir izmircis un slidens. Automašīna saslīd un iestrēgst. Turpmākā pusstunda paiet lietū, mēģinot izbraukt no dubļiem. Netālu ir liela egļu zaru grēda, kas tiek izmantota bez saimnieka atļaujas. Glābiņš nāk divu garām braucošu “esti pois” izskatā, kas pamanījuši cīņu ap iestrēgušo mašīnu, atstāj savu spēkratu un dodas palīgā. Ar palīgu palīdzību mašīna ātri tiek atbrīvota no dubļu gūsta un dabūta atkal uz šosejas. Bet negribas braukt projām, akmeni neredzējušam. Kaut arī kājas un apavi ir slapjas, dodos pa slideno ceļmalu uz neviesmīlīgā akmens pusi. Apejot apkārt zaru grēdai, akmens joprojām nav redzams. Tuvojos mežmalai, bez īstas pārliecības, ka eju pareizi. Un tad satrūkstos jo no krūmiem izlec milzīgs “vana pagan” zaķa izskatā un aizdiedz prom gar lielu akmeņu grēdu. Top skaidrs, kas sargā pieeju meklētajam akmenim. Un tad parādās arī viņš, visā savā krāšņumā – liels dīvainas formas akmens, kura galā guļ no tā atšķēlies liels gabals. Lietus līst tikpat stipri, un tas apgrūtina akmens fotografēšanu un apskati. Šo akmeni esot nesusi Linda, bet tad atgadījās ķibele ... un tā nu tas te guļ.
Ar to arī šī diena beidzas. Esam slapji. Tālāk dodamies naktsmāju meklējumos, kuras mums ir norezervētas Lahemā Nacionālajā parkā Somu jūras līča piekrastē. Ir jau tumšs, kad iebraucam parka teritorijā, ceļi šauri, bet laba asfalta klāti. Ik pa laikam auto starmešu gaismā iznirst pa kādai senai, no vietējā kaļķakmens celtai ēkai vai muižai. Beidzot auto navigācija mūs pieved pie viesu nama. Apavi ir izmirkuši pilnībā, tos rotā Igaunijas dubļu kārta. Cik labi ir tos novilkt, izlikt žāvēšanai un tālāk doties slapjās zeķēs pa apsildāmo grīdu.. Nākamās dienas rīts ir vējains un pelēcīgs, bet bez lietus, kurš ir turpinājis līt arī naktī. Šodien jāpaspēj apskatīt tas, ko bijām iecerējuši vakar pēcpusdienā, bet sliktā laika un auto ķibeles dēļ nācās atlikt. Pirmais mērķis – Kesmu pussala ar savu akmeņaino piekrasti un Kesmu kapteiņu ciemu. Pirmās ziņas par šo ciemu atrodamas 1453. gadā. Ciemā darbojās jūrskola, tāpēc tas bija pazīstams kā “kapteiņu ciems”, jo gandrīz katrā ģimenē bija savs kapteinis vai stūrmanis. Ieskatu par tiem laikiem var gūt Kesmu jūras muzejā. Muzejs atrodas cara laika robežsargu kordona namā. Kesmu kā nākamā “kapteiņu ciema” vēsture aizsākas 1804. gadā, kad te nodibina pirmo igauņu jūrskolu un laikā no 1798. – 1920. gadam uzbūvē > 40 kuģus. Daži no uzbūvēto kuģu vārdiem ir atrodami uz metāla plāksnēm, kas piestiprinātas lielam akmenim ar ģipša sernu galā, kurš atrodas netālu no piestātnes. Atrodamas ziņas, ka no nedaudz vairāk kā 100 šeit dzīvojošajām ģimenēm ir nākuši 62 kapteiņi! Bijušajā jūrskolas ēkā izveidots Jūrniecības muzejs. Pašlaik ciems ir tukšs un kluss, izņemot dažus dabas baudītājus un fotogrāfus, kurus nebaida niknais jūras vējš, bet augustā te trīs dienu garumā norisinās tautas mūzikas festivāli, kas piesaista vairāk kā 10 000 apmeklētāju. Ciemu par atpūtas vietu ir izvēlējušies arī daudzi Igaunijas radoši ļaudis. Starp izcilākajiem novadniekiem minams Arvo Perts, kurš jaunībā te pavadījis daudzas vasaras.
Mēs dodamies uz pussalas ziemeļu galu, uz kuru ved arī dabas taka. Šoreiz pa to ejam tikai neilgu brīdi, jo mūsu mērķis ir pussalas ziemeļu krastā izvietotie, ledāja un jūras sanestie akmeņi. Iespaidīgākais no tiem ir 5,5m augstais Vecā Jura akmens (Vana Jüri kivi). Pussalas akmeņainais gals ir īsta ūdensputnu paradīze. Te uz akmeņiem jūrā sēž gulbji, bet citur atpūšas kaijas. Tālāk redzam Saartneem salu, bet līdz tai aizbrist varbūt var tikai sausā vasarā. Atceļā jūras krastā pamanām augstu akmeņu krāvumu, ko gadiem ilgi veidojuši jūrnieki, kas sekojuši ticējumam, ka te nolikts akmens tā nolicējam nesīs veiksmi un atgriešanos. Pēc nostāstiem pirmo akmeni esot nolicis zviedru karalis Gustavs II Ādolfs pateicībā Dievam par glābiņu trakojošajā vētrā, kas to piemeklēja Lahemā piekrastē.
Nākošais mērķis ir ūdenskritumi, kas atrodas Nemmeveski kanjona apkārtnē. Pie Nemmeveski ūdenskrituma uz Valgi jogi upes jau esmu bijis vairākkārt, bet tad pat nenojautu, ka te vēl ir ko redzēt. Nobraucam gar to, kas ir palicis pāri no senas svētliepas, kura dzen jaunas atvases. Tās zari ir krāsainu bantīšu pilni (dīvains un nejēdzīgs paradums). Runā, ka senāk nogāzē zem liepas esot iztecējis avots, bet pašlaik no tā nav pat pēdu. Katrā ziņā liepa neatstāj nekādu emocionālu iespaidu. Pa ceļam nelieli bronzas laikmeta cilvēku apbedījumu kurgāni, kas liecina, ka Lahemā parka teritorija ir bijusi iemīļota dzīves vieta arī senajiem Igaunijas iedzīvotājiem. Drīz jau klāt ir Joaveski ciems, kur uz Lobu upes 160 m garā posmā ir izvietojušās vairākas līdz 1 m augstas kaskādes. Tas ir Joaveski ūdenskritums, jeb precīzāk nelielu ūdenskritumu kaskāde. Lobu upē ūdens netrūkst un kaskādes izskatās iespaidīgi. Senāk te esot atradusies hidroelektrostacija, kas devusi elektrību vietējai papīrfabrikai. No abām ēkām gan pāri palikuši tikai pamati. Joaveski ciems no ziņkārīgo tūristu masām ir pasargāts ar šauriem ceļiem, kas izbraucami vienīgi vieglajā automašīnā. Līdz ar to, tas ko redzam, ir uzskatāms par ekskluzīvu skatu, jo nav apmeklējams braucot grupā ar lielo tūristu autobusu. Turpinām ceļu uz daudziem labi pazīstamo Nimmeveski kanjonu, kur uz Valgejogi upes atrodas tāda paša nosaukuma ūdenskritums. Arī tas ir ūdeņiem bagāts. Nodegušās elektrostacijas derivācijas kanāls turpina dzīvot savu atlikušo dzīvi. Pavisam netālu no šejienes atrodas vēl viens ūdenskritums – Vasaristi. To var redzēt tikai pavasaros un rudenī, vai arī slapjās vasarās, jo sausajā gadalaikā ūdens strautā izsīkst un par ūdenskritumu liecina vien kaļķakmens kāples. Mums ir laimējies, pāri kāplēm gāžas mutuļojošs ūdens un skats ir varens.
Laiks atkal doties tālāk. Ir ieplānots apmeklēt Igaunijas augstāko akmeni – Tammispea kivi (7,8 m). Daudzos ceļvežos tiek norādīta aplama informācija par to, ka augstākais Igaunijas akmenis ir Jaani Tooma suurakivi (7,6 m), iespējams, ka tieši tāpēc tas ir bieži apmeklēts, vai arī iemesls ir tanī apstāklī, ka tas vieglāk sasniedzams ar lielo tūristu autobusu. Akmens tiešām ir iespaidīgs, bet tā apkārtne liecina par to, ka uz šejieni cilvēki nemaz tik daudz nebrauc.
Pienācis laiks doties māju virzienā, atlikuši tikai divi dabas objekti, ko apmeklēt. Kā pirmais, uz kuru dodamies, ir mazpazīstams ūdenskritums – Turjekeldri Tsitres stāvkrastā. Vēl nesen pie šī ūdenskrituma varēja piebraukt pa nelielu lauku ceļu, bet nu šāda iespēja ir liegta un ūdenskrituma apmeklētājiem ir jārēķinās ar ~ 800 m garu pārgājienu pāri ganībām uz tā dislokācijas vietu. Iemesls šādām pārmaiņām ir tuvējo māju saimnieku rīcība, kuri pamatojoties uz to, ka šis ceļš šķērso viņu privāto zemi, to ir vienkārši “pārrāvuši” uzslienot vārtus, kā arī savedot un saberot zemes čupas tieši uz ceļa. Par šo faktu ir bijuši pat raksti igauņu interneta portālos un presē, bet lietas būtību tas nav mainījis. Privātīpašniekam ir lielākas tiesības uz zemi nekā valsts iedzīvotājiem un viesiem uz iespēju apmeklēt un aplūkot nacionālas nozīmes dabas pieminekli. Tā kā norāžu uz to, kādā virzienā ir jāiet, nav, nākas nedaudz pamaldīties, kamēr izdodas šo ūdenskritumu atrast. Apavi ir caurcaurēm slapji no brišanas pa pielijušo rudens zāli. Toties skats, kas sagaida beigās, atsver visas tā meklēšanā pieliktās pūles. Ūdenskrituma nosaukums tulkojas kā Velna vīna pagrabi. Pēc nostāstiem brīžiem no tā tekot vīns, un daiļas meičas šādos brīžos to tirgojot, tādējādi papildinot Velna bankas kontu. Ūdenskrituma lejasdaļa ir veidota no smilšakmens, bet augšdaļa no kaļķakmens, tādējādi vieglāk izskalojamajā lejas daļā, zem ūdenskrituma, izveidojusies plaša niša, no kuras skats uz ārpasauli ir pilnīgi cits. Ūdens tek no 6 m augstuma, tādējādi ūdenskritums, lai arī nav ļoti ūdens bagāts, ir vizuāli iespaidīgs.
Atkal ceļš zem riteņiem un mēs tuvojamies pēdējai apskates vietai – trīskrāsu upuravotiem. Lai pie tiem piekļūtu, ir nedaudz jāpaiet pa meža taku. Skats, kas paveras starp kokiem, tiešām aizrauj. Pirmais avots ir spilgti zilganzaļā tonī. Arī iekritušā koka stumbrs nebojā skatu. Avota dziļumā smiltis vārās, bet ūdens krāsa fascinē. Laikam jau tas notika arī ar senajiem igauņiem, jo šos avotus izmantoja kā ziedošanas vietu pagānu dieviem. Turpat netālu ir atrodami vēl divi avoti, kuram katram ir cita krāsa – vienam melna, bet otram balta! Kā lai senais igaunis te nesajustu maģisko spēku klātbūtni?
Ir jau vēla pēcpusdiena un jādodas mājās. Nākamreiz piedāvājam šīs vietas apmeklēt kopā ar CEĻASOMA.LV. Brauciens uz aprakstā minētajām vietām ir paredzēts 2017.gada 15.-16. aprīlī. Pieteikties uz to var CEĻASOMA.LV mājaslapā: www.celasoma.lv on-line ceļojumu rezervēšanas sistēmā vai arī klātienē CEĻASOMA.LV birojā Elijas ielā 17-356 (3.stāvs), Rīgā. Ceļosim kopā! Tava Ceļasoma.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais