Pa ceļam Indijā V

  • 6 min lasīšanai
  • 6 foto
Chai, chilum and chapati* *Chai, chilum un chapati. Trīs aspekti, kas raksturo manu aizvadīto laiku Varkalā. Chai – indiešu tēja ar pienu, chilum -mierīgs prāts un chapati- indiešu plāceņmaizīte līdzīga lavašam. Vislabākais plāns ir tad, kad plānu nav. Tādā veidā nekas nevar noiet greizi. Viss vienmēr ir lieliski. Indija man māca pakļāvību, padošanos savai dzīvei un liktenim. Un nav jau tā likteni nevar izmainīt, vai ne? Bet kurš ir tas mirklis mūsu dzīvēs kā rezultātā izmainās mūsu liktenis? Un vai tas arī ir liktenis? Šeit mans domu plūdums jau līdzinās jautājumam par to, kurš bija pirmais vista vai ola? Ej nu sazin, kā tur bija. Zināmais nezināmajā Neviltotā priekā un pacēlumā sēžu autobusā, kas mani aizvedīs uz tējas karalisti – Munnar. Autobusam ir divas puses vīriešu un sieviešu. Protams, ka sēžu ladies daļā. Priekšā man sēž mazs indiešu puisīts, kura mamma ik pa laikam uzmet izbīlīgu skatienu un rāda ar pirkstu uz mani, kaut ko indiski stāstot savam dēlēnam. Ko viņa par mani domāja? Mīļie indieši. Tikko sapratu, ka Munnar atrodas diezgan kalnainā reģionā, sākām braukt pa šaurākām ieliņām un uz augšu. Laimīga. Esmu iemetusies notikumu virpulī, pilnīgā mierā un pakļāvībā. Iepriekšējo ierakstu rakstīju no Alappejas. Šī vieta ir ļoti skaista, ar daudziem kanāliem, pludmali un dabu. No sākuma domājām, ka šeit kādu laiciņu uzkavēsimies, taču jau pirmajā dienā sapratām, ka gribam doties tālāk uz kādu vietu, kur ir skaistāka pludmale. Nebija tā, ka Alappejas pludmale būtu slikta, nebūt nē. Mani izbrīnīja fakts, ka viņi vien pāris metrus no jūras krasta taisās bliezt augšā dzelzceļa sliedes. Būvniecības darbi bija jau sākušies. Gribēju pabūt pie dabīgākas pludmales. Tāpēc nolēmām doties uz Varkalu. Tā ir neticami skaista pilsētiņa Indijas dienvidos. Pludmalē redzama sarkana klints, kas laika gaitā pamazām apaugusi ar vietējo floru un faunu. Ļoti skaisti. Bija sajūta, ka esmu nonākusi paradīzē. Uz Varkalu devāmies ar vilcienu. No Alappejas tas ir aptuveni trīs stundu brauciens. Par cik esam Indijas dienvidos visas mūsu darbības, gribot negribot ir pakārtotas saules augstumam. Tāpēc uz Varkalu devāmies pēcpusdienā un tur nonācām vien vēlu vakarā. Vilciens, ar kuru plānojam nokļūt Varkalā kavējās par vien nieka studu un četrdesmit minūtēm. Tā jau pierasta lieta, shanti, shanti. Ikviena vieta nakts laikā izskatās pavisam citādāk nekā dienas laikā. Varkalu iemīlēju visvēlākajā nakts stundā. Uzreiz jutu, ka šī vieta, pēc mana nelielā piedzīvojuma ar kokosriektu, būs lieliska, lai sadziedētos un nedaudz nomierinātos no Bangalorē iegūtas pilsētas dvakas. Kad braucam uz kādu jaunu vietu viens no aktuālākajiem jautājumiem pirmajās pāris stundās ir naktsmājas. Kā nekā tā ir vieta, kur tu no jauna sāc savu dienu. Parasti uz nakti apmetamies viesu namos jeb homestay. Vari dzīvot pats savā namiņā vai gulēt milzīgā telpā kopā ar citiem ceļotājiem. Par cik Indijā odiņu dzīve rit pilnā sparā, virs gultām dažkārt mēdz būt izkārti odu tīkliņi. Man tie tā patīk. Guli kā princese un savu funkciju pilda ideāli. Esmu sapratusi, ka tieši homestay vietas ir tās vietas, kurās uzturās tieši tādi paši ceļotāji kā tu. Savā ziņā mēs esam līdzīgi. Mums ir bijusi drosme pamest savu komforta zonu un mesties nezināmajā. Mūs vieno kāre pēc ikdienas piedzīvojuma. Pēc elpu aizraujošas dzīves. Katrā no šīm vietām esam iepazinušies ar lieliskiem cilvēkiem no visas pasaules. Jūsu starpā nav nekādi šķēršļi komunikācijai. Nekādas barjeras. Visi ir cilvēki. Tā ir tik jauka sajūta. Un katram no mums ir savs īpašais stāsts, kas padara mūs par mums pašiem. Esam tik dažādi, taču tai pat laikā tik līdzīgi. Varkalā paliku vienā no labākajiem viesu namiem kādā man nācās nokļūt. Un tas ir tikai vienīgi dēļ cilvēkiem, kurus šeit satiku. Ar dažiem no viņiem šobrīd ceļojam kopā. Esam kā septiņu cilvēku ģimene. Neviļus man atkal jāsāk domāt par to likteni. Nekas nenotiek tāpat vien. Varkalā mani saistīja cilvēki un sarunas. Satiku vīrieti, kurš kādreiz nodarbojās ar pētniecisko žurnālistiku un brauca uz karstajiem punktiem kara zonās. Viņš ir sarakstījis grāmatu par saviem dzīves piedzīvojumiem. Viņš nāk no Indijas, taču šobrīd viņš dzīvo Norvēgijā, māca jogu un pasniedz žurnālistiku maģistra žurnālistikas studentiem. Viens no satriecošākajiem cilvēkiem kādu nācies satikt. No sākuma viņš par sevi daudz nestāstīja: “I am poor Indian guy and I know nothing.”Tā man viņš pateica vienā no mūsu pirmajām tikšanās reizēm. Viņš mani pārsteidza ar sava prāta asumu, bija interesanti ar viņu parunāt. Intervijas viņš gan vairs nesniedzot. Žēl. Satiku pusi no Kolumbijas. Viņš bija ekstāzē uzzinot to, ka esmu no Latvijas. Vispār daudzi cilvēki ir pārsteigti uzzinot par Latviju. Tā ir tik maziņa valstiņa, ar tik maz iedzīvotājiem. Mēs esam kā delikatese uz citu lielvalstu fona. Satiku pāris jauniešus no Izraēlas. Ļoti jauki cilvēki. Uzzināju, ka viņiem visiem pēc vidusskolas beigšanas jāiet armijā, jā arī meitenēm. Tas ir obligāti. Viņu valstī nepārtraukti notiek karš. Neiedomājama situācija. Uzklausīju daudz dažādu cilvēku stāstus, kas mani šokēja. Satiku puisi no Nepālas, kurš man paskaidroja savu redzējumu par to, kāpēc indieši nes milzīgus ziedojumus uz tempļiem. Tas tāpēc, ka ar tempļa starpniecību Dievs var palīdzēt citiem, proti, templī atstātos ziedojumus izdalot trūcīgajiem. Vai arī paņemot un uzbliežot vēl kādu milzu zelta statuju par godu Dievam, nekas badā mirstoši cilvēki var pagaidīt. Tik tālu mēs kā cilvēce jau esam aizdzīvojušies - galvenais, lai baznīcai zelta jumts, lejā esošie dzīvie cilvēki var pagaidīt, ziedojiet naudu zelta jumtam, cilvēki! Tas taču ir tik svarīgi! Dzīvības enerģija Varkala bija cilvēku un dabas skaistuma apvienojums. No augšas redzams, ka esam palmu koku ieskāvumā. Starp citu vai jūs zinājāt, ka kokosrieksts gada laikā nogalina daudz vairāk cilvēku nekā haizivis? Jā, tāda ir statistika. Diezgan tramīgi ap sirdi palikās. Jo tie taču šeit ir tik daudz. Par spīti lielajām bailēm tik un tā gribēju aplūkot Varkalas dabas skaistumu. Man nebija ne jausmas kā slavētās sarkanās klintis varētu izskatīties. Un tas man šeit patīk visvairāk – tu nezini, kas tevi sagaida. Tāpēc tas, ko es redzēju mani vairāk kā pārsteidza. Pirmkārt jau ceļš līdz klintij bija pagalam jancīgs, lai pie tās nokļūtu bija jāiet pa mazu taciņu, kas pilna gružu un akmeņu. No sākuma šķita, ka ceļš pa kuru ejam nav pareizs, taču pirmais iespaids vienmēr var būt maldinošs. It īpaši, ja esi Indijā. Ceļa galā ieraudzīju ne tikai gaismu, bet arī klints malu un jūru. Nespēju noticēt savām acīm. Gar klints pašu maliņu rindiņās sasēduši vietējie tirgotāji, mēģinot mums pārdot Indijas krāšņumus un labumus. Visas klints garumā izvietoti dažādi restorāni, kas solās apmierināt mūsu gastronomiskās vēlmes vietējo stilā. Šādam solījumam pretī noturamies vien retu reizi. Jo Indija nacionālie ēdieni ir garšīgākie ēdieni, kādus man nācies jel kad baudīt. Esmu gardēde un nobaudu visu, ko vien varu. Varkalas klints skaistums ar savu grandiozumu lika man justies mazmazītiņai. Katrs saulriets bija kā filmās pat vēl labāk. Saule šeit ir diezgan tuvu, tāpēc dažkārt izskatās, ka tā ir tikai spilgti rozā uzlīme. Dabas krāšņums Indijā ir neaprakstāms. Tā ir mūsu bagātība. Daba. Mums tā ir jāsargā, jo mēs nedzīvojam valstīs, bet gan uz planētas zeme. Zeme un saule ir divi mūsu dzīves svarīgākie aspekti. Tā tas ir. Bez tiem mēs neeksistētu. Bet ko dara cilvēks? Pielūdz neredzamu Dievu, bet iznīcina redzamu skaistumu un savas mājas, dabu. Cik neloģiski ir tas?Katrā ziņā mans sašutums par situāciju pasaulē nav mainījies. Esmu nejēga sašutusi, bet mierā ar to. Ar visu vajag būt mierā. Piemēram, no sākuma, kad sadūru savu roku biju pilnīgā izmisumā, domājot, ka nu gals bez maz vai klāt. Taču tagad brūce ir pilnībā sadziedēta, tajā neiekļuva infekcija un turklāt no šīs situācijas varēju daudz mācīties. Tāpēc visa raizēšanās ir jāiznīdē jau paša saknē. Tā ir lieka mūsu dzīvības enerģijas tērēšana. Man tik ļoti patīk Indija, pa galvu maisās visādi domu sajaukumi par to, kā rīkošos tālāk. Jāsajūt nākamā soļa sajūta un tad jārīkojas. Tāpat jau nekas nevar noiet greizi. Atceries. Pa ceļam satiktie cilvēki man bija jāsatiek. Enerģijas apmaiņa. Esmu bezgala laimīga, pateicīga un priecīga par visu šo sajūtu miksli. Man prieks piedzīvot pašai savu dzīvi. Piedzīvot pašai sevi. Manī ir sajūta, ka nāku mājas pie Signijas, kura man vēl nav pazīstama, taču jūtu viņas klātesamību. Un man patīk. Nespēju vairs ilgi nosēdēt pie datora, esmu jau pusceļā uz Munnar. Ik pa laikam aizspiežas ciet ausis. Autobuss met līkločus gluži tā it kā mēs brauktu pa amerikāņu kalniņiem. Pie apvāršņa sāk parādīties lielāki kalni un pauguri, kurus visus kā viens gribas iekarot. Man laikam patīk iekarot un pārvarēt. Jūtos neizsakāmi pateicīga par šo mirkli. Tagad. Ak Dies, cik te ir skaisti. Jūtu, ka šī arī būs īpaša vieta. Kā nekā pa ceļam uz šejieni braucām ar laivu, kas iesprūda vietējā kanāla nezālēs. Interesanta sajūta. Bet nu gan ļaujiet man pacelties vēl pāris metrus virs zemes. Vēlāk pastāstīšu ko redzēju. Signija Linde


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais