Kur tālāk brauksim? Pirmie soļi Francijā

  • 3 min lasīšanai
  • 14 foto
“Kur tālāk brauksim”? Šādi vārdi atskanēja no manis, atrodoties Antverpenē, Beļģijā bez tālākā galamērķa. Zinājām vien, ka 9. augustā mums ir jāierodas mūsu brīvprātīgajā darbā, taču līdz tam vēl bija jāgaida nepilna nedēļa. Ilgi domāt nevēlējāmies un nebija arī spēka plānot braucienu uz konkrētu pilsētu, jo pirmā ceļojuma nedēļa un jaunie iespaidi prasīja daudz enerģijas, tāpēc pēc Mārtiņa ierosinājuma – braucam tur, kur acis rāda, momentā piekritu. Galu galā, kurš no mums klusībā nav vēlējies kādreiz atvērt karti un daudz neplānojot, norādīt ar pirkstu uz kādu vietu un tur doties? Tā mēs arī darījām. Šoreiz mūsu redzeslokā nokļuva Francija, Normandijas reģions, jo tieši Francijā mēs pieteicāmies mūsu pirmajam brīvprātīgajam darbam. Šeit gan nebija svarīgi, kurā pilsētā nokļūsim, tāpēc ļāvāmies patīkamajai neziņai par gaidāmo un nosūtījām CS pieprasījumus vairākās pilsētās. Drīz vien mums atbildēja francūzis Migels no pilsētas Onflēras, ka gaida mūs ciemos. Mums ir galamērķis!
Nākamajā rītā piecēlāmies, atvadījāmies no Patrika un pamājot ardievas, plkst 8:30 jau kaujas gatavībā sākām stopēt uz Franciju. Stopēšana Beļģijā ir vienkārša, cilvēki ir pieraduši, ka šajā valstī cilvēki stopē dažādos virzienos, tāpēc mēs izvairījāmies no ilgas gaidīšanas. Tieši šajā valstī mēs iepazīnāmies ar neparastāko šoferīti, kādās nācies sastapt. Rīta agrumā, vien dažu sekunžu laikā, kopš sākām stopēt, ceļa malā apstājās fūre, kas vien ir neierasti, jo teorētiski fūrēs nedrīkst atrasties 2 pasažieri, bet mūsu šoferītim tas netraucēja. Kā izrādās, viņš ir dzimis Āfrikā, strādā, kā tālbraucējs un stopētājus vienmēr uzņem savā mašīnā, jo viņa dzimtajā pusē (diemžēl, pilsētu neatceros) ir pieņemts, ka cilvēki pastāvīgi “atrodas kustībā” un viens otram palīdz, kas izskaidro, kāpēc viņš nolēma mūs aizvest līdz nākamajai pilsētai, netālu no Beļģijas – Francijas robežas.
Tas gan nebija viss. Izkāpjot benzīntankā, par spīti mūsu atrunām, ka nevajag un mums tiešām viss ir labi, viņš mums izmaksāja mums bagātīgas brokastis un papildus uzdāvināja arī 20 eur. Tie mums esot vajadzīgi vairāk, nekā viņam. Neticami. Šādi brīži liek noticēt, ka pasaulē patiesi ir daudzi labi cilvēki, kuri ir gatavi palīdzēt vienkārši tāpēc, ka to vēlās, nevis tāpēc, ka kāds to liktu.
Uz patiecības pilnas nots turpinājās arī pārējā diena un pavisam drīz tuvojās mirklis, kad mēs ieradāmies pilsētā par kuru zinājām tieši neko – Onflēra.
“Ir ļoti karsti” secinu ierodoties Onflērā. Tomēr tas nemazina mūsu izbrīnu un prieku, kādu izjūtam nokļūstot mazā pilsētā, citādākā, nekā līdz šim redzētās. Aizrit mūsu astotā ceļojuma diena un te nu mēs esam – nedaudz saguruši, entuziasma un prieka pilni. Esam nonākuši mazā paradīzē, tieši tā šo pilsētu var nosaukt. Mārtiņš ir sazinājies ar CS naktsmāju devēju, bet es tikmēr izbaudu karsto sauli, vēju un vēroju cilvēkus, kuri patiešām atgādina tipiskos francūžus, kādus pazīstam no filmām – romantiskus, priecīgus, kaislīgus un pilnus ar entuziasmu un, protams, baudot vīnu. Kā gan citādāk.
Pretī jau nāk mūsu naktsmāju devējs, kurš sasveicinoties, sabučo mani uz abiem vaigiem. Mums latviešiem, šāds sasveicināšanās veids ir neierasts, tomēr jāatzīst, ka turpmākajos mēnešos jau pieradu, tā darīja visi un visur. Tā arī īsti nesanāk parunāt ar Migelu, jo viņš strādā restorānā un ņemot vērā, ka ir vasaras sezona, darba ir daudz. Iepazīstamies vēl ar 2 meitenēm no Vācijas, kuras tāpat, kā mēs paliek pie Migela. Mūsu hosts ir smaidīgs, dzīvespriecīgs, nerunā labā angļu valodā, daudz strādā un atzīst, ka tieši angļu valodas barjera un vēlme iepazīt citas kultūras ir iemesls, kāpēc uzņem kaučsērferus no visas pasaules. Ar tādu domu arī noslēdzam sarunu, jo Migelam, nu jau skriešus jāskrien atpakaļ uz darbu. Tiekam nodrošināti ar atslēgām un mājīgu istabu un vēlējumiem pavadīt lielisku laiku, izbaudot visu, ko mazā pilsētiņa vien var sniegt.
Turpmākās dienas pavadām nesteidzīgi. Pļāpājam ar meitenēm, baudam reģionam raksturīgo Calvados ābolu sidru (runā, ka šajā reģionā esot gardākie un labākie sirdi), kuru iegādājamies vienā no mazajiem pilsētas veikaliem, atļaujam sev ilgāk pagulēt, kā arī sazināmies ar ģimeni un draugiem Latvijā, lai pastastītu, kā mums veicās. Mārtiņš aizstaigā arī līdz vietējam tirdziņam, kurā nopērk gardu vistiņu un neaprēķinot cenas, nopērk dārgākos tomātus pasaulē, kuri kļūst par brokastu īpašo luksus sastāvdaļu. Noskaidrojam, ka Onflēra agrāk bijusi gleznotāju apmeklēta pilsēta, tas jaušams katrā pilsētas nostūrī, tāpēc mēs pēc vēlajām brokastīm, dodamies to ieraudzīt savām acīm.
Tāpat aizstaigājam līdz pludmalei, vērojam pilsētas skatu un turpu šurpu izstaigājam mazās pilsētas ieliņas. Turpat notiek arī mākslas izstāde, kurā aplūkojam dažādos darbus. Laiks ir saulains un vējš patīkami atspirdzina, nodrošinot lielisku pastaigu pa pilsētu. Ķeram mirkļus un vienkārši priecājamies, cik veiksmīgi izvēlēts Mārtiņa galamērķis.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais