Uz savu atbildību un risku

22.02.2017
12 min lasīšanai
124 foto

Sveicināti ceļotāji. Šis stāsts nebūs par jauniem ceļojumiem un piedzīvojumiem. Drīzāk gan atmiņas priekš sevis, kā mēs sākām īstenot savus sapņus redzēt pasauli mūsdienu situācijā, kad vēlmes pārsniedz iespējas. Kā jau minēju kādā no saviem iepriekšējiem aprakstiem, katalizators bija Viljara Toma grāmata "Uz savu atbildību un risku"- Eiropas ceļojumi. Un protams ģimenes materiālās situācijas uzlabošanās. Bērni nostājušies uz savām kājām, arī paši karjeras turpināšanas dēļ pabeiguši studijas. Varam atļauties minimālus līdzekļus saviem hobijiem. Un kas var būt labāks, kā iepazīt svešas zemes un kultūras. Jaunībā bija tā iespēja paceļot pa bijušo "lielo un nedalāmo". Pabijām Krimā, Kaukāzā, Vidusāzijā, Ramona tālajos austrumos- Vladivostokā. Tad bērni un iespējas pielika punktu mūsu ceļotkārei. Es jau gan vēl profesionāli blandījos pa pasauli atstājot rūpes par bērnu audzināšanu sievas ziņā(nekad nespēšu par to atmaksāt), bet tālbraucēja darbs nemaz nedod daudz iespēju kaut ko redzēt bez trases. Bet nu tagad esam škoda fabia universal īpašnieki. Patīkams degvielas patēriņš(vidēji 4.5l/100km braucot plūsmā un nevienam netraucējot). Mēs abi vidēja auguma un nolokot aizmugures sēdekļus varam izstiepties salonā pilnā augumā. 2012.gadā īstenojam izmēģinājuma braucienu pa Latgali. Divas naktis mašīnā pārliecina, ka esam gatavi nakšņot mašīnā. Plusi- nav jāceļ telts, lietus gadījumā tā no rītiem nav jāžāvē un mūsu gados galīgi negribas lauzīt kaulus uz plāna matracīša. Un ja vēl telts jāceļ tumsā un lietū? Ir gadījies. Jaunībā jau bija jautri bet tagad? Faktiski jau ceļot var dažādi. Cik daudzi jaunieši nav realizējuši savus sapņus ceļojot ar autostopiem. Es pat nestādos priekšā, kā var iztikt ar mugursomas saturu vairākas nedēļas, vai pat mēnešus. Jaunība. Salīdzinoši- mums neatkarīgs maršŗuts ar minimālu komfortu par minimālu cenu. Mīnusi- rūpīgs mājas darbs izstrādājot maršrutu. Cik iepriekš esi pastrādājis ievācot informāciju, tik arī redzēsi. Plusi - pabūt tur un redzēt to, ko nepiedāvā neviena turfirma. Nu gan esmu izplūdis ar ievadu. Laiks pie lietas. Un tā 2013.gada 4.jūlijā ap pusdienas laiku startējam no Valkas. Mūsu mērķis Slovākija. Smiltenē vēl iebraucam pie Andra(vecs kolēģis un Ramonas radinieks no mātes puses septītā augumā). Jāsavāc termoss, ko esmu aizmirsis "Skanijā". Visai nepieciešams priekšmets ceļojumā. Kāda stunda patīkamā atmosfērā un uz atvadām Andris mums prezentē saldētas bērzu sulas plastmasas pudelē. Ietinam papīra dvielīšos un dzērām vēl Slovākijā spirdzinošo Latvijas velgmi. Ap trijiem dienā beidzot esam tikuši Garkalnē pie meitas. Znots iepazīstina mani ar navigācijas lietošanu un ceļojums beidzot var sākties.

Pirmajai dienai apskates objekti nav paredzēti. Jāšķērso brāļuku zeme un jāatrod pirmā nakšņošanas vieta Polijā. To esmu iecerējis Augustovā. Ezeri, kempingi un no citu ceļotāju aprakstiem gūtā informācija dod cerības kaut ko piemērotu atrast. Pirmajā mēginājumā trāpām kempingā. Cik saprotu Polijas armijas kaut kādā pakļautībā. Nu tas nav tas , ko mēs meklējam. Pie dabas un par brīvu! Izbraucam no kempinga teritorijas un pa celiņu starp šoseju un dzelzceļu nonākam vasarnīcu rajonā. Turpat blakus aiz mežiņa jaušams ezera tuvums, simpātiska pļaviņa- ideāla vieta nakšņosanai. Kā uz pasūtijumu pārādās arī vietējais, blakus vasarnīcas īpašnieks. Nē, viņam nav iebildumu, ka nakšņojam blakus viņa īpašumam.

Laiks vēl nemaz nav tik vēls un vakara krēslā dodamies uz ezeru. Idile. Klusums, ne viena cilvēka, ūdens kā piens. Vienā mirklī esam Ādama kostīmos un ienirstam spirdzinošā valgmē. Neiztiekam arī bez kurioziem: kaut kur aiz niedrēm atskan motorlaivas pukšķi un lēnām mums garām aizpeld kāds vēlīns makšķernieks. Kas tad man, es peldos dziļumā, bet Ramona vakara krēļā kautrīgi mēģina apslēpt savas aprises seklumā. Pirmā nakšņošanas vieta ideāla. Nevar taču žēloties par odiem, kas bija paspējuši iesprukt salonā. Un par pirmā ceļojuma neērtībām uz šaurā, cietā padomju laika vates matracīša. No rīta atjēdzos iegāzies durvju nišā ar atspiestiem sāniem. Bet tie jau sīkumi. Ramona vēl guļ. Uzvāru rīta kafiju un ūdeni termosam. Un uz ezeru.

Vēlreiz kārtīga rīta pelde, brokastis un esam gatavi turpmākajiem piedzīvojumiem. Un tie neliek uz sevi gaidīt. Augustuvā, pēc vietējā laika, esam jau agri. Noparkojamies blakus baznīcai un dodamies nelielā rīta pastaigā. Pastaigājam pa Augustovas kanāla promenādi un centra ieliņām. Man vairāk atmiņā nevis atšķirības no mūsu pierastās ikdienas un sakoptās vides, bet problēmas, ko sagādāja mana paviršā sagatavošanās braucienam. Kaut kādas problēmas ar starteri bija jau mājās, bet atgriežoties no pastaigas starteris atsaka vispār. Tas tikai vēlreiz atgādina , ka pirms nopietniem ceļojumiem jāsaved kārtībā savs transporta līdzeklis. Pēc diviem gadiem, pirms brauciena uz Rumāniju, veicu pilnu apkopi un arī attiecīgu apdrošināšanu. Ir to vērts. Nekad neko nevar zināt. Piesaistot vietējo panu palīdzību no kalniņa veiksmīgi startējam un...???Braucam tālāk meklējot remonta iespējas, vai atgriežamies mājās? Gods un slava Ramonai! Protams dabūju pelnītu pārmetumu brāzmu, bet nevienā brīdī neizskan doma- atpaļ, padodamies. Un tā izbraukājuši vairākus servisus Belostokā nonākam pie autorizētā Škodas servisa. Sākums diezgan satraucošs. Pilna diagnostika par ~70Ls, un tad jau remonts par attiecīgu summu. Bet mums jau nav izvēles. Rezultātā starteris kārtībā un par visu diagnostiku un remontu samaksāju mazāk nekā sākumā prasīja par diagnostiku. Ja godīgi , neko nesapratu izņemot to, ka remonts Latvijā nebūtu lētāks. Tātad zaudējumos tikai laiks. Un starteris godīgi kalpo vēl šodien. Ir jau kārtīga pēcpusdiena, kad izbraucam no Belostokas. Ceļojuma grafiks kārtīgi pajaukts. Bet mēs jau neesmam piesaistīti naktsmītnēm un kaut kādiem grafikiem. Vakara pusē esam nonākuši netālu no Ļubļinas. Esot skaista vecpilsēta. Noparkojamies benzīntankā. Patīkami, ka Polijā par mazām naudiņām pieejamas dušas.

Pamazām mācāmies lēti ceļot. Dušas par dažām poļu naudiņām, sava virtuvīte un mūsu vēl pagaidām ne sevišķi ērtais "mikro kemperis". Bet ir labi. Par pilnveidoumiem mūsu mikro kempera uzbūvē varat izlasīt manos rakstos par ceļojumu uz Rumāniju un arī redzēt galerijās. Trešā diena. Esam vēl tikai Polijā. Jau agri no rīta navigācija mūs atved Ļubļinas centrā- repspektīvi tirgus laukumā. Noparkojamies par dažām poļu naudiņām un turpat augšup pa kāpnēm- vecpilsēta. Sākotnēji jau Ļubļina bija paredzēta, kā neliela pusdienas pauze, lai nebūtu viens bezgalīgs skrējiens. Bet sakarā ar mūsu tehniskajām problēmām esam šeit no rīta. Vienalga apstāšanas bija to vērta. Skaista vecpilsēta, kolorīts tirgus, kas vainagojās ar skaistu kleitu Ramonai.

Es atkal steidzinu- šis ir tikai starppunkts mūsu programmā- atslodze no braukšanas. Trešā diena mūsu ceļojumā, bet vēl neesam pat Slovākijā. Un tā mūsu tālaikais ceļš ved uz Sandomeržu. Esmu tik daudz salasījies dažādos portālos par šo viduslaiku pilsētu. Un cerētais nepieviļ. Mēs apskatām tikai pašu centru, kavējamies ar paredzēto grafiku. Bet iegūtā informācija uz vietas aicina šeit iegriezties vēlreiz.

Ar nožēlu pametam brīnisķīgo viduslaiku pilsētiņu. Te vēl tik daudz ko redzēt. Bet mūsu galvenais ceļa mērķis Slovākija vēl nav pat sasniegts. Nonākuši līdz mašīnai secinām, ka tehniskie pārbaudījumi nav beigušies. "Mīkstais". Kreisais priekšējais tukšs. Esam noparkojušies diezgan nelīdzenā vietā(bezmaksas stāvvieta)un riteņa nomaiņa sagādā problēmas. Šeit garāka atkāpe par tehniku. Līdzekļu ekonomijas dēļ braucam ar vecām ziemas riepām, kurās rudenī domāts nomainīt pret jaunām. Tīri pieņemama prakse Latvijas apstākļos ar zemākām temperatūŗām un mazākiem ikdienas noskrējieniem. Bet Polijā vasaras vidū kad gaisa temp. pārsniedz 30 grādus un asfalts 50? Pie kam vēl vasaras un ziemas riepu komplekti montēti uz saviem diskiem. Ērti, tikai pārskrūvē. Bet pie maziem noskrējieniem riepas kalpo n-tos gadus. Un vēl gribot skaistāku vizuālo diskus pārkrāsojam nedemontējot riepas. Rezultātā ventiļi diskos bojāti un pie smagākiem ekspluotācijas apstākļiem sākas problēmas. Riteni sekmīgi nomainām un varam doties tālāk. Sandomeržas apkārtne bagāta augļu dārziem. Apkārtējās augstienes un Vislas ieleja veidojusi piemērotu mikroklimatu. Ramona visu ceļu sajūsminās par ābeļu, ogulāju un brīvdabas tomātu stādījumiem. Pa ceļam sekmīgi atrisinām bojātā riteņa problēmu. Jau pavēlu iebraucam privātā riepu servisā, kur manām rosāmies saimnieku. Dažu minūšu darbs, daži zloti un varam doties tālāk. Man vēl padomā izmest līkumu caur Besčadu kalniem. Ap 200km pa ainaviskiem ceļiem. Aiz Krosno nogriežamies uz Sanok un atkal "mīkstais".Ir jau vēls, kad sasniedzam Solinas ūdenskrātuvi. Noparkojamies stāvvietā un gatavojam vēlas vakariņas. Bez mums vēl daži vieglie un kāds kemperis.

Rīts ataust miglains ar sīku rasojošu lietu. Ramona vēl saldi čuč. Uzvāru rīta kafiju, sapildu termosu un dodos pastaigā. Pa pielijušo mežu nolaisties līdz ūdens līmenim nemaz nav viegli. Kritums metri 30 un valgā lapām klātā zeme ir izcili slidena. Tomēr ezeru sasniedzu un varu noskalot seju dzidrā ūdnī.

Ūdens visai dzidrs un silts. Tiesa pilns akmeņiem un klinšu atlūzām. Atgriežos pie mašīnas. Arī mana uzticamā ceļa biedre ir pamodusies un saposusies, lai pēc īsām brokastīm dotos tālāk.

Bija paredzēts izbraukt pa Besčadu kalniem apmēram 200km līkumu, bet ņemot vērā, ka esam bez rezerves riteņa, nolemjam atgriezties civilizētākā apvidū Krosno un tālāk uz Slovākiju(ievācām informāciju tuvākā ciematā, ka kalnos,brīvdienās, saremontēt riteni nav cerību). Un labi ka tā. Gan jau vēl brauksim un apskatīsim arī šo reģionu. Jau samērā laicīgi esam uz robežas, nopērkam vinjeti(izmantojām tikai posmā no Prešovas līdz Popradai). Reāli vinjeti pirkt vajag, jo sevišķi pēdējā laikā no maksas ceļiem ir grūti izvairīties. Bet braukt, pēc iespējas, pa mazajiem ceļiem. Autobāņi domāti nokļūšanai no punkta A punktā B. Tūristiem daudz interesantāk un atraktīvāk ir izmantot mazos ceļus. Tālāk seko pietura neko nenozīmējošā vietā priekš Jums, bet ļoti nozīmīga mums. Es vairs neatceros precīzi, bet 90to gadu vidū man līdzi reisā uz Čehiju, Ungāriju, Slovākiju un protams Poliju un Lietuvu brauca Ginta, mūsu vidējā meita. Un pēc gada Polija, Slovākija, Ungārija- Ramona. Abās reizēs Slovākijā uzņēmām dažus kadrus Slovākijā pie raksturīgiem līkiem bērziem. Un tagad pēc 20 gadiem mēs atkal esam šeit. Vieta gan nedaudz aizaugusi, nekopta, bet atminas...

Šeit arī interesanta tikšanās- dāma labākajos gados no Holandes. Ceļo viena, patreiz no Grieķijas caur balkāna valstīm, nobraukusi jau vairāk kā 10000km. Viņa ari iemūžina mūsu piemiņas foto.

Skaistas ir atmiņas, bet laiks doties tālāk. Mērķis Spiškas cietoksnis. Aiz Prešovas nonākam uz autobāņa. Tunelis cauri kalnam, manām cietoksni un tikai pēc laba gabala iespēju pagriesties atpakaļ un nonākt mūsu ceļa mērķī. Viennozīmīgi ceļš pār kalnu pāreju vecajā ceļā būtu daudz interesantāks. Skola (šoreiz) naudu nemaksā. Noparkojamies miestiņā pie cietokšņa un dodamies pirmajā "kalnu pārgājienā". Smieklīgi, bet mums pie līdzenumiem pieradušajiem kāpiens uz cietoksni 30 grādu karstumā nemaz nelikās pēc vieglas pastaigas.

Mums paveicies. Šodien svētdiena un ieeja par brīvu.

BIja jauki, bija skaisti bet gaidīju vairāk. Reizēm negatīvu lomu nospēlē pārāk daudz informācijas. Gaumes un intereses jau dažādas. To rakstu ar dažu gadu atstarpi un lielāku ceļojumu pieredzi. Ir vērts apskatīt populāros tūrisma objektus, bet odziņas gadās tur kur tās negaidi. Un katram savas. Atgriežamies pie mašīnas un dodamies uz Slovenskij raj. Hrabušice. Izbraukājam apkārtni un beigās naktsmītni izraugāmies pašā miestā upes krastā.

Mācāmies nekautrēties, komunicēt ar vietējiem. Viss pozitīvi. Nevienu netraucējam un protams aiz sevis atstājam sakoptāku vidi nekā iepriekš. Patīkams vakars un no rīta varam doties Slovenskij raj dabas takās. Mūsu(mana) izvēle šoreiz Suha Bela.

Kā lai aprakstu šo pārgājienu? Pamatā gājiens pa kalnu upes gultni. Dabiski šķēršļi, koku sanesumi akmeņi, šaurās vietas starp klintīm. Un tad ūdenskritums un rāpšanās pa kāpnēm. Taka ejama vienā virzienā. Godīgi- man šīs kāpnes bija grūtākais pārbaudījums. Vajadzīga diezgan ilga aklimatizācija pie augstuma. Bet Ramona jau augšā, kur likties?

Bija jauki. Pārvarēju sevi un protams arī tiku augšā. Tālākais jau likās bērnu spēle.

Ap pusdienas laiku mūsu pārgājiens beidzies. Atgriežamies Hrabušicē. No rīta šeit info centŗā atstājām lādēties Ramonas fotoaparātu. Starp citu, šādu iespēju izmantojām vēl dažas reizes, jo mums nebija attiecīgā aprīkojuma lai uzlādētu mašīnā. Meitenes info centros parasti ļoti atsaucīgas un var palūgt dažus sīkus pakalpojumus. Pat uzvārīs ūdeni termosam. Mūsu tālākais ceļš ved uz Popradu. Pirmajā servisā beidzot saremontējām riteni(ar to arī, paldies dievam, tehniskās problēmas beidzās). Veiksmīgi atrodam stāvvietu centrā un dodamies pilsētas apskatē pa centrālo ielu. Ne uz reiz atrodam info centru. Savācamies dažādus bukletiņus un kartes. Darbiniece no vēsturiskajiem objektiem iesaka Spiška Sobota rajonu. Atpakaļ ceļā iegriežamies "vinotekā". Slovākija nav starp slavenajām vīna lielvalstīm, bet labus vīnus ražo arī šeit, par ko paši pārliecinājamies. Vispār no Popradas biju gaidījis vairāk. Arī Spiška Sobota- savdabīga vēsturiskā apbūve, bet interesanta tikai speciālistiem.

Un tā ar Popradu esam nedaudz iepazinušies, tuvojas vakars un laiks meklēt naktsmītnes. Izbraucam palielu līkumu līdz pat Vrbovas termālajiem baseiniem, bet neko piemērotu neatrodam. Galu galā izvēlamies kempingu Stara Lešna. Laiks arī kārtīgi nomazgāties dušā. Slovākijā benzīna tankos tādas iespējas neatreadām.

Kempings nav pārpildīts. Fonā skati uz kalnu virsotnēm. Serviss pieņemams- izmantojām tikai dušas. Nākošā dienā laika prognoze sola brīnišķīgu laiku- skaidrs, ejam kalnos. Jau vakarā pieņemu avantūrisku lēmumu. Mēģinām iekarot Rysy- Polijas augstāko virsotni 2499m. Ramonai neko nesaku, iesim, tad jau redzēs. No rīta sapošamies pabrokastojam un ap 10tiem esam Štrbske Pleso- maršruta sākuma punkts. Mašīnu atstājam pazemes stāvvietā un dodamies ceļā. Sākums liekas diezgan šaubīgs. Ceļā līdz Popradske pleso jāpavada ap 1.5h. Ramona žēlojas par sāpēm kājās pēc vakardienas. Arī skati ejot caur mežu- ne sevišķi. Bet tuvojoties ezeram sāk atklāties kalni un laikam arī kājas atgūst vingrumu.

Pēc iespējas izmantoju vietējo rakstību. Velns viņu zin, kā pareizi latviskot. Nelieliela pauzīte un arī Ramonai āķis lūpā! Ejam tālāk. Cik tālu to nezin ne viņa ne es. Redzēsim. Nākošā pusstunda ir salīdzinoši viegla pastaiga, līdz no Mengusvska dolina atdalās Žabia dolina. Šeit sākas pirmais nopietnais kāpums. Bet skati, kas atklājas ar katru augstuma metru ir to vērti.

Šajā vietā atzīstos Ramonai, ka gribu sasniegt virsotni. Vēl 600m pa vertikāli un gandrīz divas stundas vienā virzienā. Nevienam neiesaku- tā nav labākā pieredze. Ja ceļa biedri jums kaut nedaudz nozīmē, pārdzīvojumi neļaus izbaudīt piedzīvojumu. Es pat nerunāju par riskiem.

Virsotne sasniegta. Nosacīti. Paši redzat situāciju. Pietrūka pāris metru, bet doma par nokļūšanu lejā un Ramonu neļauj iespringt uz sīkumiem. Ir ap 15tiem un līdz Popradas ezeram 2.5h. Esmu veiksmīgi aklimatizējies un uz leju iet bez problēmām. Reāli no kalna noskrienu divās stundās un veiksmīgi satiekamies. Bija skaisti, bija jauki, bet šādas avantūras vairs nepieļaušu un neiesaku arī citiem. Pēdējie kilometri līdz mašīnai iet smagi. Nogurums liek sevi manīt. Rīt nekādi kalni. Dodamies uz Demanovas ieleju lai iepazītu Slovākijas pazemes krāšņumu. Naktsguļai atrodam vietiņu starp Demanovas ledus alu un Demanovas brīvības alu. Bez mums vēl busiņš no Čehijas. Gatavojam vakariņas, apmaināmies iespaidiem un turpmākiem plāniem un tad jau laiks arī doties pie miera.

Kārtējā diena sākas kā parasti- Ramona vēl saldi čuč, es uzvāru kafiju, ūdeni termosam, rīta tualete vēsajā kalnu upītes ūdenī un vēl paliek laiks pastaigāt pa apkārtni un iemūžināt kādu skatu. Beidzot arī mana ceļa biedrene ir saposusies un pēc mazām brokastīm esam gatavi jauniem piedzīvojumiem. No mūsu stāvvietas līdz alai gājiens pa marķētu taku ~15min.

Esam tieši laikā lai paspētu uz pirmo grupu. Sastopam tautiešus. Viņi ieradušies taisnā ceļā no dziesmu svētkiem. Gids poļu, bet tā ka esam daudz krievvalodīgo mums lielākajās zālēs dod informāciju arī krieviski. Nu skati jau krāšņi. Neviens arī sevišķi neseko vai iegādātas foto atļaujas. Dažas bildes sanāk tīri labas.

Skaists piedzīvojums. Pirms daudziem gadiem bijām līdzīgās alās Kaukāzā- liekas Afoņas vai kā tamlīdzīgi. Bet iespaidi jau padzisuši.

Pēc alu apmeklējuma vēl turpinām ceļu pa Demanova ieleju līdz pacēlājiem uz Čopok- otru augstāko virsotni Zemajos Tatros. Notiek grandiozi labiekārtošanas darbi, šeit taču atrodas viens no lielākiem ziemas sporta centriem Slovākijā. Bet kalni šodien nav mūsu plānos. Neliela iepirkšanās pauze Liptovski Mikulaš un dodamies tālāk. Oravsky Podzamok. Manā skatījumā pils no pasaku filmām. Diemžēl Slovāku gidu saprotu daudz sliktāk nekā poļu. Iztiekam ar vizuālo baudījumu.

Un tā viena no skaistākajām ekskursijām beigusies. Sevi piesaka izsalkums. Apstaigājam tuvākos krodziņus, bet piedāvājumā hamburgeri , hot dogi utt.- nekā no nacionālās virtuves. Beidzot noskaidrojam , ka nacionālo virtuvi piedāvā "Šalaš" Oravas ūdenskrātuves krastā. Vai tad mēs braucām 1000km ēst hamburgerus? Dodamies ceļā un arī veiksmīgi atrodam krodziņu. Cik tā pasaule ir maza. Oficiantes pirmais jautājums ir : Jūs no Latvijas? Izrādās kroga saimnieks precējies ar latvieti. Patreiz šeit viesojas arī sievas māsa ar ģimeni. Tā nu baudām Slovāku virtuvi un pļāpājam par dzīvi Slovākijā. Patīkams dienas nobeigums. Nakšņošanas vieta gan šoreiz sliktākā visa ceļojuma laikā . Oravas un Studeny potok satekas vietā pie Habovkas. Ūdens patiešām auksts, bet vietējie jaunieši peldas. No rīta Zuberecas info centrā atkal atstājam Ramonas fočiku un braucam uz brīvdabas muzeju. Vienīgā diena , kad mūs traucē lietus. Kopā ar ieejas biļetēm saņemam bukletu kurā aprakstīti visi muzeja eksponāti atbilstoši numerācijai. Nekādu problēmu pat bez gida. Muzeja teritorijā iespējas iegādāties koka un keramikas izstrādājumus par simpātiskām cenām. Protams arī plašs citu suvenīru piedāvājums bet tie piesaistīja mazāk.

Un tā tuvojas beigām mūsu pēdējā diena Slovākijā. Vēl īsās iepirkšanās pilsētiņās pa ceļam un vakaru sagaidām jau Polijā- Rabkā.

Vakarā mums blakus noparkojas kemperis ar NL nummuriem. No rīta skats ir visai izteiksmīgs.

Visa šī atkritumu kaudze pārceļo pie kempera durvīm virsū ar akmeni tiek nostiprināts plakāts:"BIG PIG". Vai nu tas ko līdzēja bet bija nepatīkama sajūta par attieksmi no itkā kulturālajām valstīm. Lai nu kā mūsu ceļojums tuvojas beigām. Jau ap 9viņiemesam Veļičkā. Bez problēmām iegādājamies biļetes kopā ar poļu grupu un varam doties pazemē. Mūsu gids neiesprinst uz foto atļaujām un varam visi bildēt uz velna paraušanu. Lielajā pazemes katedrālē viņš pat pamāca, kā iegūt efetīgus foto no lielās sāls lustras. Diemžēl man šī bilde kautkur datorā noklīdusi.(No Ramonas fočika).

Apraksti un attēli daudz labākā kvalititātē pieejami i-netā. Neizplūdīšu. Ir vērts redzēt. Tālāk jau mūsu ceļš ed uz Krakovu- bijušo Polijas galvaspilsētu un garīgo centru. Veiksmīgi noparkojamies blakus vecpilsētai un dodamies nelielā iepazīšanās ekskursijā. Pārsteidza tūristu masas. Mēs tikai dažas stundas pastaigājām. Noteikti vērts atgriezties lai iepazītu sīkāk.

Un tā esam izskrējuši cauri Krakovas vecpilsētai. Šeit protams ir ko darīt vismaz dienas garumā. Cerams kādreiz vēl atgriezīsimies. Bet tagad laiks uz mājām. Naktī atkal līst un naktsmītni ar grūtībām atrodam kādā krodziņa stāvvietā netālu no Varšavas.

No rīta jau agri esam Janki iepirkšanās centrā. Šodiena paredzēta veikaliem. Diemžēl ne sevišķi veiksmīgi un pievakarē startējam uz mājām.

Un tā mūsu pirmais lielais ceļojums jaunajos laikos ir beidzies. Ieguvām pieredzi mašīnas sagatavošanā, nakšņošanai mašīnā, ceļojuma sagatavošanā. Pieredze pozitīva un novēršot pirmajā reizē pieļautās kļūdas esam realizējuši vēl pāris ceļojumu. Un ieplānojuši nākošo. Ceru, ka šis apraksts iedrošinās vēl kādu ceļojumam ar minimālām izmaksām. Jā-iztērējām ~200ls.

Uz savu atbildību un risku

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem