Pa ceļam Indijā IV

  • 4 min lasīšanai
  • 6 foto
Mierīgais haoss Atgriežoties pilsētas džungļos jutos labi. No sākuma gan šķita, ka būs grūti, atkal pierast pie taurēšanas un milzīgās cilvēku drūzmas, taču nē, tas bija vajadzīgs. Kontrastam un labākam domu plūdumam. Katrā ziņā Bangalorē ieradāmies agri no rīta. Šoreiz viss bija daudz vienkāršāk, jo uzreiz zinājām, kur dzīvosim. Tāpēc pa taisno no autoostas devāmies uz tā saucamajām Bangalores mājām. Visvairāk Indijā man patīk rīti, kad viss vēl ir kluss, daži vietējie uz ielām malko chai un iekož kādu cepumiņu, pārrunājot gaidāmos dienas notikumus. Tā ir kā gatavošanās kaut kam jaunam un aizraujošam. Mirklis pirms haosa. Tā es teiktu. Bangalorē patiešām izjutu ko nozīmē haoss ne tikai fiziski, bet arī mentāli, bet nu par to nedaudz vēlāk – kulminācijai kā sacīt jāsaka. Savējie Bangalorē apmetāmies pie latviešu mākslinieka, kurš Indijā saticis savu mīļoto un tagad dzīvo šeit. Jauks pāris. Biju priecīga satikt vēl vienu latvieti. Ja godīgi tā ir baigi interesantā štelle, nezinu vai tā ir tikai man, bet katru reizi, kad satieku kādu tautieti jūtu pret viņu neizskaidrojumu ģimeniskuma sajūtu. Tā it kā mēs būtu kaut kādi attāli radinieki. Ķeros uzreiz ap kaklu un esmu neizsakāmi priecīga satikt “savējo”. Kā nekā mēs esam tik maza tauta, tāpēc katrs satiktais latvietis man ir kā mazs brīnums. Bangalore tik tiešām ir milzīga pilsēta, šeit dzīvo aptuveni četri miljoni iedzīvotāju. Kā jau visā Indijā arī šeit valda milzīgs kontrasts starp bagātajiem un nabagajiem. Tas vienkārši ir tik absurdi. Pilnīgi sirsniņa sažņaudzās par netaisnību, kas valda ne tikai šeit, bet visā pasaulē. Kā lai es palīdzu? Tie skati, kas te dažkārt parādās pie mana apvāršņa, ir kaut kas tāds, kas manam prātam ir grūti aptverams. Viegli nav. Taču saprotu to, ka viss, kas notiek notiek uz labu. Tāpēc arī apkārt valdošajam kontrastam un netaisnībai ir sava loma evolūcijā. Bet nu pietiks par tik smagām tēmām. Bangalorē pirmo reizi izjutu, ko nozīmē lielpilsētas sastrēgums. Tas tik bija kaut kas. Nākamajā rītā devāmies nelielā tūrē ar moci, lai iepazītu Bangalores piepilsētas dzīvi. Agri no rīta sēdāmies moča mugurā un traucāmies dzīvē. Kā jau minēju iepriekš rīti Indijā ir salīdzinoši mierīgi, tāpēc tas ir vislabākais laiks, kad kaut kur doties. Šoreiz mūsu pārvietošanās līdzeklis bija daudz jaudīgāks nekā tie, ar kuriem bijām braukuši pirms tam. Īsts motocikls. Kas par jaudu, jēziņ. Brīžos, kad Pēteris uzspieda gāzi grīdā bija jāpielieto diezgan liels roku spēks, lai paliktu uz moča. Man patika. Mati vējā plīvo brīvi. Un apkārt esošie dabas skati bija ļoti iespaidīgi. Mūsu brauciena laikā apciemojām pāris piepilsētas ciematiņus. Vietējie iedzīvotāji nekautrēti mūs nopētīja no galvas līdz kājām. Esmu jau pieradusi pie situācijām, kurās esmu uzmanības centrā. Tas viss notiek tā pakāpeniski. No sākuma, tie ir tikai pāris indieši, kuri blenž tavā dvēselē. Taču nepaiet ne pāris mirkļi, kad esi visa ciema ieskāvumā. Un visiem ir interesanti. Par cik Indijā visu laiku ir sasodīti karsts, izlēmām, ka pelde būtu labākais veids kā gūt sekundes atveldzējuma sajūtu. Pagaidām visa ceļojuma laikā neesmu satikusi nevienu indieti, kurš peldētu. Ja viņi nonāk saskarsmē ar ūdeni tad tas ir ar visām drēbēm, jā arī džinsām. Un tā pat nav peldēšana, ko viņi tur dara, bet gan vāļāšanās pa ūdeni. Katrā ziņā, kad peldkostīmā bridu iekša ūdenī ceļa malā apstājās, kāds indietis, kurš vēlējās noskaidrot, ko es daru: “ma’am, what are you doing there?” Lai gan tas bija ļoti uzskatāmi redzams, ko es daru. Viņam tik un tā tas nebija saprotams. Bija jauki iepazīt piepilsētas ciematiņus. Katrā ziņā ikviens ceļā satiktais indietis ir smaidīgs un bezgala priecīgs tevi ieraudzīt. Viņi pa dzīvi nebēdā, vismaz no malas tā šķiet. Viņi ir priecīgi ar to, kas viņiem ir. Braucot atpakaļ pilsēta piedzīvojām īstu Bangalores sastrēgumu. No citām mašīnām tevi šķir vien pāris centimetri. Kā uz naža asmens. Bet pārsteidzošā kārta viss noritēja bez aizķeršanās. Protams, tas bija nervu kutinošs pasākums, katrā ziņā man kā pasažierim bija ko redzēt. Nezinu, kā Pēteris vispār to paveica. Kulminācija Nākamās dienas Bangalorē aizritēja diezgan mierīgi. Jutos kā mājās. Pirmo reizi kopš ceļojuma sākuma varēju pati pagatavot sev maltīti. Biju jau aizmirsusi, cik jauki ir taisīt ēst. Nedaudz atvilkām elpu no nepārtrauktās ceļošanas, lai gan tas ir fantastiski tai pat laikā tas ir nedaudz nogurdinoši. Kādu vakaru ar Pēteri gājām iepazīt rajonu, kurā dzīvojam. Viss ko mēs redzējām ir ielas un vēlreiz ielas. Uz mirkli apstājāmies un sākām domāt, cik daudz mašīnu mums ir apkārt? Un tad pēkšņi sapratām, ka viss, ko elpojam ir izpūtējgāzes. Palika tik slikti. Sāku redzēt, ka gaiss ir pelēcīga dūmaka. Ar to arī mūsu pastaiga beidzās. Taču nu pie kulminācijas. Man ļoti garšo kokosrieksti. Par cik Indijā tie ir pa pilnam, izdomāju, ka gribu nogaršot vienu īstu Indijas kokosriekstu. Tā, neko ļaunu nedomādama gāju uz veikalu pakaļ savam koksītim. Kokosriekstu eļļa taču ir tik vērtīga, it īpaši tad, ja tava āda diendienā atrodas saulē. Viss jau būtu lieliski, ja vien es zinātu kā pareizi tikt pie kārotā kokosrieksu mīkstuma. Pirmajā piegājienā to vienkārši dauzīju pret zemi. Veiksmīgi, tas sašķīda divās daļās. Nākamais solis - izdabūt to ārā no čaulas. Talkā ņēmu nazi. Man jau bija sajūta, ka labi tas nebeigsies, bet ignorēju savu intuīciju. Tā nu vienā rokā turot kokosriekstu, otrā nazi mēģināju izcelt to āra no čaulas. Dažkārt nazis tā jancīgi paslīdēja, taču bez nekādiem starpgadījumiem. Līdz brīdim, kad biju pavisam neuzmanīga un nenokontrolēju savu roku pozīciju, nazis paslīdēja un es no visa spēka to ietriecu sev delnā. Nākamās desmit minūtes ir diezgan lielā miglā tītas. Viss ko atceros ir asins šļakatas un es uz zemes. Paldies Dievam, mājā, kur palikām dzīvoja francūziete, kurai mamma ir medmāsa, tāpēc biju labās rokās. Nespēju noticēt tam, ka esmu sevi sadūrusi. Turklāt ne jau tā maigi, bet tā pamatīgi, padomājiet ar kādu spēku es mēģināju to kokosriekstu dabūt ārā no čaulas. Brūce ir maza, bet ellīgi dziļa. Šķita, ka no pasaules visa gaismiņa izdzisusi. Domāju, nu kāpēc? Kāpēc man sevi brutāli jāsadur, kamēr esmu Indijā, kas ir pagalam netīra valsts un iespēja, ka brūcē var iekļūt sliktās baktērijas ir teju trīskāršojušās. Bet nu bez satraukumiem, esmu ļoti uzmanīga. Par laimi tā ir kreisā nevis labā roka, citādi tad gan būtu kā bez rokām. Šobrīd esmu Indijas dienvidos - Alappejā, kas atrodas aptuveni 50 kilometrus no Kochi. Mana roka jūtas labāk, šodien pirmo reizi redzēju brūci. Tā dziedējas. Dzīvotāja jau būšu. Katrā ziņa nekad, nekad nemēģiniet kokosriekstu dabūt ārā no čaulas ar nazi. Nav laba doma. Nē, nē. Šeit ir ļoti karsts un sutīgs laiks. Gaiss ir tāds smagnējs un tumīgs. Dienas vidū labāk saulē nerādīties, paģībt var. Katrā ziņā esmu pateicīga par visu, kas ar mani šeit notiek. Arī mans negadījums ar kokosriekstu, uz ko gan kādu laiciņu raudzīšos ar šķību aci. Pats rakstīšanas process ar’ vairs nav tik tīkams, īkšķīts sāp. Bet nu līdz kāzām jau sadzīs. Nākamais pieturas punkts ir Munnar, kur kalnu ieskāvumā atrodas milzīgas tējas plantācijas. Signija Linde


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais