Pa ceļam Indijā III

16.02.2017
7 min lasīšanai
11 foto

Shanti shanti* *Mierīgi, mierīgi Laikam esmu atradusi vietu, kas pilnībā atbilst manai būtībai. Tā ir Hampi. Katru reizi pirms braucu uz jaunu vietu, mēdzu aprunāties ar cilvēkiem, kuri tur jau ir bijuši, lai kaut nedaudz gūtu iespaidu par to, uz kurieni dodos. Kad vaicāju cilvēkiem par Hampi visi bija sajūsma - tā ir vieta kur būt. Kāds vīrs man izstāstīja leģendu par Hampi. Kādreiz, pirms daudziem gadiem, šeit dzīvojuši mantkārīgi, savtīgi, nežēlīgi un nejauki cilvēki, kuru vienīgā vērtība bijis zelts. Teika vēsta, ka ar laiku šī cilts kļuvusi arvien nežēlīgāka un necilvēcīgāka. Viņi aizmirsuši par savu cilvēcisko pusi. Zelts bijis daudz augstākā vērtē nekā cilvēka dzīvība, tāpēc viņi darījuši visu, lai to iegūtu savā īpašumā. Dieviem tas neesot paticis. Kādu dienu Hampi no debesīm nolaidies Dievu sūtnis, kurš pavēstījis par briesmu tuvošanos: “Jūsu rīcība pret līdzcilvēkiem ir nepieņemama,” teicis sūtnis, “Dievi nolēmuši jūs sodīt. Tāpēc vēlos jūs brīdināt. Kad atgriezīšos debesīs pār jums nolīs akmeņu lietus, kas apraks visas jūsu bagātības un jūs pašus!” Kad sūtnis atgriezies debesīs pār Hampi tik tiešām sācis līt akmeņu lietus, kas apracis visus pilsētas iedzīvotājus un viņu zeltu. Šī ir tikai viena no teikām par to kā radušies Hampi akmens kalni. Pilsētā dzirdami daudz nostāsti par to izcelsmi. Viens puisis man teica, ka te kādreiz bijis liels ezers, kas laika gaitā izžuvis, aiz sevis atstājot sausumu un milzīgus akmens krāvumus. Taču kāpēc es te tik ilgi vāvuļoju par šiem kalniem? Tāpēc ka tā tik tiešām ir viena liela mistērija. Neviens īsti nespēj atbildēt uz jautājumu kā tie radušies? Tie nav parasti akmens krāvumi. Tie ir perfekti novietoti akmeņi, kas milzu augstumā balansē viens uz otra. Šādi skati Hampi redzami ik uz stūra. Mērkaķošanās Bet nu beidzot “ķeršos vērsim” pie ragiem un pastāstīšu kā tad man šeit izgāja. Ja lasījāt manu iepriekšējo ierakstu, tad gan jau ziniet, ka Hampi ieradāmies trijos naktī. Mēģinājām atrast naktsmājas.Hampi, salīdzinoši ar Goa, ir diezgan maza pilsētiņa. Uz ielām bija pagalam maz cilvēku. Istabu gan mums piedāvāja pilnīgi visi ceļā satiktie cilvēki, taču cena par vienu nakti bija pārāk augsta priekš pāris stundu miega. Caur Hampi tek upe, kas sadala šo pilsētiņu divās daļās. Mēs bijām tās upes krastā, kur atrodas viens no Hampi galvenajiem un lielākajiem tempļiem (Virkupasha templis). Par cik šī man bija pirmā reize, kad redzēju kaut ko tik iespaidīgu un senu, gribēju to aplūkot tuvāk. Turklāt tempļa priekšā stāvēja neliels bariņš vietējo, kuri varētu mums palīdzēt atrast nakts mājas. Tas nav tik viegli kā Eiropā, kad viesnīcas strādā visu diennakti, un tajās var apmesties jel kurā diennakts. Naktī viņi visi guļ. Arī viesnīcu darbinieki. Tāpēc nolēmām doties tempļa virzienā, pie cilvēkiem, kuri vēl ir nomodā. Viņi mums sniedza atbildi, kas bija kā mūzika manām ausīm: “jūs variet palikt pa nakti templī, kopā ar citām vietējo ģimenēm!” Kas par veiksmīgu iznākumu. Biju sajūsmā par šo ideju. Caur milzīgiem vārtiem devāmies iekšā templī. Tempļa iekšienē, zem klajas debess bija milzīgs laukums, ko ieskāva senas mūra sienas, rotātas ar indiešu dievībām. Templī gulēja ļoti daudz ģimeņu. Jutos nedaudz neērti. Tā it kā būtu ielauzusies kāda cita privātajā teritorijā. Tās taču ir viņu mājas. Tie, kuri vēl bija nomodā nemaz nekautrējās nopētīt mūs no galvas līdz kājām. Nolēmām apmesties kādā klusākā stūrītī, no kura spējam redzēt visu, kas notiek mums apkārt. Mani nemaz nebiedēja doma, ka nakts būs jāpavada uz akmeņiem un zem klajas debess. Uztaisīju sev midzenīti, piesēju sevi pie somas un miegs bija saldāks par saldu. Nākamajā rītā pamodos no apkārt esošās kņadas un dīvainiem kliedzieniem. Dienas gaismā templis izskatījās vēl iespaidīgāk nekā naktī. Mēģināju saprast no kurienes nāk šīs dīvainās skaņas? Kā izrādījās tie bija pērtiķi. Pirmo reizi nokļuvu tik ciešā kontaktā ar šīs sugas pārstāvjiem. Daži pērtiķēni no mums uz neatdošanu “aizņēmās” pāris ūdens pudeles. Vai tad man žēl? Sapratu, ka labāk savas mantiņas turēt somā. Par spīti tam, ka neesmu rītu cilvēks un mana diena iesākās apmēram sešos no rīta, jutos ļoti labi izgulējusies un gatava Hampi piedzīvojumam. Savācām savas mantiņas un devāmies iepazīt šo mistisko vietu. Pie tempļa ieejas vietējas sievas pārdeva banānus. Divi banāni šeit maksā aptuveni 5 centus, tāpēc nolēmu, ka pirms brokastīm šī būs lieliska uzkodiņa. Paņemu savus banānus un priecīgi devos pie Pētera. Kad pēkšņi, sazin no kurienes, uzradās vesela kaudze ar pērtiķiem, kas bija tikpat kāri uz banāniem kā es. Tie bija citādāki pērtiķi nekā tie, kurus redzējām templī. Šie bija daudz lielāki, ar tādām tumšām sejām un garu asti. Viss notika tik ātri. Parasti man nav bail no dzīvniekiem, taču šie tēviņi bija man līdz nabai, diezgan agresīvā manierē cenšoties savā īpašumā iegūt manu uzkodiņu. No sākuma gan nedaudz turējos pretī, jo nesapratu ko viņi no manis grib. Viņi bija vairākumā un man bija bail, tāpēc variet iztēloties ar kādu ātrumu pērtiķu barā iesviedu savus mīļotos banānus. Vai tad man žēl? Par cik man tika atņemts mans launadziņš devāmies meklēt jauku vietiņu, kur brokastot. Tur iepazināmies ar vietējiem Hampi iedzīvotājiem, kuri mums nedaudz pastāstīja kā te, Hampi viss strādā. Pēc brokastīm nolēmām doties aplūkot, kas notiek upes otrajā krastā? Upes ūdens līmenis bija zems, tāpēc otru krastu varēja sasniegt pārbrienot tai pāri. Miljons zvaigžņu hotelis Upes otrajā krastā viss šķita daudz mierīgāk un lēnāk. Tāpēc nolēmām iepazīt šo pilsētas daļu. Jutos kā nonākusi paradīzes ielejā citā laikā un telpā. Apkārt valdošais senatnīgums un krāšņie dabas skati sniedza vieglu eiforijas sajūtu. Sapratu, ka esmu dabas bērns un lielas pilsētas laikam nav priekš manis. Pamazām sākām prātot par nakts mājām. Gribējās palikt pa nakti kalnos. No vietējiem uzzinājām, ka droši tas nav, jo kalnos dzīvo leopards, kas ēd vietējās ciema kazas. Tā tik gan būtu viena varena tikšanās. Taču, par spīti draudīgajam leopardam, nospriedām, ka paliksim kalnos. Šī ceļojuma laikā daudzas lietas ar mani notiek pirmo reizi, kā, piemēram, pirmo reizi piķa melnā tumsā kāpu kalnos, kas sastāv no milzīgiem akmens bluķiem starp kuriem veidojas dažādas aizas, pār kurām man nācās lēkt ar 12 kilogramus smagu somu un flip-flapiem kājās. Katrā ziņā pēc šīs pieredzes daudz vairāk spēju paļauties pati uz sevi, jo zinu, ka es to varu. Tā ir lieliska sajūta. Nakti pārlaidām 200 metru augsta akmeņu krāvuma virsotnē. Tas bija diezgan drošs patvērums. Leopardu nesatikām, taču pāris moskītus gan. Nākamajā rītā pamodos un nespēju noticēt tam, cik skaistā vietā esam nokļuvuši. Visa Hampi pilsēta man pie kājām. Kopumā šeit aizvadījām sešas lieliskas dienas, no kurām piecas nakšņojām ārā. Esmu sapratusi, ka indieši ir liela tirgotāju tauta. Tāpēc šo arodu saviem bērniem viņi māca jau no mazotnes. Mazie rakari skraida apkārt pa pilsētu, piedāvājot tūristiem tēju ar pienu, ko šeit dēvē par chai, un pastkartes. Kāds mans rīts kalna virsotnē iesākās ļoti īpaši, atverot acis, pirmais ko ieraudzīju bija 11 gadus veca indiešu meitenīte, kura maigā balstiņā man vaicāja: “Whant some chai ma’am?” (Vēlieties tēju, kundze?) Nespēju noticēt savām acīm. Meitenīte bija atnākusi kopā ar savu astoņus gadus veco māsiņu, lai pārdotu mums chai. Viens dzēriens maksā aptuveni 30 centus. Silta rīta tēja kalna virsotnē garšo dievīgi. Pēc tam vēl ilgi prātoju par to, ko es teiktu savam 11 gadus vecajam brālītim, ja viņš uzrāptos tādā augstumā, vienā rokā turot termosu otrā savu mazāko māsu? Diezgan prātam neaptverama doma. Ieguvēji No sākuma domājām, ka Hampi paliksim kādas divas līdz trīs dienas. Taču tik īsā laika periodā visu Hampi skaistumu apgūt nav iespējams. Pirmkārt, tas ir pateicoties plašajam aplūkojamo objektu klāstam un otrkārt, tas ir dēļ karstuma. Beidzot saprotu, tos nabaga, spāņus, grieķus, itāļus, indiešus un visus citus cilvēkus, kuri dzīvo karstā klimatā. Siesta, taču ir kā dzīvības glābējs. Pusdienlaiks ir ellīgi karsts laiks. Ir grūti kustēties. Jel kura asa un strauja kustība nedaudz aizsit elpu. Tieši tāpēc dienvidnieciskajās valstīs visi ir lēni. Citādāk nevar. Pārāk karsti. Tāpēc ideālākais laiks tūristiskām aktivitātēm ir vai nu agrs rīts vai laiks pēc pulkstens 16:00. Par Hampi varētu stāstīt ilgi un dikti. Visu piedzīvotu vārdos ietērpt nav iespējams. Tas ir kā aisbergs. Par cik Hampi nav liela pilsēta nolēmām noīrēt riteņus. Viena riteņa noma izmaksā 50 centus dienā. Neslikti. Devāmies izbraucienā uz pērtiķu templi, kas atrodas tieši 572 pakāpienu augstumā. No sākuma domāju, kas tad tur 572 pakāpieni, vēsā mierā! Varu vien teikt to, ka bija grūtāk nekā es domāju. Taču kā jau viss dēļ kā dzīvē nedaudz jāpiepūlās, beigās ir tā vērts. Templi sasniedzu pēc 15 minūtēm. Tā ir ideāla vieta saulrietam. Templī bija ļoti daudz pērtiķīši, kas tur dzīvo. Redzēju pat pērtiķu mazulīti, kas tik tiešām izskatījās pēc maza bērniņa. Ļoti mīļi. Nākamajā dienā braucām aplūkot lielo Hampi ezeru, kur var arī peldēties. Lai gan cauri Hampi plūst upe, tajā peldēties nevar. Droši vien variet iedomāties kāpēc. Ezera ūdens bija tīrs, taču dienas saule to bija pamatīgi uzsildījusi. Nebija slikti, taču gribējās, lai ūdens ir dzestrāks. Nākamajā dienā atradām perfektu vietu, kur peldēties. Es to dēvēju par aukstā džakūzī vietu. Kā jau visas vietas Hampi arī šī bija ne mazāk noslēpumaina un neizskaidrojama. Mēs atradām kristālupīti, kas atrodas kvarca – Hematīta ieskāvumā.Tā bija ļoti jautra un čalojoša upīte. Ar daudz maziem ūdenskritumiņiem. Katrā ziņa pēc peldes jūtos kā no jauna piedzimusi. Hampi ir vieta, kur pazūd ne tikai laiks, bet arī matērija. Satiku ļoti daudz citus tūristus, kuri tieši Hampi bija pazaudējuši visvairāk savu mantu. Saulesbrilles, maki, fotokameras, telefoni. Viss, ko vien variet iedomāties. Kāds puisis no Lielbritānijas paziņoja, ka Hampi mums māca nepieķerties materiālām lietām, tieši tāpēc tās pazūd. Kamēr visi man apkārt zaudē materiālās lietas, tikmēr es aizmirstu savas bankas kartes pin kodu. Arī tā ir sava veida pazaudēšana. Atlikuši divi mēģinājumi, redzēs vai būšu atcerējusies pareizi. Tikai tu jau nekad neesi zaudētājs, bet gan ieguvējs, lai arī ko tu esi pazaudējis. Tas tev iemāca kaut ko jaunu par tevi pašu vai citiem. Ceļošana ir viena no dzīves bagātībām, tā tev sniedz daudz reiz lielāku pieredzi un izpratni par dzīves procesiem nekā jeb kura skola vai universitāte. Ceļā satiktie cilvēki šķiet kā seni un ilgi nesatikti draugi. Man pietrūks Hampi vienkāršuma un dabas skaistuma. Šobrīd esmu Bangaluru. Šeit uzkavēsimies kādas pāris dienas un dosimies tālāk dienvidos. Gribu atrast to zilo ūdeņu pludmali ar baltām smiltīm un vienu palmu. Gribu iemācīties gatavot Channa masala. Gribu atgriezties rīsu lauku ieskāvumā. Arī pilsētā ir labi. Piešķiļ dzirksti. Pilsētu vajag tieši tik daudz, lai neizceļas ugunsgrēks. Un tāds ir mūsu plāns, lai viss ir balansā. Lai jauka un smiekliem pilna diena, mans draugs! Signija Linde

Pa ceļam Indijā III

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem