Turcija, brālēni un omletes.(beigas)

  • 6 min lasīšanai
  • 92 foto
Ar Čengizu jau esmu pazīstama vairāk nekā pusgadu, jo bieži mijamies ar vēstulēm un viņš ir strādājis Rīgas vēstniecībā, tā ka pazīst latviešu tradīcijas, vēsturi un zina pateikt dažus vārdus latviešu valodā; saku, ka esmu ar mieru aizbraukt arī uz Alanju, uz ko saņemu atbildi, ka viņš braucot man pakaļ, lai kopā dotos pie viņa. Satiekoties ar Čengizu, esmu izbrīnīta: fotogrāfijās, kuras man sūtījis, viņš izskatījās savādāks, bet nodomāju - ko tik vīrieši nedara, lai pievērstu uzmanību, un, jautri tērzējot, iesēžos baltā mersedesā. Turpinot ceļu kopā ar Čengu, sajūta tāda, it kā es viņu pazītu veselu mūžību, sarakstoties jau daudz ko par viņu esmu uzzinājusi. Jokojot apvaicājos: vai viņš ir oriģināls turks? Ievēroju viņa zaļo acu krāsu, gaišos matus un viņa lēnīgumu, uz ko saņemu visšausmīgāko atbildi: „viņš esot īsts turks, kā arī visas viņa ķermeņa detaļas (te viņš paskatās man acīs un pasmaida) arī ir turciskas”. Vismuļķīgāk šajā situācijā būtu klusēt un, ieraudzījusi uz ceļa uzrakstu „Jandarma” (militārā policija) sāku izprašņāt par noziedzības līmeni viņa valstī, pati nodomāju - ir nu gan tematiņš! Pa ceļam uz Alanju iebraucam Perge, kas atrodas netālu no 2600 m augstā Toros kalna un kur apskatāmi Romas laiku teātra fragmenti. Tālāk dodamies uz slaveno Aspendos, kas ir līdz mūsdienām vislabāk saglabājies II gs. antīkais amfiteātris. Tā sienu akustiku pat šodien apbrīno pasaules līmeņa dziedātāji, kas šeit uzstājas. Amfiteātrī ir 15 000 skatītāju vietas, tajā ir 39 rindas, katras garums 96 m. Un par ieejas biļetēm kalpojuši akmeņi ar cauriem vidiem. Kā vēsta leģenda, teātri uzcēlis arhitekts, kurš sapņojis par sievu iegūt Aspendosas cara meitu Semiramidu. Redzot, cik lielu slavu teātris atnesis pilsētai, cars atļāvis meitai ar viņu precēties. Turpinot ceļu, neuzdrošinos neko lieku jautāt, cītīgi pierakstu blociņā vēsturiskos stāstus. Čengs saka, ka Turcijā dzīvojot 75 miljoni iedzīvotāju, bet Stambulā to ir 15 miljoni. Vakaru sagaidām bangojošas Sides ostas pilsētas jūras krastā, kur arī ir pasūtīts vakariņu galds, bet pēc tam vēl viens pārsteigums - mani viņš atstāšot sava brālēna viesnīcā, par kuru man nebūšot jāmaksā. Mani iebildumi, ka arī pati varu norēķināties, netiek pieņemti. Alanja atrodas Vidusjūras krastā un ir īsta pludmales atpūtnieku paradīze, pašā augstākajā daļā var apskatīt pili, iespaidīgs skats, bet vēlā vakarā apskates vietas ir jau slēgtas. Pilsētā dzīvo 80000 iedzīvotāju, no kuriem puse ir ārvalstnieki, kuri iegādājušies nekustamos īpašumus un ierīkojuši atpūtniekiem 3500 guļasvietu. Čengs no rīta piezvana un saka, ka nevarēšot piebiedroties brokastu omletei, jo esot steidzīgi jābrauc uz Antalju un šovakar lidojot uz Ķīnu. Nākas pašai reģistratūrā lūgt, lai palīdz iegādāties biļeti uz Stambulu, bet izrādās, ka to nemaz nav tik viegli izdarīt, jo katrai autoostas firmai jāzvana atsevišķi un dažas jau paziņojušas, ka vietu nav. Lai ieviestu skaidrību savā ceļojuma grafikā, pati dodos uz autoostu un manam uzvārdam līdzīgajā firmā, par lielu brīnumu, uzjautājot pēc atlaidēm, dabūju studentu :)) biļeti. Tas nu ir uzmundrinoši, turki neprot noteikt vecumu. Pēc muzeja apskates lēnā gaitā dodos uz autoostas pusi, pa ceļam aplūkojot krāšņo parku, jūras malu, kas netālu no autoostas, un pa gabalu ieraugu autobusu, kurš ieslēdzis visas iespējamās signālgaismas, nodomāju - kaut kas nelāgs ir noticis, un mierīgi soļoju uz to pusi. Pēkšņi no autobusa man skrien pretī 2 turki, savāc bagāžu un skaļi sauc: „Faster, faster, you are very late!”, pēc maniem rēķiniem, esmu ieradusies pat 10 minūtes agrāk, bet jožu vien pakaļ turkiem. Arī autoostā, izrādās, jābūt pusstundu pirms izbraukšanas, jo autobuss var izbraukt agrāk par biļetē norādīto laiku. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, trīs dienas pēc atgriešanās Latvijā saņemu telefona zvanu no Čengiza ar jautājumu: kur gan es esmu palikusi, ka nedodu ziņu? Viņš gribot ar mani satikties un gaidot ciemos! ... Tad kas ir bijis tas Čengizs, kurš mani sagaidīja un kura diplomātisko pasi arī esmu apskatījusi?! Autobusā ir tikai daži pasažieri un kāds turku valodas skolotājs sāk piesieties un neliek mani mierā, par ko pārskaišos un mēģinu pieklājīgi noraidīt visas viņa izrādītās simpātijas, bet uz manām šķērmajām grimasēm viņš nereaģē. Viņš kā ēna man seko autobusu pieturas vietās, katrā pieturā jautājot pavadonim, vai nevarot pārsēsties pie manis. Autoostu tualetēs uz kabīņu durvīm ir rakstīts, vai aiz tām atrodama turku tualete vai klozetpods. Kas tad man - esmu pieradusi pie abiem variantiem, bet turcietes bieži vien stāv rindā, gaidot, kamēr atbrīvosies nacionālā atvieglošanās veida kabīne, pat ja eiropeiskā ir brīva. Šajās sabiedriskajās vietās ir arī mazmājiņai līdzīgas telpas – lūgšanas kabīnes, kur pagurušie ceļotāji var smelties garīgo spēku. Kas nu kuram aktuāls! Iedomājos, ka gribētu būt ģērbta parandžā, noslēpties lūgšanas telpā un baudīt mieru. Pēc vairāku stundu brauciena esam Antaljā, un man par prieku blakus piesēžas kāda dāma, ar kuru jautri tērzējot pavadām atlikušo brauciena daļu līdz Stambulai. Agri no rīta esmu galvaspilsētā un šoferim jautāju, kur labāk man kāpt ārā, lai nokļūtu uz lapiņas uzrakstītajā adresē. Izrādās, ka skolotājam arī jātiek tajā pašā austrumu virzienā un viņš sparīgi piesakās par pavadoni. Nekas cits jau neatliek, kā doties kopā ar viņu uz prāmi, kas ir sabiedriskais transports par 1,50 turku lirām, pēc tam man jāpārsēžas pilsētas autobusā, lai nokļūtu galapunktā. Mēģinu sazvanīt Avanā sastapto Mustafu, bet skolotājs secina, ka telefona numurā trūkst 1 cipara, hehehehe, domāju, ka pēc vīna svētkiem, rakijas un dziesmām tā arī var gadīties, bet man ir arī adrese. Braucot autobusā atceros viņa doto vizītkarti, un misēklis atrisinās. Mustafa atnāk pretī pieturā. Šeit ir vieta, kur norunāta tikšanās arī ar Anitu. Viņai piezvanīt nav iespējams, jo telefons nestrādā, bet zinu tikai to, ka Anita ieradīsies dienu vēlāk. Iekārtojos jaukajā 3 istabu dzīvoklī, kas atrodas dažu metro pieturu attālumā no vecpilsētas, un mani aicina uz kārtējo omleti. Mustafa ir pieteicis brīvdienu darbavietā, un mēs braucam uz Stambulas centru, uz pilsētu Zelta Raga līča un Bosfora šauruma krastos, lai vēlreiz aplūkotu vēsturiskās vietas, ieietu krodziņos, kuri aicina ar grilētas gaļas un zivju smaržām, un satiktos ar viņa draugiem. Stambulas paceļamo tiltu pirms dažiem gadiem esot taranējis laineris, tagad atjaunots un uz tā cits pie cita stāv turki, kuri makšķerē zivis. Par brīnumu ieraugu arī lakādas apavos un glaunos uzvalkos tērptus makšķerniekus. Jautāju - kā tā? Man atbild, ka daži te nākot pavadīt savu pusdienlaiku, lai sagādātu pārtiku vakariņām. Turpat zem tilta var iedzert turku kafiju, notiesāt kebabu, kas gatavots no ceptas zivs, marinētiem sīpoliem un citronu mērces, un vērot „lielos” lomus. Līdz pagurumam esam staigājuši, un pusnaktī Mustafa izdomā, ka vajadzētu apciemot kādu viņa brālēnu. Kaimiņiene, nojautusi, ka ieradušies viesi, sāk paust savu neapmierinātību, skaļi kliedzot un lamājoties kā meksikāņu seriālos. Kaut ko ar tik spēcīgiem decibeliem apveltītu vēl nebiju dzirdējusi un izteicu vēlēšanos ātri iet prom no šīs vietas, ka kāds neizdomā atskriet ar kinžalu. Sirreālas pasaules iezīmes vērojamas arī ikdienas dzīvē. Uz jautājumu, vai tas ir normāli, Mustafa saka, ka tā notiekot un nav par ko uztraukties. Tad, pa šo laiku izbaudījusi nakšņošanu turku studentu kopmītnēs, izpeldējusies Pamukales minerālūdens baseinā un apskatījusi sultāna pili, man piebiedrojas arī Anita. Agrā rītā braucam ar taksometru līdz autobusa pieturai, kuru mums ieteicis Mustafa, bet apjukums sākas tajā brīdī, kad jāatrod autobusa pieturas zīme. Tādas nav! Ieraugām autobusu ar uzrakstu „airport” un skrienam klāt. Uz jautājumu: uz kuru lidostu mums esot jātiek, nevaram atbildēt, jo uz izdrukātās airBaltic biļetes tas nav rakstīts, bet Stambulā ir vairākas lidostas. Anita raksta sms turku draugam, kas strādā kādas kūrortpilsētas lidostā, lai noskaidrotu, vai esam iesēdušās pareizajā autobusā! Par laimi, autobuss patiesi ir pareizais, bet sākam nervozi dīdīties, kad aptveram, ka tas brauc jau krietni ilgāk, nekā bijām plānojušas... mums jau sen bija jābūt nodevušām bagāžu un jāstāv pie sava geita. Autobuss pietur pie pirmā termināla, metos ārā, bet šoferis saka, ka varbūt man vajadzētu izvēlēties nākamo terminālu. Jāklausa, ko saka zinātājs. Kad izraujam no bagāžas nodalījuma savus čemodānus, līdz lidmašīnas pacelšanās brīdim atlikušas 15 minūtes. Ieraugu airBaltic biroja lodziņu, bet darbiniece aiz tā purina galvu: iečekošanās jau sen beigusies, you are too late! Kliedzu: plīz, plīz, help as! Tad viņa aši ar kādu sazvanās un izraksta balto karti: skrieniet! Ja paspēsiet, paspēsiet, ja ne, tad SORRY! Pie Eiropas pilsoņu pases kontroles ieraugu milzīgu rindu. Pagriežamies un skrienam uz turku pilsoņu kontroles punktu. Par laimi, mūsu pases tiek identificētas un sākas maratons pa Ataturka lidostu: esam tik slapjas no skriešanas un satraukuma, ka visi skeneri pīkst, nododamā bagāža arī līdz, kurā ir vairākas aizliegtās vielas un priekšmeti, ko normālos gadījumos nevarētu ņemt lidmašīnas salonā, bet pasažieri mūs palaiž bez rindas un kontrolieri ar rokas skeneri pārbauda pāris sekundēs. Skrējiens šķiet bezgalīgs, šī lidosta ir milzīga... Tās pašā galā stāv kāda sieviete un ieraudzīdama mūs, jautā: vai Rīga? Sajutos ļoti labi, jo varēja saprast, ka viņa mūs gaida. Mans JĀ!!! bija uzvaras sauciens ceļojuma nobeigumam. Un ir patīkami dzirdēt lidmašīnas salonā: Kompānijas airBaltic lidojuma reisa Stambula-Rīga ekipāža sveic visus pasažierus...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais