PA CEĻAM INDIJĀ II

  • 4 min lasīšanai
  • 8 foto
Neloģiskā loģika Lai gan šobrīd vairs neesmu Goa, šīs pilsētas sniegtā sajūta vēl ir manī. Pamazām redzu kā tas viss kaut kur virzās. Nezinu kur, bet zinu, ka virzās. Tā ir tāda sevis izpratnes un apzinātības sajūta, kas rodas no visa krāšņā man apkārt. To ļoti spilgti raksturo vieta, kurā šobrīd atrodos. Hampi. Man aiz muguras ir septītajā gadsimtā celtais Virkupasha templis, kurā šonakt pārnakšņojām. Templis atrodas Tungabhadras upes krasta un milzu akmeņu krāvumu ieskāvumā. Tas ir diezgan iespaidīgs skats, ticiet man. Akmeņi izskatās kā uzbērti vai pat kā no debesīm nolijuši. Katrā ziņā tie mani neatstāj vienaldzīgu. Naktīs, kad nenāks miegs tā būs laba viela pārdomām. Bet nu ko nu daudz par Hampi, par to vēlāk jūs taču vēl nezināt kā man izgāja Goa. Mēness kā zupas bļoda Patīsim nedaudz laiku atpakaļ, līdz vietai, kad sēdēju uz jumta un man priekšā sēdēja vietējā indiešu sieviete spēlēja ģitāru un dziedāja mantras. Tas bija tas lieliskais mirklis, kad sāku apjaust – esmu Goa. Pirmais ko ievēroju nokļūstot šajā Indijas rajonā bija daba. Te tā ir krietni vairāk nekā Mumbajā. Arī smaka uz ielām vairs nav tik jūtama. To nomainīja piejūras pilsētas gaisa aromāts. Tas nenozīmē, ka šī pilsēta nav netīra, jo tā tāda vēl joprojām ir, tikai ne tik daudz. Indijas ielu krāšņumu papildināja govis, kas savā nodabā, mierīgi pārvietojās pa Goa ielām. Katrā ziņā mani vairs nepārsteidz ielās skrienošas, milzīgas žurkas, kas uz vienu milisekundi izskatās pēc maziem kaķēniem. Sāku iedraudzēties ar Indiju. Domāju, ka ceļojuma beigās būsim labas draudzenes. Tikko iešāvās prātā doma par to, ka varbūt Indija ir vīrietis nevis sieviete? Hmm, labs jautājums, uz kuru mēģināšu atbildēt ceļojuma beigās. Pirmais vakars Goa aizritēja motorollera mugurā, traucoties cauri Goa mazajām, bet ļoti piemīlīgajām ieliņām. Visapkārt sisināja sienāži, pūta maigs vējš un mēnestiņš, Čigāniņš bija vēl līdz pusei. Starp citu, nevaru jums nepastāstīt par mēnesi. Tas šeit redzams no cita skatu punkta. Tas pildās nevis no sāna, kā pie mums Latvijā, bet gan kā zupas bļoda, no apakšas uz augšu. Drīz gaidāms pilnmēness. Goa ar mums kopā ir mūsu Mumbajas draudziņš Sems, par kuru stāstīju iepriekšējā ierakstā. Nākamajā rītā viņš mūs aizveda uz vietējo svaigi, spiesto sulu bāru. Tie Indijā ir diezgan populāri. Un kā nu ne, Indijā taču ir ideāli laika apstākļi, lai šeit veiksmīgi izaugtu lielākā daļa eksotisko augļu un vēl citi labumi. Man ļoti iegaršojies tāds maziņš, bumbierIm līdzīgs auglis. Čiku. Manuprāt, tas garšo pēc karamelēm. Dienas laikā vēl vairāk pamanīju, cik patiesi zaļa ir šī pilsētiņa. Goa ir daudz vairāk tūristu jeb balto cilvēku nekā Mumbajā. Viņi visi izskatās brīvi un bezrūpīgi, rodas sajūta, ka viņi visu ir sapratuši. Filozofiskas domas, šī ceļojuma laikā manī ieplūst pašas no sevis. Aizdomājos par to neloģismu, bet tajā pašā laikā loģismu, kas darās manās mīļajās Indijas ielās. Es apbrīnoju ikvienu autovadītāju vai jēl kāda braucamā līdzekļa vadītāju, kurš ir spējīgs caur turieni izkļūt sveiks un vesels. Nopietni. Piemēram, brauciens uz vietējo nakts tirgu, kur vēlā nakts stundā,labi pakaulējoties var dabūt visu pat uz pusi lētāk. Tā ir diezgan pievilcīga vietiņa visiem, kam patīk skaistas lietas un ballīte. Pirmo reizi nokļuvu vietā, kur tirgus placis un deju grīda ir vienuviet. Tur bija ļoti daudz cilvēku. Nu ļoti. Kad iebraucām tirgus rajonā to uzreiz varēja manīt. Mašīna pie mašīnas, gājēji, rikšas, motorolleri, govis un suņi, mazi bērni un sievietes. Visi, viens pie otra. Biju aizspiedusi acis, jo tiklīdz ko tās atvēru redzēju kā diezgan lielā ātrumā no visām pusēm,man triecās virsū mašīnas. Vien pēdēja brīdi izkļūstot no sadursmes. Maniem nerviem tas bija drusku par daudz. Kad nolēmām doties prom uz kādu mierīgāku vietiņu, pa ceļam uz autostāvietām smējāmies par to, kā būtu, ja mēs pazaudētu savus motorolleros. Ticiet man, tas ir ļoti viegli izdarāms, jo tie tur ir gaužām daudz. Tā arī notika. Mēs aizmirsām, kur noparkojām mūsu mocīšus. Par to gan nebiju ļoti iespringusi, drīzāk pārsmējusies par faktu, ka tā patiešām notika. Galu beigās jau tos atradām un viss bija kārtībā. Visur zāle ir vienāda Manas dienas Indijā ir krāšņas un piepildītas. Katru dienu saskaros, ar ko pilnīgi jaunu. Piemēram, kādā kafejnīciņā pirku ūdeni, kad blakus esošais kungs, vislabākajos gados, sāka ar mani runāt. Viņš, kā jau lielākā daļa vietējo, domāja, ka esmu krievu tautības pārstāve. Viņam ļoti interesēja iemācīties pāris frāzes krieviski. Neteiksim, ka ar krievu valodu esmu uz tu, taču pavisam uz mutes kritusi ar’ neesmu. Viņu sauc Džango Mango, viņam ir aptuveni 80 gadus vecs cilvēka ķermenis un 20 gadīga cilvēka prāts. Viņš spēlē bungas un māca tās spēlēt citiem. Ļoti dzīvespriecīgs un starojošs onkulis. Nolēmu, ka izpalīdzēšu viņam. Tāpēc par izpalīdzēšanu viņam pretī saņēmu mācību stundu, kurā mācījos spēlēt džambu. Viņam patika mana ritma izjūta. Kā izrādījās viņš arī ir rakstnieks. Tāpēc mums bija par ko parunāt. Katrā ziņā tveru, visu ko dzīve man piespēlē pilnām saujām. It īpaši tas attiecas uz garšu. Gribu pamēģināt ikvienu Indijas garšas buķetīti, ko tā sniedz. Ar rokām vēl gan nav sanācis ēst un raudājusi no asā ēdiena arī vēl nav sanācis, taču laika vēl ir gana daudz. Viss, ko esmu mēģinājusi līdz šim ir bijis garšīgs. Izņemot kokosrieksta želejiņa, kas garšoja pēc medūzas un apaļš mīklas bumbulīts, pildīts ar zupai veidīgu šķidrumu, kas garšoja pēc tumīga, silta ūdens ar čilli un sāli. Līdz šim esmu sapratusi, ka par spīti visām mūsu atšķirībām, mēs tik un tā esam līdzīgi. Mēs taču visi vēlamies, lai mūsu tuvinieki un mēs paši būtu laimīgi. Mūs visus vieno vēlme justies mīlētiem. Un ikviens no mums ik pa reizei aizdomājas ar par to, ka zāle citur ir zaļāka. Tieši to domā vietējie iedzīvotāji ieraugot balto cilvēku. Viņiem uzreiz šķiet, ka mēs nākam no bezgalīgas zelta bedres un mūsu dzīve ir vienās rožlapiņās tīta. Taču tā jau nemaz nav. Arī mēs saskaramies ar tām pašām problēmām, tikai citos mērogos. Viss slēpjas cilvēka attieksmē pret lietām. Tu vari raudāt pie sasistas siles vai pasmieties par to, cik smieklīgā veidā sile saplīsusi. Mūsu čīkstēšana un sūkstīšanās to nepadarīs atkal veselu. Goa, noteikti atgriezīšos vēl. Tur kaut kas ir. Pagaidām vēl nezinu kas, taču jūtu saikni ar šo vietu. Man patīk atvērtība, kas šeit valda. Tu vari brīvi izpausties un neviens tevi netiesās par to, kā tu izskaties, ko tu ēd vai kuram Dievam tu tici, kamēr tavi uzskati un rīcība neaizskar nevienu citu, dari kā vien vēlies. Ar brīvības sajūtu devos prom no Goa, lai aplūkotu Hampi. Tā ir mistiska pilsēta, kas atrodas seno tempļu ieskāvumā. Saulīte “manā galā” jau sāk tīties mākoņos. Pie debesīm parādījies mēness. Tālumā, manuprāt, dzirdu pērtiķu klaigas, taču kas to, lai zina. Varbūt tā ir kāda sena cilts, kas blakus esošajos džungļos taisa kādu rituālu? No visas sirds! Signija Linde


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais