Kafijas un Viktorijas ūdensrozes zemē.

19.04.2009
21 min lasīšanai
75 foto

Novembra beigās, kopā ar brāli Ervinu no sniegputeņos trakojošās Rīgas lidmašīnas spārnos ceļamies gaisā un caur Barselonu traucamies uz Kolumbijas galvaspilsētu Bogotu. Pēc gandrīz 10 stundu lidojuma ierodamies pilsētā, kur valda mūžīgs pavasaris, apstādījumos vienlaicīgi zied īrisi un gladiolas. Mūsu ceļojums uz Kolumbiju bija laicīgi izplānots, maršruts sastādīts ar mūsu draudzenes Elīnas, kas dzīvo nepilnu gadu Bogotā, centīgu līdzdalību. Bogota. Pēc dažiem mēģinājumiem izgulēties (laika starpība 7 stundas) esam gatavi sākt iepazīšanos ar pilsētu, kurā mīt 7 miljoni ļaužu. Tā kā laiks pēc Latvijas ziemas mums šķiet silts, bet vietējiem vēss (vidēji +17C), līst lietus, pirmajā dienā aklimatizācijas nolūkā nolemjam apmeklēt pāris ievērojamu muzeju pilsētas centrā. Kaut arī par šiem iestādījumiem esam visai skeptiskās domās, tomēr svaigi izremontētais Zelta muzejs atstāj lielisku iespaidu. Mjā, tās mantas tur patiešām prātam neaptveramā daudzumā dažnedažādos lielumos, formās un krāsu toņos! Pats skaistākais bija 15 minūšu mirklis Zelta istabā, par kuru Ervins pirms brauciena bija uzzinājis BBC ziņās. Iegājām tumšā telpā, aiz mums hermētiski aizvērās durvis. Tad sākās izrāde – Muisku indiāņu rituāla mūzikas pavadībā dažādās krāsu variācijās tika izgaismota apkārt esošā siena, kas sastāvēja no tūkstošiem indiāņu rotaslietu, disku, apģērbu elementu, dievību, utt. Fantastiski! Kamēr nelīst, izskrienam apskatīties Bogotu. Milzīgo pilsētu, kas jau tā atrodas 2600m virs jūras līmeņa, no visām pusēm ieskauj vēl augstāki kalni. Ielās ir nemitīgi sastrēgumi un izpūtes gāzes pāri pilsētai izveidojušas smoga slāni. Bogotas vecā, centrālā daļa interesanta ar smagnēju koloniālo sakrālo arhitektūru, katedrāles iespaidīgi monumentālas, iekštelpas ir greznas nevis ar altāriem, bet ar sienu un griestu dekorējumiem. Gar mazajām ieliņām, kas ved stāvus kalnā, satupušies mājīgi namiņi spilgtās krāsās. Katrā ir iekšpagalms, kurā aug kupla palma, maza strūklaka, ārējos koka balkonus stutē lielas kolonas. Uz ielas stūra pamanām vīriešu baru. Domājam, zirgu sacīkstes, un vietējie liek likmes, bet nē - kaut ko piebāzuši pie acīm, pēta. Izrādās, smaragda tirgoņi. Kolumbijā ir lielas zelta, sudraba un smaragda atradnes. Alga cilvēkiem tiek izmaksāta nevis naudā, bet graudā. Atliek pašiem to realizēt. Atvaļinājuma laikā neizdodas iztikt bez politikas, jo mums ir iespēja izjust Kolumbijas demonstrāciju kultūru. Piedalāmies gājienā, gan pret valdību, kas slēgusi virkni banku (piramīdas veida bizness, aizņemoties no cilvēkiem naudu uz milzīgiem procentiem), gan pret FARC (Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki, kas kontrolē narkotiku plūsmu valstī, nodarbojas ar cilvēku laupīšanu un atbrīvošanu pret izpirkuma maksu). Solidarizējamies ar vietējiem un tāpat kā viņi, ģērbušies baltā, saplūstam ar tautas masām. Latvijas goda konsule Bogotā, ar kuru tikāmies, senjora Marta (ļoti kolorīta personība) uzzinot, ka Ervins strādā Rīgas domē uzņēmējdarbības koordinācijas centrā, noorganizēja tikšanos ar bijušā Kolumbijas prezidenta Virgilio Barco Vargas dēlu, arī Virgilio –Bogotas milzīgas investīciju kompānijas, kuras mērķis ir piesaistīt ārvalstu investīcijas Kolumbijas galvaspilsētai, izpilddirektoru. Prezidenta dēls pretēji mūsu gaidītajam izrādījās vidēja vecuma gaišmatains vīrietis, absolūti netipisks kolumbietis, ļoti atraisīts un priecīgs, mūs abus redzot. Pēc sarunas birojā dažas stundas pavadījām krogā, kur mums pievienojās viņa draugs. Izrādās, abi 2008.gada vasarā ir bijuši Latvijā. Zināja stāstīt par Kolku, Jūrmalu un bija sajūsmā par mūsu melno balzāmu. Paspējām apmeklēt amatnieku izstādi - tirgu, kas Bogotā notiek reizi gadā, uz to sabrauc amatnieki no visas valsts. Izstāde izvietojas nieka 7 paviljonos, katrs apmēram Skonto halles lielumā. Rotaslietas, mājturības priekšmeti, iezemiešu darinājumi.... Tur nu bija, ko noskatīties! Vakarā Elīna mums jau laicīgi bija sarūpējusi izklaidi - devāmies uz Huanes koncertu. Šis puisis mums ir pazīstams ar dziesmu La Camisa negra. Huanes ir kolumbietis, kurš dzīvo Amerikā, milzu stārs Latīņamerikā. Bogotā valdīja masu psihoze, ļaudis uz koncertu sāka pulcēties jau 7 stundas iepriekš. Huanes mūzika nebūt nav mūsu iecienītākā, izņemot dažus zināmus un ausij tīkamus hītus, taču pats interesantākais bija vērot publiku. Aurošana sākās jau, iekams viņš vispār bija iznācis uz skatuves. Pilnīgi visām dziesmām publika zināja vārdus un bija hiperaktīva.. Tas arī bija vērtīgākais koncertā - redzēt kolumbiešu līdzijušanu. Mums pat hokeja mačs īsti nelīdzinās viņu koncertam. Nez, kā viņi uzvedas futbolā? Kartahena Bruņojušies ar piedzīvojumu kāri un mazu spāņu valodas vārdnīciņu, mēs, divi angliski runājoši tūristi, startējam 2 nedēļu garā klejojumā no Karību jūras piekrastes virzienā atpakaļ uz Bogotu ar cerību izdzīvot spāniskajā vidē. Visās paredzamajās apstāšanās vietās caur Hospitality club (interneta vietne, kuras reģistrētie biedri pēc apmaiņas principa var dzīvot pie privātpersonām bez maksas) esam sarunājuši naktsmājas kolumbiešu ģimenēs. Kartahena - Karību jūras pērle, senatnē dažādu iebrucēju un pirātu iekārota vieta. Izkāpjam no lidmašīnas, satērpušies Bogotas vamžos, un sejā saņemam karstuma belzienu! Tikai stundas lidojums no galvaspilsētas, taču nokļūstam pavisam citā klimatiskajā zonā un pat pasaulē. Te valda pilnīgs rasu sajaukums un dominē āfrikāniskais. Pretī nāk palenkeras - skaistas krāsainās volānu kleitās tērptas melnādainas lēdijas ar augļiem milzīgos grozos, kas uztupināti uz galvas. Pilsētā čupošanās un izpriecas notiek katrā ielā, parkos, laukumos, jo īpaši sestdienās un svētdienās. Vieni spēlē ģitāru un dzied, citi dejo, vēl citi, izlikuši uz ielām skaļruņus, bliež mūziku uz pilnu klapi. Nemaz nedomājiet, ka tiek pārraidīti jaunākie popmūzikas vai roka hīti. Skan vajenatos, kumbia, čampeta, mapale, salsa un cita traka mūzika. Mitrums gaisā tik liels, ka sapūkojas mati un pusstundas laikā izgludinās visas samīcītās drēbju krokas. Kartahena ir vienīgā vieta, kur Kolumbijā sastapām daudz tūristu. Pilsēta fantastiski skaista, bet piegružota. Ar pirmo Hospitality club biedru, ar kuru mūsu ierašanās bija saskaņota apmēram mēnesi pirms ceļojuma, mums neveicas, viņš neatbild uz telefona zvaniem, un esam spiesti meklēt viesnīcu uz 2 naktīm. Apmetamies vienkāršā mugursomnieku hostelī, par nakti abiem kopā samaksājot 15 USD. Nākamajā dienā agri no rīta devāmies laivas izbraucienā uz Islas del Rosario. Kamēr citi laivas biedri pavadīja laiku Akvārijā, skatoties zivis baseinā, mēs daži braucām uz koraļu rifiem snorkelēt. Sākumā man bija panika, jo nespēju saprast, kā pareizi jāelpo, bet pēc tam .....! Apkārt debeszila lagūna, apakšā milzīgs koraļu rifs ar dažādu sugu eksemplāriem, krāsainas zivis un zivtiņas. Sekoju līdzi lielam tumši zilu mēneszivju baram, visām skaistas gaiši zilas svītras gar muguras līniju. Krāsu pārbagātība! Pēc tam pludmalē sadzērāmies kokosriekstu ūdeni, peldējāmies un atkāvāmies no uzmācīgajiem tirgotājiem, kuri mēģināja nabaga tūristu pielauzt saēsties svaigas austeres, iegādāties koraļļu krelles, izgrebtus suvenīrus, ļauties masāžai vai sadredot matus. Turklāt viņi bija tik neatlaidīgi, ka tupēja līdzās dvielītim, uz kura ļāvāmies saulei, cerībā, ka mūsu vienaldzība pret piedāvāto preci vai pakalpojumu, beigu beigās salūzīs. Pēcpusdienā devāmies uz Lonely Planet ceļvedī aprakstīto „jauko” zvejnieku ciematu Boquilla. Tā kā ar taksi nav nekāda lielā māksla kaut kur nokļūt, atrodam haotiskajā pilsētas autobusu sistēmā beidzot īsto busu un kopā ar draudzīgi noskaņotu melno pasažieru kompāniju mēs, vienīgie baltie, dodamies ceļā. Kad izkāpjam laukā, skats no malas varētu būt kā filmās. Aizbrauc sarkans sagrabējis buss, saceldams putekļu vētru, un uz ielas paliek stāvam divi pārbijušies baltie tūristi ar mugursomām. Apkārt sagruvušas būdas, vējā lidojoši atkritumi, pa šķībo māju spraugām uz mums lūr melnādainu iedzīvotāju baltās acis, spiedz kaili bērneļi, apkārt klīst klibi, plušķaini suņi un cūkas. Vietējā veikaliņā mūs uzreiz nogrābj daži vietējie „tūrisma operatori,” un Ervins ar viņiem sarunā laivas izbraucienu par 30 tūkst. peso (apmēram 15 USD), nokaulējot no sākotnējās cenas 10 tūkstošus. Vai tiešām mēs tagad 3 stundas caurā laivā dragāsim pa lielajiem viļņiem tieši haizivju rīklēs?! Manas bažas par laimi izrādījās aplamas, un biznesmeņa brālis ar koka laivu mūs vadīja pa jūras radītiem ezeriem, kas apauguši ar mangrovju mežiem. Lēnām slīdējām cauri mangrovju tuneļiem, vērojām putnus un mazus krabīšus, raušamies augšup pa mangrovju saknēm, termītu midzeņus koku galotnēs, kā arī vietējos zvejniekus, kas, iebriduši līdz viduklim ūdenī, meta tīklus. Pēc vizināšanās mūs aizveda uz attālāku ciema nostūri, droši vien uz kārtējā radinieka ēdināšanas uzņēmumu, kur nobaudījām gardus krabjus un langustus, uzdzerdami kubiešu alu, iepriekš gan pamatīgi pakaulējoties, jo melnādainie draugi cenu bija uzlikuši kā smalkākajā Kartahenas krogā. Pēc 2 stundu atpūtas pie jūras tādā pašā veidā tikām aizvesti atpakaļ līdz savai busa pieturai, pa ceļam vērojot, kā darba dienas vidū jūras krastā, mūzikai rībot, vietējie dejo, dzer alu, un nekas neliecina, ka šeit kāds arī strādā, izņemot mūsu drūmo laivinieku! Taironas parks Santa Martā iebraucam pusnaktī, nosaluši no kondicioniera busā. Santa Marta ir ostas pilsēta, kas allaž ir bijusi slavena ar to, ka cauri tai kā galvenās preces tika vestas narkotikas un ieroči. Kamēr vēl organizācijai FARC bija lielāka teikšana valstī. Nu vairs ne. Pats galvenais šīs pilsētas objekts ir Simona Bolivara, Kolumbijas pirmā prezidenta brīvības cīnītāja par neatkarību no Spānijas, nāves vieta. To nu viņi godā ļoti. Katrā pilsētā ir laukums, kas saucas viņa vārdā. Savās nākamajās naktsmājās satiekam divas vācietes un sarunājam, ka no rīta kopā dosimies uz Taironas parku. Viņas vismaz runā spāniski! No rīta agri sapakojamies un dodamies vispirms uz Santa Martas tirgu un veikalu iepirkt līdzi ņemamo pārtiku. Jēziņ, šito smirdoņu un skatus! Mūsu veterinārais dienests sajuktu prātā, ieraugot saulē apkaltušus un sasmirdušus gaļas gabalus, zivju iekšas, kas tiek pārdotas uz svara. Karstums - pāri 30 grādiem. Ar mazu sagrabējušu transporta līdzekli pusstundas laikā esam pie parka ieejas, kur mūs 3 jauni militāristi izčamda līdz pēdējai vīlei, vai tik nenesam parkā narkotikas un alkoholu. Kas tad tas? Mums somā atrodas pudele ruma, taču atruna, ka tās mums ir zāles pret caureju, čaļiem tik ļoti patīk, ka viņi par pudeli kolas ļauj mums iebāzt rumu dziļi atpakaļ somā. Gājiens cauri džungļiem uz apmetnes vietu ir apmēram 1,5 stundu. Ar lielu blīkšķi no koka smagi noveļas milzu iguāna, uz brīdi apstulbst no kritiena, taču mūsu mēģinājums to nobildēt nesekmējas, jo dzīvnieks aizjoņo dinozaura cienīgā pozā. Pa ceļam izbaudām pirmo īsto tropu lietu. Nometnē eleganti iekārtojamies nojumē savos šūpuļtīklos. Apkārt kaudzēm mētājas kokosrieksti, bail, ka dažs labs neuzkrīt uz galvas. Pāris soļu līdz Karību jūrai. Aizraujas elpa - baltas smiltis un milzonīgi akmeņu krāvumi. Uz viena no tādiem satupstamies un ēdam vakariņas, vērojot, kā mazi krabīši cīnās ar viļņu šļakatām, jozdami pa akmeņiem sāniski. Nākamo nakti pavadām otrā nometnē skaistā vietā, kur uz mazas salas līdzās krastam uzcelta salmu māja.. No rīta dodamies 4,5 stundu pārgājienā uz Pueblito, kas ir seno Taironas indiāņu Kogui and Arhuaco cilšu bijusī galvaspilsēta. Lienam pa akmeņu takām cauri liānām. Tik daudzu sviedru spaiņus izsvīdām pirmo reizi. Pueblito ciemā 4 indiāņi lika mums piereģistrēties grāmatiņā. Tas tāds drošības pasākums - tiek veikta tūristu uzskaite gadījumā, ja kāds no maldu takām neatgriežas. Tad sekoja 3 stundu kāpiens pa dubļiem un akmeņiem uz parka izeju. Pa ceļam redzējām nepazīstamus dzīvniekus, skaistus putnus, mazas krāsainas, indīgas vardītes, alu sikspārņus. Bridām pāri vēsām upītēm, kurās varēja atvēsināt kājas un nomazgāt seju. Izbeidzās dzeramais ūdens. Upes ūdeni dzert nedrīkst, lai neiedzīvotos kādos mūsu platuma grādos neatpazīstamos parazītos. Taupījām vienīgo alus bundžiņu vismaz līdz ceļa vidum. Tas noteikti bija visgardākais alus mūsu mūžā. Kontrastā ar melno apdzīvotām vietām indiāņu mājas un pagalmi ir kārtīgi un tīri, sastādītas puķes. Pa ceļam satikām dažus taironas indiāņus - kā tādi Baltie tēvi no pasakām. Ļoti maza auguma, tīros, baltos vadmalas kreklos līdz ceļiem, pār plecu tamborēta tarba, piķa melni, taisni mati, plats deguns un vaigu kauli. Atšķirībā no citām rasēm indiāņi ir ļoti atturīgi.Uz mūsu sveicienu reakcija ir gandrīz nemanāma galvas pakustināšana. Pie parka izejas jau atkal redzams āfrikāņu balagāns ar smirdoņu un netīrību, krāsainām lupatām un skaļu mūziku. Taganga Taganga, ciemats pie Karību jūras. Tur ieradušies, stūrējam iekšā pirmajā daiveru (nirēju) centrā un sarunājam laivas izbraucienu ar snorkelēšanu 4 stundu garumā par 20 USD. Mazais ciemats pilns ar ārzemniekiem, kas daiveru tērpos kursē pa vienīgo centrālo ielu. Hipiji izliek uz ielas apmalēm pašu darinātas rotaslietas. Dzīve šeit rit nesteidzīgi. Iepazīstamies ar blondu jaunekli, kurš izrādās polis un ceļo pa Dienvidameriku 1 gadu un 3 mēnešus (tādus neprāšus sastopam bieži). No laivas tiekam iemesti jūrā, netālu no klinšainā krasta ar daudzām alām. Tas, ko redzam jūras dibenā, ir fantastisks - unikāla koraļu daudzveidība, dažādas krāsas un formas. Pieskaros vēdekļveida violetam koralim - mīksts un elastīgs. Zivis neaprakstāmās formās un toņos. Arī drosmes man tagad vairāk - peros stundām ilgi pa ūdeni bez vestes un airējos ar pleznām tā, it kā būtu to darījusi kopš mazotnes. Pēc vairāku stundu peldēšanas uz vēdera mugura nocepusies melna ar dažām peldkostīmam raksturīgām baltām strīpām, kas daiļos manu muguru ilgi un dikti! Medelina Medelinā (vietējie izrunā Mededžin vai Medejin), pilsētā, kas atrodas valsts vidienē un agrāk bija slavena kā kokaīna karteļu metropole un asiņaina savstarpēju slaktiņu un izrēķināšanās vieta, šobrīd dzīvo apmēram 3 miljoni. Mūsdienās tā ir viena no drošākajām un straujāk augošākajām pilsētām Dienvidamerikā. Tajā ir gan fantastisks kolumbiešu slavenākā mākslinieka F.Botero skulptūru parks un ievērības cienīgs mākslas muzejs, gan moderns virszemes metro un zinātnisko sasniegumu centrs. Solīto 14 stundu vietā buss brauc ne vairāk, ne mazāk kā 18. Busā aizņēmām vienīgo aizdomīgi brīvo divvietīgo sēdekli. Drīz arī kļuva skaidrs, kāda liksta mūs gaida turpmākās stundas - tieši mums aizmugurē bija WC. Ierakušies līdz pusģīmim guļammaisā, sapampušām kājām no karstuma un mazkustīguma, rīta pusē mēģinam relaksēties, baudot lielisko ainavu aiz loga. Kalni, viss zaļš un sakopts, hasiendas un rančo, kovboji ar sambrero galvās uz maziem zirdziņiem trenkā govju barus, šur tur redzami plūdu postījumi. Uz divām naktīm apmetamies pie kolumbieša Raiana (arī no Hospitality club). Viesmīlīgs un atraktīvs puisis. Jau pirmajā vakarā dodamies pastaigā pa pilsētu, kurā notiek gaismas atklāšanas svētki. Jāatzīst, diezgan liela bezgaumība Ziemassvētku rotājumos manā izpratnē, taču to grandiozums ir pieminēšanas vērts - visa upe noklāta ar svētku dekoriem, kas iedegas vienlaicīgi, arī gar krastu milzīgi uzstādīti izgaismoti radījumi: taureņi, skudras, puķes, lāči, pingvīni, bites utt. Tiešām daudz! Pēc pastaigas beidzot ejam mācīties dejot salsu. Nonākam mežonīgi kovbojiskā naktsklubā Mangos. Raians man māca salsu un vēl viņiem pašiem vien saprotamus deju soļus, jo man tik un tā viss liekas tā pati salsa. Sākumā man veicas tīri labi, bet pēc tam visas smalkās atšķirības nepiedodami saiet juku jukām. Taču visi smaida un ir līksmi par to, ka tu priecājies, pat par nobradātajām kājām neviens nesatraucas! Rītā pēc salsas nakts devāmies uz Guadape, ciematu 2 stundu braucienā no Medelinas. El Peno vieta ir slavena ar to, ka tur atrodas viens milzīgs melns akmens, kas līdzinās veselam kalnam. Uz tā virsotni rausāmies augšup pa 649 pakāpieniem. Dīvainā kārtā mums saelektrizējās mati stāvus gaisā un piedevām uzklupa mežonīgs odu un lidojošo skudru bars. Taču nekas nespēja sabojāt lielisko skatu uz apkārtni. Lejā pavērās ainava ar neskaitāmiem pakalnu ieskautiem ezeriem. Pati Guadape maza, jauka, krāsaina pilsētiņa, kurā izbaudījām īstu vietējo atmosfēru. Tur cilvēki dzīvo saskaņā ar savu ikdienas ritmu un priekiem, nevis tūristu diktētām vajadzībām. Medelinā vēl paspējām piedalīties karnevālā par godu gaismas svētkiem. Raians panāca, ka mūs kā smalkus tālas zemes viesus armijnieki ielaiž tikai izredzētajiem paredzētajā slēgtajā zonā. Pasākuma organizatori, kas neskaitāmas reizes mēģināja atcerēties, no kurienes esam, mūs nosēdināja ložās pie pašas skatuves. Beigās tika noorganizēta arī intervija vietējai TV ar indivīdiem no eksotiskas zemes (ilgi bija atkal jāstāsta, kuras)! Vienvārdsakot, karnevāls par brīvu un vēl performance televīzijā! Pēc tam visa filmēšanas grupa vēlējās paspiest roku blondajiem ūnikumiem no x zemes, kurā nemaz nerunā spāniski. Zona Cafeteria Iebraucām Armeniā. Pilsētai tāds vārds dots it kā „par godu” Armēnijai vai nu genocida, vai zemestrīces dēļ, noskaidrot neizdevās. Turpat autoostā iedzeram kārtējo apšaubāmas kvalitātes tinto (kafija), kas mums atkal liek domāt, ka ir šķīstošā, lai gan meitene parāda, ka taisīta no pupiņām. Kafijas kvalitāte un garša Kolumbijā atšķiras no mums ierastās, jo kopš tās audzēšanas pirmsākumiem izveidojies ieradums pašu vajadzībām izmantot zemas kvalitātes un pussadegušas kafijas pupiņas. Protams, 19gs. sākumā uz plantāciju strādnieku galda laba kafija nenonāca. Ieradumam ir liels spēks un vēl šodien lielais vairums kolumbiešu dod priekšroku stipri grauzdētai kafijai, kas savārīta katliņā un garšo mums pavisam neierasti. Lūk, kafijas nācija!!! Domu doties uz Park Cafe atmetam uzreiz, jo tas ir tik komerciāls pasākums tiem, kuri grib redzēt, kā tiek audzēta kafija, ka pārtapusi milzu izklaides biznesā, kas līdzinās Disnejlendai. Pēc Elīnas ieteikuma meklējam plantāciju un kafijas ražotni Recuca, kas atrodas netālu no Armenia. Nav brīnums, ka cilvēki īsti nemaz to nezina, jo tā nav tūristu iecienīta vieta. Bijām patiesā sajūsmā par kalnaino ainavu un nebeidzamām kafijas krūmu plantācijām, kas mijās ar platānu (banāni, kurus var ēst tikai ceptus un sāļus) audzēm. Hasiendā jauns puisis spāniski, bet lēni un iecietīgi mums stāsta un rāda, kā top kafija. Abi ar Ervinu tiekam ietērpti tradicionālajos kafijas lasītāju tērpos no galvas līdz kājām, kas mūsos izsauc neviltotu sajūsmu. Kafijas stāstu apguvām no stāda izaudzēšanas un iestādīšanas plantācijā līdz pupiņu gatavības novērošanai, vākšanai grozos, mizu noņemšanai, kaltēšanai, kārtējās mizas noņemšanai ar dažādu aparātu palīdzību, grauzdēšanai un malšanai, kamēr tiek iegūta mums tik pazīstamā atkarību izraisošā viela! Kad izzinošais process ir apgūts, mēs nolemjam paši doties izlūkgājienā pa ceļu uz priekšu un papriecāties par dabu, dažādajiem augļu kokiem, eksotiskajiem ziediem, kafiju un milzīgajām plantatoru mājām - hasiendām, kurās mitinās kafijas magnāti! Mūsu ceļojuma nākamais punkts ir Valle de Cocora, kas slavena ar savām milzīgi garajām vaska palmām (Kolumbijas nacionālo koku), kas aug kalnos. Lai aizkļūtu līdz ielejai, sarunājam braucienu ar mazu džipiņu. Kad pienāk mūsu izbraucamais laiks, konstatējam, ka vietējie biznesmeņi 6-vietīgajā vilītī grib sabāzt ne vairāk ne mazāk kā 15 cilvēkus! Esam visi ārzemnieki un apbrīnojamā kārtā patiešām sastūķējamies. Ainava satriecoši skaista – kalni, ielejas, upes, un mežiem pa vidu garu palmu audzes, caur kuru galotnēm grūstās mākoņi. Nonākuši galā, dodamies dabas parkā iekšā un veicam nelielu 10 km garu pārgājienu sākumā pa ieleju, pēc tam cauri dubļainam mežam. Kāju muskuļi ir uztrenēti jau profesionāli! Aiztiekam līdz diviem namiņiem mežā, kalnos, kur mākoņi ieķērušies garāko koku galotnēs. Krūmu zaros sakārtas kolibri barotavas, un mazie putniņi dažnedažādās krāsās draiskojas mums riņķī. Jau gribas atpakaļ pie Elīnas pēc divu nedēļu blandīšanās, lai kārtīgi izgulētos. Visās naktsvietās mums tiek ierādīta laulības gulta, kaut arī ir zināms, ka esam brālis un māsa. Principā mums nav būtisku iebildumu, jo vēl jau viens otru paciešam, bet tomēr dīvaini! Amazone Nebija mums īstas nojēgas, kādas drēbes un mantas jāņem līdzi ceļojumā pa džungļiem, tādēļ visi trīs salādējām mugursomās, ko nu katrs uzskatījām par izdzīvošanai nepieciešamu. Lidojums uz Letīciju (pilsēta Kolumbijas dienvidos uz robežas ar Peru un Brazīliju) ilgst 2 stundas. Izkāpjot laukā, esam nedaudz vīlušies, jo nav gaidītās svelmes, mērens siltums. Padebeši apmākušies virs bezgalīgajiem zaļu mežu līdzenumiem. Lidosta tik pat liela kā Rīgas autoosta un, ieejot iekšā pa ārzemniekiem domāto eju (jo no ārzemniekiem tiek prasīta iebraukšanas maksa, par laimi gan neliela), mūs sagaida skaista dziesma, ko izpilda robežsargs, rokās turot mikrofonu un blakus tāds pats formā tērptais plinkšķina pa sintezatoru. Pat tādiem avantūristiem kā mums džungļu pārgājienā bez gida un plāna neiztikt, tāpēc Elīna jau iepriekš bija sazinājusies ar vietējo ceļojumu aģentūru par mūsu ceļojuma vēlmēm. Skaidri zinājām, ka nevēlamies komercializēto masveida pasākumu ar pilnīgām ērtībām, kur mūs no kondicionētiem viesnīcu numuriņiem aizved pie iebarotiem pērtiķiem vai uz indiāņu ciematiem, kur vietējie paslēpj mobilos telefonus, mudīgi uzvelk palmu svārkus un dejo ap ugunskuru (tā patiešām notiek). Patiesībā pilsētele tāds miests vien ir. Visi braukā ar motocikliem, ceļu līdz Letīcijai nav. Auto, kas tur kursē, visi ir atvesti ar transporta lidmašīnām. Jau vietējā ēstuvē iestiprinoties ar pārdabiski lielu Amazones zivs pirarukas (lielākā saldūdens zivs pasaulē) fragmentu, saprotam, ka esam vienīgie baltie tūristi pilsētā, jo indiāņi pie blakus galdiņa mūs fotografē. Letīcijas iedzīvotāji ir pavisam citādi nekā pārējās Kolumbijas daļās. Vietējie ir daudz mazāka auguma un izteikti indiāniskiem vaibstiem. Melno te faktiski nav. Tā kā sievietes Kolumbijā visas ir druknas un spēcīgas, tad mūsu puišiem te nebūtu apjūsmošanas objektu viņiem pierastajā formātā, ja nu vien apbrīns par vietējo sieviešu lepošanos ar to, ko daba viņām devusi: ir gan miņuki pārstīvēti pāri apaļajiem dupšiem un spēcīgajiem gurniem, gan dekoltē tāds, ka zini, ar ko darīšana. Mati gan visām krāšņi – melni, spīdīgi un gari. Vakarā nolemjam izbaudīt amazoniešu nakts dzīvi un dodamies uz vietējo klubu. Iekšā klubs izrādās glauns. Mūzika, protams, atkal salsa un tml. Lieki teikt, ka mēs piesaistījām visu vietējo uzmanību, īpaši Ervins, kurš deju placī izskatījās pēc blonda giganta. Izbaudījuši civilizācijas pēdējās priekšrocības viesnīcā, no rīta ar gidu dodamies uz Brazīlijas daļu Tibitangu, lai kāptu laivā un uz 4 dienām pazustu īstos Amazones džungļos. Mūsu komandas puiši - laivinieks, gids un mantu nesējs iepērk proviantu, salādē maisus laivā, un mēs dodamies ceļā pa Amazoni uz augšu. Upes lielākais platums šajās vietās ir 1,3 km. Ūdens brūns kā kafija. Vienā krastā ir Kolumbija ar augstajiem lietusmežiem, otrā - Peru ar zemajiem lietusmežiem. Džagvas indiāņu ciema iedzīvotāji mīt koka būdās ar palmu lapu jumtiem, bez elektrības un mums tik ierastajām ērtībām. Indiāņi ir ļoti mazi augumā, īpaši sievietes. Meitenes precas 12, 13 gadu vecumā un 15 gados jau ir mātes. No ciemata kājām dodamies cauri džungļiem uz nometni, kurā ir 6 lodžas, tikai 1 pilnībā pabeigta. Mājas celtas uz pāļiem, šķirbainām grīdām un sienām, loģiski, ka logos nav stiklu, kālab gan tādā karstumā! Ir pods un auksta duša. Pusdienas mums taisa 22 gadus veca džagvas indiāniete Anhelika no ciema, kuras dēlam ir 8 gadi. Pusdienas garšīgas – rīsi, patakons (cepts platāns), zivs un saldajā ļoti sulīgs un salds ananāss. Pirms pārgājiena gidi mums iedeva gumijas zābakus. Mums abām ar Elīnu forši der mazo indiāņu vīrietīšu zābaciņi, bet diemžēl sniega cilvēku 45.izmēra apavu viņiem nav pat ienācis prātā pasūtināt, tādēļ Ervinam nekas cits neatlika, kā brist ar savām irstošajām kedām. Sapūtušies ar pretodu „Autan”, sasvīduši jau pirmajās 10 minūtēs, brienam pa džungļu takām. Bez gumijas zābaku trūkuma konstatējam otru lietu, kas nepieciešama džungļu pārgājienā līdzi – tālskatis, jo pārsvarā visi krāšņie putni un pērtiķi dzīvojas pa koku lapotnēm. Džagvas indiānis ar savu mačeti nocērt resnu liānu, un mēs varam iejusties Maugļa ādā, lidinoties pāri takai, iekrampējušies liānā. Džungļu troksnis ir apdullinošs. Nakts pārgājiens mūs dara nedaudz bažīgus. Konstatējam vēl vienas vajadzīgas lietas iztrūkumu – lukturīti. Elīnai bija viens uz mums visiem trim, taču baterija ātri vien nobeidzās. Viss gaiss vibrē no skaņām, čirkstina, čiepst, sisina miljoniem kukaiņu, putnu, dzīvnieku. Vietējie klusumu nekad nav dzirdējuši, nospriežam, ka indiānis klusumā laikam sajuktu prātā. Gājienā redzam visādus gigantiska izmēra kukaiņus, tarantulus. Adrenalīns mums ir riktīgs, jo ir bailes no apkārtesošā, nekad nezini kam pieskarsies un vai TAS nebūs kas indīgs. Ejam pāri upēm pa baļķiem, lienam pāri dubļiem, pieķeroties pie kokiem un krūmiem, pirms tam mēģinot saprast, vai tik tur nesēž kāds kodējs. Nākamajā rītā laivā kuģojam uz Peru upes pretējā krastā. Pa džungļiem ar mačetēm aizlaužamies līdz ezeram. Viktorijas ūdensrozes - milzīgi lapu šķīvji, apakšdaļā lielas adatas, arī zieda pumpurs virs ūdens izlien kā tāds asu adatu čemurs. Tas tāpēc, lai tos neapēd saucamās upes govis un zivis, kas pa apakšu barojas. Viktorijas zieds, liels un sniegbalts, vēl nebija pilnībā atvēries. Balts tas parasti ir pirmajā dienā, nākamajā dienā zieds jau ir iekrāsojies rozā. Zied tikai 3 dienas. Viena lapa var noturēt 20 kg. Pusdienojam indiāņu komūnā Vista Allegra (Priecīgais skats) Peru. Tur dzīvo dažādu cilšu indiāņi. Komūnā ir apmēram 100 ģimenes, viena centrālā taka, kas izlikta ar cementa blokiem. Ar cienījamāko vīru Ernando, kas atbild par tūristiem, izstaigājam ciema vienīgo ielu. Viņš izrāda visvisādus augļu kokus, kas tur aug neiedomājamā skaitā, mums gluži nepazīstamus. Ciemā audzē rīsus, ko ar augļiem kopā reizi 4 mēnešos ar laivām vedot uz Letīcijas tirgu pārdot. Dārzā zibenīgi tiek piekārti 3 šupuļtīkli, kur smalkajiem viesiem atpūtināt pārgurušās miesas. Tad nu, kamēr gatavojas pusdienas, zvilnam tīklos, ēdam kakao augli, kuram saldums ir nevis pupiņās, bet baltajā masā apkārt pupiņām. Pašas pupiņas ir rūgtas, tās kaltē, noņem mizu un grauzdē, tad samaļ rūgtā kakao pulverī. Saimnieks no mājas izstiepj savu lepnumu - 4 mēnešus vecu anakondu un vēl vienu, laikam galīgu zīdaini, jo ļoti sīka. Apkārušies ar čūskām, bildējamies. Indiāņiem galvenā pārtika ir juka. Tas ir krūms, kuram ir liela sakne. To izrok, nomizo, sarīvē uz milzīgas rīves. Tad lielā katlā karsē un maisa apmēram 4 stundas, kamēr masa kļūst rupjiem miltiem līdzīga un tiek saukta par fariņju. Tas ir visa ciema cienīgs pasākums. No jukas (fariņjas) cep maizi, vāra putru, taisa alkoholu. Mums nogaršošanai tiek atnests jukas plācenis. Elīna ar Ervinu liek iekšā čāpstinādami. Man iesprūst rīklē, jo garšo pēc nesakošļājamas cūkas ādas! Brrr. Piedalījāmies arī piraņju makšķerēšanā mazā Amazones pietekā. Katrs sēdējām savā laivas galā ar līkiem krūmu kātiem rokās, ēsmai uzmaukuši gaļas gabalu. Piraņjas dzīvojas gar krastu un to pievilināšanai makšķere jākulsta pa ūdeni trokšņa radīšanai. Viss ir vienkārši, lai rijīgā zivs domātu, ka viens neveiksmīgs tūrists ir ievēlies upē tām par apēšanu. Copē... Pirmais zivi izvelk mūsu gids Ramirezs. Pēc tam Elīna. Beidzot man arī pieķeras sarkanā, man šķiet, vislielākā no visām! Sarkanās ir daudz agresīvākas par baltajām. Kopā mums ir 7 vai 8. Apžēliņ, kas par zobiem tādai mazai zivij! Vakarā gardu muti noēdām ceptās piraņjas. Bija vēl arī tradicionālā fariņjas putra. Upes ūdens ir tik necaurspīdīgs, ka neuzdrošināmies tajā pat mazgāties. Vakarā, sēžot upes krastā, dzeram rumu vēdera dezinfekcijai. Priecājamies par skaisto sarkano saulrietu, kas atstarojas ūdenī, zvejnieku mazo laiviņu piekrastē, rozā delfīniem, kas met lokus upes rāmajā ūdenī, zvaigžņoto debesjumu, kas pilns ar lidojošiem sikspārņiem, un domājam, ka dzīve tomēr ir skaista. Pēc neveiksmīgiem kaimanu meklējumiem pilnmēness naktī dodamies pie miera zaru nojumē iekārtajos šūpuļtīklos. Piekrastes meldri pārpilni ar spīguļojošiem kukaiņiem, gaiss plīst no varžu kurkstēšanas, kukaiņu sisināšanas, putnu čiepstēšanas. Gaisā vibrē miljoniem sudraba gaismiņu. Fantastika gluži kā pasakā! Taču realitātē mūs atgriež odu mākoņi. Iekams tiekam iekšā šūpuļtīklā, liekas, tie mūs apēdīs ar visām mūsu sasvīdušajām parpalām. Bet mūsu pavadoņi vienā mierā liekas uz auss ārā uz plēvēm pie ugunskura. Apbrīnojami?! Nākamajā rītā dodamies sliņķa meklējumos, brienot pa baisiem brikšņiem. Mums ar Elīnu brišanu atvieglo gumijnieki, bet Ervins laipo savās vēl kaut cik funkcionējošās kedās. Pēkšņi viņš uzsauc, redzēdams, ka takas vidū esmu uzkāpusi čūskai. Viņš to pamanījis tikai tāpēc, ka, respektējot savu bezzābaku statusu, uzmanīgāk vēro taku. Man kļūst pavisam neomulīgi. Par laimi tā izrādās neliela žņaudzējčūska, kas mums neko ļaunu nevar nodarīt. Dīcēji joprojām gandē mūsu miesas, neraugoties uz bagātīgajiem „Autan” smidzinājumiem. Vietējie tikai nevērīgi pakasās. Novērojam, ka ik pa brīdim šie ar mačeti nogriež kāda koka mizu un pasūkā. Tā ir briesmīgi rūgta. Viņi to zelējot pie katras izdevības, un lietus sezonas laikā, kad odi mudžēt mudž (nespēju iedomāties, ka var būt vēl vairāk), 3 reizes dienā dzer šo mizu uzlējumu, tādējādi radot organisma imunitāti pret malāriju. Sliņķi neatrodam, vēlāk mums tā mazuli ciematā dod paturēt pieradinātu. Pēdējā vakarā esam atpakaļ pie džagvas indiāņiem Kolumbijas pusē. Vakariņas jau pavadām omulīgā noskaņojumā, visi trīs veikuši tik ilgi gaidīto un nepieciešamo tehnisko higiēnas apkopi. Dzīve atkal ir jauka, tīras drēbes, ziepju smarža. Ieriktējamies uz gulēšanu. Rūpīgi aiz gultas matrača aizbāžu sava moskīta tīkla malas, lai neviens mošķis man naktī netiek klāt. Apmierināta iekārtojos un skatos fotoaparātā dienas bildes, kad pēkšņi jūtu - kāds man lien pa roku. Šausmās konstatēju, ka tas ir melns zirneklim līdzīgs radījums ar spilgti sarkanu garenu rumpja pakaļgalu. Pārbijusies to nokratu nost. Šis mēģina paslēpties zem spilvena. Norauju spilvenu malā un saucu Ervinu palīgā. Tas tik smejas, kamēr es kūņojos zem sava moskītu tīkla. Meklējot, kur palicis kukainis, parauju spilvenu uz augšu un šausmās sastingstu, tikai pēc tam sāku kliegt (es tiešām tā nekad nedaru, bet nu šoreiz .....). Manas gultas kreisajā malā guļ kaut kas liels un brūns ar asiem kāju galiem. Sākusies psihoze, bet nedomājiet, ka kāds man mestos pašaizliedzīgi palīgā. Abi mani ceļa biedri skaļā balsī rēc. Līdz es kā dzelta izmetos laukā no gultas. Beidzot arī Ervins saprot, ka es neākstos. Tas, izrādās, ir sikspārnis. Pirmā doma – vampīrs, jo kāpēc gan Latīņamerikā naktī viņš atrastos manā gultā! Uzmanīgāk apskatu muti un nomierinos, jo tam nav vampīriem raksturīgā žokļa. Ervins metas nabagu ķeksēt no manas gultas laukā. Pēc sikspārņa glābšanas akcijas sēdējām un prātojām, kā tas ticis manā gultā? Un vispār... mūsu būdā notika tāds tracis, bet indiāņu gidi vēsā mierā ignorēja palīgā saucienus. Ja nu mūs tur kāds plosītu pa īstam? Pēdējā dienā, no rīta sapakojuši visas mantas, dodamies uz ciemu. Tur jau visi zina, ka baltie citzemieši brauc prom. Džagvieši sapulcējušies pie savām mājām, un esam jau satraukušies, vai tik netaisās mums par godu demonstrēt tautas deju ansambļa priekšnesumu. Elīna vēl drošības pēc gidam piekodina, lai nebūtu nekādu izākstību! Visur izliktas artesanias (rokdarbi), taču nekādi aktīvie pircēji neesam. Staigājam pa būdelēm, skatāmies, kā milzīgā pannā tiek maisīta juka. No mājas iznāk puisēns, kuram uz vēdera karājas soma. Pēc mirkļa soma samirkšķina acis. Izrādās, tas ir sliņķa mazulis, kas atrasts mežā. Kāds pārsteigums tik tuvu redzēt šo ārkārtīgi reto dzīvnieku! Citā mājā mazs kapucīnpērtiķēns piesiets pie dēļa. Ap mazo viduklīti cieši sažņaugts striķis. Tas izraisa žēlumu, jo te pret dzīvniekiem izturas kā pret savvaļas radījumiem, nevis ģimenes locekļiem, pat ja tie ir maziņi. Aizejam uz vietējo rituālu namu. Tas ir bez logiem, palmu jumts līdz grīdai, divas izejas. Tur mums pastāsta par dažu indiāņu cilšu rituāliem. Vispirms stāsta par kaimiņiem, kur valda sievietes kults, un par iniciāciju procesu meitenēm, kas izklausās baiss. Prasām tieši par džagvām, bet tā kā viņiem ir pretēji - vīriešu kults, tad kautrējas stāstīt par savu puišu iniciācijām. Tikai savstarpēji sasmejas un cits citam saka, nu pastāsti, ko tev izdarīja ar krāniņu, un tā arī paliekam neziņā! Patiesībā džgavieši jau vairs nerunā savā valodā, bet spāniski, un arī savas tradīcijas piekopj vairs tikai retumis. Uz atvadām nofotografējamies ar visiem saviem uzticīgajiem 4 dienu pavadoņiem un dodamies atpakaļ uz Letīciju ar laivu. Un tad jau lidmašīnā pa logu noskatāmies uz nebeidzamo džungļu klājienu, ar gandarījumu domājam, ka pasaulei vēl būs kādu brīdi, ko elpot, jo Amazones plaušas ir milzīgas. Un upe tām pa vidu līkumo skaista, saulei atspīdot tās spogulī. Viss skaistais reiz beidzas. Tas bija vienreizīgs ceļojums, par ko paldies mūsu „tūroperatoram” un „Bogotas Daugavas vanagu”(pa jokam) mītnes direktorei Elīnai un viņas ģimenei. Amazone mums bija lielisks piedzīvojums, sava veida izdzīvošanas skola. Pārbaude, kā tiekam galā ar grūtībām situācijās, kad nav cita labāka risinājuma, un kā cits ar citu protam sadzīvot krīzes situācijās. Mums tas izdevās. Pirms došanās ceļojumā: 1. Noformējam veselības un dzīvības apdrošināšanu 16 LVL vērtībā; 2. Vakcinējamies pret dzelteno drudzi, AB hepatītu, difteriju, iegādājamies pretmalārijas tabletes; 3. Reģistrējamies Ārlietu ministrijas Konsulārajā reģistrā (http://kr.mfa.gov.lv)

Kafijas un Viktorijas ūdensrozes zemē.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem