NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES- BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. XII

  • 3 min lasīšanai
  • 11 foto
Ceļš ved lejup. Ilgi braucam gar smieklīgajām dzelzceļa sliedītēm ceļa malā. Nelieli ciemati pie dzelzceļa stacijām, tad nogriežamies no dzelzceļa pa labu asfaltētu ceļu. Skaists brauciens ar iespēju lēni atvadīties no kalnu skatiem. Skati ir brīnišķīgi. Apstājamies pie kaut kādu nocietinājumu paliekām. Uz milzīga betona nocietinājuma uzrasts: “We plan we sweat we dare so we win”. Te mums jāsagaida aizkavējušies džipi. Dīvaini, lai arī nocietinājumi liekas jau ļoti sen pamesti, pie mums pienāk trīs formās tērpti karavīri un neiet prom, viens pat seko Intam, kad tas paietas gabaliņu tālāk līdz kraujas malai. Tad jau laikam tur kaut kur tālāk ir kāds armijas postenis vai daļa. Vēlreiz apstājamies citā mierīgā vietā lai pateiktu paldies mūsu šoferiem un gidam ar mazām dāvaniņām un aploksnītēm, kuras katra džipa pasažieri varēja papildināt pēc saviem ieskatiem. Atvadas iznāk diezgan sirsnīgas, bet vēl jau ir labs gabaliņš līdz lidostai. Nu jau esam līdzenumā starp tējas laukiem. Un te pēkšņi pļek,pļek, pļek… un mūsu džips apstājas. Izrādās pārplīsusi priekšējā riepa. Nu labi, ka tagad, nevis kalnos!!! Pieci šoferi metas riteni mainīt. Smalku instrumentu, protams, nav. Mēs izejam “tekošā”pastaigā pa tējas plantāciju. Ir iespēja arī noķert kādu saules staru iedegumam. Nav ilgi, mašīna kārtībā un braucam tālāk. Braucam pa platu asfaltētu ceļu un pēc daudzajiem kalnu ceļiem liekas pat mazliet savādi, ka šoferis gandrīz nemaz negroza stūri. Nav jādomā kā samainīties ar pretimbraucošo auto un spogulīši arī nav jānoloka. Lūk, arī lidosta klāt! Uzreiz uzrodas vīri-krāvēji, sakrauj mūsu čemodānus lielā kaudzē uz saviem ratiņiem un aizstumj kur vajag. Arī pie bagāžas nodošanas man savs čemodāns nav jācilā. Nekādu iebildumu par pārsniegtajiem kilogramiem nav. Vispār jau ierobežojums 15 kg. esot ticis noteikts ne jau lidmašīnas, bet cilvēku dēļ, lai krāvēji nepārpūlas un nebendē savas muguras. Tur nu viņš aizpeld, mans vecais, uzticamais, daudz cietušais ceļojumu pavadonis, satiksimies Deli. Bet nē, iznāca satikties vēl tepat. Kad gribu pa trapu iekāpt lidmašīnā, mani aiztur, liek pagaidīt. Sākumā nav saprotams kāpēc. Kad visi sakāpuši, pie manis pienāk krāvēji ar papīra strēmeli un es ieraugu savu čemodānu vientulīgi stāvam tukšajā lidlaukā pie lidmašīnas. Izrādās krāmējot noplīsusi tā papīra strēmele, ko līmē pie roktura. Kad visi čemodāni sakrauti, strēmele atrasta un man uz tās jāparakstās, laikam tā jāapliecina, ka esmu informēta par šo ķibeli. Viss labs, kas labi beidzas! Lidmašīnā man atkal gadījusies vieta pie loga. Brīnišķīgi! Virs mākoņu jūras pie horizonta ieraugu baltas kalnu virsotnes, virtenē citu aiz citas. Jā, lidojam taču gar Himalajiem. Žēl tikai, ka tik tālu, žēl, ka dūmaka un no mākoņiem izlīdušas tikai pašas virsotnes. Tāpat kā vakar – kalnu gali peld debesī bez sakara ar zemi. Saule slīd arvien zemāk, izgaismo kalnus, ēnas kļūst dziļākas, asākas, cik nu caur šo lodziņu var redzēt. Es jau sen esmu aizmirsusi meitas teikto, ka nevajag censties nofotografēt pilnīgi visu, protams, mēģinu arī šo skatu pa lidmašīnas logu iemūžināt. Sveiki Himalaji! Sveika Butāna, Sikima un Dardžilinga! Rīt būsim Deli. Deli mums divas brīvas dienas. Esam savā vaļā un katrs var izvēlēties ko grib redzēt. Viena grupa aizbrauc ekskursijā uz Agru un atgriežas ļoti apmierināti. Ir tādi, kas meklē ko līdz šim neredzētu Deli. Var ņemt taksi un visu dienu braukāt kur vien tīk. Grupiņa entuziastu dodas meklēt modernās mākslas muzeju. Iemācījāmies braukt ar metro. Arī apmierināti. Dodamies apskatīt jaunu grandiozu templi “Akshardham”. Cik noprotu, uzņemošās firmas to nepiedāvā, iespējams tādēļ, ka templis pieder un tas propagandē kāda jauna hinduisma novirzienu. Templis ir unikāls savā grandiozitātē un neparakstāmajā greznībā. Bet te var pārliecināties par Indijas mākslinieku un amatnieku ārkārtīgi augstajām prasmēm. Man interesantas likās ekspozīcijas speciālās ēkās tempļa teritorijā, kur atraktīvā veidā demonstrē ne tikai viņu jaunā guru dzīves ceļu un mācību, bet izved cauri Indijas vēsturiskajiem sasniegumiem un pirmatklājumiem zinātnē. Koši krāsaini, uzskatāmi, ar “dzīvām” lellēm, kas kustās un runā (www.akshardham.com). Dienas nobeigumā gribējās paskatīties kā izskatās un iepērkas Indijas vidusšķira, citādi esam redzējuši tikai indiešus Vecajā Deli un tos nabadziņus, kuru vienīgā dzīves vieta ir uz ielas. Aizbraucām uz lielveikalu PacificMall . Grandiozi, krāšņi, bagātīgi. Te ieturam sātīgas pusdienas, pārtikas nodaļā iepērkam ko nu kuram vajag. Vakarā vēl gribējām Akshardhamā skatīties strūklaku šovu, bet nokavējām. Tad lielā čemodānu krāmēšana, dažas stundas miegam un aiziet uz lidostu. Lidojums iznāca dienas laikā. Jau skrejceļa galā plkst 6.30 ieraudzīju lielu sarkanu sauli. Pēc ēdienreizes, ko nezinu kā nosaukt, pamanu, ka esam virs Afganistānas, kalni, kalni. Bet stjuarte liek aizvērt logu. Jāguļ. Kad beidzot esmu aizmigusi, lidmašīnā sākas rosība – plkst. 11.30 un atkal jāēd. Vēl pēc pusotras stundas esam Stambulā. Stambulā laiks ir 10.30. Pazudušas 2,5 stundas. Jauki! Tālāk jau viss kā vienmēr –veikali, tikai tagad jau ir jēga arī kaut ko pirkt, lidojums uz Rīgu un aplausiem skanot nosēšanās Rīgas lidostā. Lielais piedzīvojums beidzies. Atceroties klasiku - “Lielais nedarbs nu ir beigts, tūdaļ nākošais tiek steigts!” . Šodien, saņēmu Impro jauno katalogu! Laimīgus un interesantus ceļojumus jums Jaunajā gadā! Alda Dzene


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais