PA CEĻAM INDIJĀ I

06.02.2017
6 min lasīšanai
4 foto

LOOK, TWO WHITE PEOPLE!* Skaties, re kur divi baltie cilvēki Sēžu palmu ieskautā namiņā uz jumta. Ēka nav augsta. Man priekšā sēž vietējā indiešu sieviete, spēlē ģitāru un dzied mantras, kamēr es rakstu jums par saviem piedzīvojumiem, kas ir tik elpu aizraujoši, ka to pat ir grūti izskaidrot. Vakar, traucoties cauri Goa pilsētas džungļiem, sajutu to brīvību, par ko runāju pašā sākumā. Ta ir sajūta, ka viss ir iespējams. Nekas nevar noiet greizi. Mēs vienmēr esam pareizajā vietā un pareizajā laikā. Tā ir kā nebeidzama dzīves svinēšana. Laime, kas mani pārņem esot šeit. Tauriņi tepat vien ir Indija mūs šarmē. Tas ir kā lasīt piedzīvojumiem bagātu grāmatu, ko pirms gulētiešanas nevari izlaist no rokām, jo ir pārāk interesanti. Tu gribi vēl un vēl. Protams, ka Indija mani pārsteidza, taču šie pārsteigumi bija pašsaprotami. Tā tam ir jābūt. Viss ir ideāli tieši tā kā tas ir. Indijā ielidojām trešdienas naktī pulkstens 1:30. Lidojums bija garš, precīzāk 11 stundas garš. Taču laiks paskrēja nemanot. Tauriņi vēdera neliekas mierā līdz pat šim mirklim. Kad nolaidāmies Mumbajas lidostā sapratu, ka nu gan mēs vairs neesam Eiropā. Sajutu, cik mēs abi esam ļoti pamanāmi. Visur, kur vien skaties uz tevi jau kāds skatās. Bija jāatrod naktsmītne. Atradām kādu klusāku nostūrīti, kurā apdomāt mūsu iespējas. Pie mums nāca klāt diezgan daudzi vietējie, piedāvājot palīdzēt. Taču jutām, ka piedāvātā palīdzība nemaz nebūs tik izpalīdzīga. Uzrunājām blakus stāvošo puisi. Viņš sāka stāstīt par to, kā vislabāk nokļūt līdz centram, kur mēs noteikti uzietu kādu jauku vietiņu nakšņošanai. Kā rezultātā visi trīs braucām uz meklēt vietu ārpus Mumbajas centra, kur esot vislabākās cenas, lai pārnakšņotu. Pirmo reizi braucu vienā no populārākajiem braucamajiem Indijā, proti, rikšā (ricksha auto). Un tas tik ir viens ellīgi jautrs pārvietošanās līdzeklis. Pamazām tuvojāmies Mumbajas centram. Sajutu Indijas gaisa smaržu, kas ir ļoti mainīga. Sākot no karija un eļļā ceptu maizīšu smakas līdz pat urīna un sviedru kombinācijai. Bija nakts. Ielās valdīja vietējie, klaidojoši suņi un divi nedaudz apjukuši baltie cilvēki. Visi tevi vēro un brīnās, no kurienes mēs esam uzradušies. Process līdz naktsmītnes atrašanai bija garš, jo ne visi mūs vēlējās izmitināt. Dažās vietās nevarējām palikt tikai un vienīgi tāpēc, ka esam baltie. Lai arī cik ļoti es neiestātos par cilvēku vienlīdzību. Baltie cilvēki šeit ir kā uz paplātes un vietējo attieksme pret tevi ir ļoti atšķirīga. Par laimi ar mums ir vietējais, kas krasi maina situāciju. Viņš zina kā tās lietas te strādā. Viņu sauc Sems. Viņš ir kā mūsu Indijas mamma, kura parūpējās par to, lai ar mums viss būtu kārtībā. Pirms tam biju dzirdējusi par to, ka vietējie indieši ārzemniekus mēdz nedaudz čakarēt un tas tā tik tiešām ir. Nevis nedaudz, bet tā krietni. Viņš mūs apmāca turpmākajam ceļam, lai zinām kā rīkoties situācijās, kad tiekam muļķoti. Paldies viņam par to! Viesnīca, kur palikām bija ļoti jauki. Mani sasmīdināja fakts, ka dušā ir viss izņemot pašu dušu. Tā vietā, lai nomazgātos jāizmanto vecais labais spainis un kausiņš. Ļoti labi. Nākamais rīts pienāca ļoti ātri. Bijām sarunājuši tikties ar jauniegūto draugu Semu. Satikām viņu vilciena stacijā, kas ir viena no trakākajām vietām, kur līdz šim esmu nokļuvusi. Tik daudz cilvēku. Ak Kungs! Visi tevi vēro, mazi bērni nāk klāt diedelējot no tevis pāris rūpijas. Ar vilcienu braucām uz Indijas vārtiem, kas atrodas Arābu jūras krastā. Skaisti. Tā bija pirmā vieta, kur mums nāca klāt vietējie un vēlējās ar mums nofotogrāfēties. Tas viņiem sagādāja tik daudz prieka un laimes. Padomājiet, cik tas ir skaisti – spēja priecāties par tik mazām lietiņām kā bilde. Viena bilde ar balto cilvēku un tu esi laimīgs visu atlikušo dienu vai pat divas. Indijas vilciens ir vieta, kur redzams viss. Un jā, vilcieni šeit ir pārpildīti. Ja kādreiz sūkstījos par to, cik Rīgas Satiksmes autobusi mēdz būt piestūķēti, tad tagad saprotu, ka tas ir tīrais nieks salīdzinot ar to, kas notiek šeit. Par laimi neesmu fobiju cilvēks un lielas cilvēku masas mani nebiedē. Taču tā saspiestība, ko piedzīvoju vienā no braucieniem manī iedvesa nelielu baiļu sajūtu. Mēs nevarējām izkāpt savā pieturā. Vilciena durvju priekšā jau tā bija pārāk daudz cilvēku, taču tas nebija šķērslis citiem indivīdiem, kuri vēlējās kāpt vilcienā. “Neliela” stumdīšanās un esi jau iekšā. Biju iesprostota starp kādiem 50 indiešiem, nevarēju pakustēties ne pa labi, ne pa kreisi. Sems teica, lai tiktu ārā mums jāgaida viņa signāls. Pieķeros pie viņa somas, aizvēru acis un sekoju viņam. Laiks Indijā iet pavisam citādāk. Katrs mirklis sevī ietver tik daudz skatu, garšu un smaržu, ka tevī rodas patiešām rodas laika ilūzijas un neesamības sajūta. Todien ap vakara pusi sākam meklēt nākamo nakts mītni. Vieta, kur palikām bija ļoti jauka, ja jau gulta ir tad jau nav par ko uztraukties. Un šoreiz numuriņā bija pat duša. Veiksminieki. Dušā ar mani notika neliels starpgadījums ar vēl kādu mūsu numuriņā iemītnieku. Pirms dušas vēlējos sataisīt savus matus astē, kad pēkšņī sajutu, ka kāds pa mani rāpo. Klusi novaidēju un noskurinājos, cerot, ka tas nav zirneklis, jo tad gan es aizietu pa gaisu, kā sacīt jāsaka. Bet nē, tas bija vien nieka prusaciņš, kurš bija izdomājis iepazīt manu matu pasauli. Te guļ princese Nākamajā dienā nolēmām doties tālāk un iepazīt vienu no Indijas rajoniem - Goa. Par cik nekad neesmu braukusi vilcienā, kurā var palikt pa nakti gribēju izmēģināt kā tas ir. Tāpēc uz Goa braucām ar nakts vilcienu.Vilcieni Indijā ir viens no lētākajiem veidiem kā pārvietoties. No Mumbajas līdz Goa ir aptuveni 582 kilometri. Tas ir aptuveni 12 stundu garš brauciens un biļete vienam cilvēkam maksā nieka 10 eiro. Vismaz Sems tā visu sarunāja. Tas ir aptuveni kā no Rīgas līdz Liepājai ar autobusu. Par cik vilciens bija tikai vēlu vakarā, mūsu rīcībā bija vesela diena, lai turpinātu iepazīt Mumbaju. Bijām aizbraukuši līdz pludmalei (Juhu beach), kas mani pārsteidza ar savu dažādību. Tur bija viss, ko vien cilvēka prāts var iedomāties. Mazi bērni, vietējie iedzīvotāji, kuri peldas ar visām drēbēm, vistas, kas jautri rušinās pludmales smiltiņas, pārīši, kuri mīlinās viens ar otru, suņu bariņi, kas tur rajonu. Tur ir viss. Pēc tam braucām uz templi. Kas par celtni, kas par krāšņumu ! Jocīgi vien likās tas, ka viņi tiem saviem dieviem atstāj ļoti daudz ziedojumus. Zinot to, kas darās ārpus tempļa, šķita galīgi aplami dot naudu Dieviem. Bet tāda nu ir tā reliģija, Dievam taču vajag naudu. Pirmo reizi pagaršoju Indijas saldumus. Ak jēziņ, vēl viena lieta, ko esmu iemīlējusi Indijā. Zobārsta apmeklējums pēc Indijas laikam ir must do. Es, Pēteris un Sems esam kā brāļi un māsa. Mēs viens par otru rūpējamies. Semam bija tik ļoti žēl, ka mēs braucam prom no Mumbajas, ka viņš nolēma braukt mums līdzi uz Goa. Taču nu ķeramies klāt pie paša labākā – nakts brauciena vilcienā. Jā, tas tik bija viens braucieniņš! Sems teica, lai vilcienā ne ar vienu nerunāju un nefotogrāfējos. Vilciens smakoja pēc netīrības, sviedriem un urīna. Vilciena biļeti nopirkām pēdējā brīdī, kas nozīmē to, ka mums būtu jāpavada saspiestiem tik pat ļoti cik iepriekšējo reizi visas 12 stundas. Vilciens bija pilns ar cilvēkiem, pārsvarā vīriešiem. Sems sarunāja guļamvietu tikai priekš manis. Viņam un Pēterim būtu jāpaliek kaut kur starp vilcienu vagoniem. Neteiksim, ka esmu prasīga meitene attiecībā pret komfortu, taču ieraugot situāciju, kādā man jāpaliek pa nakti acīs nedaudz sariesās asariņas. Teicu Pēterim, ka nezinu vai varēšu šādos apstākļos pagulēt. Man apkārt bija tik daudz vīrieši, kas uz mani skatījās, jutos neomulīgi zinot, ka mani kāds vēros kamēr guļu. Tad nu viņi manu mazo gultiņas kabīnīti aizsedza ar manu lakatu. Un visu nakti mani sargāja – “te guļ princese”. Nogulēju visu ceļu līdz pat Goa. No rīta, atverot acis, ieraudzīju kalnus un rīsu laukus. Mani pārņēma laimes sajūta. Lai gan apkārt valda diezgan liela netīrība, un tas vēl būtu maigi teikts, cilvēki šeit ir ļoti tīri. Indiešu vīrieši iecienītākais apģērba gabals ir kokvilnas uzvalka un polo tipa krekli. Katram ir tāds. Vēl viņiem ļoti patīk lieli pulksteņi. Nonācām pie secinājuma, ka viņi visi ir baigie biznesmeņi. Vismaz pēc skata jau nu noteikti. Esmu iemīlējusies vietējās sievietēs. Kad mūsu skatieni sastopas, viņu acīs redzu mīlestību un rūpes. Viņu smaids ir patiess un miera pildīts. Viņas vērojot mani pārņem tāda kopības, vienlīdzības un mīļuma sajūta. Indijā pret sievietēm izturās pavisam citādāk nekā pie mums. Viņām šeit pat ir atsevišķas vilcienu kabīnītes, kas domātas tieši priekš sievietēm. Viņas ir tik skaistas un krāšņas savā būtībā. Tādām sievietēm jābūt, tā es domāju. Par laimi no Indijas pārtikas skrejamais nav piemeklējis nevienu no mums, taču kas to, lai zina, vēl tāls ceļš priekšā. Šobrīd esam Goa. Te valda brīvības un bezrūpības atmosfēra. Šodien pirmo reizi peldējos Indijas okeānā un beidzot tiku pie sauļošanās. D un jūras vitamīna kombinācija jūtami ietekmē manu pašsajūtu. Esmu dzīva. Šī ir sajūta, kas mani pārņem esot šeit. Taču Goa piedzīvojums vēl tikai sākās, tāpēc par to, kā mums izgāja šajā Indijas pilsētā vēl tikai stāstīšu, bet līdz tam Namaste! Signija Linde

PA CEĻAM INDIJĀ I

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem