Trīs dienas Igaunijā

  • 11 min lasīšanai
  • 21 foto
3 dienas Igaunijā – Cēsis – Narva - Paldiski – Haapsalu – Hiijumaa – Saaremaa – Muhu – Pērnava – Cēsis Doma, ka jābrauc uz Narvu, man radās krietni sen, vēl PSRS laikā, kādā ziemas rītā saulei lecot braucu pa tiltu no Krievijas Ivangorod un Igaunijas Narvu. Skats bija vienkārši neaizmirstams un kopš tā rīta manī dzīvoja vēlme vēl reizi turp aizbraukt. Un kāda sagadīšanās! Pastnieks atnesa lielisku Dienas ceļvedi pa Igauniju un Lietuvu. Tā vienā jūlija darbdienas rītā sākas ceļojums. Apzinos, ka pirmais posms - kilometru „rīšana”. Pārtikas iegāde pirms robežas Valkā un pēc apmēram 350 km, pa ceļam kaujoties ar miegu, palūkojoties pari Peipusa ezeram uz Krieviju - sasniegta Narva. Centrs tīrs, bet ēkas no padomju laikiem atšķiras tikai ar rietumniecisku firmu izkārtnēm virs durvīm vai reklāmām uz jumtiem. Bez problēmām var sazināties krieviski, jo pilsētā 90 % krieviski runājošo. Beidzot ieraudzīju to, kāpēc turp braucu- šaurās Narvas upes abos krastos vareni cietokšņi- Igaunijas pusē dāņu celtais, bet pretējā krastā- krievu celtais Ivangorod. Vareni akmens mūri abos krastos. Uz tilta auto rinda,kuri gaid iespēju iebraukt Krievijā. Krievijas pusē gara cilvēku rinda, kuri grib tik uz Igauniju. Igaunijas krastā iekārtota pludmale, ko dabiski ierobežo gara sala. Krievu krastā- tik daži reti makšķernieki- nez, vai ar specatļaujām, vai no maiņas brīvie robežsargi. Bez cietokšņa nekas vairāk manu uzmanību nesaistīja- un mēģinot kaut kur paēst- sajutos kā pirms gadiem 20, kad ar savu klātbūtni patraucēju cienījamo apkalpojošo personālu. Ceļvedī intriģējuši pieminēta pilsētiņa NARVA-JOESUU. Tā atrodas vietā, kur Narvas upe ietek Somu juras līcī. Centrs likās trūcīgs, bet tīrs. Arī pludmalē tīras smiltis, kluss, mierīgi, maz cilvēku. Bet pavisam cita aina paveras „nevienam nepiederošā teritorijā” ielas malas pie privātmājām. Var redzēt, ka pamazām tur ienāk liela nauda, bet rūpes nesniedzas tālāk par savu māju pagalmu. No Narvas mans ceļš veda uz rietumiem ar vēlmi redzēt stāvo juras krastu pie ONTIKAS. Braucot pa nelielu ceļu, labajā pusē redzama mierīga jūra. Tikai apstājoties un izkāpjot no auto var pamanīt, ka atrodos stipri vien augstāk par koku galotnēm, kuri aug tieši ūdens tuvumā. Ceļvedī teikts, ka kraujas augstums 50-56 m. Ticu, tā arī izskatās. Turpinot braukt pa šauru, labu un asfaltētu ceļu, apstājos nelielā stāvvietā pie uzraksta uz zila fona- VALLASTE. Izkāpjot no auto uzmanību pievērš cilvēki, kas pazūd aiz kokiem pa taciņu un citi parādās to vietā. Turpat neliels tiltiņš, kuram tuvojoties var dzirdēt krītoša ūdens troksni. To rada pavisam niecīga upīte, kas pēkšņi pazūd skatienam jūras virzienā. Sekojot cilvēkiem, kas iet un nāk pa taciņu, var nonākt pie divām paralēlām metāla vītņu kāpnēm, pa kurām var nonāk uz skatu platformas. Kāpnes veidotas no metāla režģa, caur kuru tālu apakšā var redzēt akmeņus un ūdeni. Tā kā ar augstumu esmu „uz jūs”, Igaunijas augstāko ūdenskritumu vēroju no augšējās platformas, bet ūdenskritumu nofotografēja citi. Liekas neticami, kā ūdens var izdarīt krasta „šķērsgriezumu” kas iekrāsojas dažādās krāsās. Esot 500 miljoni gadus vecs. Bet brīvais ūdens kritiens tuvu 50 metriem- tātad viss iespējams. Iespaidīgi. No ūdenskrituma braucu turoties jūras tuvumā. Mērķis- atrast iespaidīgāko laukakmeni Baltija jau nu noteikti. Tas atrodas Letipea zemes ragā, uz kurieni ved grunts ceļš. Pēc lietus tā pārklāj auto ar kaļķakmens krāsas dubļu kārtu. Bet, ja vien atrod pareizo ceļu, ir nelielas, bet precīzas norādes. Meža malā neliels laukumiņš tūristiem- tālāk privātteritorija. Pāri niedrēm var redzēt akmens muguru. Tas liekas pavisam neliels. Pēdas smiltīs pieved pie niedru biezokņa, kurā iebradāts šaurs tunelis. Mēģinājums piebrist pa ūdeni no citas vietas ir neveiksmīgs- grunts mīksta un ūdens dziļāks par mugurā atstātā apģērba „ūdenslīniju”. Atliek vienīgi tunelis niedrēs. Tajā saliktas riepas, dēļi – un pēc dažām minūtēm iznirstam no zaļā biezokņa tiešā akmens tuvumā. Līdz tam daži desmiti metru pa seklu ūdeni- un varu stāvēt tam blakus, lūkoties uz augšu ar stipri atgāztu galvu. Svars esot ap 2400 tonnām. Cilvēks tam blakus – tāda niecība vien. Bija vērts meklēt šauro lauku ceļu un brist zaļajā biezoknī! Tālāk atkal kilometri, kilometri ... ceļa Tallinna – Narva remonts- te 90, te 30 km/h, no vienas joslas uz citu- tā arī palaidu garām citus ievērības cienīgus objektus. Tallina nebija mans mērķis. Bet netālu no tās bija piemērs, ka arī „vēsie igauņu puiši” spēj vieglo auto noparkot visai oriģināli – stāvus pie apgaismes staba. Mans auto, mans nams- naktsmājas nevajag. Nakts tiek pārlaista netālu no Keilas. Agri no rīta jau iebraucu PALDISKI. Mani interesēja daudzdzirdētais stāvkrasts un teritorija, kas ilgi bijis slēgts Padarmijas objekts. Brauciens laikam sākts no nepareizā gala- stāvkrasts pēc ONTIKAS vairs nemaz neliekas tik augsts iespaidīgs. Vienīgi- krasts klinšains, uzreiz pie krasta skalojas ūdens. Zilgani pelēks, liekas bez viļņiem. Starp akmeņiem zema, rūsgana zāle un sīki, dzelteni ziediņi. Vienkārši, skaisti. Bet drīz tur būs tūristi, bizness, jo no pilsētiņas uz zemesragu un bāku tiek būvēts plats, pamatīgs ceļš. Pilsētiņā, tāpat kā citur, kur bijusi Padomju armija- atjaunotas, sakoptas mājas mijas ar pamestajām, bez logiem un durvīm. Ostā daudz jaunu kravas terminālu, cisternu. Tātad- nauda nāk. Pēc Paldiski nākošais pieturas punkts- Haapsalu. Pilsētā jau cara laikā esot bijis kūrorts dziedēšana ar dūņām. Man nolūks nebija dziedēties, bet bija patīkami pastaigāties pa krastu, ko viņi sauc par Promenādi. Tajā mijas vecas, koka mājas, kas stāv gadiem neremontētas ar skaistām, atremontētām mājām. Patiešām skaista, sakopta pilsētiņa. Klusa, mierīga, kurā varētu pavadīt arī atvaļinājuma lielāku daļu. Patīkami staigāt, un brīdi uzkavēties Haapsalu bīskapa pils pagalmā. Fonā skan seno laiku klusināta mūzika, laipna apkalpošana. Tā kā vēl bija dienas pirmā puse – nemanīju īpašu tūristu pieplūdumu. Pilsētiņa ir tā vērta, lai līdz tai „nobrauktu”. Īpaši ņemot vērā, kā tā var būt daļa cita maršruta- pa Igaunijas salām. Netālu no Haapsalu sākās ceļojums pa ūdeni. No ROHUKULAS prāmis 1,5 stundās aizved un skaisto HIIUMAA salu. Vispirms, ierodoties salā, centos noskaidrot kā un cikos var tik no salas prom vēlamajā virzienā. Tāpēc salas apskati sāku ar to, ka sameklēju SŌRU ostu salas dienvidos. Neskatoties uz to, ka šovakar TV teica- Igaunija gandrīz pilnīgi izformējusi savu ceļa policiju, tad šis lēmums vēl nav nonācis līdz Hiijumaa. Katrā vietā, kur ir ātruma ierobežojuma zīme 30, pret braucējiem modri notēmēts radars. Uzmanieties. Nekur citur visā braucienā Ceļa policiju neredzēju. Noskaidrojis, ka prāmis uz Saaremaa četras reizes dienā, ceļš veda uz nākošo „objektu”- Kepu Ugunstorni (bāku) salas rietumu daļā. Tornis-bāka ir trešā vecākā pasaulē strādājošā tāda tipa bāka. Tas ir pamatīgs mūra tornis kalna galā, kura iekšpusē ļoti stāvas kāpnes. Atšķirībā no daudziem citiem torņiem, 4/5 augstuma ir taisnas (ne vītņu kāpnes). Labi, ka visai patumšs, citādi liktos bailīgi paskatoties lejup pa kāpnēm, kā garu, visai stāvu tuneli. Ja saķeras kāja, neviens nespētu apturēt velšanos lejup. Toties to kompensē lieliskais skats no platformas pāri mežiem. ¾ no apvāršņa – redzama jūra. Bet ¼ - meži, meži. Virzienā uz pussalas galu virs meža ceļa paceļas putekļu svītra, pa to ari braucu pēc brīža. Kepu pussalai ir divi „ragi”- ziemeļpusē sērfotēju paradīze. Par to pārliecinājos skatoties binoklī un uzkalna pamestā armijas poligonā. Kailo, akmeņaino ragu, pa kuru braukā sērfotāju džipi, apskalo augsti viļņi ar baltām putu virsotnēm. Iespaidīgi. Bet es pagriezos uz dienvidiem, cauri armijas poligonam. Krasts klāts ar rupjām smiltīm, kuras turpat netālu nomainās pret lieliem akmeņiem krastā un ūdenī. Pret tiem ar troksni triecas lieli viļņi, uzskrien tālu krastā, tad noplok un ātri, caurspīdīgi aizslīd atpakaļ, atstājot aiz sevis putu joslu, kuru noskalo nākošais vilnis. Krastā augošajā priežu mežā piemērotas vietas pat ilgākai dzīvošanai, ja ir pašiem sava pārtika, nakts mītne un katliņi. Ir vērts padomāt!!! Bet ar to par maz. Vēl jāpagūst uz salas pašiem ziemeļiem. Ceļi Hiijumaa labi, ceļa norādes perfektas, precīzas. Mežonīgā daba, akmeņi, kadiķu audzes vietām pāriet dabā, kas ne ar ko neatšķiras no Latvijas. Kopti lauki, mājas pagalmi. Ļoti patīkami. Uz salas ziemeļu galu – Tahkunas pussalu ved grantēts ceļš. Pēc ilgākas braukšanas pa priežu mežu, pēkšņi paveras klajums, kurā stalta, balta bāka. Zemes raga labajā pusē jūrā starp akmeņiem desmitiem gulbju. Bet otrā pusē – atklāta jūra, virs kuras vērojama interesanta gaismas un tumsas spēle – kā ar lineālu novilkta un baltiem mākoņiem iezīmēta melna negaisa mākoņa robeža. Nekad agrāk kaut ko tādu nebiju redzējis. Netālu no bākas, jūras krastā piemineklis ESTONIA traģēdijā bojā gājušajiem. Paskatoties atpakaļ uz salu liekas dīvaini- virs zemesraga spīd saule, bet virs salas – tumši zils, gandrīz melns negaisa mākonis. Lai kā gan negribētos, bet nācās tajā ienirt, lai dotos pāri visai salai uz dienvidiem un meklētu vietu naktsmītnei. Tādu jau noskatīju agrāk, pavisam tuvu no prāmja piestātnes SŌRU -1 minūtes brauciena attālumā iekārtota ceļotāju apmetne – vieta teltīm, ugunskuriem, dažas nojumes, ar brīnišķu skatu uz jūru. Nākošajā rītā jau vairāk kā stundu iepriekš biju piestātnē, lai būtu vieta uz prāmja. Labi ka tā, jo uzreiz aiz muguras piebrauca divi kravas furgoni, bet prāmis tāds neliels. Pēc gaidīšanas, precīzi noteiktajā laikā (tieši neticami) prāmis atiet uz Saaremaa. Ceļā kā vilcienam- pēc saraksta- 65 minūtēm pa rāmo jūru sagaida Saaremaa sala – TRIGI osta. Neliela piestātne. Un viss. Pirmais maztīkamais pārsteigums – visur ir ceļa rādītāji uz salas galvaspilsētu- KURESSAARI, bet pavisam trūcīgi – uz citām apdzīvotajām vietām, kurp vēlos nokļūt. Par apdzīvoto vietu nosaukumiem nākas lasīt uz autobusa pieturzīmēm. Protams, tas nav visā salā, bet gan salas ziemeļrietumos, rietumos, kur maz tūristu. Ceļi bija tik klusi, pa retam tikai kāda igauņu mašīna. Neviena citzemieša pusē no Saaremaa salas. Patīkams pārsteigums- viena lietuviešu un divas latviešu automašīnas pie PANGAS kraujas. Viņus uz ceļa pamanu arī pēcpusdienā –salas civilizētajā pusē. Pangas krauja- stāvkrasts, kas beidzas ūdenī. Īsa zāle, pa kādam kadiķim, un mazs, vecs, kroplīgs ozoliņš, kas ar savām saknēm ieķēries pašā kraujas malā. Kā pārsteidzošs kontrasts ir jūras krasts pavisam netālu, pa ceļam uz šo krauju. Tur jūras dibens kā izflīzēts ar dolomīta plāksnēm, bet krastā, zem augsnes virskārtas, kā apaļi naudas gabali, slēpjas plakani, apaļīgas formas akmeņi. Tos daba apstrādājusi jau sen, sen iepriekš, pirms ūdens tos atkal izskalojis no zemes. Starp citu, tieši par tādiem akmeņiem Gotlandē redzēju fotogrāfijas. Kartē skatoties redzams, ka blakus ir cits zemesrags un ziņkārība ņem virsroku- kāda daba ir tajā. Ceļš bez asfalta, salijis, un auto aizvien straujāk zaudē oriģinālo krāsu. NINASE zemes rags ir kails, ar retām, zemām priedītēm. Krastā atsedzas apmēram metru augsta dolomītu „krauja”, kuru daba sadala līdzenos ķieģeļos vai plāksnēs. Pie krasta daudz gulbju. Tālāk ceļš ved uz Saaremaa dienvidrietumiem- Karala. Protams, liela daļa ceļa- bez asfalta, bet ļoti labā kvalitātē. Vienīgi šajā salas daļā vēl pa retam var atrast kādu ceļa norādi, bet apdzīvotās vietas jāatpazīst pēc autobusa pieturas nosaukumiem. Acīm redzot tūristi šeit ir reta parādība. Uz ceļa varēja sastapt tikai kādu retu vietējo automobili un tas arī viss. Vienīgas, kas man patika šajā vietā- labi kopta mājām pieguļošā teritorija. To robežas skaidri iezīmē no dolomīta plāksnēm rūpīgi sakrauti žogi gar ceļa malām un starp zemes gabaliem. Skaisti. Pa vienu no šaurajiem ceļiem pamēģināju nokļūt pie ūdens. Redzētais bija patiesi interesants. Ceļš noveda lēzenā krastā, kur akmeņos ieķēries stāvēja vientuļš pīlādzis. Ne koks, bet krūms. Tā saknes brīvi pletās pāri akmeņiem un tikai sakņu gali pazuda starp akmeņiem. Priekšā pletās spoguļgluds līcis, kuru kā dienvidu salās, no atklātas jūras aizsedza šauras zemes strēmeles. Ar binokli lūkojoties varēja redzēt lielus viļņus ar baltiem putu galiem, kas pacēlās atklātajā jūrā un gāzās pret krastu. Klusā līča krastā, paralēli ūdenim stiepās tumši zila josla, kas izrādījās sīku, tukšu gliemežvāku miljoni. Lai labāk iepazītu Saaremaa, uz tās dienvidu galu braucu paralēli krastam, pa šauru, līkumotu zemesceļu. Un nenožēloju. Ceļa kreisajā pusē aizaugušas pļavas mijās ar mežu, paegļu audzēm un arī pavisam tukšu, trūcīgu ainavu. Zemi sedza pavisam īsa, rūsgana zāle un kaut kas līdzīgs viršiem. Tikai kāda reta, zema priedīte. Kaut ko līdzīgu esmu redzējis tik augstu Hibīnu kalnos ziemeļos, kur vairs neaug mežs. Pat tur krāsas bija „priecīgākas” nekā te, uz salas. Pretējā pusē ūdens malā cilvēki no plakanajiem dolomīta gabaliem sacēluši tādus kā torņus dažādā augstumā. Citam izveidota tāda kā cepurīte, cits apsiets ar krāsainām lentām, kas plīvo vējā. Tā jūsmojot par dabu, sasniegts svaigi liets asfalts- izrādās- jau klāt arī Saaremaa salas dienvidu daļa, bāka. Laiks saulains, mierīgs. Brīdinājuma zīme kaut ko aizliedz igauņu valodā- acīmredzot – brist ūdenī, jo neviens to nedara. Netālu no krasta rinda nelielu salu. Ceļvedis saka, ka tur esot putnu kolonijas, kuras nedrīkst traucēt. Ar binokļa palīdzību var saskatīt jūrā jahtu buras un pavisam tuvu apvārsnim – svītru, kas daudz , daudz tumšāka par ūdeni. Varbūt tā ir Kurzeme. Uzraksta nav, kas to apstiprinātu vai noliegtu. Pie krasta neliels zvejnieku kuģītis, kaiju bars gaisā un ūdenī. Vietējie no zvejniekiem tirgo zivis. Viss notiek nesteidzīgi, kā palēninātā filmē. Iemūžinu bāku un sākas atceļš uz mājām. Tā sākumā nekā īpaši interesanta. Asfaltēts ceļš cauri mežam. Vietās, kur ceļš pienāk tuvāk ūdenim, darbojas buldozeri plēšot krūmus, stumjot zemi- top nākošais dabai atņemtais zemes stūris, kempings vai cita veida apmetne. Tuvojoties Kuressaarei jau pa gabalu var redzēt bīskapa pili. Atliek vienīgi „neizlaist no acīm” tās torņus, kaut arī tas nav viegli, lai vienlaikus paskatītos, kas notiek ielās. Bīskapa pils ir vienīgas mērķis šajā pilsētā, jo ... tā man ne visai patīk. Kāpēc? Liels kontrasts pārējai salai, pārāk skaista sapucēta tūristu pievilināšanai. Katram savi mērķi, kāpēc turp brauc, kā grib atpūsties. Pils atrasta, bet vispirms uzmanību pievērsa motobraucēju „salidojums”. Desmitiem gan vecu un restaurētu, gan pavisam jaunu braucamo, no kuriem dažus , ja vien nebūtu uz 2 riteņiem, nevarētu saukt par motociklu- drīzāk atvieglotas konstrukcijas auto. Bet par to var būt atsevišķs stāsts. Bīskapa pils ir ievērības vērta, jo tai maz postījumu. No pils mūru augšas paveras jauks skats uz līci, parku, apkārtējām mājām. Vienā pusē robotā aizsargsiena, bet otrā- stāvs sarkanu dakstiņu jumts. Simpātisks iekšējais pagalms. No koka izveidoti sarežģīti ģerboņi, gaiteņi ar augstām velvēm. Laikam tāpēc, ka darba diena, cilvēku maz. Nav burzmas. Izbraucot no pilsētas izpelnos policistu vērīgos skatienus- ka nu nē, oriģinālā krāsā auto vienīgi logi un lukturi. Nākošais pieturas punkts daudz dzirdētais, lasītais KAALI meteorīta krāteris. Biju domājis, ka tas atrodas kaut kur mežā, uz kuru ved tūristiem domāts ceļš. Atzīšos, ka biju pārsteigts, kas tas „ierīkots” pavisam blakus vietējai skolai. Varbūt otrādi- lai skolniekiem vieglāk mācīt ģeogrāfiju un vēsturi? Pēc pavisam īsa gājiena, pakāpšanās uz zemes vaļņa, skatam paveras regulāras formas apaļa ieplaka, kura aug lieli koki, bet vidū neliels, zaļš ezeriņš. Pie tā ved betonētas kāpnes. Var pasēdēt uz soliņa un uz šo dabas veidojumu lūkoties no augšas vai arī apiet apkārt pa izveidotu celiņu. Pagaidām zinātnieki strīdas par meteorīta iespējamo nokrišanas laiku, bet tas jau nemazina tūristu interesi par šo vietu. Pat darba dienā daudz automobiļu un autobusu. Atkal ceļš skrien pretī, tuvojas Saaremaa austrumu krasts. Bet pirms no salas atvadīties- īss , caurbraucošs ieskats ORISAARE, pilsētiņā pašā salas krastā. Pāri šaurumam redzama Muhu sala, kurā arī nonāk ikviens, braucot pa dambi, kas savieno abas salas. Daudzpieminētais ceļvedis vēsta, ka Muhu salas rietumos ir KOGUVAS zvejniekciems, kurā tagad ir kā brīvdabas muzejā. Uz to ved lielisks asfaltēts ceļš. Arī pats ciemats ir apskates vērts. Kluss. Ēnainas ieliņas vai ceļi starp apsūnojošiem akmens žogiem. Zaļi, romantiski pagalmi, zvejnieku laivas, kas savu mūžu nokalpojušas un tagad izmantotas kā nojumes malkai vai kam citam, kas vēl var noderēt saimniecībā. Cilvēkus neredz. Nedaudzie tūristi pazūd skatam un sajūta kā mirušā ciemā. Ieteicams nepažēlot to stundu un iegriezties te. Pa ceļam gribējās palūkoties arī uz Muhu salas ziemeļu daļu. Bet diemžēl te jau jūtama kontinenta „elpa”. Vienīgā ceļa galā žogs, dzelzs vārti un nekas nesanāca- kaut kāda uzņēmuma teritorija. Nekas, atradu citu vietu dažus kilometrus tālāk. Akmeņaino, pauguraino zemi klāja trūcīga augsnes kārta, zemi lapu koki, kadiķi. Slīpa nogāze nolaižas pie ūdens. Tur zaļo sulīga zāle un koki „normālā” garumā. Interesants kontrasts pāris simtu metru robežās. Pēdējais skatiens un laiks uz pārceltuvi. Pārceltuvei tuvojoties jau kļuva skaidrs, ka uz prāmi vairs nepagūsim. Piebraucot pie kases redzēju, ka prāmja iebrauktuve aizvērta un tas gatavojas aizbraukt. Nopirku biļetes un ar pārsteigumu pamanīju, ka no prāmja māj ar roku un aicina apsteigties. Nolaidās augšējā auto klāja uzbrauktuve un pēc minūtes jau biju uz prāmja. Aiz manis to pašu ceļu veica vēl viens laimīgais, kam nevajadzēja gaidīt stundu līdz nākošajam prāmim. Apmēram pusstunda ceļa un prāmis jau tuvojas kontinentam. Vēl tikai ātrs brauciens cauri krēslot sākušajai Pērnavai, Ainažiem un 3 dienu ceļojums ir galā. Tagad zinu, ka vēl atgriezīšos aprakstītajās vietās. Un interesantāk ir sākt no Haapsalu, tad turpināt uz Hiijumaa salu, kur palikt ilgāk, ja nolūks atpūsties. Pēc tam pārcelties uz Saaremaa un aplūkot vēl neredzētās vietas. Bet tas jau būs cits stāsts. Paldies par pacietību tiem, kas lasot ceļoja līdzi man.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais