NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES- BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. X

  • 7 min lasīšanai
  • 19 foto
Rīta agrumā vēl pa tumsu nepārtrauktā automašīnu straumē lēni, bet nenovēršami aizbraucam līdz Tīģera acs kalnam.Tālāk labu gabalu pa ceļu un taku jākāpj augstāk līdz diezgan lielam laukumam, kas atrodoties 2585 m v.j.l., un tur tad arī gaidīsim saullēktu. Šī ir tā reize, kad siltie apģērbi noder. Cilvēku ir ļoti daudz, man liekas, ka gandrīz tikai indieši un dažādi aziāti. Varbūt ir pa kādam eiropietim. Vai tiešām tā te ir katru rītu? Labākās vietas kraujas malā pie žoga jau aizņemtas. Vai te vispār kaut ko varēs nofotografēt, šajā gaisā pacelto fotoaparātu un viedtālruņu jūklī? Esam atbraukuši agri, tumsā un jāgaida ilgi. Uzņēmīgi vietējie piedāvā karstu tēju no termosiem.Var sākt vērot kā pamazām iekrāsojas ieleja, sākumā zilganos, vēlāk tādos kā drusku violetos toņos. Sauli gaidu aiz priekšā esošās kalna nogāzes. Agrāk esot bijis skatu laukums augstākā vietā, tad saullēktu varēja labāk redzēt, stāsta Inese. Tagad jāmēģina izlocīties starp citiem gaidītājiem. Jo gaišāks kļūst, jo ļaudis vairāk spiežas uz labākajām vietām. Debesis aiz kalna malas kļūst arvien gaišākas, košākas, tad izlaužas pirmais saulesstars, tad vēl un vēl un tad jau jātaisa acis ciet – saule ir uzlēkusi. Paskatos uz otru pusi, kāds prieks, tur tālumā starp mākoņiem var samanīt kādu augstu sniegotu virsotni. Kas tā ir nezinu. Varbūt Everests? Tālāk iznirusi vēl viena virsotne. Kančendžungs? Šie baltie masīvi it kā peld debesīs, atdalījušies no zemes, no krēslainās ielejas un tuvākajām kalnu grēdām. Saule apspīd vienu virsotnes sānu. Nu, parādies vēl mazliet vairāk! Nē, nerādās. Raksta, ka te ir iespēja redzēt vairākas izcilas virsotnes - Everestu (8848 metri), Lodze (8501 metri) un Makalu (8475 m), kopā ar daudzām mazākām virsotnēm. Tikai kura ir kura? Varbūt es uz viņām skatos. Žēl, Ivars nav tuvumā, viņš noteikti zinātu pateikt. Man ar visiem šiem satraukumiem, mēģinājumiem pacelt fotoaparātu pāri priekšā stāvošo galvām un izvairīties no telefoniem gaisā izstieptās rokās, bildes nav labi izdevušās. Žēl gan. Pievienoju internetā atrastās. Nesen par šo vietu kaut kur izlasīju frāzi ….lai vērotu iespaidīgo saullēktu virs pasaulē trešās augstākās virsotnes – Kančendžunga. Liekas, ka precīzāk tomēr būtu – vērot Kančendžungu pirmajos saules staros. Varbūt no tās vietas, kur pašreiz pārbūvē skatu laukumu un tūristus nelaiž, var redzēt sauli virs Kančendzonga? Aizvakar ceļa biedrenei Raitai bija dzimšanas diena. Viņa labi izdomājusi mūs pacienāt šorīt. Indiešu rumam “Old Monh” ir tāda piekrišana, kāda nebūtu nekur citur. Lai arī visi bijām silti saģērbušies, ilgā stāvēšana tomēr ir darījusi savu. Gribas sasildīties. Braukšana lejā no kalna aizņem ļoti daudz laika. Nepārtraukta mašīnu straume. Stāvēšana pie pagriezieniem, arī pie dzelzceļa sliedēm, jo garām jāpalaiž vilciens. Beidzot esam tikuši līdz vietai, nosaukums laikam ir Gum, (Ghoom) kur var nobraukt malā un apstāties. Te ir kāds sens, 1875.gadā celts Tibetas budistu templis Yiga Choeling To esot cēlis kāds bagāts vīrs no Mongolijas. Klosteris celts Tibetas stilā un tas piederot Dzelteno cepuru sektai. Templis atrodas augstāk virs stāvlaukuma un esot slavens ar tur novietoto lielo (3m augsto) nākotnes Budas statuju (Maitreyaor Future Buddha). Nākotnes Budu Tibetas budisti attēlo ar milzīgu skaistu kroni galvā. Bet es laikam šajā templī nebiju. Kāpēc? Neatceros, jo neko neesmu pierakstījusi. Gids mūs ved pa ielu uz leju un pa lieliem vārtiem uz citu Samten Choling budistu klosteri, bet nokļūstam krāšņā tirgū. Gar ceļu uz šo klosteri sasēduši, kā liekas, tibetieši un izklājuši visdažādākās rūpniecības preces.Te ir apavi, apģērbi, cepures un sazin kas vēl, bet platās siltās plecu šalles liekas vispievilcīgākās. Tām ir uzlīmes ar apliecinājumiem, ka tās austas no Tibetas jaku vilnas. Par lielu, platu plecu šalli prasa 250-300 rūpijas. Nu kā tu nepirksi? Grupai grūti savākties un iet skatīties vēl kādu templi. Šis Samten Choling klosteris arī piederot Dzelteno cepuru sektai. Šī klostera templis no citiem atšķiras vispirms ar to, ka te drīkst fotografēt un nevar nepamanīt, ka ļoti lielajam Budam, kas te sēž centrālajā vietā ir ļoti garas ausu ļipiņas!! Gandrīz līdz pleciem. Ietērpts viņš “…zīdā un samtā…”, apkārt jau redzēta atribūtika, bet klēpī šim Budam samestas balta sintētiska auduma strēmeles. Šādu auduma gabalu nešanu templī es jau esmu redzējusi Indijas ziemeļos, tikai nezinu tās simbolisko nozīmi. Turpat blakus Lielajam Budam uz zema postamenta stāv smieklīgais jautrais resnais Buda. Mums kādreiz teica, ka tāds būšot nākotnes Buda. Tas it kā saskan ar to, ka nākotnē cilvēki būšot ļoti maza auguma. Tad kā? Laikam tie tomēr bija ķīnieši, kas nākotnes Budu iztēlojās šādi. Turpinot ceļu pulksteņa rādītāja virzienā pa templi, ieraugu savāda, līdz šim neredzēta vīra bisti. Uzraksts liecina, tas esot Dalailamas skolotājs un padomdevējs, nezin kurš tur pēc skaita no mums jau zināmā Rinpočes inkarnācijām jeb miesā nākšanām. Vēl dažas statujas ar tādiem kā redzētiem vīriem, laikam pats Rinpoče arī. Sienas klātas ar tradicionāliem budistu gleznojumiem. Nobildēju arī kādu jaunu mūku, kurš uzmana to, kas te notiek. Vispār man liekas, ka esmu sapinusies šajos Dardžilingas klosteros. Atpakaļceļā arī es nenoturos un nopērku pat divas plecu šalles. Nu nav tā pati nepieciešamākā lieta manā mājā, bet, ko darīt, iepatikās un nenožēloju apmēram 8 EUR, pabalstīju tibetiešus. Braucam uz viesnīcu brokastīs. Par braukšanu to var nosaukt tikai dažos mazos kaut cik brīvākos posmos, vairāk ir stāvēšana. Manu uzmanību gribot negribot piesaista vīri – nesēji. Viens tāds neliela auguma (kā jau viņi visi) vīrs vidējos gados stiepj divus lielus sarkanus šķidrās gāzes balonus, vienu uz muguras, otru virs tā uz pleciem un galvas. Galvas, jeb pareizāk laikam būtu - kakli šiem nesējiem ļoti stipri, jo kravu tur arī ar galvu, ar saiti ap pieri. Šim vīram blakus iet jauns slaids vīrietis, varētu domāt tas, kam pieder tie baloni. Vēl cits nesējs stiepj milzīgas gofrēta skārda plāksnes, cits biezus dēļus. Te nu ir labi redzams, ka svaru galvenokārt notur galva un kakls. Tādus dažādu smagu priekšmetu nesējus pret kalnu redzēju vēl vairākkārt. Laikam jau tā ir vienīgā iespēja nogādāt kravu tur kaut kur augšā. Apmēram pēc stundas brauciena, pieveikuši apmēram 7 km, esam viesnīcā. Netālu no viesnīcas garāmbraucot dienas gaismā redzu mošeju, ko vakar vakarā mums rādīja gids. Liekas drusku dīvaini te redzēt musulmaņu dievnamu. Tagad arī no viesnīcas loga redzams - tur jau viņš ir – Kančendzongs, liels, varens tur tālumā un augstu gaisā aiz ielejas un priekškalnēm kā tāds atgādinājums par Himalaju varenību. Ļoti skaisti! Pēc brokastīm un silto apģērbu nomaiņas, nākamā programmas atrakcija – vizināšanās ar Spēļu vilcieniņu. 88 km garo kalnu dzelzceļa līniju briti izbūvēja 3 gadu laikā un pabeidza 1881.gadā. Dzelzceļa būvēšanu diktēja ekonomiski apsvērumi. Vajadzēja nodrošināt kravu plūsmu no Siliguri līdzenuma uz Dardželingu galvenokārt dārgo transporta izmaksu dēļ. Piemēram, rīsi lejā līdzenumā esot maksājuši 98 rūpijas par tonnu, bet kamēr tos uzdabūja augšā, cena uzkāpa līdz 238 rūpijām par tonnu. Dzelzceļš bija nepieciešams arī tējas eksportam. Šogad dzelzceļa līnija atzīmē 125 gadadienu un tā gandrīz nav mainījusies. Dzelzceļa līnija sākas no pilsētiņas ar ļoti sarežģītu nosaukumu tur lejā, tikai 325 m v.j.l. un nonāk līdz Dardžilingai 2077m augstumā, tātad dzelzceļš pārvar 1750 m kāpumu! Un te nav nekādu starp sliedēm iebūvētu zobratu kā Alpos. Šo ceļu Spēļu vilcieniņš savā laikā veica 8 stundās, jo vidējais ātrums iespējams tikai 10 km/st. Britiem tad šis bija ļoti vērtīgs satiksmes līdzeklis, jo līdz dzelzceļa izbūvei viss transports notika ar vēršu pajūgiem un tas bija ļoti neērti un vēl lēnāk. Mūsdienās kaut kādā posmā esot notikusi avārija un līnija visā garumā vairs netiek lietota. Izmanto posmu virs avārijas vietas līdz Dardžilingai un tikai tūristu vizināšanai. Vagoniņus, kas ir vismaz 2 reizes platāki par sliedēm, velk dīzeļlokomotīves, bet ir arī nu jau gandrīz vai antīkas tvaika lokomotīves. Redzēju ne vienu vien tādu dūmotāju. Gandrīz visā trases garumā dzelzceļa sliedes atkārto visus autoceļa līkločus un šķērso to vairāk kā 150 reizes. Šim dzelzceļam nav neviena tuneļa, tos aizstāj unikāla trīs cilpu un piecu Z veida līkumu sistēma. Visstāvākajos posmos izbūvēti Z veida līkumi. Ja es pareizi saprotu, mēs no Dardžilingas brauksim 2 pieturas līdz Ghumai, t.i. apmēram tur, kur mēs bijām no rīta un skatījāmies klosteri. Šis ir dzelzceļa līnijas augšējais gals un Ghumas stacija ir augstākā dzelzceļa stacija Indijā un otra augstākā pasaulē 2256 m.v.j.l. un tā atrodas 6 km no Dardžilingas. Pēc mazas nesaprašanās ar vietējiem tūristiem iekātojamies visai ērtā vagonā. Ērti krēsli pa divi katrā pusē un pa vidu vēl pieklājīga platuma eja. Iekšpusē nekas neliecina par šaurību. Es padomāju par to, ka sliedes ir tikai 61 cm platumā, tātad arī riteņi viens no otra ir tikai 61 cm attālumā. Tad kā šis platais vagons turas uz tik šauriem pamatiem? Sākam braukt un lokomotīve sāk taurēt, varenā skaļā rupjā balsī. Skatos cilvēki vilcienam tuvojoties aizbāž ausis. Tad apstājamies un taurējam no visa spēka. Kas par lietu? Kāda mašīna apstājusies drusku par tuvu sliedēm, vilciens netiek garām. Vilciens brauc pa pilsētu, pa galveno ielu un tik tuvu mājām, ka gandrīz skar pakāpienus, kas pie namu ārdurvīm. Braucam gar tirgus būdām, cieši gar letēm un dažādiem maisiem. Pircēji no veikala letes spiesti paiet malā, lai vilciens tiek garām(!). Varu ieskatīties katrā bodītē tai cauri līdz galam. Koku lapas sitas pa logu vagonā. Pēc visai uzstājīgas taurēšanas satiksme uz ielas apstājas un vilciens šķērso ielu. Tagad saprotu kādēļ tik ilgi šorīt braucām no tā klostera. Kad vilciens kārtējo reizi ir šķērsojis ceļu, esmu kraujas pusē. Varētu būt labs skats uz ieleju vismaz tajās vietās, kur nav māju. Diemžēl šajās brīvajās vietās, ir vadu mudžekļi, mieti, noplukuši budistu karogi, izžautas drēbes un sazin kas vēl. Ieleju redzēt nevar. Esam uzrāpušies krietni augstu. Vairākos posmos dzelzceļam te ir sava trase, vairs nav jābrauc pa ielu. Apkārt mežs. Pirmā pietura un skats uz Kančedzungu. Skaisti. Tad atkal braucam pa ielu un nu jau ir īpašā vieta, kur vilciens veic pēdējo triku, izbraucot visslavenāko no maršruta cilpām, tā dēvēto Batasiju. Tā, tāpat kā citas, izbūvēta lai samazinātu pacelšanās stāvumu. Izkāpjam. Te cilpas centrā ir Kara Memoriāls – piemineklis par neatkarīgu Indiju kritušiem karavīriem. Bet galvenais ir skats uz kalniem. Lai arī virs tālajiem augstajiem Himalajiem ir baltu mākoņu virkne, Kančedzungs redzams, un ir iespējams to piezūmēt. Iznāk diezgan labi, kaut arī nesaprotami, kā tāds milzenis peld gaisā. Dardžilinga ļoti skaisti izklājusies pa kalnu grēdas nogāzi. Skaists skats.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais