NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES- BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. IX

  • 9 min lasīšanai
  • 23 foto
Rīts pienāk brīnišķīgs, saulains un mēs atrodamies izcilā vietā, augstu virs pilsētas. Plašs skats visapkārt. Un te es viņu ieraugu – 8586 m augsto Kanchenjung (Kančendžangs) masīvu! Tā esot trešā mūsu planētas augstākā virsotne aiz Everesta un K2 un atrodas uz robežas ar Nepālu. Beidzot! Tur tālu pāri ielejai šis baltais kalns it kā ne ar ko nesaistīts peld gaisā kā parādība, gandrīz kā mirāža virs dūmakā tītās ielejas. Brīnumaini! Skaisti! Tagad varam cerēt, ka Himalaji atklās savu skaistumu arī turpmākajā mūsu ceļa garumā. Kančendzonga tulkojumā nozīmējot “pieci sniegāju dārgumi”. Varbūt tāpēc, ka šim kalnam ir 5 virsotnes, vai arī tāpēc, ka starp smailēm slēpjoties pieci budistu dārgumi – zelts, sudrabs, dārgakmeņi, graudi un svētie raksti. Sikima mūsdienās ir mazāk apdzīvotais Indijas štats Himalajos, tikai 620 tūkst.cilv., platība 7,1, tūkst. kv.km. un štata galvaspilsēta ir Gangtoka.17. gadsimtā Sikimas teritorijā pie varas nāca Namgjalu dinastija, karalis tika saukts par čogjal — "dievišķais valdnieks". 18. gadsimta sākumā Sikimu ieņēma butānieši, kurus izdevās izdzīt ar Tibetas palīdzību. Pēc tam vairākkārt notika uzbrukumi no Butānas un Nepālas, kas beidzās 1791. gadā ar ķīniešu karaspēka ierašanos šajā reģionā. Saņemot aizsardzību, Sikima kļuva par Ķīnas vasaļvalsti. Britu Austrumindijas kompānija bija iekārojusi Sikimas dienvidu daļu un 1835. gadā viņiem izdevās to iekļaut savā jurisdikcijā, ar ko nevarēja samierināties Sikimas vadība. 1849. gadā tika arestēti divi britu zinātnieki par neatļautu atrašanos valstī. Tas radīja iemeslu britu militārajai ekspedīcijai. 1853. gadā tika anektētas dienvidu provinces Dardžilinga un Moranga. Pēc tam, kad tibetieši ieņēma vairākus ziemeļu robežas fortus, 1886. gadā briti sakāva tibetiešus, un visa Sikima nonāca Britu Indijas pakļautībā. 1918. gadā Sikimas neatkarība tika atjaunota. Pēc Indijas neatkarības iegūšanas Sikima kļuva par Indijas protektorātu. Indija līdzīgi kā Butānā paturēja savā pārziņā ārējo aizsardzību, ārlietas un sakarus. 1955. gadā valstī tika izveidots parlaments, un Sikima kļuva par konstitucionālu monarhiju ar galvaspilsētu Kalimpongu. 1970. gados valstī sākās anti monarhistisks noskaņojums. 1975. gadā parlaments un premjerministrs, aiz karaļa (čongjala) muguras, griezās pie Indijas ar prasību uzņemt valsti Indijas sastāvā. 1975. gada 14. aprīlī Sikimā notika referendums, kurā vairākums nobalsoja par pievienošanos Indijai. 1975. gada 16. maijā Sikima oficiāli kļuva par Indijas Savienības 22. štatu. To atzina ANO un visas valstis, izņemot Ķīnu. Ķīna Sikimas iekļaušanu Indijā atzina tikai 2003. gadā pēc tam, kad Indija atzina Tibetu kā Ķīnas neatņemamu sastāvdaļu. Jau no Rinpočes laika Sikimas kalnos meklē bagātības. Un arī atrod. Te ir bijis arī Nikolajs Rērihs – meklējis kāpnes uz debesīm, tās, kas kādreiz esot bijušas, bet notrūkušas. Apmēram 3 km no Kalimpongas mums ir iespēja pakāpties vēl augstāk.Deolo Hill ir atpūtai un skaistu skatu baudīšanai iekārtota augstākā Kalimpongas vieta ar labi koptu dārzu nogāzē un tūristu mītni augšā, kalna galā. Kā raksta kāda tūriste … šī vieta piedāvā rāmu skaistumu un patīkamu atmosfēru.To izbaudu arī es, jo ir vēl agrs rīts un šeit nav citu tūristu. Skaidrā laikā, un tāds šodien ir, varētu netraucēti priecāties par lielisko skatu uz Kančendžungu un Teestas upes ieleju. Diemžēl tur tālumā, kur vajadzētu redzēt Himalaju virsotnes, ir sagūluši skaisti balti mākoņi. Tik skaistu kā no viesnīcas kalna, Kančendžungu no šejienes man neizdodas saskatīt. Apstādījumi gar celiņiem ir interesanti ar to, ka stādīti ar aprēķinu, lai visu laiku kaut kas ziedētu, piem., starp rododendriem aug dažādas vasarā ziedošas puķes. Kalimponga esot labi pazīstama ar stādu audzēšanu un ir vērā ņemama savu ziedu eksportētāja, īpaši orhidejas un gladiolas. Tās gan mums nesola rādīt. Atkal ceļā, brauksim pildīt savu ceļojuma programmu. Vispirms dienas gaismā jāapskata vakar tumsā pamanītais Buda. Te viņš sēž zem sava saules sardziņa, tā esot svētīšanas poza – trīs pirksti saliekti. Statujā var saskatīt galvenās svētuma un izcilības pazīmes – puns pierē, kur slēpjas trešā acs, slaidi roku un kāju pirksti, raksturīgā frizūra. Tā nu viņa klātbūtne svēta un šķīsta visu apkārtni. Otrā pusē ceļam lieli lūgšanu karogi 5 krāsās, kas simbolizējot 5 stihijas – gaiss, zeme, ūdens, uguns, debesis vai ēteris (akasha), ko skaidro arī kā debesis vai pat Dievs. Blakus uz postamenta novietots Indijas valstiskuma simbols četru lauvu skulptūra no Ašoka laikiem. Ašoka dzīvoja pirms mūsu ēras no 304.g. līdz 232.g. un tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem valdniekiem Indijas vēsturē. Ašoka par savas impērijas oficiālo reliģiju pasludināja budismu. Viņš pavēlēja daudzviet impērijā uzcelt daudz dažādas celtnes. Vienas no visizplatītākajām bija kolonnas, kas joprojām ir atrodamas daudzviet Indijā un arī ārpus šīs valsts. Viena no ievērojamākajām atrodas Sarnatā, kur Sidhārta Gautama (Buda) pirmoreiz vēstīja darmu. Tur Ašoka lika izveidot kolonnas kapiteli četru ar mugurām kopā sēdošu lauvu veidolā. Skulptūra attēlo uz apaļas pamatnes, abaka, sēdošus četrus lauvas, kas simbolizē nāciju, kas ir "vīrišķīga drošsirdībā, stipra miesīgi, saprātīga padomos un iedveš bailes ienaidniekos". Abaks jeb pamatne uz kā lauvas novietotas ir rotāts ar četras debespuses simbolizējošiem dzīvniekiem: lauva — ziemeļi, zilonis — austrumi, zirgs — dienvidi un vērsis — rietumi. Starp tiem četri riteņi jeb čakras. Abaks savukārt balstās uz dzīvības avotu simbolizējoša atvērta lotosa zieda. Zem abaka novietotajā devanāgarī rakstīta devīze सत्यमेवजयते (Vien taisnība triumfē), kas ir citāts no Vēdām. Šī skulptūra 1950. g. 26. janvārī tika pasludināta par Indijas nacionālo emblēmu un tiek izmantota kā heraldiskais simbols. Savukārt kapiteļa apakšā redzamais Ašokačakra (Ašokas ritenis) ir redzams Indijas karogā.Skulptūras oriģināls glabājas Sarnathas muzejā. Piebraucam pie Svētās Terēzes baznīcas. Šajā vietā baznīca ir no britu valdīšanas laikiem, no 19.gs. Te aktīvi darbojušies skotu misionāri. Kad skotu misionāri 1870.gadā ieradās Kalimpongā, te bija tikai pāris netīras būdas kuras apdzīvoja divas trīs ģimenes. Ciema lielākā vērtība bija 1692.gadā dibinātais budistu klosteris. Ārsts misionārs Dr.Graham un viņa sieva bija pirmie Skotijas misionāri, kas agrīnajā 1870.gadā izveidoja pirmo skolu šajā teritorijā. Sv. Terēzes baznīcu, kas nosaukta Mātes Terēzes vārdā, 1929.g.par Šveices jezuītu ordeņa līdzekļiem uzcēla kāds vietējais amatnieks. Viņam nebija kur paskatīties kristiešu paraugus, cēla, kā prata, par paraugu ņemot viņam zināmo butāniešu klosteru arhitektūru. Nezinu, kas veidoja sienu gleznojumus, bet tie man liekas visai jocīgi. Visi personāži gleznās ir attēloti kā vietējie, aziātiska izskata cilvēki. Arī kokā grieztie apustuļi ir ļoti līdzīgi budistu mūkiem. Ornamenti uz baznīcas durvīm ļoti atgādina Himalaju budisma 8 labvēlības simbolus. Tāda, lūk, simbioze! Mūsdienās kristiešu draudze esot diezgan liela un priesteris indietis. Un atkal pa pilsētas ielām un šaurajiem kalnu ceļiem līdz nākamajai augstākajai vietai Pine View Nursery kaktusu audzētavai. Lai izbrīvētu kaut cik platāku vietu un mašīnas varētu samainīties uz šaurā ceļa, šoferiem bieži nākas nolocīt sānu spogulīšus. Inese komentē apmēram tā - brauc droši, te vēl ir veseli trīs centimetri. Kalimponga ir slavena arī ar savu bagāto pieredzi kaktusu audzēšanā. Te gadu gaitā ir rūpīgi kultivēta Cactaceae dzimtas kaktusu kolekcija, augi ir labi pielāgojušies augstumam un tagad pilsēta lepojas ar vienu no vislielākajām un interesantākajām šo kaktusu kolekcijām. Izrādās, ka tūristu pieprasījumam ir bijusi nozīmīga loma kolekcijas veidošanā un attīstībā, jo šie kaktusi ir neparasti fotogēniski. Bet jāpamet arī skats uz apkārtni. No šīs augstās vietas paveras lielisks skats uz pilsētu, kas izstiepusies pa kalnu nogāzēm, uz tuvākām un tālākām kalnu grēdām. Tās varētu saukt par Himalaju priekškalnēm. Paši augstie Himalaji atkal kautrīgi paslēpušies aiz baltiem mākoņiem. Staigāju no siltumnīcas uz siltumnīcu un tiešām, gribas fotografēt vai katru adataino bumbuli. Dārza vidū zem nojumes un starp puķēm novietota tā vīra statuja, kurš 1971.gadā sāka veidot šo kaktusu kolekciju. Paldies viņam! Labs darbiņš izdarīts un jauki, ka tiek turpināts. Mēs arī turpinām ceļu uz Dardžilingu. Esam nobraukuši lejā līdz Tistas upes līmenim. Te ir ļoti augsts tilts pār šo upi. Bet kas tur krājas? Tilts apkarināts ar lūgšanu karodziņu virtenēm. Vecākās notrūkušas un nu tādas nesmukas ķeskas karājas virs upes. Budisti karodziņus nemēdzot novākt, jo tic, ka lietus, noskalojot karodziņu krāsu, noskalo arī grēkus. Pusdienas ieturam mazā miestiņa restorāna ar skaistu skatu uz ieleju. Atkal labprāt ēdam moom – šoreiz ar veģetāru pildījumu. Ceļš atkal sāk vīties augšup gar kalnu grēdu. Jā, zinu, ka tur vēl aiz vairākām tādām grēdām ir augstie Himalaji, bet tie mākoņi atkal traucē. Ir dažas vietas, kur var nojaust šo grēdu iespaidīgo augstumu. Ir par ko priecāties! Un tad jau pirmais skats uz kalnu pilsētu Dardžilingu, dēvētu arī par Kalnu Karalieni. Tā atrodas vidēji 2050 m.v.j.l. ar 132 tūkst. iedzīvotāju, iespiedusies tikai10,57 km².Līdz 19.gs.sākumam kalnainā teritorija ap Dardželingu piederēja Sikimas karaļvalstij. 1828.gadā britu Austrumindijas kompānijas amatpersonas, pa ceļam uz Sikimas-Nepālas robežu apstājās Dardžilingā. Viņiem šī vieta ļoti iepatikās un likās piemērota vieta sanatorijai britu karavīriem. Tā arī notika un līdz 1849.gadam pilsēta strauji auga un pārvērtās par klasisku kalnu kūrortu ar koloniālā laika savrupmājām.Pēc 1864.gada Dardžilinga kļūst par formālo Indijas vasaras galvaspilsētu. Sākas skolu un sabiedrisko un dzīvojamo ēku celtniecība. 1881.gadā sāka būvēt Dardžilingas šaursliežu (61 cm) dzelzceļu. 1999.g. tas tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā “..izcils piemērs kā inovatīvas transporta sistēmas pozitīvi ietekmē multikulturālā reģiona sociālo un ekonomisko attīstību un noder kā paraugs līdzīgiem notikumiem daudzās pasaules daļās…” Ar 1856.gadu Dardžilingas apkārtnē sākās intensīva tējas audzēšana. Pirmos stādus kontrabandas ceļā ieveda no Ķīnas. Tējas audzētāji radīja jaunus tējas koku hibrīdus un jaunas melnās tējas fermentācijas metodes. Iegūtā atšķirīgā un smaržīgā Darjeeling tēja ir starptautiski atzīta un ierindojas starp populārākajām melnās tējas šķirnēm. Kā jau kalnos, te Dardžilingas pilsētā ir bijis maz celtniecībai piemērotu vietu. Tādēļ izskatās, ka mājas sabūvētas burtiski cita uz citas. Šī nu ir tā vieta, kur pat es, neprofesionālis saskatu britu arhitektūras ietekmi. Daudzām mājām divslīpju jumti, erkerīši, sīkrūšu logi, raksturīgi kamīnu skursteņi, dažādas izbūves un balkoniņi. Garām braucot pamanu uzrakstu Glenary`s. Tas arī esot no britu laikiem. Labākais ēdināšana iestādījums kopš pagājušā gadsimta. Briti te nākuši brokastot. Un arī šodien te burvīgi smaržojot kūciņas un smalkmaizītes, ceptas pēc tradicionālām receptēm. Augšstāvā lielisks restorāns. Tūristiem Glenary`s apmeklējums esot gandrīz vai obligāts. Dardžilingā ielām atvēlētais platums varbūt kādreiz bija pietiekams zirgu transportam. Bet ne automašīnām un to vēl vairāk samazina sliedes, jo slavenais šaursliežu dzelzceļš ir izbūvēts tieši pa ielas malu, atkārto visus ielas līkumus un šķērsojot to, ir ziņas, ka 150 reizes. Tā nu mēs savos džipos atkal laužamies cauri ielu burzmai. Kādā pagriezienā augstu, droši vien pie nākamās ielas cilpas, ieraugu eiropeiska izskata baznīcu ar zvanu torni. Tā esot sv. Andrieva baznīca celta 1843. gadā, pārbūvēta 30 gadus vēlāk. Ceļš ved arvien augstāk un galā esam uzbraukuši pie Observatotijas kalna. Vēl ilgi jākāpj augšup. Kāpēc Observatorijas? Laikam jau skaisto skatu dēļ, kas labā laikā priecējot ar augstām Himalaju virsotnēm un pašu skaistāko un augstāko Kančendžangu. Bet kā lai to visu saskata, ja viss ceļš un kalna virsotne nokārta ar lūgšanu karodziņu virtenēm. Tādu biezumu vēl nekur nav nācies redzēt. Ir ļoti koši, jauni krāsaini karodziņi, ir veci, noplukuši, to licēju grēki jau sen nomazgājušies. Augstākajā vietā atrodas hindu Mahakal templis. Agrāk te bijis budistu DordžeLing klosteris, no kā pilsēta ieguvusi savu nosaukumu. Tas ticis izpostīts un vēlāk pārcelts uz citu vietu. Šodien Mahakal templī var dzirdēt Hindu priestera lūgšanas, viņš arī svētī visus, kas to grib, iezīmējot pierē “trešo aci”- sarkanu punktiņu. Te ir arī budistu mūki, kas lasa savus svētos rakstus. Tāda harmoniska līdzās pastāvēšana.Līdzāspastāvēšana ir arī ar vēl kādām dzīvām radībām – mērkaķiem. Tie skraida visur un viņu ir daudz. Templī un svētnīcās var redzēt daudzu indiešu dievību attēlus, izpildītus dažādās tehnikās. Viesnīcā “Summit” sagaidītāji mums katram kaklā uzkar tādu kā vieglu šallīti ar viesnīcas logo. Tā viesmīlīgi. Numuriņš ar plašu skatu lejā uz pilsētu un kalniem. Atviegloti varu nopūsties – te nakšņosim divas naktis. Bet šodien vēl viens kopīgs darbiņš – braucam baudīt slaveno Dardžilingas tēju. Tas notiek pilsētas centrā kādā visai mūsdienīgā veikalā salonā ar galdiņiem. Mums stāsta par tējas novākšanu – esot pavasara, vasaras un rudens tēja, vākta attiecīgajā gadalaikā. Tad par zaļās tējas izcilajām īpašībām, par ulon (oolong) tēju, ko Ķīnā sauca arī par imperatora tēju un par balto tēju un tās pagatavošanu. Malkoju, baudu, cenšos sagaršot to, ko vajadzētu sagaršot. Pēc tam, protams, seko drudžaina iepirkšanās. Tējas pakas un glītie iesaiņojumi pārceļo Latvijas tūristu somās. Pievakarē gids mūs izved pastaigā pa pilsētu kājām. Liekas, ka visi pilsētā mītošie dažādie ļaudis ir iznākuši tumšajās līkumainajās ielās. Man uzmācās gandrīz vai paniskas bailes atpalikt un pazaudēties. Pati saviem spēkiem atpakaļceļu es nu nekādi neatradīšu, lai gan ejam pa galveno ielu Molu. Atgriežamies visi. Pēc garšīgām vakariņām viesnīcas omulīgajā ēdamzālē arī Inese piedāvā pastaigu pa veikaliem viņas pavadībā. Te nu ir kam pieķerties. Es eju līdz un cieši blakus un jūtos drošāk. Izstaigājam krietnu līkumu, iegriežamies vairākos veikalos, lielos skaistos un arī mazos ūķīšos. Es pat nopērku lielu koši raibu šalli. Vienā ielas posmā izvietojušies vairāki ēdienu gatavotāji ar pārvietojamiem pavardiem. Kūp dūmi, smaržo labi. Citā vietā kāds vīrs no bleķa kannas tirgo tēju. Kad nu sākam iet atpakaļ, izrādās, ka esam nedaudz apmaldījušās. Nu, kopā ar Inesi tā nav liela bēda un visai drīz esam savā omulīgajā viesnīcā. Ieskatos, ka sienu apdarei te izmantotas dabīga, droši vien vietēja, akmens plāksnes, kas gaismā drusku spīd kā vizla. Jāiet laikus gulēt, jo rīt mūs modinās jau 3.30 lai 4-os jau varētu izbraukt uz skatu laukumu, kur gaidīsim saullēktu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais