NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES- BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. VII

  • 4 min lasīšanai
  • 9 foto
Saulains, silts rīts. Brokastīs bija vārīta ola un auzu putra, gandrīz kā mājās, bet es pēc mājām vēl neilgojos. Šorīt beidzas mūsu ceļojums pa Butānu. Nākamā ir Sikima, kas arī kādreiz bija maza noslēgta budistu karaļvalsts, zaudēja savu neatkarību un tagad ir Indijas sastāvdaļa. Puntsolinga līdzīgi kā mūsu Valka ir robežpilsēta. Aiz zaļās un tīrās butāniešu pilsētas daļas, izbraucot cauri pilsētas vārtiem,uzreiz sākas īstā Indija. Kāds kontrasts! Burzma, gan cilvēku, gan braucamrīku, troksnis, pīpināšana, smakas, ielu malās mētājas plastmasas atkritumi, staigā govis, kazas. Nu īstā “elle un Indija”, nez no kurienes šāds vārdu salikums radies? Esot nācis no jūrniekiem. Mums jāšķērso Butānas un Indijas robeža tādēļ vispirms sēžam imigrācijas kantorī kamēr ierēdņi pārbauda un reģistrē mūsu dokumentus. ….cik lēni un nesteidzīgi viņi to dara, It kā nebūtu bijis ne pirmā, ne otrā pasaules kara…Tā to visu vērojot Imantu Ziedoni citē Inese. Viss kaut kad beidzas, arī gaidīšana un sākam savu ceļojumu pa kādreizējo Sikimu. Lauku un kalnu apvidi ir patīkami – jo tālāk no pilsētām, jo vide tīrāka un sakoptāka. Lauki kārtīgi apstrādāti, mājiņas slēpjas kokos un zaļumos. Liekas, ka lauku darbos indieši nav ne gausi, ne nekārtīgi. Te jau redzam arī pirmās tējas plantācijas un tējas plūcējas. Viņas paslēpušās zem lieliem lietussargiem. Saprotams, jo saule karsē diezgan nežēlīgi, bet kā tie lietussargi turas virs viņu galvām? Abas rokas taču aizņemtas plūcot tējas lapiņas. Mūsu programmā šodien ir Jaldapara rezervāts, kur esot cerības redzēt ziloņu baru un Āzijas vienradža degunradžus, kas esot ļoti apdraudēta suga. Inese dusmojas, jo iekļūšana rezervātā ir ļoti piņķerīgs un laika ietilpīgs process. Vispirms jāizstāv rinda un jānopērk biļetes. Tās pārdod ierobežotā skaitā un uz noteiktu laiku. Tad sēdi un gaidi, kas šis laiks pienāks. Un tad, kad nu esi ticis iekšā,var gadīties, ka nav ko redzēt, jo lielie dzīvnieki tajā brīdī nerādās. Programmā ir vēl viens šī paša parka apmeklējums no rīta. Tad atkal jāpērk biļetes, bet tad vedot pa citiem ceļiem un varot redzēt citus dzīvniekus. Pie ieejas rezervātā, gaidot kad Ļoļiks tiks pie biļetēm, nonīkstam līdz 11-iem. Nu, nav jau tik traki. Blakus ir skaists, labi kopts, kādai viesnīcai piederošs parks, kurā uzstādīti visu rezervātā dzīvojošo dzīvnieku skulpturāli veidojumi dabiskā lielumā. Ļoti labi! Ja neredzēšu dabā, vismaz zināšu ko un kā izskatās tie, ko neredzēju. Nedaudz tālāk ir šīs viesnīcas teritorija ar dzeltenām viesu mājiņām. Lai būtu interesantāk mājiņām nav numuru, bet katrai savs putna attēls, piemēram, es dzīvoju pie pāva, bet tu – pie baltā papagaiļa. Ļoļiks dabūjis biļetes uz plkst 15-iem. Līdz tam vēl daudz laika. Mums parādīšot aploku, kurā dzīvojot tīģeri. Braucam pa ļoti sliktu ceļu tā paša rezervāta teritorijā caur tīka koka mežu, kas aizaudzis ar dažādiem augiem, arī tādiem, kam lapas līdzīgas mums pazīstamajām kallām. Interesanti vai pavasarī tās te zied? Braucam, pareizāk kratāmies vairāk kā stundu. Lai tiktu līdz tīģeriem būtu jābrauc vēl tālāk, bet laika vairs nav, jo pusdivos mūs gaida uz pusdienām viesnīcā. Griežam apkārt un pa citu, drusku labāku ceļu nonākam viesnīcā. Cik jauki, dzīvosim mājiņās starp puķēm un zaļumiem. Izskatās tā ļoti mājīgi – uz auklas žāvējas palagi, zied vienkāršas pazīstamas puķes. Viesnīcas saimnieks atvainojas, ka ne visi numuriņi ir sakārtoti, tādēļ līdz pusdienām uzkavējamies lapenē un mūs cienā ar tēju. Pēc pusdienām atpakaļ uz rezervātu. Te mums jāpārsēžas vaļējos džipos un sākam atkal kratīties pa dabas parka celiņiem. Nu jau kaut ko arī redzu no dzīvās dabas – vispirms vairākus pāvus, te ganās arī pa kādai mājas govij un kazai, bet tad, tikuši līdz upei ieraugām kaut ko necerētu – upē saguldīti ziloņi un to saimnieki cītīgi viņus mazgā. Tāds kā ziloņu SPA. Tie gan nav savvaļas dzīvnieki, bet zilonis ir zilonis! Kā noprotu tie ir tie ziloņi, kurus izmanto tūristu vizināšanai pa parka teritoriju. Uzliek zilonim mugurā tādu kā dzelzs gultu, iesēdina 2-4 tūristus un šūpošanās pa paraka celiņiem un takām var sākties. Citā vietā upē divi puiši savus ziloņus jau nomazgājuši un tagad mums par prieku ir uzrāpušies tiem uz skausta un mēģina noturēties, kad ziloņi ceļas kājās. Lielākais zilonis tēlo strūklaku un apšļaksta savu saimnieku. Tālāk, pie speciāli iekārtota skatu laukuma, kur nobērts sāls, to palaizīt ir atnākuši lieli ragaiņi – nezinu kā viņus te sauc laikam bifeļi vai bizoni vai kā citādāk. Un tad, tālāk braucot nāk “lielais vinnests” – pavisam netālu ceļmalā no krūmiem iznāk degunradzis, liels varens, profilā gan izskatās tāds pastulbs ar savu muļķīgo ragu deguna galā. Kad viņam liekas, ka nu ir diezgan mums pozējis, pagriežas, lai mēs varētu papriecāties arī par viņa pakaļgalu, lēni un cienīgi iebrien citos krūmos. Nu, jau var gandrīz teikt, ka programma ir izpildīta. Vēl tālāk braucot pamanu kādu lielo ragulopu baru, arī kādu kautrīgāku degunradzi, kas ņemas pa krūmiem, tomēr ārā neiznāk, vēl kādu ziloni. Pavisam šajā dabas parkā esot 80 degunradži un 8 tīģeri savvaļā. Aizsargāta teritorija te jau ir kopš 1941.gada, tieši lai pasargātu šos degunradžus un arī savvaļas ziloņus, par nacionālo parku atzīta 2012.gadā. Platība 216km2.(Rīgas pilsētas platība ir 307,17 km2) Ekskursijas beigās mūs aizved parka nostūrī, kur ierīkota tāda kā maza estrāde. Parka apmeklētāji sasēduši uz soliem apkārt laukumam. Eiropejiska izskata ļaudis gan neredzu. Te mums tiek parādītas tautas dejas vietējo meiteņu, pavisam jaunu un drusku vecāku, izpildījumā. Viņas ir šim reģionam raksturīgos tērpos. Dejo, cita labāk, ar izjūtu, cita tikai iemācītās kustības. Pavada vīrs ar kaut kādu instrumentu, kas no mūsu puses izskatās kā izrotāta kaste, un dziedātāji. Jauki, vienkārši un patiesi priekšnesumi. Pēc garšīgām vakariņām Inese mums pastāsta faktus par Jaldapar dabas parku, bet man blociņš palicis numuriņā, nevaru pierakstīt un tātad arī atcerēties. Iekārtojamies mājiņā. Te ir guļamistaba un priekšistaba. Ļoti interesanti krēsli. Krēsla kājas izgrieztas un izkrāsotas kā cilvēciņi. Jauks vakars. Tieši aiz mājiņas sākas tējas plantācija. Iznesam krēslus uz terases, abas ar Laimu sēžam un priecājamies par jauko vakaru, svaigo gaisu, par skatu uz tējas plantāciju, ko jo interesantu padara pilnmēness. Jā, pavisam pilns un spilgts. Koki met ēnas un tālumā ceļas viegla migliņa.Laima stāsta par Anglijā piedzīvoto. Gaisā lido un zālē sēž mazi spoži kukainīši, spīd kā jāņtārpiņi. Brīnumaini! Klusums, miers, spokainā mēness gaisma un šīs mazās lidojošās zvaigznītes. Tik romantiski!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais