Lai nu kāds bija vakars, rīts nāk ar pārsteigumu – paveru aizkarus un tur tālumā ir redzama sniegota kalna virsotne. Ivars droši vien varētu pateikt kā to sauc un cik tā augsta, man sajūsmu izraisa pats fakts, ka beidzot es redzu augstu kalnu, redzu kaut ko no Himalajiem. Citādi jau gandrīz jāsāk šaubīties vai Butāna tiešām atrodas Himalajos – līdz šim redzēju visapkārt tikai priekškalnes un zaļas nogāzes. Brīnišķīgi! Varbūt būs beidzies 13.datuma (!) slapjums un būs iespējams vēl baudīt augstkalnu skatus. Vismaz zemie mākoņi pacēlušies augstāk. No loga var saskatīt tuvāko māju jumtus. Butānā ierēdņu māju jumtiem jābūt krāsotiem sarkanbrūnā krāsā, lai tauta redz, kur tās varoņi dzīvo. Augstāka ranga amatpersonas dzīvo daudz greznākos apartamentos pilsētas otrā galā. Ja ierēdni nepārvēl, tad šī ēka ir jāpamet, bet, kamēr esi amatpersona vari veiksmīgi dzīvot zem sava sarkanbrūnā jumta. Esmu piecēlusies agri un līdz brokastīm paspēju apskraidīt tuvākās ielas ar cerību virs pilsētas ieraudzīt vēl kādu kalna virsotni. Ielas tukšas, tīras, satiksme vēl nav sākusies. Te labi var novērtēt satiksmes izkārtojumu – apļus ielu krustojumos. Ap tiem ietves norobežotas ar metāla žodziņiem, lai gājēji nelien zem riteņiem. Skatupunktu uz augstām virsotnēm neatrodu, bet pamanu lielu Budas statuju kalna galā virs pilsētas.
Tas ir Buda Dordenma – gigantiska Budas statuja, ko pirms vairākiem gadiem Butānai uzdāvināja Japāna un Taizeme, kas ir radnieciskas budisma valstis. Šī esot pasaulē lielākā sēdošā Budas statuja. Lai gan statuja tika uzstādīta 2015.gada 25.septembrī, kad ceturtais Butānas karalis Jigme Singue Wangsvinēja savu 60 dzimšanas dienu, celtniecības darbi joprojām turpinās. Statujas pamatnē plānots izveidot lielu reliģisku centru, pulcēšanas vietu, svētvietu un arī mācību centru. Ap statuju izveidots dabas parks 943,4 ha platībā. Pati 51,5 m augstā bronzas statuja izmaksāja apmēram 46 milj. USD, kopējās ansambļa celtniecības izmaksas varētu sasniegt apmēram 100 milj.USD. Monuments uzcelts atzīmējot Butānas karalistes simtgadi un realizējot divdesmitā gadsimta slavena Sonam Zangpo pareģojumu, ka liela Padmasambhavas statuja tiks uzcelta lai dāvātu svētību, mieru un laimi visai pasaulei. Šodien mums garš ceļš līdz Butānas un Indijas, jeb Sikimas robežai. Tas paņemšot 6 stundas, kaut gan attālums ir tikai 176 km. Būšot gan foto un čuru pauzes, arī pusdienas. Saka, ka ceļš esot slikts, vēl neesot sakārtots tūristu vizināšanai. Tad jau redzēsim.
Pienākusi sēru vēsts – nomiris Taizemes karalis, kurš valdīja 70 gadus, visilgāk no visiem. Tagad ilgvaldīšanas rekordiste ir Anglijas karaliene. Esot izsludinātas 7 dienu sēras, Butānas karalis brauks uz Taizemi. Nezin kā sēros Butānā. Tas mūs vairs neskar, mēs braucam prom.
Izbraucot no Timpu, apstājamies pie Draugu koka – skulpturāla veidojuma kur attēlots koks ar ziediem un augļiem un pie tā cits citam uz muguras sakāpuši zilonis, pērtiķis, trusis un pāvs. Tāds kā Brēmenes muzikantu Butānas variants. Šis koks esot Butānas mākslas skola studentu diplomdarbs.
Butāniešiem ir fabula par četriem draugiem – pāvu, trusi, pērtiķi un ziloni, kuri ir izsalkuši un nolemj sadarboties, lai tiktu pie barības. Pāvs atrod sēklu un iestāda to, pērtiķis dod tai mēslojumu, trusis to laista un zilonis sargā. Viņu pūles ir raženas, taču koks izaug tik liels, ka neviens no dzīvniekiem nespēj aizsniegt augli. Saskārušies ar šo šķērsli, viņi atkal nolemj sadarboties. Pērtiķis uzkāpj ziloņa mugurā, trusis – pērtiķa mugurā un pāvs uzkāpj truša mugurā. Izmantojot šīs sadarbības kāpnes, pāvs satver augli un četri draugi izbauda koka pavēni, augļa sātīgumu un visu turpmāko mūžu pavada savstarpējā saskaņā.
Izbraucam caur Timpu vārtiem, atvadāmies no mīlīgās galvaspilsētas un uz leju gar Wang Chu upi prom uz robežu. Pretēji brīdinājumam ceļš ir labs, daudz labāks kā ceļš uz Punaku. Turklāt arī laiks ir labs. Atkal niansēm bagātās rīsa terases upes ielejā, zaļas nogāzes, kurās izkaisītas baltas butāniešu mājas. Butāniešu māja. Tāpat kā apģērbi, arī mājas Butānā veidotas, ievērojot tradīciju. Tās ir divstāvu koka karkasa būves ar platu jumtu. Logu rāmji ir smalki izgrebti, māliem apmestās, balsinātās sienas bieži vien grezno astoņi budisma labvēlīgie simboli: baltais gliemežvāks, lotosa zieds, zelta rats, izsmalcināts lietussargs, bezgalīgais mezgls, zelta zivs, uzvaras karogs un dārgumu vāze. Laukos mājas pirmo stāvu izmanto, lai uzglabātu lauksaimniecības rīkus un turētu mājdzīvniekus, kuru ķermeņu siltums kalpo kā dabisks siltinātājs augšā mītošajai ģimenei. Otrajā stāvā ir guļamistabas un virtuve, un tieši uz otrā stāva jumta ir atklāti bēniņi, kur žūst svaigi novāktā labība un siens. Bieži vien āra sienas izdaiļotas ar fallu simboliem gigantiskos izmēros, dažādās krāsās. Tā par butāniešu mājām izlasīju K.Greindža “Ziedu lietū”. Un tad, kad esam uzbraukuši jau krietni augstu kalnos, kur visapkārt mežs, ceļmalā uz mums paskatīties salasījusies grupiņa “vietējo iedzīvotāju” – vai tā būtu makaku vai languru ģimenīte? Neesmu pazīstama ar pērtiķu pasauli. Lai kā arī šos pērtiķu sauc, viņi izskatās skaisti un amizanti. Bildējam cik spējam!
Ceļa malās ik pa kādam gabalam uzceltas viena stila nojumes. Tās domātas vietējiem iedzīvotājiem savu ražojumu tirdzniecībai. Var nopirkt augļus, dārzeņus, ļoti cietu no jaku piena gatavotu mājas sieru. Augļu izvēle nebija diez cik plaša. Nopirktā hurma bija negatava un sīva. Mazie banāniņi gan garšīgi.
Ceļš ir garš un Inese stāsta faktus par Butānu – pēdējo Šangrilu, harmonisko Pērkonpūķa zemi, ko varot salīdzināt ar Džoniju Depu – tā ir tik pat noslēgta, drusku vientulīga, bet mīļa.
Butāna tiešam rūpējas par vides tīrību un aizsardzību. Jau 1999.g. esot aizliegti plastmasas maisiņi un es tiešām neredzēju nekur tos mētājamies. Veikalos visu iesaiņoja tādos kā auduma maisiņos – esot darināti no kokvilnas. Ļoti skarba cīņa pret smēķēšanu. No 2010.gada smēķētajiem, ja nevar atmest, jāizņem licence. Ārstiem ir tiesības atteikties ārstēt smēķētājus. Viens no ekonomikas balstiem, kokrūpniecība esot tikusi slēgta, jo nodara postu dabai. Viss it kā ļoti reglamentēti un stingri, bet laulība – pilnīgi brīva griba. Nav oficiālas ceremonijas, nav apliecības, nav laulības līguma. Ir tikai pāra mutiska vienošanās no kura brīža sākas laulība. Bez svētkiem un ceremonijām. Mūsu gids izstāstīja kā viņš apprecējies. Viņam iepatikusies kāda meitene un viņš tai jautā – vai varu aiziet pie Tevis šonakt. Meitene saka – jā. Tad viņš viņu apciemo arī nākošajā naktī, bet nedaudz aizguļas. Pamostas no tā, ka pie gultas kāds vīrietis pienes viņam tēju. Izrādās tas ir meitenes tēvs un viņš atnācis apsveikt jauno znotu. Klausāmies par Budas dzīvi un mācību, tās izplatīšanu. Nezināju, ka Buda esot parādījies indiešu dieva Višnu avatārā un tāpēc tas Indijā iekļauts kā savējais. Budas dzīvesstāstu te neatkātošu, turklāt tam ir diezgan daudz skaidrojumu. Izlasīju šādu apkopojumu par budismu:
Budisms ir vienlaikus visvienkāršākā un vissarežģītākā reliģija. Budisms vērsts galvenokārt uz personības izaugsmi un domām, tāpēc daļa speciālistu uzskata, ka to pat nevajadzētu dēvēt par reliģiju. Vairāk nekā 450 miljoni ļaužu praktizē budismu, padarot to par ceturto izplatītāko reliģiju pasaulē. Budisms ir sarežģīts: no budisma stumbra atzarojas daudzi ticību atzarojumi, kas katrā vietā ar kaut ko atšķiras. Neraugoties uz reģionālajām variācijām, visiem budistiem ir kopīgs ticības pamats. Visi budisti tic, ka vēsturiskais Buda dzīvojis piektajā gadsimtā pirms mūsu ēras un sasniedzis apskaidrību zem Bodhi koka; visus interesē ciešanu cēloņa noteikšana un šī cēloņa novēršana; visi tic doktrīnām par karmu, nirvānu, četrām cildenajām patiesībām, astoņposmu ceļu, trīs dārgumiem . Šīs pārliecības apvienojas apskaidrības sasniegšanai, sniedzot recepti tās īstenošanai. Budismā ar trīs galvenās tradīcijas; theravāda, mahajāna un vadžrajāna. Vadžrajāna, ko mēdz saukt arī par tibetiešu tantrisko, Himalaju budismu, uzsver guru un mācekļa attiecības un, lai attīrītu prātu, ķermeni un dvēseli, izmanto jogu, mantru un meditāciju. Tibetiešu budisti ķermeni neuzskata par šķērsli apskaidrības sasniegšanai, šī budisma skola nodarbina visas cilvēka prāta un ķermeņa enerģijas, lai kalpotu gara attīstībai, tāpēc tā ļauj sasniegt apskaidrību viena mūža laikā. Vadžrajānas budisms ienāca Himalajos astotajā gadsimtā līdz ar Guru Rinpoči un tagad tiek praktizēts Mongolijā, Nepālas Mustāngas reģionā, Indijas Ladākhas reģionā, Tibetā, Sikimā, Butānā un nelielās ticīgo grupās arī citur pasaulē.
Budisms ir ne tikai viena no vecākajām reliģijām pasaulē, bet arī viena no progresīvākajām. Interesanti, ka pirms vairāk nekā 2500 gadiem budisms bija progresīvs pat saskaņā ar mūsu standartiem. Buda pieļāva, ka sievietes tiek iesvētītas garīdznieka kārtā, un mācīja, ka apskaidrība – augstākais garīgais sasniegums – ir pieejama ikvienam, neatkarīgi no rases, vecuma un dzimuma. Tibetas budismā sievietes bija Dakines – sievišķās tantriskās dievības, kura apsargāja budisma doktrīnu un kalpoja tai, vadīja rituālus, slēpa dārgumus un palīdzēja Guru Rinpočem sakaut dēmonu.
Butanā tieši sievietes bieži saņem mantojumu. Visi uzturlīdzekļu maksājumi gulstas tikai un vienīgi uz vīriešu pleciem – pat tai gadījumā, ja šķiršanos ierosinājusi sieviete. Sievietes tiek mudinātas balsot un iesaistīties vēlēšanās, bet parlamentā nav vietu ierobežojuma ne vīriešiem, ne sievietēm. Pamatizglītībā dzimumu nevienlīdzība ir maza, vai tās vispār nav, un sievietes nebaidās būt progresīvas arī ģērbšanās stilā – daudzas tagad valkā pusgarus nacionālos svārkus kiras. Rodas iespaids, ka šīs kustības vadītāja ir Ceturtā karaļa sieva Viņas augstība karaliene Aši Sndžeja Čodena Vančhu. Karaliene bieži apceļo valsti, lai mācītu sievietēm rūpēties par savu veselību, izglītotu un dotu iespējas sievietēm.
Budisma tekstos dzīves ceļi tiek salīdzināti ar lautas stīgām. Buda mācīja: “Kad stīgas ir pārāk atslābušas, tās neskan. Kad stīgas ir pārāk nospriegotas, tās pārtrūkst. Vienīgi Vidusceļš radīs harmonisku skanējumu”.
Dažas atziņas, kas iespējams izriet no budisma mācības:
- Paļaujies nevis uz noderīgo, bet gan būtisko nozīmi, paļaujies nevis uz nosacīto, bet uz neierobežoto, paļaujies nevis uz vārdiem, bet gan to nozīmi.
- Ja jūs esat nelaimīgs vienu stundu, jūs zaudējat 3600 sekundes laimes. Un tā, lai nezaudētu tik daudz laimes, klausāmies par dažiem smalkumiem, ko jāsaskata Budas skulptūrās lai izprastu to sūtību, tas ir par32 izcilības pazīmēm, no kurām uzskatāmākās ir trešās acs vieta, gari roku un kāju pirksti, maiga zeltaina āda, ķermeņa augšdaļa ir kā lauvai; 40 balti mirdzoši zobi,zili melnas acis, garas skropstas kā govij, balta dzimumzīme starp uzacīm, kas atgādina zīdainu pūku, izaugums uz galvas u.t.t. Diemžēl šajos uzskaitījumos neatradu garās ausu ļipiņas, kas ir tik uzskatāmas Budas tēlos. Par ko tās liecina? Svarīgi esot kā Buda tur rokas un kas tajās ielikts. Tā runājoties esam atbraukuši līdz kontrolpunktam pie tilta pār Wang Chu upi. Tāds kontrolpunkts bija arī uz kāda cita ceļa, arī liekas ka pie tilta. Te apstājušās vairākas smagās kravas mašīnas, pārsvarā degvielas vedēji. Man prieks skatīties uz tām – kā uz senām paziņām, jo arī te, līdzīgi kā Pakistānā, mašīnas ir izgreznotas, ne tik grezni kā tur, bet gana eksotiski. Gandrīz visām virs priekšējām gaismām ir uzzīmētas skaistas acis. Visgreznākā ir izbūve virs kabīnes. Visur kaut kas karājas – pie bamperiem metāla ķēdītes, pie spoguļiem melna auduma gabali. Kontrolpunktā tiek pārbaudīti dokumenti. Arī mūsu gidi aizstaigā ar papīru mapīti. Mēs varam izmantot publisko tualeti un pavērot apkārtni. Tepat lejāk ir vairākas dzīvojamās mājas un uz to jumtiem izklāti žāvēties sarkanie čili pipari. Tos mēs uz jumtiem redzējām vairākkārt. Čili Himalajos ieradušies pirms 500 gadiem un tiek augstu vērtēti. Izmanto, kā dārzeni, garšvielu, dedzina, lai aizgaiņātu ļaunos garus. Tikai dīvaini liekas, ka arī lietainajās dienās uz jumtiem pipari turpināja “žāvēties”. Lietus neskādē? Nākamā pietura, foto pauze virs Čhukhas HES-a. Straujā krāčainā upe apstājas aizsprosta dīķī un ražo elektrību 336 MW. Tā vēsta uzraksts. Nav ne jausmas vai tas ir daudz vai maz. Skats uz ieleju un upi ir jauks. Šī ir pirmā diena bez lietus. Diemžēl mākoņi tik un tā sedz kalnu galotnes. Jo augstāk uzbraucam, jo migla biezāka un atkal neko redzēt nevar. Pusdienas ceļmalas restorānā, no kura būtu lielisks skats, ja vien tie mākoņi būtu izklīduši. Tad atkal turpinām braukt, nu jau lejup, šķērsojam strauju kalnu upi, kas lēkā pa milzīgiem akmeņiem, tad vēl uz leju, uz leju un paveras skats uz mūsu šīsdienas ceļa galamērķi Puntsolingas pilsētu, kas izpletusies plašā ielejā un ir robežpilsēta ar kādreizējo Sikimu, tagad Indijas Rietumbengālijas pavalsti. Rīt būsim Indijā, bet šodien pirms iebraukšanas Puntsolingā jāapskata vēl viens templis Kharbandi Gompha augstu virs pilsētas. Templis ir jauns – celts 1967.gadā pēc trešā karaļa sievas, ceturtā karaļa mātes ierosmes Te jau vairāk jūtama Indijas ietekme, drusku citas krāsas, vairāk izcakotas detaļas. Nosaukumā vārds Gompa, kā liekas nāk no Indijas. Templī gleznās attēlotas ainas no Budas dzīves, te atkal ir Shabdrung Ngawang Namgyal un Guru Rinpoče statujas.Ap templi pastaigājas daudz indiešu, sievietes košos sari. Šī esot tā vieta, līdz kurai indieši drīkst ienākt Butānas teritorijā. Butāniešiem nav aizlieguma šķērsot robežu ar Indiju. Indiešiem ir, un ļoti stingri. Nu skaidrs, ka nedrīkst ļaut indiešiem pārpludināt Butānu.
Skaista diena, silts, esot ap +30 , bet Rīgā tikai +3 un Daugavpilī pirmais sniegs, šodien, 14.oktobrī. No šī tempļa kalna var redzēt visu pilsētu. Tiešām skaists skats.Pie viesnīcas “Lhakihotel” durvīm vairāki nopietni vīri militāros tērpos ar ieročiem. Pierobežas pilsēta, varbūt tāpēc?
Šovakar vēl viens templis,tas atkal ir Guru Rinpočes templis, šoreiz tas esot Rinpočes mājvieta jeb paradīze. Templis atrodas pilsētas dārzā, zaļumos. Šis ir vecs templis. Te Rinpoče redzams ar divām sievām – viena no Tibetas, otra no Indijas. Apkārt astoņas Rinpočes pārvērtības. Šis ir pēdējais vakars Butānā. Jau krēslo. Silts patīkams vakars, nedaudz pastaigājamies pa ielām viesnīcas apkaimē. Klusums, miers, maz cilvēku, maz automašīnu, daudz zaļumu. Mājas te vairs nav izteikti butāniskas, ne ar ko neizceļas.Vakarā atvadāmies no mūsu gidiem un šoferiem. Vispirms pie vakariņu galda, tad sapulcējamies Inta luksus apartamentā. Te nu gan ir plašumi! Liela guļamistaba ar milzīgu gultu, viesistaba, kur ērti iekārtojāmies visi 22. Plaša vannasistaba ar vannu un logu. Viss paredzēts un aprīkots. Jauki parunājāmies ar puišiem, pierunājām padziedāt kādu viņu dziesmu, tad to vienmuļo …Omm tara tū tara turizoma… kā mantra, ko mūsu gids dziedāja busā. Puiši savā rakstībā uzrakstīja mums katram mūsu vārdu un “Butāna”. Ir gan sarežģīti skaņu apzīmējumi, par burtiem tos nenosauksi. Neapskaužu skolniekus, kam tas jāiemācās.
Lai arī laika apstākļi mūs nelutināja, par Butānu paliek siltas atmiņas kā par ļoti tīru, skaistu un ļoti savdabīgu valsti, laipniem, neuzbāzīgiem cilvēkiem, kas liekas nedaudz vientiesīgi un romantiski fantazētāji savās leģendās un ticējumos, labestīgi un skaisti savā dabiskumā, ar saknēm savā zemē. Te viss ir īsts un patiess. Es biju ļoti tuvu tai vispārējas laimes sajūtai. Atceros aicinājumu Butānas viesiem, ko kaut kur izlasīju - „neņemiet neko citu kā atmiņas un neatstājiet neko citu, kā pēdu nospiedumus”. Vakarā atnāk mūsu Indijas gids, lai pavadītu mūs turpmākajā ceļā. Pēc staltajiem un glīti ģērbtajiem Butānas puišiem, šis vīriņš neizskatās ne labi, ne patīkami – maza auguma, apaļīgs, ietērpies džinsos un kaut kādā apspīlētā t-kreklā. Kāds no grupas ātri iedeva viņam iesauku – Ļoļiks, un tā uzreiz pielipa. Tā nu mūsu Ļoļiks nosaka - rīt ceļamies 6.15, brokastis līdz 6.30 un 6.45 izbraucam. Nezinu kā viņš bija rēķinājis,jo kamēr iepakojamies džipos ir jau 7.30. Turklāt solīto 5 džipu vietā atbraukuši tikai 4. Vienam, tieši tam, ar kuru būtu jābrauc arī man, kaut kas vēl jāsaremontē. Nekas, kaut kā satilpstam šajos četros.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais