Daugavas lokus un Dubnas upi lūkojot.

  • 2 min lasīšanai
Daugavas lokus un Dubnas upi lūkojot. Iesākumā bija tā... Domu aizbraukt un izpētīt Latgales dabas bagātības vienmēr ir apstādinājis a) hronisks laika trūkums, zem kura maskējas arī elementārs slinkums; b) iedoma, ka tas ir šauuusmiigi tālu, tik tālu, ka jāsakaltē sausiņi un brieža gaļa; c)viltīgie līdzpilsoņi, kuriem ir neizskaidrojams paradums nedēļas nogalēs aizraut uz visādām galvaspilsētas dienas un nakts uzdzīves vietām. Tomēr šoreiz bija citādi. Ar stingru apņemšanos un bažīgiem skatiem uz apmākušos debesjumu jau piektdienas vakarā startējām no galvaspilsētas Jēkabpils rajona virzienā, jo nolēmām, ka mūsu mērķis ir daudz ātrāk un patīkamāk sasniedzams, ja sestdienas rītā jau būsim Sēlijas pusē. Pēc nelielas nakts uzdzīves rīts ausa svina pelēks un pirmā doma bija pārvilkt segu pār galvu un nodoties citiem arī gana mobiliem priekiem, bet, uzmundrinot sevi ar domu „Nam ņe strašni ņi burji, ņi groza” sēdāmies tik mašīnā iekšā un ripinājām uz Ilūkstes pusi, kur bija mūsu pirmais pitstops – Pilskalnes Siguldiņa (brauciet pa aknīstes – Subates ceļu uz Ilūksti, Pilskalnē būs norāde uz takām). Norāde pēc norādes raiti atveda mūs pie kārotā objekta. Simpātiska paskata meitene mūs laipni sagaidīja un tikpat laipni ievāca Ls 0,50 par stāvvietu un Ls 0,80 par ieejas biļeti no personas. No tā būs secināt, ka takas ir labi iestaigātas un tā teikt, bizness iet no rokas. Mūsu rīcībā bija 3 takas: garā 8 km taka, 1,6 km Sprīdīša taka un apm. 3 km garā ģeoloģiskā un dendroloģiskā taka. Taku sākums visiem ir viens un tā nu sanāk kādu brīdi čāpot gar dažāda kalibra izgrebtiem tautas pasaku varoņiem un varonēm. Dendroloģiskajā takā pie interesantākajiem paraugiem ir objekta numura zīme, bet informācijas nekādas – respektīvi, ja neesat koku zinātājs, gudrāks pēc šīs takas iziešanas nepaliksiet, tad jau labāk ņemt gidu, bet mums paldies dievam, šī problēma nebija aktuāla, turklāt mēs bijām apkrāvušies ar lielu daudzumu fototehnikas, taisījām apstāšanās bieži un pailgi un jebkurš, pat vispacietīgākais gids droši vien būtu nonīcis un rūgti nožēlojis to brīdi, kad iesaistījies šai afērā – pavadīt tādus mazos meža dīvainīšus. Tālāk mūsu ceļš veda uz Sventes dabas parku, kur, kā kompetenti avoti ziņoja, esot Egļukalna dabas taka ar milzīgu skatu torni. Uz taku ir divas norādes no ceļa, tātad arī divi varianti kā aizbraukt. Pa ceļam ir jauks un ainavisks Sventes ezers, visādas amizantas mājiņas ar krāsainiem slēģīšiem un uz ceļa mierīgi guloši kolliji (nu gluži kā Indijas svētās govis!). Egļukalna dabas taka atrodas līdzās slēpošanas trasei, laikam tādēļ visu taku iziet nevar, tās beigu daļa ir galīgi izpostīta, taču līdz tornim var aiziet gan un tas patiešām ir apskates vērts objekts. Skats, kas paveras acīm ir vienkārši neaprakstāms – liekas, ka pie kājām ir visa Latgale, tālumā var pat saskatīt Lietuvu, jo ceļojuma gaitā laiks ir noskaidrojies, un uzspīd saule. Šis ir iespaidīgākais tornis, kas pēdējā laikā redzēts, malači LVM, pacentušies! Aiz torņa tālākajā takas posmā ir vesela audze ar māzerainiem kokiem, izskatās dīvaini – nu kaut vai filmu uzņem, bet tad arī taka beidzas un pa to pašu ceļu ir jānāk atpakaļ. Tā braukājot un staigājot pusdiena ir pagājusi un pienācis laiks parūpēties par saviem vēderiem, tā kā Daugavpilī braukt iekšā negribam un naktsmājas mums ir Vārkavas pagastā, nolemjam braukt caur Locikiem uz Špoģu pusi un skatīt, kas trāpīsies pa ceļam. Tā arī notiek... (turpinājums sekos)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais