NOSLĒPUMAINĀS HIMALAJU KARALISTES- BUTĀNA, SIKIMA, DARDŽILINGA. Aldas Dzenes ceļojuma piezīmes. V

  • 6 min lasīšanai
  • 7 foto
Pamostos. Rīts liekas neparasti gaišs. Pie katra numura ir samērā plaša terase ar krēsliem un galdiņu. Izeju, skatos visapkārt – lietus pārstājis un no ielejas gar nogāzēm mākoņi ceļas augšā. Vienu brīdi, kad mākoņi pašķīrušies, ieraugu tālās zilās kalnu virsotnes. Bet iepretī viesnīcai pāri ielejai un rīsa laukiem pie pretējās nogāzes varu saskatīt vakar apmeklēto Auglības templi. Jā, tur tas ir, arī milzīgo koku klostera pagalmā iespējams saskatīt. Tātad vakar, skatoties no klostera atpakaļ es būtu varējusi redzēt šo mūsu viesnīcu. Papētu savus uzņēmumus, jā, viesnīca ir gadījusies vienā manā kadrā. Es tā arī netiku skaidrībā – Punaka ir novads, ciems, vai pilsēta. Nekam pilsētai līdzīgam mēs cauri nebraucām, internetā izskatīju ceļotāju ievietotās bildes un nekādus pilsētas skatus neatradu, neatradu arī cik Punakā iedzīvotāju. Bet pašreiz man liels prieks, ka laiks ir uzlabojies un var jau redzēt tik daudz no apkārtnes. Plata upe, māju puduri gar to, rīsa lauki, tikai tie zemie mākoņi aizsedz vēl plašāku skatu. Tepat blakus vairākas skaistas butāniešu mājas. Paskatos lejā pie viesnīcas – apkalpojošais personāls stiepj mūsu čemodānus uz busu. Bet šajā viesnīcā tās ir meitenes un tikai. Viesnīcai īpatnējs skaists dekors - pie lietus ūdens notekām piestiprinātas mazu spainīšu virtenes. Lietus ūdens no jumta tek mazajos spainīšos no viena otrā. Man tas atgādina manu “dekoru” vasarnīcā – līdzīgi kā te, lietus ūdens no jumta tecēja pa resnu ķēdi. Lietus laikā ir interesanti skatīties kā veidojas straumītes un ūdenskritumiņi ap un caur šo ķēdi. Brauciens atpakaļ uz Timpu šodien, kad vairs nelīst, liekas tīri jauks. Es sēžu nogāzes pusē un neskatos uz nogruvumiem. Daudz interesantāk ir vērot koku galotnes, jo esam vienā līmenī ar tur kaut kur dziļi lejā blakus ceļam augošo koku galotnēm. Apstājamies čurupauzē (šo vārdu ātri iemācījās mūsu gids) pie kāda ceļmalas restorāna ar skaistu skatu uz ieleju - labā laikā. Diemžēl atkal esam mākonī. Mums piedāvā tēju un veikaliņu ar suvenīriem. Vispārēju interesi iemanto tautiska galvassega – smalki, košās krāsās izšūta cepure. To nu liek galvā un fotografējas, visi kas tik grib. Pie iebraukšanas Timpu apmeklējam Karaļa memoriālo stūpu. Tā pēc karalienes-mātes un ceturtā karaļa sievas Ashi Phutscho Choden ierosinājuma celta 1974. gadā par godu trešajam karalim Jigme Dorji Wangchuck (1928-1972). Memoriālā stūpa ar savu zelta smaili ir ievērojams orientieris pilsētā. 2008. gadā tā piedzīvoja plašu renovāciju. Šajā stūpā nav apglabātas karaļa mirstīgās atliekas, esot tikai karaļa foto svinīgā tērpā stūpas pirmajā stāvā. Virs ieejas durvīm aiz stikla sēž dēmoni-sargi, kas to sargā no visām debess pusēm. Apstādījumu vidū tādā kā lapenē Karalienes-mātes statuja. Visu laiku kamēr uzturamies stūpas apkārtnē, ap to soļo dievlūdzēji griežot lūgšanu dzirnaviņas un skaitot mantru: Om Mani Padme Hum. Šo mantru skaita pie katras lūgšanu kreļļu zīlītes. Ja pareizi sapratu, krellēs ir savērtas 108 zīlītes.Lai rēķins nesajuktu, ik katras 10 zīlītes atdalītas ar kaut ko atšķirīgu. Kad visas zīlītes saskaitītas, tas nozīmē ka mantra ir noskaitīta 108 reizes, var nolaist vienu riņķīti pie kreļļu sākuma gala un sākt visu no gala. Pie krellēm ir 10 šādi riņķīši. Kad tie katrs apdziedāts ar 108 mantrām, tas nozīmē mantra noskaitīta 108x10 reizes, tad lūdzējs savu uzdevumu ir izpildījis un viņam izaugot jauns zobs (!?). Interesanti ir vērot šos svētceļniekus un dievlūdzējus. Te ir dažādu etnisko grupu pārstāvji ar šķībākām un mazāk šķībām acīm un aziātiskiem sejas vaibstiem. Butānā vispār esot daudz pārbēdzēju no Tibetas un citām vietām. Lai kompensētu to, ka netikām dažās šajās dienās slēgtajās iestādēs un vienā templī, kurā tieši mūsu laikā karalis tikās ar Butānas provinču pārstāvjiem, gidi mūs aicina iepazīties ar audēju darbu. Kā jau tas austrumos pierasts, meitenes sēž uz zema soliņa vai grīdas un uz primitīvām stellēm auž skaistus, rakstainus audumus no smalkiem zīda diegiem. Te nu varam izpriecāties par nacionālajiem vīriešu un sieviešu tērpu audumiem un arī iegādāties. Nu ļoti krāsaini! Nākamais mākslas baudījums notiek kāda mākslinieka darbnīcā. Pie sienām daudz ainavu ar kalnu skatiem. Beidzot vismaz bildēs varu redzēt tos Butānas skaistos kalnus! Fotografēt drīkstot visas pie sienas piekārtās bildes kopā, bet ne katru atsevišķi. Mākslinieks izrādījās ļoti runātīgs un priecīgs, ka mēs šo un to nopirkām, beigās jau vairs uzmanību nepievērsa tam ko kurš dara. Pusdienas ēdam jaukā restorānā, kura īpašnieks, kā liekas, ļoti mīl motociklus. Antīks motocikls uz ieejas jumta, mazi modelīši restorānā uz letes. Pa ceļam uz takinu rezervātu (Motithang Zoo) gids ir sameklējis Googles balss tulku un nu latviešu valodā skan viņa atvainošanās par sliktiem laika apstākļiem. Savādi vārdu salikumi un angļu akcents, bet saprast, ka runā latviešu valodā, var, arī citus tekstus, ko gids ievada. Tagad par to nacionālo dzīvnieku. Takins ir kā tāda govskaza. Tas ir mitoloģiskām teikām apvīts dzīvnieks un Butānā uzskata, ka to ir radījis jau pieminētais Lama Drukpa Kuenlijs. Gids stāta: pusdienās viņš esot apēdis govs un kazas gaļu, bet pāri palikušos kaulus salicis kopā un teicis: “Bet tagad ej un ēd zāli!” Brīnums noticis un tā radies dzīvnieks takins. Šodien takins ir sastopams ne tikai Butānā, bet arī Indijā un Tibetā.Turpinot par Drukpu Kunliju jeb Kunga Legpai Zangpo, kurš ienesa budismu Butānā,- tomēr tikai pēc šī mistiskā takina – govskazas radīšanas vietējie sākuši viņu pieņemt un sekot viņa ticībai un budisma mācībai. Rāpjamies kalnā,kur plašā aplokā mīt šie savdabīgie dzīvnieki. Par glītiem tos nenosauksi. Tā arī izskatās kā salasīti no vairāku citu dzīvnieku daļām. Tikai vilna ir skaista – dažiem sāni vietām tiešām tādā kā zeltainā krāsā. No tā laikam arī pieņēmums, ka zelta aunāda kuru meklēt brauca Jāsons, ir šī takina kažoks. Noskaidroju, ka ir vairākas sugas, t.sk. zelta takini un Butānas takini, kas ir ievērojami tumšāki, Te redzamos par zeltītiem gan nenosauksi. Laika gaitā, domājams tieši šī kažoka dēļ takini nonāca uz izmiršanas robežas un lai sugu saglabātu, sāka tos turēt sprostos. Butānas karalis uzskatīja,ka budistu valstī ir nepareizi ierobežot dzīvniekus, lika slēgt mini zoodārzus un atbrīvot dzīvniekus. Visiem par pārsteigumu šie dzīvnieki neatgriezās savvaļā, bet klejoja pa Timpu ielām. Ņemot vērā, ka dzīvnieki bija kļuvuši gandrīz pieradināti, lai tos saglabātu, tika nolemts izveidot slēgtu savvaļas rezervātu 3,4 ha platībā. Te nu mēs stāvam bieza pinuma drāšu žoga vienā pusē, viņi – otrā pusē. Žogā ir daži mazi caurumi, pa kuriem iebāzt fotoaparāta objektīvu. Izskatās, ka takinu ir diezgan daudz, gan lieli, gan mazi. Lielie drošākie pienāk pavisam tuvu, laikam pieraduši pie publikas uzmanības. Takini ir lieli, varot sasniegt 1,7 līdz 2 m augstumu(vai tiesām?) un var svērt pat 350 kg. Butānā augstu kalnos, t.i. virs 4500 m v.j.l. kaut kur savvaļā takini tomēr vēl dzīvojot.Šajā Zoo ir arī citi ragaiņi un nagaiņi, bet tie mūs mazāk interesē. Ir jau pievakare, sāk krēslot, kad iegriežamiesTimpu vecākajā klosterī Changangkha Lhakhang. Tas celts 12.gs. sastāv no trim galvenajām daļām: sieviešu klosteris, Rinpočes pelnu glabāšanas vieta(?) un templis. Kā visos tempļos te ir 7 trauki ar svaigu ūdeni, ko mūķenes nomaina katru rītu. Tiek nesti ziedojumi. Vecāki šeit ierodas, lai saņemtu svētīgus vārdus saviem jaundzimušajiem un svētību saviem mazajiem bērniem no sargājošās dievības, Budas ar 1000 rokām un 3 galvām. Te no astrologa var uzzināt kāda veida lūgšanu karodziņi aizsargās bērnus un vecākus. Pa ceļam gids ir izstāstījis vairākas leģendas: 11.gs dzīvojis kāds lama Suma Paldim(?), apprecējis vietējo sievieti. Bet kur svētums, tur cenšas iemājoties arī ļaunums. Ģimenē piedzimst 7 dēli, bet dažos no tiem iemiesojas ļaunie dēmoni. Kā lai atšķir? Lama iesaka mest dēlus ūdenī no Guru Rinpočes būvētā tilta. Tā arī izdara. 4 izglābjas, 3 aizskalo. Turpmāk šie 4 lamas dēli palīdz izplatīt budismu un viens no viņiem uzceļ šo templi, kurā tiek vesti bērni, lai saņemtu svētību. Otra leģenda ir par sieviešu klosteri un par svēto Tang Tong (?). Esot bijis tā, ka māte viņu dzemdējusi uz lauka. Kad ieskatījusies – zīdainis izskatījies pēc veca vīra. Vecāki nobīstas, pamet piedzimušo un aizbēg uz mājām. Bet suns atnes. Tā nu šo dīvaino bērnu nosauc par Tang (tīrs lauks) Tong (karalis). Klosterī ir viņa statuja - gara bārda, sirmi mati un izbolītas acis. Viņš esot būvējis tiltus no ķēdēm tā simboliski savienojot Himalajus un Butānu, saglabājies gan tikai viens, pārējie plūdos aizskaloti. Visu mūžu bijis budisma skolotājs. Blakus statujai ir viņa turpmāko inkarnāciju fotogrāfijas. Blakus veca vīra statuja – tāds Tang Tong izskatījies piedzimstot. Klosterī izcilās vietās ir divu stirnu attēli, kas ir viens no budisma simboliem. Kāpēc stirnas? Tās skrienot vienmēr turot pret debesīm augstu paceltu galvu. Te no augšas ir plašs un skaists skats uz ieleju. Labi pārredzama pils, kur skatījāmies festivālu. Diemžēl līst lietus un zemi mākoņi. Nekāda labā bilde nesanāk. Ar tumsas tuvošanos atgriežamies mums jau pazīstamajā Timphu Towel viesnīcā, mēs ar Laimu arī tajā pašā numurā. Brīvais laiks līdz vakariņām veikalu ķemmēšanai. Diemžēl līst un nav patīkami staigāt pa ielām. Pēc vakariņām pie Ineses vērtējam Butānas komandu. Novērtējums augts. Diemžēl dzeramnaudas nav nekādas lielās, jo paredzēto summu jādala ar 2, mums bija divi busi nevis viens kā plānots.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais